Biju 2015. gada beigās apņēmusies "pavisam nedaudz": pielāgoties divu bērnu mammas lomai, ievingrināt atslābušos vēdera muskuļus un atgriezties mazajā sportā.
Nu lūk. Nemanot ir pagājuši veseli divi gadi. Strādājošās dubultmammas loma, protams, nedaudz paskarbina manu dzīvi. Nedaudz līdz tādai pakāpei, ka es vairs negribu nevienu redzēt, jo man īsti nav laika. Katru brīvu brīdi man ir labāk veltīt darbam, lai neaizietu pavisam zem ūdens, noorganizēt tikšanos ar draugiem bez bērnu klātbūtnes man sanāk slikti, bet tikšanās bērnu klātbūtnē ir samērā bezjēdzīgs pasākums. Citādi es ar visu tieku galā, tikai esmu ļoti nogurusi un man nav liekas enerģijas nekādu papildus problēmu risināšanai.
Mazajā sportā es esmu atgriezusies un pat piedalos sacensībās, gan joprojām ar diezgan sliktiem rezultātiem peldēšanā. Bet šogad es esmu piedalījusies vismaz piecos (cik varu atcerēties) rogainingos, divos no tiem noskrēju pa 25 km un jutu, ka esmu izdarījusi visu, ko varējusi, Rīgas rudens rogainingā pat esmu apmierināta ar mūsu komandas rezultātu (27/63). Paplašināju pieredzi atklāto ūdeņu peldēšanā. Daugava bija liels izaicinājums, bet bija baigi labi!
Nākamgad plānoju tēmēt uz garajiem 3 km peldējumiem. Un piestrādāt pie tā, lai sports manā dzīvē būtu mazāk haotisks, tajā skaitā gribētos ieviest nodarbības zālē (jā, to teicu es). Turklāt, ka vēders man joprojām ir stāvoklī "virs nabas pioniere, zem nabas pensionāre". Un vēl ir daudz plānu, kurus es ļoti gribētu īstenot - pārsvarā saistīti ar peldēšanu un ceļošanu.
Bet vispār, ar atmiņām par pagājušo gadu vienmēr ir dīvaini. It kā liekas 2017. bijis gana draņķīgs - ar nebeidzamu bērnu slimošanu gada sākumā, bez risinājuma palikušajiem hipersvarīgajiem jautājumiem, strīdiem ar vīru un kopējo milzīga noguruma sajūtu... Skatoties bildēs, man pat sāk likties, ka bija tomēr forši! Piemēram, 2005. gadu, un arī 2013. es atceros kā vienu no labākajiem savā dzīvē... bet, ja iedziļinās detaļās, tad tur ir bijis daudz nejauku notikumu un nepatīkamu brīžu. Tāpēc ar prieku laižu tevi prom, 2017. Un ar nostaļģiju atcerēšos svelmaino pēcpusdienu pirms Rīgas triatlona, kad bikini iemēģināju Daugavas ūdeņus. Un burgeru Jūrmalā tajā pašā dienā. Un Kuldīgā pavadītu pēcpusdienu. Un braucienu uz Alisi Trāķos. Un pastaigu pa Viļņu. Un Ramštaina kvēpus saulrietā Tallinā. Un Tallinas torņus ziemā. Un silto Jāņu vakaru divatā ar Filipu. Un žilbinošo baltumu janvārī, kad gribas apstāties un spiegt no skaistuma. Un tādu pašu dzeltenumu oktobrī. Un skrējiena pirmo pusi Kolkā. Un veselu varavīksni emociju no Reljefa skrējieniem Ogrē. Un Filipa jaunos vārdus. Un to, cik man pēkšņi liela un pieaugusi meita. Un daudzus tiešām foršus un vērtīgus pirkumus (ieskaitot jaunos skriešanas Asics, oranžo bafu ar miroņgalvām, Swatch Irony, jauno matraci un kafijas aparātu).
Zem kata instagrama bilžu asorti par 2017.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru