Jūnijs žopa

Tas nosaukuma pēdējais vārds ir vārds, ko es jūnijā lietoju visvairāk.

Beidzās nauda, jo bija tehniskā apskate, pirmais bērnudārza mēnesis, divas dzimšanas dienas, peldēšanas sacensības, brauciens uz Tallinu un brauciens uz Kāpu. Mēneša vidū vēl arī visi saslimām, kas finansiālo katastrofu tikai stimulēja. Un, lai nebūtu garlaicīgi, es noslīcināju podā telefonu. 

Bija daudz jāstrādā, jo skat. punktu 1. Bērns slimoja, slikti gulēja un strādāt neļāva. 

Visu mēnesi pie mums dzīvoja vīra vecāku suns. Milzīgs, rijīgs, spalvu metošs, manu vīru ļoti mīlošs un nevietā skaļš.

6. jūnijā bija pēdējā Reljefa kārta. Pirms tās sākuma (visu sezonu cītīgi piedalījos) biju noskaņota cīnīties par 1. vietu (no 3). Pēc diviem punktiem nedaudz apmaldījos zem lietus ļoti zaļajās un ļoti stāvajās Zilokalnu takās. Visu laiku domāju "Kāpa šogad sākusies pāragri". Otrā doma pārsvarā bija "Nahujam ja tut prišol?" (C)Pičugins. Pēc četriem punktiem apmaldījos ar galiem un tikai ar divu satikto jauniešu palīdzību tiku galā. No otrās puses, jaunieši tika galā tikai pateicoties man. Galu galā vazājos ilgāk par stundu un izcīnīju 2. vietu. Bet patika! Toties kamēr es vazājos, visa mana ģimene izmirka viscaur slapja. Sīkais pēc tam slimoja trīs nedēļas, un nācās pat ieviest antibiotiku smago artilēriju. 

9. un 10. jūnijā norisinājās peldēšanas sacensības garajā ūdenī. Nopeldēju sūdīgi (50 brass), lēni (800 b/s), slikti (100 brass) un vēl sliktāk (200 komplekss). Bet vismaz bija interesanti. Medaļas arī ir, tikai lepnuma par tām  nekāda. 

Braucot atpakaļ no sacensībām 9. jūnijā vīrs teica, ka "Eu, pēc nedēļas jābrauc uz Ramštainu". Khm, mosties, mīļais!

11. jūnijā Tallinā uzstājās Rammstein. Joprojām viedokļi dalās, vai brauciens bija veiksmīgs vei nē. Tallinu šoreiz nemaz neredzēju un, neskatoties uz to, ka liku vīram izmest apli gar vecpilsētas sienu, man tāpat nepalika sajūtas, ka biju Tallinā. Pareizi būtu teikt, ka mēs tai piezagāmies vakarā no Kadriorgas puses, kamēr neviens neredz, apēdām pa burgeram, slepeni nopirkām medus kūku, paskatījāmies uz Tillu, pēc pusnakts Statoilā ar skatu uz šoseju iedzērām kafiju ar to pašu kūku un maizītēm un aizbēgām mājās, kamēr Audi nav pārvērties par ķirbi. Atpakaļceļā klausījāmies Mumij Troļļ. Daudz smējos par tekstiem. Ļoti noguru. Bet bija labi.

Bilde, no kuras tapa krekliņi tautai. Autors - es, personīgi.

Rammstein sky

30 fucking tūkstoši skatītāju.

30 000

Katrīnas dārzā pie prezidenta pils

19. jūnijā manam vecākajam bērnam bija dzimene. Kā parasti, biju neapmierināta ar vīra sniegumu un ar to, ka visi izmirkuši slapji un tad aizbēguši. Suns arī bēga prom, sīkais skandalēja - vai nu arī gribēja prom, vai slikti jūtās. Bad, bad, bad. Labi, ka lielie bērni apmierināti.

Uz Jāņiem bija paredzēts braukt ciemos, bet tā kā ar sīko nejutāmies vēl veseli, nolēmu palikt klepot mājās. Pievakarē izgājām ārā, beidzot nelija, uzspīdēja saulīte, pusastoņos vakarā sēdējām siltajā saules pleķī, rādīju viņam sienāžus un beidzot bija silti un laimīgi. Atpakaļceļā sasveicinājāmies ar nikno suni, aizgājām mājās, skaisti noliku viņu gulēt, normāli beidzot pastrādāju un izgulējos. Labākā diena jūnijā. 

Atlikušo nedēļu gaidījām Kāpu. Un beidzot viena Kāpa sanāca totāla izgāšanās. Visu nedēļu pētīju dažādas laika prognozes. Izbraucām zem lietus ar cerību: prognozes solīja sauli, īslaicīgas lietusgāzes un +24. Pa ceļam līdz pašai Daugavpilij lija bez apstājas - te smidzināja, te īstas lietusgāzes, visādi. Tikai sauss nepalika ne sekundi. Bet Krāslava tālu, cerība vēl ir. Daugavpilī izcēlās ģimenes skandāls par navigāciju, un uz vietas nonācām gandrīz uz šķiršanās robežas. Tālāk praktiski vienīgais patīkamais bija 2 stundas distancē. Starp citu, distance bija izspļauta pēdējā Reljefa kārta (jā, tā pati, kur Kāpa sākusies pāragri) - ļoti stāva, ļoti slapja un ļoti zaļa. Ļoti tā vērta, lai brauktu 3 stundas turp un vēl 3 atpakaļ. 

Pārējo laiku nostaigāju ar šādu seju.

Jo viss bija slikti - lietus līst, bērns raud, puņķi tek, klepo, es klepoju, sasitu pakausi, vīrs idiots. Uz brīdi pārstāja laistīt, un pirmās dienas apbalvošana nebija īsti ideāls tusiņš, bet bija daudzmaz ok, ja salīdzina ar pārējo laiku. Noskaņojums tāds izmircis vien ir.

Pa nakti lija, bērns klepoja, es nevarēju aizmigt. No rīta bērns apsvilināja roku, lietus lija bez apstājas visu laiku, un visiem viss apnika. When going gets tough, the tough gets going, right?

886 Drīkst ielaist pusminūtē, lai atzīmējas 66. SI stacijā

Močī, bērns! Braucam prom. Šo un nākamo bildi nekaunīgi nozagu no Ojāra Millera.

Tā nu bērns un vīrs ātri izskrēja savu distanci (zem lietus) un devāmies prom. Lietus pārstāja (gan ne Krāslavā, tur viņš turpinājās, un pēc tam visus dalībniekus no nometnes pa vienam vilka ārā traktors).

Fuck it, I'm going home

Statoilā bija garšīgas bulkas un kafija. Līvānos garšīga speķmaize un kvass. Bērni nogulēja mašīnā no Daugavpils līdz Ogrei. Nedaudz tas viss atlīdzināja tās slapjās šausmas Kāpā. 

Ir jūlijs. Ok, vasara, es tevi aizstāvēju, bet vai tev neliekas, ka būs jau gana laistīt? Lai gan, vasara man patīk visāda, arī tik slapja. Ja ar ziemu tas ir viens vienīgs Stokholmas sindroms, tad ar vasaru man ir īsta mīlestība, un es ar viņu esmu laimīga, pat ja ne vienmēr esmu apmierināta ar tās sniegumu.