16.12.12

Pre-ZSV, otrā nedēļa

14.12 - korporatīvs ar kolēģiem.
Es zinu savus kolegus pietiekami labi, lai man ar viņiem būtu interesanti, un es redzu viņus pietiekami reti, lai viņi man nebutu apnikuši.

Mēs braucām slidot... un ar to viss nebeidzās. Es izdarīju pāris riņķus ap slidotavu, atminējos, kā to dara... un tad! Es spēlēju hokeju! Un es pat ņifiga nenoguru! Un spēlēt hokeju ir WOW! Galvenais, ka slidot es māku tik daudz, ka kustēties uz priekšu un nekrist. Bet te es mazliet patrenējos grozīties uz priekšu, un tad spēles gaitā pēkšņi sapratu, ka -es grozos uz visām pusēm, uz vietas, izvairos no sadursmēm, kustinu nūju, dzenāju ripu, visu vienlaicīgi- un nekrītu! Tas ir tāpat kā pirmoreiz saprast, ka es braucu ar riteni - es braucu! ES BRAUCU! PATI!

Tad mēs aizbraucām uz bāru, un, jā, atkal izdevās piedzerties ar 3 glāzēm vīna. Man gan liekas, ka pie vainas parasti ir nevis 3 glāzes vīna, bet 4 izpīpētās cigaretes. Starp sportistiem dzērāja, starp dzērājiem sportiste. Toties droši varu pateikt, ka klubi man nepatīk, un dzert klubos - vēl mazāk. Slidot man patika daudz labāk.

Par darbu - es tiešām reti ierodos birojā, un tāpēc ļoti maz zinu par tur notiekošo, bet tagad man bija iespēja. Un es beidzot noskaidroju jautājumu, kur paliek tās filmas, kuras es paņemt tomēr nevaru (reti, bet gadās). Tad lūk, tās vai nu neviens nerediģē vai tās atdod - citēju! - mazāk krutam redaktoram. Okā. Es uzzinaju, ka kopumā mums ir apmēram 6 redaktori - divi ir pavisma malējs variants - pofigisti, divi - tādi vairāk korektori un divi Redaktori. Viens no tiem pēdējiem esmu es, un ir filmas, kuras var dot apmēram tikai man (kaut gan patiesībā - manam vīram, jo tās vienmēr ir tehniskas filmas). Vispār, ļoti interesants viedoklis, jo es lasīju kāda man nepazīstamā redaktora atskaiti par tulka darbu, un man likās, ka tas arī ir tīri vai Redaktors.

Un otrs Redaktors ar lielo R ir paņēmis bērnu no bērnunama. Ko te vairs teikt. Tas ir labākais, ko es vispār būtu varējusi tur uzzināt. protams, tagad viņa var runāt tikai par to, un kādu brīdi mēs kopā pat paraudājām. Uz jautājumu, par ko raudam, vai par mīlu, atbilde bija - tādā vecumā par mīlu neraud, tikai par bērniem. Viņa ir tāds malacis, ka vienkārši malacis. Taņa, tu esi superīga, un jums abiem viss būs labi. Noteikti.

Tired but happy, knapi izgulējos un mēs aizbraucām uz Barbaras baleta priekšnesumu un diskoballi.

15.12
Teiksma arī ir izcils malacis - pasākums reāli labi noorganizēts un izdevies. Es tikai nesaprotu dažus vecākus, kuriem 2Ls no deguna liekas dārgi. Viņi laikam domā, ka tā parketa zāle viesnīcā Teiksmai tiek dota par velti, tas ēdiens, kuram visi uzmetās kā nebaroti, arī no debesīm nokrita, dīdžejs, protams, strādā aiz sava prieka un vispār. Tādi mēdz būt cilvēki, ka es viņu domāšanu uz galvas uzstiept nevaru. Visa pasaule viņiem visu ir parādā.

