Apsveicu, man ir Aspergera sindroms!

Šodien ir starptautiskā autisma diena, un šajā sakarā man ir ko teikt. 38 gadu vecumā es izdarīju lielo atklāsmi. Man ir Aspergera sindroms. Autisma vieglā forma.

Ja bērnībā es būtu dzīvojusi tajā valstī, kur šis termins jau bija ieviests, mani diagnosticētu aši un bez aizķeršanās. Jo es esmu kanonisks, klasisks aspītis.

Testā es ieguvu 151 punktu no 200, bet tajā bija jautājumi par cilvēku uzvedības modeļu izpratni un izturēšanos cilvēku starpā. Uz tiem es mācēju atbildēt, jo šis ir mans lauciņš. Es jau 30 gadus pētu cilvēku uzvedības modeļus. Tā kā, ja ne informācija, ko es gadu gaitā esmu ievākusi, es atbildētu uz tiem citādāk. Un tad man, droši vien, būtu 200 no 200. Starp citu, cilvēku uzvedības modeļus es sāku pētīt tieši, lai iekļautos viņu sabiedrībā, citādi es vienmēr nedaudz esmu jutusies kā citplanētietis.

Katatoniska nespēja uzturēt sīksarunas - tagad jautāšanas ceļā es esmu atklājusi, ka cilvēki sarunājas ne tikai ar savējiem un dara to tāpēc, ka viņiem tas patīk. Es parunājos ar svešu cilvēku, un, ja esmu uzzinājusi ko jaunu, palieku ļoti apmierināta. Ja nē, tad... Tad neko. Bet es nebiju iedomājusies, ka var sarunāties ar kolēģiem sarunas pēc, nevis lai apmainītos ar informāciju. Ka tā ir izklaide. Jo man tas ir darbs.

Dusmu, pašpārmetumu un skumju lēkmes, saskaroties ar loģikas trūkumu citu cilvēku uzvedībā. Teorētiski es zinu viņu motivāciju, bet es joprojām atsakos ticēt, ka viņus vada vēlme sāpināt līdzcilvēkus, likt tiem justies vainīgiem, glaudīt savu ego un darīt tā, lai citi nepadomātu to, ko nevajag.

Sociālo normu ignorēšana. Ja es nespļauju uz ielas un nestaigāju plika - tad man ir citi, savi iemesli to nedarīt. Es tiešām nevados no tā, ko cilvēki padomās. Labākajā gadījumā - lai padomā, tas ir veselīgi. Sliktākajā... viņu nav manā interešu redzeslokā.

Nespēja runāt tā, lai neviens nejustos aizskarts. Ok, ir viens veids, kā es to varu nedarīt. Klusēt. Tāpēc vairumā gadījumu es vai nu runāju to, no kā cilvēki paliek neizpratnē, vai nu klusēju un nesakarīgi kaut ko mauju - tad viņi domā, ka es domāju par viņiem to sliktāko, bet nesaku.

Nespēja fiziski izrādīt emocijas. Es neapskaujos, nebučojos, man ir nepatīkami aiztikt cilvēkus (atskaitot savus bērnus un vīru), es praktiski nelietoju cilvēku personvārdus (man liekas, ka tie neko neizsaka) un vēl mazāk deminutīvus (atkal, tikai pret bērniem un dzīvniekiem).

Regulāra sensorā pārslodze - vīrs zina miljonu gadījumu, kad es lielveikalā pēkšņi zaudēju savaldību, sāku riņķot kā dulla muša, palieku dezorientēta un nevaru atcerēties, ko gribēju. Tas pats notiek, kad man krīt cukura līmenis asinīs. Es vienkārši neko nesaprotu. Gribu prom, tumsā un apgulties.

Tas ir tāds ļoti sekls ieskats, un, kā izrādās, šīs nav manas personīgās vainas. To visu es uzskatīju par audzināšanas, savaldības un disciplīnas iztrūkumiem, pie kuriem man būtu jāstrādā, bet izrādījās, ka tās ir, tā teikt, neiroloģiskās iedzimtās īpatnības. Nedaudz atšķirīgas neironu saiknes smadzenēs. Nedaudz hello, Mars. Ir gan arī labas lietas.

Netipiska atmiņa. Es atceros sarunu virknes vārds vārdā. Es atceros sevi no 2 gadu vecuma. Cilvēki ar mani strīdas. 'Tas bija kaut kur 1995. gadā' 'Nu kādā 95.? Es atceros precīzu datumu, kad tas bija. 3. augusts 1998. gads, es atbraucu uz tikšanos pa taisno no Bulduriem, kur es biju ar KB, dj no Pulkveža, ar kuru es ietusēju iepriekšējā vakarā. Man mugurā bija kargo bikses smilšu krāsā, krekliņš ar sekcijām trijās krāsās - dzeltenā, baltā un tumšpelēkā..." Ir cilvēki, kas man joprojām netic, ka es to visu atceros. Ka es zinu no galvas tūkstošiem dziesmu tekstus, arī daudzas no tām, kuras man nemaz nepatīk. Zinu to dziesmu autorus, kad, kas un kā. Tas nav speciāli, un es nezinu, kam man šī informācija. Vīrs mani jauc uz gūgli. Ja ir jautājums, sākumā viņš jautā man. Ja es precīzi nezinu, rīt pateikšu. Nolasīšu lekciju, jo...

Ja mani kaut kas ir ieinteresējis, es veltu tam visu iespējamo laiku. Parasti ilgi. Tik ilgi, ka visiem sen jau ir apnicis. Būtībā es pārceļos uz dzīvi citā pasaulē, tajā manu interešu pasaulē. Tāpēc es esmu ļoti precīza detaļās un neciešu paviršību. Tāpēc man ir šķietami daudz talantu, bet es vienkārši ieguldu laiku un dvēseli tajā, ko daru.

Es redzu cēloņsakarības tik skaidri, it kā manā galvā būtu cilvēku uzvedības pasaules karte. Un es neslinkoju un nežēloju laiku tās izskaidrot tiem, kam ir grūtības ieraudzīt, kas un kāpēc. Tikai mani skaidrojumi parasti ir diezgan sausi un lietišķi, arī par mīlestību, jā. Atšķirībā no Holmsa es to neuzskatu par bīstamu kļūdu, jo es to pazīstu, bet īpašu romantiku no manis sagaidīt arī nesanāk. Toties ar mani var jauki, bez liekas kautrības un aplinkiem parunāties par mīlu, seksu, krāpšanu, nodevību, piedošanu un visu šo sakarību cēloņiem, sekām un uzbūvi. Un uzzināt daudz ko jaunu. Nevajag domāt, ka cilvēka, tā saucamā dvēsele, ir kaut kas mistisks un neizskaidrojams.

