Vakar viena meitene uzrakstīja par notikumu Kemerovā to, kas jums visiem nepieciešams - atļaujiet cilvēkiem izpaust savu rūgtumu tā, kā viņi to grib. Vai nu tā būtu ziedu nolikšana, vai vaimanas, vai formāls ieraksts instā, vai atteikšanās iepirkties Maximā, vai klajš cinisms. Katram ir savs veids, kā tikt galā ar emocijām. Man tas veids ir otra diena nepārtrauktas vārīšanās galvā par to, kā mūsu tuvinieku izpausmes ietekmē mūs pašus. Kad man kaut kas traucē - es daudz domāju, neko nepadarīsi.
Pirmkārt, es saskaros ar visierastāko veidu, kā cilvēks tiek galā ar notikumiem - padod tālāk. Šoka stāvoklī dāsni dāvā savu šoku visiem apkārt. Tas ir normāli un nomierinoši. Man ir ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kas prot iekļauties šajā situācijā. Es zinu, ka pareizi ir iesaukties: "Ak vai, kāds ārprāts!", mesties raudienā un vaimanāt par visuma netaisnību. To visi saprot un atbalsta. Tad tevi pieņem par savējo. Man savējo tikpat ka nav. Nez kāpēc. Es neesmu ciniska, es vienkārši to neprotu. Tas nav mans veids, kā tikt galā ar notiekošo.
Un es pati nezinu, ko gribu. Jo mammas man pienes visu informāciju no ārpasaules zem biezas "lai tu zinātu un būtu gatava" mērces, bet, protams, tā ir tikai mērce. Vienreiz (saistībā ar informāciju par adenotomijas sarežģījumiem pirms līdzīgas operācijas manam vecākajam bērnam) tas rezultējās mēnešiem ilgā trauksmes stāvoklī, no kura es pat neatceros, kā tiku vaļā. Citas epizodes bija varbūt ne tik skarbas. Vīrs, zinot manas vājās vietas, neko nekad man nestāsta. Bet parasti es jau esmu uzzinājusi pati. Es nedzīvoju neziņas burbulī, es tikai gribu izvairīties no sociāli neveiklām situācijām, kur es nedaru to, ko pieklājas, un gribu noteikt robežas, cik daudz es gribu zināt par konkrēto notikumu. Bet es neesmu priecīga par mammas un vīramātes neuzmanīgo rīcību un arī neesmu priecīga par vīra mēģinājumiem mani pārāk sargāt. Bet jā - atgādinājums sev: vecāki nav tas, ko mēs mēģinām izmainīt, tas ir tas, ko mēs pieņemam; un vīram man būtu jābūt pateicīgai, viņš dara to, kas uz papīra būtu pareizi.
Cita izpausme, ar ko es saskaros, bija cinisms. (es sapratu, ka tu nejauši, bet domu tas izprovocēja) Nevajag jaukt nevietā pateiktu patiesību ar cinismu, cinismā nav patiesības. Bet tas var būt veids, kā samierināties ar pasaules netaisnību. Es pieņemu šo faktu, bet no saviem tuvākajiem to dzirdēt negribu. Es arī varu uz 9. maiju dusmās pateikt kaut ko par sīku tautiņu un rūgtuma krāšanu gadsimtu garumā, un tad, kad man kaut kas notiks, atnāks viens no tautiņas pārstāvjiem un bakstīs ar pirkstu: "Ha, Elizabet, beidzot tev ir citas nodarbes, nekā izņirgāties par latviešu tautas sāpēm!" Jā, mēs atpazīstam un netolerējam cinismu tikai tad, kad tas ir vērsts pret mums un mūsējiem.
Sanāca nedaudz 'Rīgas Laika' stilā - neko nevar saprast, ko es gribēju teikt, bet tas nekas. Savējie, kā saka, sapratīs. Un tiem, kas nesaprata - paskaidrošu. Tā bija neveikla atvainošanās mammai par to, ka nemāku reaģēt uz dalīšanos kā normāls cilvēks (bet diemžēl tas nav iespējams). Tas bija neveikls mēģinājums paslēpties no jaunu bēdu uzkraušanas jau pietiekami apbēdinātam prātam (es taču nekad, nekad nemēģinu jums pastāstīt par dažām grāmatām un labojamām filmām un ziņu virsrakstiem, kurus es gribētu atredzēt, jo tagad viņi vienmēr ir man līdzi. Un ko man dod tas, ka "es zinu"? Labāk es to nezinātu). Tas bija mēģinājums parādīt cinisma kroplo seju citā leņķī. Nezinu par šo reizi, bet bijušas daudzas citas, kad tu viņu esi noturējis par seksīgo asprātīgo patiesību. Bet ir viegls veids, kā viņus atšķirt: pielaiko sev, un uzreiz redzēsi.