Bet nu mēs kā parasti burkšķēt neburkšķējām, bet skaļi aplaudējām dejotājiem, un tad... Whooooooooo oooo Barbra Streisand! Tā mūs pavilka, ka stundu no vietas ālējāmies. Es teicu, ka iešu prom tikai kad ar sūdainu slotu dzīs laukā. Tomass Anderss gan arī bija, kā nu bez viņa (čau, duāl!). Toties fotoaparātu es aizmirsu, tāpēc tikai telefona bildes, kurās gan tik labi neredz mūsu diskoprikidu, bet es esmu ļoti spīdīga ar ļoti skaistu frizūru un ļoti zeltītām brillēm. Un vīrs ir kreklā ar diskoapkakli tikai mazliet no dejām izjukušajā un arī zelta brillēs. Patiesībā tā zāle neizskatījās pēc sporta zāles, tas tikai telefons mums tāds kāds ir, bet tur bija pat diskobumba.

Whoooo ooooooooo Barbra Streisand!



PS Vakar lepni teicu, ka pat nejūtos nogurusi no dejām, slidām un neizgulēšanās. Tikai pa nakti guļot jūtu, ka meloju, nogurusi gan - pat miegā. Un šodien nevaru kāju pacelt, lai iekāptu biksē, cirks gatavais, barbrastreisand. Jābrauc uz baseinu dakterēties.



15.12.12

Par spalvām un seksu

Toreiz, te izcēlās sarkasma pilna diskusija par šo manu tekstu "Nevajag vilkt šaneles kostīmu, jūras pērļu virteni, perfekti krāsot acis un visu mūžu cīnīties par uzacu smalko formu un izmisīgi visiem līdzekļiem epilēt rokas (jo ar šaneles kostīmu spalvainas rokas tiešām izskatās baisi). Atrodi to apģērbu un to tēlu, kurā tavas spalvas izskatīsies pēc staigājošā seksa, un aiztaupīsi sev mūžu mocību, bet iegūsi nu ļoti daudz." Un konkrēti par spalvām.

Nu, tad re kur es atradu ilustrāciju tam, par ko es toreiz runāju (palieliniet to pirmo un ievērtējiet modeles rokas): 


Camilla for Toby Knot for the Glass Magazine 

14.12.12

Es tā nedrīkstu


Īpaši - par otro daļu. Nu jā, ar daļu "ar mani tā nedrīkst" es dažreiz laižu garām, īpaši kad tas attiecas uz tuvākajiem, tiem es atļauju emocionāli nokosties daudz vairāk nekā vajadzētu. Bet tas nekas. Ar otro daļu "es tā nedrīkstu" ...tiešām ir cilvēki, kuriem nekas neiedzeļ, nometot papīrīti zemē? Rupji runājot ar bērnudārza audzinātājiem? Emm, es ar visiem esmu pieklājīga - ar šoferiem, ar kontrolieriem, ar pārdevējiem... bet b/d audzinātājiem es bieži piedodu arī tos sīkumus, ko pie citiem mēģinātu aizrādīt. Bērnudārza audzinātaji nodarbojas ar to, uz ko es neesmu spējīga - cauru dienu pieskata un auklējas ar manu bērnu. Un visdrīzāk neauro uz viņu tā, kā to daru es. Tas tiešām ir cieņas vērts. Kādam sev 30 gados jāpaskaidro, ka nevar mānīties? Nu neko jau sev.

Jā, to visu es apmēram arī pacēlu roku ierakstīt tur, komentārā. Un te pamodās manējais nākamās pakāpes "es tā nedrīkstu". Interneta "es tā nedrīkstu". Principā, ierakstīt kādam komentāru "muļķis tāds atpalikušais, es jau sen to sapratu, un tu tikai tagad, haha" - ir tā pati bezjēdzīga rupjība. Es tā nedrīkstu.

No otrās puses, konstruktīvs dialogs ar izteiktām personībām, īpaši internetā, nekad arī nesanāk. Jo vai dažreiz viņi tā nedrīkst vai, visbiežāk, ar viņiem tā nedrīkst. Viņi ir perfekti izkopuši to pauzi "jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris". Nunu, galvenais, lai to pauzi nesāk pielietot attiecībā uz tuvākajiem. Jo te pauzēm pirmkārt nav vietas. Otrkārt, kamēr turi pauzi, tavs "ar mani tā nedrīkst" maigi pāriet viņa loģiskajā turpinājumā "es tā nedrīkstu". Un tad vairs nezini, kā bez pazemojuma izkļūt no šīs situācijas, kuru pats esi radījis. Bet arī tas pazemojums ir kaut kas tevis izdomāts, pārējie visbiežāk neko tādu neredz un pret tevi nejūt. Viņi tikai gaida, kad aktieris pabeigs pauzi.

Galu galā, tas ieraksts "Kapteinis acīmredzamais" izrādījās ļoti noderīgs, ja uz to paskatās no cita rakursa.

30.11.12

Novembris, prasme kāviņutur. Pirkumi

Bēda ir ar pirkumiem. Bērnam un vīram tik daudz viskautko vajag, tāpēc es cik reizes gāju lūkot. Bet nekā viņiem derīgā veikalos nav, toties man der viss. Tāpēc šomēnes:

1. Lillā krekliņš. Ļoti sagribējās kaut ko no tās krāsas, aizgāju un atnesu sev. Un tad sapratu, ka viens man jau ir, tikai īsākām rokām. Nu labi.

2. Brūna kleita. Ilgi es meklēju kaut ko līdzīgu tam, ko nēsā mans bērns: smuki brūnu, taisnu, no tāda materiāla, kas tēlo kaut ko pa vidu starp zamšu un samtu. Un vienā no gājieniem tāda kleita mani tur gaidīja.

3. Vīnsarkanas skinny. Ļoti bija nepieciešamas, lai bāztu zābakos.

4. Paši zābaki, bet tos es pati neatradu un nepirku.

5. Žakete. Viena no tām, ko es vahtēju veikalā, un tad tomēr nopirku. Nu kā gan es to būtu varējusi nenopirkt, ja stils, krāsa, pogas, viss saka, ka tā gaida tieši mani.


6. Krelles es uztaisīju jau gadu atpakaļ, bet to plakano pogu bija krietni par daudz (te viņas var redzēt), tāpēc sanāca par smagu, un es tās nenēsāju. Un tagad pēkšņā iedvesmas uzplūdumā es tās modificēju, un lūk:

7, 8 un 9. Vēl oktobrī es nejauši nopirku koši oranžu vīriešu ādītu jaku, kura arī ir kā man domāta (bildē nav viņa, tas ir džemperis) un saņēmu pa pastu GN'R krekliņu, kurš ir vairāk kā apskāviens un tāpēc es viņā dzīvoju mājās. A, vēl taču gadījās tumšsarkani īsi svārki ar lielām kabatām.

10. Pirms Magnēta, lai nenosaltu, es aši izķēru sev skriešanas virsjaku, kuras citrondzeltenā krāsa ideāli sasaucās ar manām gandrīz svaigajām meža botām. Un tad duāls nopirks sev jaunu somu, bet veco dabūju es. Tā arī ir Lafuma, tās pašas krāsas un vispār dvīņumāsa krosenēm. Sporta krāsa man ir iezīmējusies skaidri: citrondzeltenā, un es domāju, tas ir ļoti veiksmīgi.

11. Melnos garos zābakus es arī kaut kad tad nopirku, bet par tiem gan stāstīšu vēlāk.

Bet vīrs galu galā sāka braukt uz veikaliem bez manis, pēc darba. Un, skaties un brīnies - atradis visu, ko gribējis. Duāls arī.

29.11.12

Novembrains

Novembris ir izdevies ļoti novembrains. Tas nozīmē dusmīgs, drūms un tumšs. Bērns no rīta jautāja: "Kāpēc uz dārziņu jāiet tumsā?" Un vēl, kāpēc nevar vakarā aicināt pie sevis draudzenes, jo kad mēs atnākam, atkal ir tumšs. Kāpēc visu laiku tumšs??? Es godīgi mēģināju paskaidrot par to, cikos kurā mēnesī saulīte lec un riet, un kaut kā sanāca, ka tumšs ir tāpēc, ka ir polārā nakts.

Man gan tik un tā visu laiku ir pacilāts garastāvoklis neskatoties uz tuvāko dīvainībām, uz piedzīvojumiem ar zobu, uz vīrusiem, uz to, ka strādāt liek katru dienu arī tad, kad bērns sēž uz galvas, un uz to, ka līst. Man šogad ir divas receptes (un abas ir ļoti iedarbīgas, bet kad ietver tās vārdos, skan izcili tizli). Viens ir mūzika. No dārziņa un uz dārziņu es eju kopā ar Frediju gandrīz skriešus un brīžiem (godavārds!) palecoties. Un, ja kādam liekas nežēlīgi, ka es dziedu braucot mašīnā ar atvērtu logu... oi, es knapi atturos, lai pilnā rīklē neuzdziedātu Don't Stop Me Now vai Breakthru.

Otrs ir sports. Skriešanas sezonu es jau biju gribējusi noslēgt, bet Ogres baseins joprojām ciet, un ziemas arī joprojām nav. Tāpēc es neslinkoju skriet kopā ar Tilu, kurš man neapnīk. Divas reizes ieskrējos Zilajos kalnos, un vienreiz mazliet aizrāvos un 5 km vietā noskrēju 7. Un vēl uz autobusu, kad es ar to braucu, arī sanāk skriet: es neprotu laicīgi iznākt no mājas un liekā laika man nav, bet autobuss pie mums staigā reizi pusstundā. Ar bērnu es četras reizes no četrām iznācu no mājas tik vēlu, ka nācās skriet uz to pieturu, kura ir pirms mūsu mājas (ar viltību, ka autobuss varētu mūs paņemt puspieturā). Vienu reizi viņš mūs paņēma, vienu nepaņēma un divas pagaidīja, kamēr mēs atskriesim tos 100 metrus līdz viņam. Un tad bērns palika dikti neapmierināts ar visu to skraidīšanu, tā kā nācās kaut ko pārkalkulēt un iznākt no mājas laicīgi. Tagad no rīta mēs autobusu nekavējam. Toties šovakar, kad es braucu viena, es iznācu tik vēlu, ka nācās skriet visu ceļu līdz pieturai, un tas gan ir kāds puskilometrs. Nu, vēl no sporta ir jogveidīgā vingrošana un Magnēts, no kura mani arī pūš un plēs aiz sajūsmas.Varētu arī 10 km jau mēģināt, bet izskatās, ka no pirmdienas vasaras sezona būs tomēr noslēgta.

Nu, lai jau ir beidzot sniegs, jo šogad mūsu mašīnai tehniskā apskate iekrita tieši tagad, tātad mēnesi man nav mašīnas (tik, cik dod, lai izlabotu divniekus, ātrāk mājas mehāniķis to izdarīt nevar). Un vilkties astoņos no rīta ar bērnu pie rokas pa dubļiem zem lietus uz autobusa pieturu ir ļoti... novembraini.

26.11.12

Cabot

Kaut kad nesen es jūsmoju par Timberland. Nu, es to daru joprojām. Vienā brīdī es atmetu cerību nopirkt tieši Cabot un par tik, cik dod, un nolēmu pameklēt kaut ko attāli līdzīgu Rīgā par tik, cik varu. Un tad kaboti paši uzskrēja manam duālam (es gan tā ceru).

Let me introduce my new friends...

23.11.12

Rudens krāsas

Patiesībā, man tās būtu ziemas krāsas, jo man ir divas sezonas - rudens/ziemas/pavasara un vasaras. 7 mēneši un 5, respektīvi. Bet ir tāda pagajušā gada kolekcija Legends of the Fall, kura izteica visas krāsas un faktūras, ko es ziemā nēsāju. Dažas es pat saliku vienā setā:


Un tad pieliku savējās krāsas un faktūras, kas man ir pa rokai, un ko es nēsāju ikdienā:

 

20.11.12

Magnēts, Vecāķi D

O, padomāju! Valsts svētkos uz jūru aizbrauksim, tas ir, uz Vecāķu nejūru, paskrieties. Mežs sauss, patīkams, kalnains, priedītes... es viņu zinu.

Bet viņš, tas mežs, bija tāds...