Starp citu, par aspīšiem saka, ka viņiem ir grūtības uztvert citu cilvēku noskaņojumu. Par laimi, ar percepciju es neesmu apdalīta (lai gan, nojaušu, ka tas ir apzināts ieguvums - es to iemācījos). Divi cilvēki, kas uz mani apvainojas regulāri, ir duāls un mamma. Es nolasu jūsu apvainošanos attālināti, man pat nevajag ar jums runāt. Es varu to saprast no diviem teikumiem vatsapā vai no zvanu intervāliem. Un jūs vēl apvainojaties? Jums abiem reāli ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri nolasa jūsu noskaņojumu no īsziņas vai sasveicināšanās? Tad es jūs apsveicu. Es gan priecātos, ja kāds tā pazītu un saprastu mani. Un es lūdzu jūs abus pieņemt šo manu pieticīgo silto jūtu izpausmi no manis. Jo diemžēl, kā tas aspīšiem raksturīgi, es visu saprotu, bet īsti nezinu, ko darīt ar iegūto informāciju.  

Tas viss ir tiešām liels atklājums - ne tikai kaut kāda leibla iegūšana. Tā nav socionika, horoskopi vai temperamenta tips. Autisms, arī vieglā formā, ir samērā strikti - diagnoze. Protams, vairāk vai mazāk, bet tas ietekmē tavu dzīvi līdz detaļām. Tas ir kā piedzimt ar vienu kāju, visu mūžu mācīties staigāt, saņemt palamas par to, ka dari to tiešām slikti. Tad pakāpeniski iemācīties staigāt, tad skriet. Saprast, ka joprojām skrien lēnāk un citādāk nekā visi. Piemontēt mākslīgo kāju. Skriet gandrīz kā visi, bet mocīties no kājas svešādības un tulznām, ko tā uzberž. Nievāt sevi par to, ka nevari saņemties, slinkā govs, iemācīties skriet tikpat ātri un viegli, netrenējies pietiekami, nemācies pietiekami, nedari visu, ko vari. Visi var paskriet, bet tu nē? S l i n k ā g o v s! Un tad atklāt, ka tu neesi slinka vai sliktāka par citiem. Tev vienkārši ir viena kāja, bet vairākumam cilvēku - divas. Oh.

Domāju, ka daudzi mani gadu gājuma draugi, boifrendi, skolotāji un citi cilvēki, kam ir bijusi ilgstoša saskarsme ar mani, uzzinot, ka man ir Aspergers (un kas tas tāds ir), pateiktu: "Oooo, tas daudz ko izskaidro".

Protams, uz 40 gadiem es jau esmu apguvusi mīmikrijas mākslu un gandrīz vai protu uzvesties tā, ka cilvēki neko nenojauš. Tikai domā, ka esmu kautrīga vai nedaudz dīvaina. Bet patiesībā es neesmu nedaudz dīvaina, es esmu ĻOTI dīvaina. Un es neesmu kautrīga, es vienkārši negribu rādīt jums savas īpatnības, jo ne jums interesanti, ne man patīkami. Es esmu iekārtojusi savu dzīvi tā, lai pēc iespējas mazāk saskartos ar cilvēkiem, lai izvairītos no sensorās pārslodzes un lai manas smadzenes ir izklaidētas. Pat ja šis darbs netiek ļoti labi apmaksāts. Protams, man ir migrēnas, VD un trauksmes - visas blaknes, raksturīgas aspīšiem. Katra diena ārpasaulē man ir grūts darbs ar sevi. It's okay. Welcome to the world, I hope you like Ibuprofen. And Mebicarum.

Es turpmāk pamēģināšu uzrakstīt nelielu ieskatu tajā, kā sadarboties ar aspīšiem, lai neviens necieš. Bet pagaidām es gribu nocitēt to, kas raksturo galveno mūsu attiecībās ar ārpasauli. "Tu kādam pastāsti, ka tu esi īpatnējs, viņš pasaka: "Ai, nu beidz, tu esi pilnīgi normāls, neizdomā lūdzu". Un tad pēc brīža viņš jautā: "Kāpēc tu nevari saprast, ka tā nedara, un nevari darīt normāli???" Bet es taču tev teicu, kāpēc. Tu neticēji".

Ja kādam pēkšņi aktuāli, iemetīšu pagaidām trīs linkus.

Синдром Аспергера: 50 фактов про то, каково иметь "лёгкий" аутизм

Аспи-девочки

Аспи в большом городе: синдром Аспергера у женщин

Fanfiction

Kāpēc es lasu fanu radīto prozu? Tāpēc, ka rakstīju viņu bērnībā (principā, ar šo atbildi pilnībā pietiek).

Bet šoreiz lasīšanai šī pasaule man atvērās pēc Harija Potera.

Varbūt, tam ir attāla saistība ar manu seksuālo orientāciju, ko, iespējams, var nosaukt demisexual. Demisexual, kurš vienmēr ir staigājis uz sabiedrības pavada "ir labi, kad cilvēks ir seksuāli pieprasīts". Lai gan, es vēl neesmu pārliecināta. Bet nu šoreiz par lasīšanu. Man patīk lasīt par tiem, ko es pazīstu. Trīs gadus atpakaļ ar meitu sākām skatīties HP. Ja godīgi, līdz tam es domāju, tā ir kaut kāda bērnu pasaka un neņēmu galvā. Nu, tā arī ir, ja kas - HP pasaule daudz labāk ienāk, ja skatās kopā ar bērnu. Tad izlasījām grāmatas, un tad... Nu es tomēr esmu pieaudzis cilvēks. 7 daļu laikā es ļoti saaugu ar šo pasauli, ar personāžiem, ar atmosfēru un labprāt turpinātu. Bet lasīt par pusaudžiem, viņu angst un rupjo nenopulēto pasaules uztveri man nav aktuāli. Cita lieta, ja viņiem būtu 30+, darbs, bērni, sadzīve un sekss... Tā jau ir cita lieta!