Jā. Šim blogam kādu laiku būs atslēgti komentāri, jo tas nav dialogs, tas ir monologs. Tāpēc ir jocīgi un bezjēdzīgi regulāri nākt, lasīt un apvainoties. Tās ir skaļas domas no manas galvas, nevis uzruna, mana maniere samierināties ar visuma netaisnību, savdabīga ziedu nolikšana. Var apvainoties par to, kā un ko es jums saku dzīvē, bet šeit atļaujiet man izpaust savu rūgtumu tā, kā es to gribu!
Pirmkārt, es saskaros ar visierastāko veidu, kā cilvēks tiek galā ar notikumiem - padod tālāk. Šoka stāvoklī dāsni dāvā savu šoku visiem apkārt. Tas ir normāli un nomierinoši. Man ir ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kas prot iekļauties šajā situācijā. Es zinu, ka pareizi ir iesaukties: "Ak vai, kāds ārprāts!", mesties raudienā un vaimanāt par visuma netaisnību. To visi saprot un atbalsta. Tad tevi pieņem par savējo. Man savējo tikpat ka nav. Nez kāpēc. Es neesmu ciniska, es vienkārši to neprotu. Tas nav mans veids, kā tikt galā ar notiekošo.
Un es pati nezinu, ko gribu. Jo mammas man pienes visu informāciju no ārpasaules zem biezas "lai tu zinātu un būtu gatava" mērces, bet, protams, tā ir tikai mērce. Vienreiz (saistībā ar informāciju par adenotomijas sarežģījumiem pirms līdzīgas operācijas manam vecākajam bērnam) tas rezultējās mēnešiem ilgā trauksmes stāvoklī, no kura es pat neatceros, kā tiku vaļā. Citas epizodes bija varbūt ne tik skarbas. Vīrs, zinot manas vājās vietas, neko nekad man nestāsta. Bet parasti es jau esmu uzzinājusi pati. Es nedzīvoju neziņas burbulī, es tikai gribu izvairīties no sociāli neveiklām situācijām, kur es nedaru to, ko pieklājas, un gribu noteikt robežas, cik daudz es gribu zināt par konkrēto notikumu. Bet es neesmu priecīga par mammas un vīramātes neuzmanīgo rīcību un arī neesmu priecīga par vīra mēģinājumiem mani pārāk sargāt. Bet jā - atgādinājums sev: vecāki nav tas, ko mēs mēģinām izmainīt, tas ir tas, ko mēs pieņemam; un vīram man būtu jābūt pateicīgai, viņš dara to, kas uz papīra būtu pareizi.
Cita izpausme, ar ko es saskaros, bija cinisms. (es sapratu, ka tu nejauši, bet domu tas izprovocēja) Nevajag jaukt nevietā pateiktu patiesību ar cinismu, cinismā nav patiesības. Bet tas var būt veids, kā samierināties ar pasaules netaisnību. Es pieņemu šo faktu, bet no saviem tuvākajiem to dzirdēt negribu. Es arī varu uz 9. maiju dusmās pateikt kaut ko par sīku tautiņu un rūgtuma krāšanu gadsimtu garumā, un tad, kad man kaut kas notiks, atnāks viens no tautiņas pārstāvjiem un bakstīs ar pirkstu: "Ha, Elizabet, beidzot tev ir citas nodarbes, nekā izņirgāties par latviešu tautas sāpēm!" Jā, mēs atpazīstam un netolerējam cinismu tikai tad, kad tas ir vērsts pret mums un mūsējiem.
Sanāca nedaudz 'Rīgas Laika' stilā - neko nevar saprast, ko es gribēju teikt, bet tas nekas. Savējie, kā saka, sapratīs. Un tiem, kas nesaprata - paskaidrošu. Tā bija neveikla atvainošanās mammai par to, ka nemāku reaģēt uz dalīšanos kā normāls cilvēks (bet diemžēl tas nav iespējams). Tas bija neveikls mēģinājums paslēpties no jaunu bēdu uzkraušanas jau pietiekami apbēdinātam prātam (es taču nekad, nekad nemēģinu jums pastāstīt par dažām grāmatām un labojamām filmām un ziņu virsrakstiem, kurus es gribētu atredzēt, jo tagad viņi vienmēr ir man līdzi. Un ko man dod tas, ka "es zinu"? Labāk es to nezinātu). Tas bija mēģinājums parādīt cinisma kroplo seju citā leņķī. Nezinu par šo reizi, bet bijušas daudzas citas, kad tu viņu esi noturējis par seksīgo asprātīgo patiesību. Bet ir viegls veids, kā viņus atšķirt: pielaiko sev, un uzreiz redzēsi.
Jā. Šim blogam kādu laiku būs atslēgti komentāri, jo tas nav dialogs, tas ir monologs. Tāpēc ir jocīgi un bezjēdzīgi regulāri nākt, lasīt un apvainoties. Tās ir skaļas domas no manas galvas, nevis uzruna, mana maniere samierināties ar visuma netaisnību, savdabīga ziedu nolikšana. Var apvainoties par to, kā un ko es jums saku dzīvē, bet šeit atļaujiet man izpaust savu rūgtumu tā, kā es to gribu!