Nu tā, jau pie pirmā punkta es vazājos 20 minūtes. Pie otrā - 25 minūtes. Meža galveno trūkumu es sapratu jau tur. Nē, jau tad, kad vilku KP kartē - nav pie kā piesieties! Vispār nekādu piesaistes punktu! Pauguriņš-bedrīte-eglīte-priedīte, un tā visur. Mikropaugurs uz mikropaugura sēž un ar mikropauguru gana. Takas gandrīz nav nemaz, un, ja ir, tad man tās nav pa ceļam. Un es personīgi nezinu, ko meklēju! Uz 31. punktu (kurš bija tas otrais) no 33. es gāju labi - paņēmu azimutu, pārskrēju pāri vienai takai, nokāpu no grēdas, pārskrēju pāri otrai takai un sāku lūkoties pēc lielās ieplakas. Ar ieplaku man sanāca, bet ar tām atklātajām vietām - neparko! Nu nebija viņas tur, kur zīmēts, un reljefu sazīmēt dabā man ari nesanāca. Galu galā es atradu sevi uz stigas, no stigas atradu takas atzarojumu, un no tā mēģināju ieiet uz 31., bet tur es pāršāvu par tālu un nonācu pie elektrolīnijas. Tur es aizskrēju atpakaļ līdz stigai, saskaitīju stabus un no atklātās vietiņas (kura šoreiz ar karti sakrita), devos atpakaļ uz punktu. Un atkal garām! Padevu atpakaļ un kaut kad tomēr viņu atradu. Un nevarētu teikt, ka nesapratu, kur atrodos, kā mums tas dažreiz bija sākumā. Nē, visu saprotu, viss sakrīt, bet punktu neredzu, kaut sit! 

Te nu es jau sāku domāt, ka 3. distanci es neiziešu. Nu, domāju, pastaigāšu vēl mazliet un došos uz finišu, nav ko. Bet nākamos trīs punktus gan es atradu viegli. Vienā vietā atkal satiku vīru, kurš izrādījās 3 punktus man pa priekšu, un ļoti čortojās par 45. punktu, kuru esot meklējis pusstundu. Nu, tad jau es sāku gatavoties uz to pašu, un tā arī bija.

Tehniski, tā ir mana šobrīd lielākā problēma, es pareizi paņemu virzienu, atrodu vietu, kur jābūt punktam, un tur tupoju ap punktu, jo punkta izmēri kartē gluži ar izmēriem dabā nesakrīt. Un es nezinu, kur viņu meklēt galā, ja nav kaut kādas izteiktas piesaistes. Nu, kā tas visu laiku bija šeit - ieplaka nekurienes vidū. Vispār, Vecāķos nebija neviena punkta, kuru es iedomātos, kur viņš ir, un tur viņš arī būtu! Sūžos un Vārnukrogā tiešām bija savādāk.

Pirmspēdējo punktu man jau noņēma deguna priekšā, labi, ka pēdējā sekundē es uz to atskrēju. ...Nja, būtu es minūti ilgāk aizkavējusies, būtu palikusi mežā, jo līdz melnajai tumsai meklētu 32. punktu, kura tur nemaz nebūtu bijis. Bail iedomāties! Pie pēdējā, pie tās mājas pie finiša, mijkrēslā vēl ienesos dzeloņdrātī. Bet! Es ne tikai iznācu no meža (ar izcilu rezultātu 02:21, haha), bet arī atradu visus punktus. Visus! Neskatoties uz savu apņemšanos padoties jau pašā sākumā. Vīrs jau bija noguris mani gaidīt 40 minūtes, un arī domājis, ka es tur palikšu. Pat teica, esot bijis lepns, kad es tomēr atskrēju. Un kur es biju lepna!

Nafig, nebraukšu vairāk uz to jūru! Vecāķi, Bumbukalns, Garupe, Carnikava, fui!

15.11.12

Pērles-9
Stress

Varbūt, kāds vēl atceras laikus, kad es regulāri dalījos ar tulku pērlēm? Ja nē, tad 'pērles' izlaidums 1-8 ir pēc tega 'dzīves aicinājums'. Bet tagad pastāstīšu stāstu.
Runājot ar mana tulka vārdiem, man no rīta bija stress. Es braucu ar mašīnu uz dārziņu, bet kaut kas aizgāja ne tā. Es saskrējos ar degvielas trūkumu mašīna, un viņa apstājās, atstājot manā galvā tikai vienu domu. Mēs ar bērnu aizgājām līdz autobusa pieturai, kur saskrējāmies ar lietu un vēju. Mums bija liels stress, bet mēs vinnējām sacensību ar laiku. Atpakaļceļā pie savas mašīnas es saskrējos ar policiju, kas viņu ar interesi aplūkoja, tas padarīja stresu lielāku. Bet atbrauca vīrs, atveda degvielu, un mēs, laikam, atkal uzvarējām laiku vai kā viņu tur.