Tad, loģiski, es goglēju Drarry un atklāju... Tūkstošiem versiju, kā sākās viņu attiecības, kā tās izvērtās. Pateicoties tam, ka oriģināls beidzas viņu 17 gados, viņi ir izauguši ļoti dažādi, atkarībā no notikumiem un pavērsieniem viņu dzīvē. Īpaši Drako, Harijs tomēr puslīdz visur vienāds, jo oriģinālā par viņu informācijas ir daudz vairāk, līdz ar to daudz mazāk iespēju spēlēt ar varbūtībām. Viņi apguvuši dažādas profesijas, viņu personīgā dzīve ir ieguvusi dažādas nokrāsas... Wow, just wow.

Ja tu neesi apmierināts ar oriģinālautora domu, kā viss bija tālāk, pēc stāsta beigām, tad nevajag lamāt autoru - tās ir viņa redzējuma tiesības. Vienkārši liec mierā oriģinālu un sāk rakt fanu darbus.

Daudzi iedomājas, ka fanu fikcija ir jēli un neveikli pusaudžu izvirtīgi pornoraksteļi par kopošanos starp zagtiem varoņiem. Ne gluži. Tā ir tā pati literatūra, ko tirgo veikalā cietajos vākos. To ir rakstījuši tādi paši dzīvi cilvēki. Ir labāka valoda, ir sliktāka; ir stāsti, kas tevi uzrunā, ir stāsti, kas tevi neuzrunā; ir atzīti pieauguši autori, par kuriem fano daudzi, ir pusaudžu spalvas mēģinājums. Nevajag uztraukties, man ir ļoti laba gaume, es zinu sūdu, kad to lasu - neatkarīgi no tā, vai tas ir ievākots.

Mana mīļākā autore specializējas romantiskajās Ziemīšu sērijās par Harry/Draco - katru decembri no 1. līdz 25. datumam viņa publicē 25 nodaļu stāstu par viņu kārtējo atklāsmi, ka viņi viens otram ir īstie . Dažādas notikuma vietas, dažāds vecums, dažādas nodarbošanās, dažādas situācijas. Bet mani mīļākie viņas darbi ir Foundations un Turn, kas ir pašpietiekami romāni, kam praktiski nav saistības ar Ziemīšiem. Lieliska valoda, aizraujošs sižets, ideāla oriģināldarba un tā varoņu pārzināšana un tā iekļaušana darbā, attiecību attīstība, emociju kāpums un ļoti gaumīgs un karsts sekss bez kautrības un bez jēlībām. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka JKR dotu viņai publicēšanas tiesības (ja nē, tad viņa ir govs), un, ka ja nomaina no HP aizlienētos vārdus ar citiem, viņa gūtu pasaules slavu. Viņa tiešām labi raksta. Un, ibio, kāds darbs te ir ieguldīts, vienkārši neticas!

Lūk, cietie vāki.

Tā es pavadīju kādu gadu. Tad otrā garlaicības vai izmisuma brīdī es neuzmanīgi uzgoglēju Johnlock. Es pat nezinu, kāpēc man tā roka paslīdēja: man vienmēr patika ķīmija starp viņiem, bet es nekad viņus neliku vienā gultā, nekad! Ne pēc Konandoila rakstu darbiem, ne pēc visām ekranizācijām, ne pat pēc BBC. Bet, varbūt, man nebija taisnība. Lasot Saras_Girl es biju domājusi, ka viņai tikt līdzi nespēj neviens. O nē, tad bija Ivyblossom, un viņas Whatever Remains, However Improbable un The Progress of Sherlock Holmes. Šoreiz uzdevums ir sarežģītāks, jo personāži ir jau izveidojušās personības ar konkrētu pagātni un pat tagadni, pat ja pamatā nevis Konandoila darbi, bet BBC ekranizācija. Tas neko nemaina. Es neatbalstu faktisku atkāpšanos no oriģināla, es netolerēju jēlības, es nelasu darbus, kur personāža runāšanas/domāšanas/darbošanās maniere neatbilst oriģinālajai. Tas nav tik vienkārši. Ivy tiek ar to galā. Izcili, jāsaka.

Es gan parasti uzeju vienu lielisku autoru un vairs citus nemeklēju. Saprotams, jo pēc laba vīna nevaru iedzert visādu šņagu.

Manas anglenes attīstība ir ieguvusi kosmisku ātrumu. Es atceros, ka agrāk baidījos lasīt angliski, jo 2005. gadā mēģināju apgūt 'Trīs vīrus laivā', ko krieviski zināju no galvas, bet nevarēju. Šeit es tikai šad tad uzmetu aci nepazīstamam vārdam vārdnīcā, bet lasās tik viegli... Ar katru stāstu arvien vieglāk.

Un vēl šie darbi ļoti izmainīja arī manu viendzimuma pāru uztveri. Atzīšos, agrāk es arī - hihi, haha, kuprainais kalns un zilais valis. Neredzēju, bet izsmeju. Un pat nesaprotu, kurā brīdī es sāku šipot geju pārus, un tikai viņus. Es neesmu meklējusi vai lasījusi nevienu darbu, kur Harijs dzīvo kopā ar Džiniju vai citu sievieti. Jo, izrādās, lieta nav dzimumā, lieta ir konkrētā personībā. Laba literatūra var likt tev aizdomāties, kā būtu, ja tu - pieradis pie attiecībām ar pretējo dzimumu - saproti, ka tas, ko tu gribi visvairāk, ir viena dzimuma ar tevi. Ka tava izvēle notiek neatkarīgi no dzimuma, neba tas bija primārais. Un kā ar tādu atklāsmi sadzīvot.

I’ve never done anything like that before, though. Never with any man but him. I wouldn’t say I’m interested in men, frankly. It’s not his masculinity that interests me. In those moments, it’s just him, it’s Sherlock being Sherlock. Everything about him is what I want, right then, with the passion in my gut overruling everything else. If he were a woman I wouldn’t have to have a sexual identity crisis. If he were a donkey, I’d be arrested for animal abuse. There is no one else like him; he is in a category of his own. (Ivyblossom, Almost Always)

Ļoti izglītojoši un interesanti. Vēl gluži nestājos LGBT (lai gan vajadzētu, jo tā ir biedrība visiem, kas neiekļaujas tradicionālā seksualitātes izpausmē), bet totāli esmu straight ally. Un arī par sevi pašu es uzzināju daudz ko jaunu, par to gan citreiz.  

Ziedu nolikšana

Vakar viena meitene uzrakstīja par notikumu Kemerovā to, kas jums visiem nepieciešams - atļaujiet cilvēkiem izpaust savu rūgtumu tā, kā viņi to grib. Vai nu tā būtu ziedu nolikšana, vai vaimanas, vai formāls ieraksts instā, vai atteikšanās iepirkties Maximā, vai klajš cinisms. Katram ir savs veids, kā tikt galā ar emocijām. Man tas veids ir otra diena nepārtrauktas vārīšanās galvā par to, kā mūsu tuvinieku izpausmes ietekmē mūs pašus. Kad man kaut kas traucē - es daudz domāju, neko nepadarīsi.

