Tautas rogainings Riekstukalns

Pēc tīri ok mēģinājuma Šlokenbekas rogainingā manam duālam nez kāpēc likās, ka arī Tautas rogainings manā kompānijā ir laba doma. Nu ko, katram kapteinim sava vieta, un es piedāvāju kapteinim Bremze (vīram) īstenot savu ieceri noskriet orientēšanās pusmaratonu, un komanda Kateinis Sajūgs pieteicas 4h. Patiesībā, komandas nosaukumu mainīt nevajadzēja, jo kapteinis esmu es, un bremze arīdzan esmu es. 

Sniegums rogainingā bija vienkārši izcils. Vislabprātāk es apraktu šo rezultātu un nekad neatcerētos notikušo, bet ir iemesli paskatīties faktiem acīs. Lūk, kādu distanci mēs pieveicām. 34 punkti, vēl 2 noņēma par nokavētajām 6 sekundēm.

Lūk ir mūsu plānotais maršruts. Vismaz 62 punkti. Un ieplānots šoreiz viss bija labi, es neko nesajaucu - tas ir tik, cik mēs varam izdarīt šur tur paskrienot un pa mežu mierīgi ejot. 

Kas notika? Ejot caur purvu no 74. uz 83., aizgājām pa nepareizo stigu, un pēc mirkļa izbrīna konstatējām, ka tagad izdevīgāk būs ņemt 44. Un 44. bija priedēs. Starp citu, uzreiz par priežu apvidu - tā ir priežu jaunaudze, 3-5 metrus augstas priedītes, apakšā papardes. Neko neredz pusmetra attālumā, iet arī nevar, var lauzties caur brikšņiem. Viss slapjš, pēc 10 minūtēm bijām jau kā izpeldējušies. 

Labi, patiesībā, priedēs, kā izrādījās, tas punkts nemaz nebija.  Bet mēs piegājām nepareizi, ielīdām priedēs, izbiedējām alni un ilgi maldījāmies pa rogaineru izmītām takām. Starp citu, tieši tās takas mums atņēma laiku. Ja tur nebūtu cilvēku pēdu, es uzreiz saprastu, ka kaut kas nav pareizi, bet tik lielas takas jau nebūs izmītas tur, kur nav punkta, vai ne? Tāpēc tā vietā, lai izietu ārā un padomātu, mēs mīcījāmies pa priedēm, cerot, ka "kaut kur te ir". Neatradām.

Izgājām ārā. Stāvam uz kaut kā, it kā stigas. Jo sarunājām, ka izies sameklēt stigu, un tās izdomāsim. Es personīgi domāju, ka stāvu uz stigas, un no tās orientējos. Bet tā nebija stiga, tā bija tā saucamā meža robeža. Duāls neko neteica. Es noorientējos kā mācēju, ielīdām atpakaļ priedēs. Vēl minūtes padsmit papeldējāmies. Te viens sāka psihot un lūgties, lai mēs ejam prom. Parasti komandā nervozais esmu es, bet neviens neliekas ne zinis par to, ko es čīkstu un pareizi dara. Ja šito darītu vīrs, es viņam pataustītu pieri, vai vesels. Kad šito darīja duāls, es sapratu, ka vai nu mēs ejam vai nu kaprīzā karaliene kādu brīdi būs man līdzi, un tas man nemaz nepatīk. Piekritu iet prom, bet padomāju daudz ko. Darbiņš ar cilvēciņiem, ibio. 

Izgājām beidzot uz stigas, uz kuras uzreiz vajadzēja iziet. Ja es būtu viena, es vēlreiz un kārtīgi notēmētu un atrastu to stulbo 44. punktu. Lūk to iemācās, kad trenējas klasiskajā orientēšanās - jo tur, ja punktu mežā pameti - you go home. Tāpēc I will go fucking hard, un tik ilgi, kamēr atradīšu. Neskaitāmas reizes esmu to darījusi Magnētā un Reljefā, protams, ne bez nelielām histērijām "es viņu neatradīšu, es eju prom". varbūt, tāpēc es nekad negūšu labus panākumus rogainingā. Un vēl tāpēc, ka slikti skrienu. 