Neko nesapratāt? Es arī. Menedžeri viņu stādīja priekšā kā labu tulku, bet man gribas pajautāt klasiski: "šī ir jūsu dzimtā valoda?"


Te ir daži izteicieni no tulku dialekta vārdnīcas:

Механики БУффало выиграли гонку со временем.
Когда мы подошли к побережью, то столкнулись с туманом.
Если что-то пойдёт не так, можно сильно повредить самолёт.

Что-то может пойти не так.
Только подумайте, какое он испытывает напряжение.


Jaunprogramma 'Stresa piedzīvojumi'.

Её шанс оправиться после тяжёлого стресса.

Из-за уровня стресса в БУффало за день может легко уйти три пачки.

Это же такой стресс.

В Мексике я столько не курила, потому что... там не было такого стресса.

Одно, второе, телефон звонит, люди всё делают неправильно, у меня стресс.

Я хочу, чтобы мы работали как команда, ведь мы испытываем постоянный стресс.

Стресс в грузовом терминале.

Новички и стресс.
(jā, to ir sarakstījis viens cilvēks vienā darbā)


Un pavisam stress šedevrāli teikumi:

Оттуда до сих пор идёт дым, оставляя в их головах лишь одну мысль.

Чак пытается добыть больше тепла из обогревателей, но безрезультатно. От их дыхания замерзает лобовое стекло.

13.11.12

Ķirbis

Mēs šodien apēdām savu helovīnu. Labi, picu starp baletu un keramiku mēs arī apēdām, bet pirms tam es mājās uzpildīju ķirbi pēc vienas Lapsas modificētās Rimi receptes (čau, mammu! Es tevi redzu, kad tu celsi klausuli?). Tādu koši oranžu, vidēja izmēra - izgriezu cepurīti, izņēmu sēklas, iebāzu slāņos apceptu ar sīpoliem un ķiplokiem tītara malto gaļu (lapsai gan bija teļa gaļa, bet tam es neesmu gatava), tomātus (tos gan lapsa ieteica maisīt iekš gaļas kopā ar cukini, bet man pārāk patīk tomāti, un cukini man nebija nemaz) un biezpienu (lapsa gan ieteica čedera sieru, bet tas drīzāk viesiem, bet mēs tādi diētiski esam). Cepurīti uzbāzu atpakaļ, ieliku cepeškrāsnī uz stundu uz 180 grādiem un aizrikšoju pēc bērna uz baletu (čau, Anete! Tava cepeškrāsns ir mainījusi manu dzīvi uz vieglāko pusi, un ari ēdiens manā mājā palicis daudzveidīgāks. Vienīgi, baidos, ka elektrības rēķins arī paliks daudzveidīgāks).

Kad mēs pēc 5 stundām atgriezāmies, ķirbis bija izcepies un atdzisis pietiekami, lai to varētu ēst un neapsvilināt visu muti. Es kaut kā iedomājos, ka viņš no ārpuses būs ciets (godīgi sakot, es baidījos, ka viņš vispār būs vēl ciets), bet nekā! Viņš bija pilnīgi mīksts no iekšpuses, un no ārpuses tik ciets apmēram kā svaigas maizes garodziņa. Un pati miza garšoja pēc ceptiem kastaņiem. Godīgi sakot, gada gastronomiskais atklājums! 

Ir vēl variants siera vietā sajaukt to pašu biezpienu ar olu un šķipsnu sodas un likt viņu tādā veidā, jo, vismaz vārot tos komponentus katliņā, sanāk kausētais siers (čau, timbuktoo! Es zinu, ka tu mani nelasi, bet tas nekas). Jo es tomēr noignorēju saldo krējumu un miltus, kas bija minēti oriģinālā, jo man tas viss vienmēr liekas lieks (nu ja, ko var gribēt no cilvēka, kas sieru aizstāj ar biezpienu). Vēl ir variants iebāzt tur kazas sieru un pavairāk zaļumu. Vai olīvas. Vai sēnes. Vai vispār visu, kas būs pa rokai. Ķirbis ir jaunā lazanja.