Pirmkārt, es saskaros ar visierastāko veidu, kā cilvēks tiek galā ar notikumiem - padod tālāk. Šoka stāvoklī dāsni dāvā savu šoku visiem apkārt. Tas ir normāli un nomierinoši. Man ir ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kas prot iekļauties šajā situācijā. Es zinu, ka pareizi ir iesaukties: "Ak vai, kāds ārprāts!", mesties raudienā un vaimanāt par visuma netaisnību. To visi saprot un atbalsta. Tad tevi pieņem par savējo. Man savējo tikpat ka nav. Nez kāpēc. Es neesmu ciniska, es vienkārši to neprotu. Tas nav mans veids, kā tikt galā ar notiekošo.

Un es pati nezinu, ko gribu. Jo mammas man pienes visu informāciju no ārpasaules zem biezas "lai tu zinātu un būtu gatava" mērces, bet, protams, tā ir tikai mērce. Vienreiz (saistībā ar informāciju par adenotomijas sarežģījumiem pirms līdzīgas operācijas manam vecākajam bērnam) tas rezultējās mēnešiem ilgā trauksmes stāvoklī, no kura es pat neatceros, kā tiku vaļā. Citas epizodes bija varbūt ne tik skarbas. Vīrs, zinot manas vājās vietas, neko nekad man nestāsta. Bet parasti es jau esmu uzzinājusi pati. Es nedzīvoju neziņas burbulī, es tikai gribu izvairīties no sociāli neveiklām situācijām, kur es nedaru to, ko pieklājas, un gribu noteikt robežas, cik daudz es gribu zināt par konkrēto notikumu. Bet es neesmu priecīga par mammas un vīramātes neuzmanīgo rīcību un arī neesmu priecīga par vīra mēģinājumiem mani pārāk sargāt. Bet jā - atgādinājums sev: vecāki nav tas, ko mēs mēģinām izmainīt, tas ir tas, ko mēs pieņemam; un vīram man būtu jābūt pateicīgai, viņš dara to, kas uz papīra būtu pareizi.

Cita izpausme, ar ko es saskaros, bija cinisms. (es sapratu, ka tu nejauši, bet domu tas izprovocēja) Nevajag jaukt nevietā pateiktu patiesību ar cinismu, cinismā nav patiesības. Bet tas var būt veids, kā samierināties ar pasaules netaisnību. Es pieņemu šo faktu, bet no saviem tuvākajiem to dzirdēt negribu. Es arī varu uz 9. maiju dusmās pateikt kaut ko par sīku tautiņu un rūgtuma krāšanu gadsimtu garumā, un tad, kad man kaut kas notiks, atnāks viens no tautiņas pārstāvjiem un bakstīs ar pirkstu: "Ha, Elizabet, beidzot tev ir citas nodarbes, nekā izņirgāties par latviešu tautas sāpēm!" Jā, mēs atpazīstam un netolerējam cinismu tikai tad, kad tas ir vērsts pret mums un mūsējiem.

Sanāca nedaudz 'Rīgas Laika' stilā - neko nevar saprast, ko es gribēju teikt, bet tas nekas. Savējie, kā saka, sapratīs. Un tiem, kas nesaprata - paskaidrošu. Tā bija neveikla atvainošanās mammai par to, ka nemāku reaģēt uz dalīšanos kā normāls cilvēks (bet diemžēl tas nav iespējams). Tas bija neveikls mēģinājums paslēpties no jaunu bēdu uzkraušanas jau pietiekami apbēdinātam prātam (es taču nekad, nekad nemēģinu jums pastāstīt par dažām grāmatām un labojamām filmām un ziņu virsrakstiem, kurus es gribētu atredzēt, jo tagad viņi vienmēr ir man līdzi. Un ko man dod tas, ka "es zinu"? Labāk es to nezinātu). Tas bija mēģinājums parādīt cinisma kroplo seju citā leņķī. Nezinu par šo reizi, bet bijušas daudzas citas, kad tu viņu esi noturējis par seksīgo asprātīgo patiesību. Bet ir viegls veids, kā viņus atšķirt: pielaiko sev, un uzreiz redzēsi.

Jā. Šim blogam kādu laiku būs atslēgti komentāri, jo tas nav dialogs, tas ir monologs. Tāpēc ir jocīgi un bezjēdzīgi regulāri nākt, lasīt un apvainoties. Tās ir skaļas domas no manas galvas, nevis uzruna, mana maniere samierināties ar visuma netaisnību, savdabīga ziedu nolikšana. Var apvainoties par to, kā un ko es jums saku dzīvē, bet šeit atļaujiet man izpaust savu rūgtumu tā, kā es to gribu! 

Pavasaris

Well, what do we call this? Spring, obviously.

Sturm IV, 1998

Un pēkšņi 2:13 ieraugi sevi 20 gadus atpakaļ acīmredzot baudot pasākumu.
Man ir īsi tumši mati, un es izskatos galīgi salietojusies, bet nē - es nekad neko neesmu lietojusi. Tikai laba mūzika un labs kardiotreniņš. Kam tuvāks reivs, kam industrial, uzvelc labas kedas un lūk šādi 4-6 stundas gandrīz bez apstājas. Un vēl brīnījos, kāpēc esmu tik labā formā bez diētām un sporta.

Gryffindor

Izknibināju pusotru stundu sava dārgā laika un pa daļām ar lielām ilgām noskatījos Šerloka pirmo sēriju. 1 down, 12 to go. Cilvēks nevar 2 gadus pēc kārtas neskatīties Šerloku, jo tad vienā brīdī viņš pieķer sevi instagrama meklētājā ievadot Johnlock (un tur cilvēki neciešami pārspīlē). 

Bet instagrams cita starpā mani iepriecināja lūk ar šādu bildi, ko līdz galam varu izprast es un mana meita un vēl dauzi citi šo divu fandomu gīki.