Jā, bet tomēr. Dažus punktus mēs vēl atradām samērā viegli, un jau sāka izskatīties pēc rogaininga, kad bija 47. punkts. Mums priekšā soļoja komanda Lido zemu. Vairākas reizes mēs haotiski skrējām, apdzinām viņus, un viņi mūs lēnā solī panāca. Zinot cilvēkus no šīs komandas, šeit varēja iet viņiem pakaļ pa ceļu mierīgi. Jo skaidrs taču - jāiet pa ceļu līdz vietai, kur to šķērso grāvis, un tad iekšā mežā. Un Žoglas vēl mežā nav nogājuši. Un te jāmin tāds moments, ka mans kompass centās atdalīties no pamatnes un aizbēgt, tāpēc es viņu noņēmu no rokas un iestucīju kabatā. Duālam kompasa arī tikpat ka nebija. Big mistake. Fatal. Vārdu sakot, kārtējo reizi apdzinām Žoglas, nonācām līdz tai vietai, kur ceļu šķērso grāvis un gājām mežā. Punkta nav. Toties ir nesaprotamie ceļi un stigas, kuru kartē nav. Nu labi, šajā kartē daudz kā nebija, bet tomēr. Stampājām, stampājām, izlikāmies par idiotiem - viens uzstāja, ka nebija nekāda ceļa, kurš patiesībā bija, otrs uz to apmēram apvainojās kā uz personisku uzbraucienu. Kamēr izgājām uz ceļa, un es tomēr izvilku no kabatas kompasu. Ceļš ir, grāvis to šķērso, bet pēc azimuta nekas nesakrīt. Vārdu sakot, mistērija. Vai ne gluži. Cits grāvis, cita vieta, punktam mēs sen esam paskrējuši garām. Un ko Žoglas? Kāpēc viņi mežā pēc punkta nebija iegājuši? Tāpēc, ka punkts nebija mežā, bet 10 m nost no ceļa pie meža robežas. 

Tālāk mums beidzās laiks. Atlika tikai pa ceļam savākt vienu punktu un nesties uz finišu. Es gan joprojām esmu pārliecināta, ka fana pēc varēja nogriezt līkumu un paņemt arī punktu virsotnē. Tāpat nokavējām 6 sekundes. 

Žoglas, uzzinot mūsu rezultātu, skatījās ar tādu neizpratni, ka gribējās attaisnoties ar to, ka mums lācis mežā uzbruka, tāpēc tik maz.

Kopš šī rogaininga jūtos totāli kā idiote. 

Nesaprotu, kāpēc visi komandas biedri uzvedās kā idioti gan kartogrāfiski, gan sadzīviski.

Nesaprotu, kur varēja nostaigāt 20 km ar tādu rezultātu.

Nesaprotu, kāpēc manam duālam sūdu strūklaka mežā veras vaļā tik intensīvi, jo pēdējo 8 gadu laikā ikdienā es viņu manīju reizes trīs. Nu, varbūt piecas, un viņa bija pietiekami maza, lai viņu neņemtu galvā. 

No otrās puses, es vismaz WRC neesmu bijusi. 

Nesaprotu, kāpēc visi pārējie noskrējuši tik labi! Īpaši visi, ko es pazīstu. Paskatoties uz viņu rezultātiem, sajūtos vēl idiotiskāk. Bet tam varbūt arī ir kāds cits iemesls, ar rogainingu nesaistīts. Kaut kāds pārāk emocionāls rogainings sanācis. 

Nesaprotu, kad palaidīs vaļā. Tad gribas braukt uz Jūrmalas rogainingu, jo patīk. Tad negribas, jo tur viss ir vienkārši (vismaz bija pagājušogad), un būs pilns ar tiem stirnu bukiem, kas prot skriet vai neskriet, un viss. Tad gribas saņemties un braukt uz Kolku, un tur vēlreiz paskatīties, vai es tomēr protu orientēties. Tad gribas aizklapēt to visu ciet un iet ārā un aizmirst. 

Laikam, tas arī būtu labākais risinājums. Reljefiņš līdz oktobra beigām, tad Kolka, tad RR ar ierasto kapteini un jaunu kompasu.