Daudzi komentāros iebilda par to, kurās fakultātēs viņus ievietoja, bet šeit viss ir pareizi. Nē, Šerloks nav Slytherin, un Džons nav Hufflepuff ar visu cieņu. Džonā ir tik daudz Grifindora, lai mestos pakaļ Šerlokam jebkurā situācijā. Jo viņš pats alkst piedzīvojumu, nevis jo tā ir pareizi. Šerloks, protams, ir pietiekami vēss, lai visiem gribētos ieskaitīt viņu Slizerinā, bet arī nē. Pirmkārt, Slytherin nekad neizvēlēsies sēdēt putekļainā istabā un minēt mīklas savā nodabā, ja ir iespēja sēdēt glaunā istabā un vadīt valsts likteni. Maikrofts ir Slytherin. Bet Šerloks ir tīrs, ar godkāri neapskādēts prāts, smadzenes per se - skaidra, žilbinoša, neiejūtīga domāšana. Ravenclaw as it is. Vienīgais, kam komentāros piekrītu, ir 'Kāpēc Džona patronuss nav ezis?" Vai ne? Ezis arī ir. 

Manējais, starp citu, ir žagata. Un cepure mani drošu roku ievietoja Grifindorā. Sākumā biju nedaudz sašutusi. Žagata? Grifindors? WTF? Bet tad sāku ievērot žagatas apkārtnē neierastā daudzumā. A ko, skaists un jautrs putniņš. Man patīk. kas attiecas uz Grifindoru... Es pati biju domājusi, ka esmu Ravenclaw. Nē, nu man visi saka, ka es esot apdāvināta ar smadzenēm. Un asprātību, un radošo garu. Un mana meita ir Ravenclaw. Un mans duāls ir Ravenclaw. Un mana mamma ir Ravenclaw. Bet acīmredzot, manī tas nav dominējošais. 

Dominējošais manī ir... Dažādos manas dzīves posmos:
"Tu proti orientēties? Nē? Es arī nē!!! Braucam uz mežu!"
"Tur kokā būs jākāpj!!! Tu proti? Es arī nē!!! Urā!!!"
"Peldēšu no vienas salas uz otru vasarā! Nav bail? Ir. bet poh, toties jautri".
"Ies strādāt par filmu redaktoru. Izglītība? Pieredze? Nē, neesmu dzirdējusi".
"A davai paņemam kredītu un nopērkam māju!!!"
"Nav naudas? Nav laika? Braucam uz koncertu!!!"
"Es vienlaicīgi gribu intensīvi sportot, dzert un pīpēt un taisīt bērnus!!!"
Utt. Utml. Un kā piedziedājums, no kura mans vīrs jau noraustās, vien dzirdot: "Kaut ko izdomāsim!"

Nu, jūs sapratāt, ka cepurei bija taisnība. Gryffindor af. 

Lūk, Lagutenko par to dziesmu ir sarakstījis. Manas dzīves kredo, ibio. 

Страху нет нет страху - ху

Я по воде иду, а не по льду. 
Земля уходит, ты пугаешься,

Ломаешься, но соглашаешься.
Когда тебя вставляет, тогда вставляешься!

Laimīgu-2018

Un tā, Santa. Lay it down. Ļoti gribu palūgt veselību visai manai paplašinātai ģimenei (ieskaitot dzīvniekus un vecākus) un pārdot Mārtiņielas dzīvokli. Nebūtu slikti arī Barbarai labu klases audzinātāju, ar ko viņām būtu abpusēja patika. Ar pārējo es pacentīšos tikt galā pati.

Man ir smuks ziemīšu tēmas palags ar briežiem, smukas sarkanas zeķes, abonements uz zāli un biļetes uz GN'R Tallinā. Un daudz visādu plānu. Got to be some good times ahead.

2017 nemaz nebija tik slikts kā likās

Biju 2015. gada beigās apņēmusies "pavisam nedaudz": pielāgoties divu bērnu mammas lomai, ievingrināt atslābušos vēdera muskuļus un atgriezties mazajā sportā.

Nu lūk. Nemanot ir pagājuši veseli divi gadi. Strādājošās dubultmammas loma, protams, nedaudz paskarbina manu dzīvi. Nedaudz līdz tādai pakāpei, ka es vairs negribu nevienu redzēt, jo man īsti nav laika. Katru brīvu brīdi man ir labāk veltīt darbam, lai neaizietu pavisam zem ūdens, noorganizēt tikšanos ar draugiem bez bērnu klātbūtnes man sanāk slikti, bet tikšanās bērnu klātbūtnē ir samērā bezjēdzīgs pasākums. Citādi es ar visu tieku galā, tikai esmu ļoti nogurusi un man nav liekas enerģijas nekādu papildus problēmu risināšanai.

Mazajā sportā es esmu atgriezusies un pat piedalos sacensībās, gan joprojām ar diezgan sliktiem rezultātiem peldēšanā. Bet šogad es esmu piedalījusies vismaz piecos (cik varu atcerēties) rogainingos, divos no tiem noskrēju pa 25 km un jutu, ka esmu izdarījusi visu, ko varējusi, Rīgas rudens rogainingā pat esmu apmierināta ar mūsu komandas rezultātu (27/63). Paplašināju pieredzi atklāto ūdeņu peldēšanā. Daugava bija liels izaicinājums, bet bija baigi labi! 

Nākamgad plānoju tēmēt uz garajiem 3 km peldējumiem. Un piestrādāt pie tā, lai sports manā dzīvē būtu mazāk haotisks, tajā skaitā gribētos ieviest nodarbības zālē (jā, to teicu es). Turklāt, ka vēders man joprojām ir stāvoklī "virs nabas pioniere, zem nabas pensionāre". Un vēl ir daudz plānu, kurus es ļoti gribētu īstenot - pārsvarā saistīti ar peldēšanu un ceļošanu.

Bet vispār, ar atmiņām par pagājušo gadu vienmēr ir dīvaini. It kā liekas 2017. bijis gana draņķīgs - ar nebeidzamu bērnu slimošanu gada sākumā, bez risinājuma palikušajiem hipersvarīgajiem jautājumiem, strīdiem ar vīru un kopējo milzīga noguruma sajūtu... Skatoties bildēs, man pat sāk likties, ka bija tomēr forši! Piemēram, 2005. gadu, un arī 2013. es atceros kā vienu no labākajiem savā dzīvē... bet, ja iedziļinās detaļās, tad tur ir bijis daudz nejauku notikumu un nepatīkamu brīžu. Tāpēc ar prieku laižu tevi prom, 2017. Un ar nostaļģiju atcerēšos svelmaino pēcpusdienu pirms Rīgas triatlona, kad bikini iemēģināju Daugavas ūdeņus. Un burgeru Jūrmalā tajā pašā dienā. Un Kuldīgā pavadītu pēcpusdienu. Un braucienu uz Alisi Trāķos. Un pastaigu pa Viļņu. Un Ramštaina kvēpus saulrietā Tallinā. Un Tallinas torņus ziemā. Un silto Jāņu vakaru divatā ar Filipu. Un žilbinošo baltumu janvārī, kad gribas apstāties un spiegt no skaistuma. Un tādu pašu dzeltenumu oktobrī. Un skrējiena pirmo pusi Kolkā. Un veselu varavīksni emociju no Reljefa skrējieniem Ogrē. Un Filipa jaunos vārdus. Un to, cik man pēkšņi liela un pieaugusi meita. Un daudzus tiešām foršus un vērtīgus pirkumus (ieskaitot jaunos skriešanas Asics, oranžo bafu ar miroņgalvām, Swatch Irony, jauno matraci un kafijas aparātu).

Zem kata instagrama bilžu asorti par 2017. 

Cilvēki stāsta, ka strādā pa 9 stundām dienā, skrien pa 100 km, izdzer 5 kafijas dienā un katru dienu nodarbojas ar seksu. Dažreiz pat trīs reizes.

Vai nu man kaut kas nav riktīgi, vai jāsāk arī stāstīt.

Saldējuma lose un īstajā vietā, prasme baudīt iepirkšanos-5378

Šomēnes dabūju:

1. Divas biļetes uz Tallinu, kopā 8 Eur (jābrauc uz sacensībām, bet ar mašīnu negribējās)

2. Krekliņu Hogwartz Alumni, 1.57 Eur. Tajā veikalā viņi tiešām nesaprot, ko dara. Vasarā turpat izrāvu Hogwarts kreklu arī meitai, arī par kaut kādiem 3 Eur.

3. 1995. gada Swatch Irony par 10 Eur. Nu vispār wow, tiešām nav cienītāju bez manis? Jo mētājās turpat Andelē Mandelē. Nu labi, tagad, kad tas pārdots, ir 4 pieteikumi. Un jo priecīgāka mana sirds.

Bet ok, es ne vienmēr esmu tik veiksmīga pirkumos.

Ir tagad šāds saldējums pieejams

Vasarā safanojās gan sīkais, gan es pati. Meitai gan patīk eksperimenti šajā jomā, bet tagad ne par to. Lai gan, manā gadījumā "safanojos" ir vienreiz pagaršoju, un man tas neriebās. Un tad...

1. stāsts

Es pērku minīti, meita pērk saldējumu. Es nosiekalojos, un arī paņemu saldējumu. Kaut kādu tur. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc nepieturējos pie pārbaudītām vērtībām un neņēmu polu?

2. stāsts

Izvedu bērnus uz veikalu pēc saldējuma, pati skatījos, skatījos, arī paņēmu. Bet šo nē, jo dārgs, ņemšu prastāku šokolādes saldējumu. Un kapučīno. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc neņēmu polu+espresso? Nu, toties ieekonomēju... cik? 13 centus? 

3. stāsts

Meita rimčikā piedāvāja nopirkt divus milzīgos Ekselences konusus, jo ja pērk divus, sanāk lētāk. Par savu naudu. "Mammu, es tev nopirkšu". Es ilgi šaubos, jo man tas gan par saldu, gan par lielu. Tad ievēroju konusu ar Vana Tallinn - o, šis jāņem. Tad saminstinos un nepaņēmu. Meita paņem konusu ar Oreo cepumiem. Pēdējā brīdī nolemju izmaksāt viņai saldējumu, jo Rimi nauda uzkrājusies, tāpat par brīvu sanāk. Nokožu viņas saldējumu, saprotu, ka ellīgi garšīgs. Kā arī to, ka tās Rimi naudas pietiktu arī diviem. Ko es neņēmu to Vana Tallinn?

Es nezinu, kāpēc es tā lošoju tieši saistībā ar saldējumu, bet šodien neļāvu rokai notrīcēt - espresso+pols it is. Tikai izrādījās, ka šokolādes variants ir švakāks, vajadzēja ņemt balto. 

Esmu pārliecināta, ka drīz to pārstās ražot.   

Kenzo

Vakar viens cilvēks atsūtīja man šo ar piezīmi "ieraudzīju šo video un iedomājos par Tevi, kā Tu kādreiz ālējies". Ne tikai ālējos. Ne tikai kādreiz. Es tā darīju 15 gados. Un 25. Un 35. Un vēl joprojām. Tiešā nozīmē. Un pārnestā. Tā ir mana būtība glamūrīgā īsfilmā. Nekas nav mainījies, atskaitot to, ka tagad es zinu, ka neesmu viena. Mūsu ir leģions. Dumpinieces bez iemesla, dumpinieces bez sajēgas.

Nesen sūdzējos par to, ka neviens vairs neatceras mani - kas es esmu, nevi...s ko es daru - pat es pati vairs neatceros? Ikdienā esmu mamma, sieva, redaktors, cilvēks, kas visai pasaulei kaut ko ir parādā, un no kura visi visu prasa. Aiz ikdienas pienākumu, aiz visu labo un slikto notikumu haosa ļoti viegli pazaudēt sevi tā, ka pat tuvākie tevi vairs nevar saskatīt. Nē, tieši otrādi, tuvākie arī nevar. Toties tevi labi redz un atceras tie, kas tevi pazīst, bet nedala ar tevi tavu dzīvi un tavus darbus.

Protams, uz Āfrikas badā cietēju fona tas viss tāds nieks un pirmās pasaules problēmas vien ir, bet saprast pašam sevi un patiesi draudzēties ar pašu sevi ir pirmais solis uz laimi. Un laimīgs cilvēks pasaulei visādi ir noderīgāks, nekā nelaimīgs.

Paldies, Tom, tieši sirdī! 

Tautas rogainings Riekstukalns

Pēc tīri ok mēģinājuma Šlokenbekas rogainingā manam duālam nez kāpēc likās, ka arī Tautas rogainings manā kompānijā ir laba doma. Nu ko, katram kapteinim sava vieta, un es piedāvāju kapteinim Bremze (vīram) īstenot savu ieceri noskriet orientēšanās pusmaratonu, un komanda Kateinis Sajūgs pieteicas 4h. Patiesībā, komandas nosaukumu mainīt nevajadzēja, jo kapteinis esmu es, un bremze arīdzan esmu es. 

Sniegums rogainingā bija vienkārši izcils. Vislabprātāk es apraktu šo rezultātu un nekad neatcerētos notikušo, bet ir iemesli paskatīties faktiem acīs. Lūk, kādu distanci mēs pieveicām. 34 punkti, vēl 2 noņēma par nokavētajām 6 sekundēm.

Lūk ir mūsu plānotais maršruts. Vismaz 62 punkti. Un ieplānots šoreiz viss bija labi, es neko nesajaucu - tas ir tik, cik mēs varam izdarīt šur tur paskrienot un pa mežu mierīgi ejot. 

Kas notika? Ejot caur purvu no 74. uz 83., aizgājām pa nepareizo stigu, un pēc mirkļa izbrīna konstatējām, ka tagad izdevīgāk būs ņemt 44. Un 44. bija priedēs. Starp citu, uzreiz par priežu apvidu - tā ir priežu jaunaudze, 3-5 metrus augstas priedītes, apakšā papardes. Neko neredz pusmetra attālumā, iet arī nevar, var lauzties caur brikšņiem. Viss slapjš, pēc 10 minūtēm bijām jau kā izpeldējušies. 

Labi, patiesībā, priedēs, kā izrādījās, tas punkts nemaz nebija.  Bet mēs piegājām nepareizi, ielīdām priedēs, izbiedējām alni un ilgi maldījāmies pa rogaineru izmītām takām. Starp citu, tieši tās takas mums atņēma laiku. Ja tur nebūtu cilvēku pēdu, es uzreiz saprastu, ka kaut kas nav pareizi, bet tik lielas takas jau nebūs izmītas tur, kur nav punkta, vai ne? Tāpēc tā vietā, lai izietu ārā un padomātu, mēs mīcījāmies pa priedēm, cerot, ka "kaut kur te ir". Neatradām.

Izgājām ārā. Stāvam uz kaut kā, it kā stigas. Jo sarunājām, ka izies sameklēt stigu, un tās izdomāsim. Es personīgi domāju, ka stāvu uz stigas, un no tās orientējos. Bet tā nebija stiga, tā bija tā saucamā meža robeža. Duāls neko neteica. Es noorientējos kā mācēju, ielīdām atpakaļ priedēs. Vēl minūtes padsmit papeldējāmies. Te viens sāka psihot un lūgties, lai mēs ejam prom. Parasti komandā nervozais esmu es, bet neviens neliekas ne zinis par to, ko es čīkstu un pareizi dara. Ja šito darītu vīrs, es viņam pataustītu pieri, vai vesels. Kad šito darīja duāls, es sapratu, ka vai nu mēs ejam vai nu kaprīzā karaliene kādu brīdi būs man līdzi, un tas man nemaz nepatīk. Piekritu iet prom, bet padomāju daudz ko. Darbiņš ar cilvēciņiem, ibio. 

Izgājām beidzot uz stigas, uz kuras uzreiz vajadzēja iziet. Ja es būtu viena, es vēlreiz un kārtīgi notēmētu un atrastu to stulbo 44. punktu. Lūk to iemācās, kad trenējas klasiskajā orientēšanās - jo tur, ja punktu mežā pameti - you go home. Tāpēc I will go fucking hard, un tik ilgi, kamēr atradīšu. Neskaitāmas reizes esmu to darījusi Magnētā un Reljefā, protams, ne bez nelielām histērijām "es viņu neatradīšu, es eju prom". varbūt, tāpēc es nekad negūšu labus panākumus rogainingā. Un vēl tāpēc, ka slikti skrienu. 

Jā, bet tomēr. Dažus punktus mēs vēl atradām samērā viegli, un jau sāka izskatīties pēc rogaininga, kad bija 47. punkts. Mums priekšā soļoja komanda Lido zemu. Vairākas reizes mēs haotiski skrējām, apdzinām viņus, un viņi mūs lēnā solī panāca. Zinot cilvēkus no šīs komandas, šeit varēja iet viņiem pakaļ pa ceļu mierīgi. Jo skaidrs taču - jāiet pa ceļu līdz vietai, kur to šķērso grāvis, un tad iekšā mežā. Un Žoglas vēl mežā nav nogājuši. Un te jāmin tāds moments, ka mans kompass centās atdalīties no pamatnes un aizbēgt, tāpēc es viņu noņēmu no rokas un iestucīju kabatā. Duālam kompasa arī tikpat ka nebija. Big mistake. Fatal. Vārdu sakot, kārtējo reizi apdzinām Žoglas, nonācām līdz tai vietai, kur ceļu šķērso grāvis un gājām mežā. Punkta nav. Toties ir nesaprotamie ceļi un stigas, kuru kartē nav. Nu labi, šajā kartē daudz kā nebija, bet tomēr. Stampājām, stampājām, izlikāmies par idiotiem - viens uzstāja, ka nebija nekāda ceļa, kurš patiesībā bija, otrs uz to apmēram apvainojās kā uz personisku uzbraucienu. Kamēr izgājām uz ceļa, un es tomēr izvilku no kabatas kompasu. Ceļš ir, grāvis to šķērso, bet pēc azimuta nekas nesakrīt. Vārdu sakot, mistērija. Vai ne gluži. Cits grāvis, cita vieta, punktam mēs sen esam paskrējuši garām. Un ko Žoglas? Kāpēc viņi mežā pēc punkta nebija iegājuši? Tāpēc, ka punkts nebija mežā, bet 10 m nost no ceļa pie meža robežas. 

Tālāk mums beidzās laiks. Atlika tikai pa ceļam savākt vienu punktu un nesties uz finišu. Es gan joprojām esmu pārliecināta, ka fana pēc varēja nogriezt līkumu un paņemt arī punktu virsotnē. Tāpat nokavējām 6 sekundes. 

Žoglas, uzzinot mūsu rezultātu, skatījās ar tādu neizpratni, ka gribējās attaisnoties ar to, ka mums lācis mežā uzbruka, tāpēc tik maz.

Kopš šī rogaininga jūtos totāli kā idiote. 

Nesaprotu, kāpēc visi komandas biedri uzvedās kā idioti gan kartogrāfiski, gan sadzīviski.

Nesaprotu, kur varēja nostaigāt 20 km ar tādu rezultātu.

Nesaprotu, kāpēc manam duālam sūdu strūklaka mežā veras vaļā tik intensīvi, jo pēdējo 8 gadu laikā ikdienā es viņu manīju reizes trīs. Nu, varbūt piecas, un viņa bija pietiekami maza, lai viņu neņemtu galvā. 

No otrās puses, es vismaz WRC neesmu bijusi. 

Nesaprotu, kāpēc visi pārējie noskrējuši tik labi! Īpaši visi, ko es pazīstu. Paskatoties uz viņu rezultātiem, sajūtos vēl idiotiskāk. Bet tam varbūt arī ir kāds cits iemesls, ar rogainingu nesaistīts. Kaut kāds pārāk emocionāls rogainings sanācis. 

Nesaprotu, kad palaidīs vaļā. Tad gribas braukt uz Jūrmalas rogainingu, jo patīk. Tad negribas, jo tur viss ir vienkārši (vismaz bija pagājušogad), un būs pilns ar tiem stirnu bukiem, kas prot skriet vai neskriet, un viss. Tad gribas saņemties un braukt uz Kolku, un tur vēlreiz paskatīties, vai es tomēr protu orientēties. Tad gribas aizklapēt to visu ciet un iet ārā un aizmirst. 

Laikam, tas arī būtu labākais risinājums. Reljefiņš līdz oktobra beigām, tad Kolka, tad RR ar ierasto kapteini un jaunu kompasu. 

2. daļa, vienalga vasara būs!

Pirmā vasaras puse bija totāls sūdarallā, bet kad tas ir mazinājis manu apņēmību?

Un tad tomēr jūlijā beigās vasara sāka padoties. Divas meditatīvas dienas starp Ventas diviem krastiem.

Jūnijs žopa

Tas nosaukuma pēdējais vārds ir vārds, ko es jūnijā lietoju visvairāk.

Beidzās nauda, jo bija tehniskā apskate, pirmais bērnudārza mēnesis, divas dzimšanas dienas, peldēšanas sacensības, brauciens uz Tallinu un brauciens uz Kāpu. Mēneša vidū vēl arī visi saslimām, kas finansiālo katastrofu tikai stimulēja. Un, lai nebūtu garlaicīgi, es noslīcināju podā telefonu. 

Bija daudz jāstrādā, jo skat. punktu 1. Bērns slimoja, slikti gulēja un strādāt neļāva. 

Visu mēnesi pie mums dzīvoja vīra vecāku suns. Milzīgs, rijīgs, spalvu metošs, manu vīru ļoti mīlošs un nevietā skaļš.

6. jūnijā bija pēdējā Reljefa kārta. Pirms tās sākuma (visu sezonu cītīgi piedalījos) biju noskaņota cīnīties par 1. vietu (no 3). Pēc diviem punktiem nedaudz apmaldījos zem lietus ļoti zaļajās un ļoti stāvajās Zilokalnu takās. Visu laiku domāju "Kāpa šogad sākusies pāragri". Otrā doma pārsvarā bija "Nahujam ja tut prišol?" (C)Pičugins. Pēc četriem punktiem apmaldījos ar galiem un tikai ar divu satikto jauniešu palīdzību tiku galā. No otrās puses, jaunieši tika galā tikai pateicoties man. Galu galā vazājos ilgāk par stundu un izcīnīju 2. vietu. Bet patika! Toties kamēr es vazājos, visa mana ģimene izmirka viscaur slapja. Sīkais pēc tam slimoja trīs nedēļas, un nācās pat ieviest antibiotiku smago artilēriju. 

9. un 10. jūnijā norisinājās peldēšanas sacensības garajā ūdenī. Nopeldēju sūdīgi (50 brass), lēni (800 b/s), slikti (100 brass) un vēl sliktāk (200 komplekss). Bet vismaz bija interesanti. Medaļas arī ir, tikai lepnuma par tām  nekāda. 

Braucot atpakaļ no sacensībām 9. jūnijā vīrs teica, ka "Eu, pēc nedēļas jābrauc uz Ramštainu". Khm, mosties, mīļais!

11. jūnijā Tallinā uzstājās Rammstein. Joprojām viedokļi dalās, vai brauciens bija veiksmīgs vei nē. Tallinu šoreiz nemaz neredzēju un, neskatoties uz to, ka liku vīram izmest apli gar vecpilsētas sienu, man tāpat nepalika sajūtas, ka biju Tallinā. Pareizi būtu teikt, ka mēs tai piezagāmies vakarā no Kadriorgas puses, kamēr neviens neredz, apēdām pa burgeram, slepeni nopirkām medus kūku, paskatījāmies uz Tillu, pēc pusnakts Statoilā ar skatu uz šoseju iedzērām kafiju ar to pašu kūku un maizītēm un aizbēgām mājās, kamēr Audi nav pārvērties par ķirbi. Atpakaļceļā klausījāmies Mumij Troļļ. Daudz smējos par tekstiem. Ļoti noguru. Bet bija labi.

Par to, kur vasara

Ar ko sāk cilvēks, kas pusotru gadu neko nav rakstījis? Pareizi, ar laikapstākļiem. Jo manā dzīvē īpaši nekas nemainās, mainās tikai laika prognoze.

Tad jā, ir 2. jūnijs, +15, vēss vējš, viss zaļš un saule spīd kā nenormāla. Čupa cilvēku soc. tīklos purpina "kur vasara?" "kāpēc jūnijā auksti?" un liek apsirmojušos mīmus par latviešu vasaru vilnas cepurē un gumijniekos. Mani sen vairs neizbrīna, ka vairums cilvēku skolas laikā par fiziku, ķīmiju un bioloģiju nav dzirdējuši, bet tagad redzu, ka arī ģeogrāfija gājusi secen. Varbūt, kāds ir dzirdējis vārdu salikumu "mērenā josla"? Tad kāpēc mēs gaidām tropu joslai raksturīgo laiku mērenajā joslā? Starp citu, tur, tropu joslā dzīvo jūsu atpalikušā gara brāļi, kam visu laiku liekas, ka saule pārāk spīdīga.

Turklāt, es pat nezinu... Kamēr dažs klapēja ar ausīm, personīgi man vasara iet jau veselu mēnesi. Es uz šo brīdi paspēju:

1. nosauļoties,

2. gandrīz nosvilināt vecāko bērnu (neesmu vainīga),

3. izpeldināt jaunāko bērnu vannā uz sakarsušā dārza bruģa,

4. palēkāt uz batuta,

5. pastaigāt iešļūcenēs,

6. atēsties auksto zupu un saldēto jogurtu,

7. piebremzēt skriešanu un no baseina braukt nežāvētiem matiem, jo karsti,

8. pavisam atiet no ziemas skarbuma un pavasara pelēcības.

Ko darījāt jūs, kas nav apmierināti ar tekošo vasaru, un kur ir jūsu visu suminātais carpe diem? Pasteidzieties, citādi viņa jums nepaspēs sākties.

Come on, summer, we really need to undo this winter!

PS Yes, I'm fucking back.