9.11.12

Lētais trumpis

Mēs ar duālu šogad runājām par tādu lietu. Ka dažreiz nav slikti arī padomāt ne tikai par to, ko cilvēki nedara, pat ja tev personīgi gribētos, lai viņi to dara. Dažreiz būtu labi atcerēties arī kaut ko, ko viņi dara. Tajā skaitā, ko viņi dara, kad tu sadomāji apvainoties. Kā viņi meklē ceļus atpakaļ pie tevis. Un vai ir smuki viņus tajā brīdī vazāt ar seju pa dubļiem (tas ir, lepni nepieņemt to - nu, lai tak palūdzās ilgāk). Jo viņi ir citi cilvēki, atšķirīgi no tevis, un viņi drīkst darīt to citā veidā, nekā iedomājies tu.

Savos 23, kad es vēl "apvainojos!" uzskatīju par trumpi, es viņu arī bieži izspēlēju. Starp citu, ar to es nogalināju vienas savas ilgstošas attiecības, jo tam, uz ko es apvainojos, tas ļoti apnika. Taisnības labad jāsaka, ka es tur tiešām apvainojos sava prieka pēc, nevis par lietu. Ar to apvainošanos vispār ir tā, ka izdari to skaisti un skaļi vienreiz, divreiz... un tad visi sāk tevi uzskatīt par puvušu olu, ar kuru labāk vispār sarunas neuzsākt, jo nekad nezini, kad tā uzsprāgs. Un iztīrīt savu tēlu no šī traipa ir ļoti grūti. Jo mēs visi parasti apvainojamies sava prieka pēc, nevis par lietu.

Jā, jā, es zinu, ka dažreiz pašam liekas, ka tā nav spēle, bet tavas patiesās jūtas. Man tikai liekas, ka gadiem tā no 7 vai 27 cilvēkam jau būtu jāiemācās turēt sevi rokās. Jo kas tad būs, ja mēs visi atļausimies katru sekundi izrādīt viens otram, kā mums nav noskaņojuma. Es to vienreiz izrādīju visai ģimenei svētkos, jo biju pārgurusi un alku uzmanības un līdzjūtības. Neticēsiet, viņi nesaprata. 

Tā apvainošanās galīgi nav trumpis. Tā vispār nav kārts, bet kaka, metiet ārā, kamēr nav par vēlu. Dažreiz bērns mani arī apvaino - apsaukā vai apzināti sit. Dažreiz es pat apvainojos, un mēs sastrīdamies. Un tad viņa pazūd citā istabā un iznāk ar zīmējumu: "to es uzzīmēju tev". Ir jābūt reālam idiotam, lai viņu atraidītu, jo "es, ibio, tā jūtos". Īpaši, kad tu sen jau vairs "nejūties" un visu laiku lūri pa šķirbu, ko viņa tur tajā istabā dara.

6.11.12

Oktobris, pirms sniega

7 no rīta Ogrē pirms pulksteņa pagriešanas (vēl tumšs).

Aizvedu bērnu uz dārziņu, mašīnu atstāju tur, atgriežos kājām (3.16 km saka endomondo).
Tad man ir mīļākā ēdienreize - brokastis. Maize, tuncis savā sulā, biezpiens, avokado, zaļie lociņi.
Un kafija ar pienu, protams. Vienīgā reize dienā, kad es dzeru kafiju.

Citas brokastis. Auzu pārslas (tupi pārslas pārlietas ar ūdeni un olīveļļu), avokado, puravs.

Gaidu autobusu oktobra beigās. Silti!
Autobusu es, starp citu, toreiz nokavēju.

Atgriežoties no dārziņa mājās. Vakars vēl pirms pulksteņa pagriešanas (vēl gaišs).

Vietējā humpalniekā noskatītās preces.
Par laimi, es vienmēr varu vēl kādu laiku padomāt, jo to, kas patīk man, nekad neviens nepērk. Kaut gan, labi - man bija 4 bildes telefonā, bet par vienu jaciņu es pārdomāju, un sarkano mēteli ar puķainu iekšu kāds tomēr nopirka. Tad jau, laikam, patīk ne tikai man.

To veikalu apmeklējumiem es nododos kamēr bērns ir baleta nodarbībā. Bet dažreiz es pastaigājos tāpat. Aizstaigāju līdz Lāčplēša ielai Jaunogrē, kur mēs kādreiz skatījāmies māju. Man patīk, ne sliktāk par Jūrmalu, vai ne? Un otrajā bildē ir tā māja, kuru mēs varējām nopirkt (tās vietā, kur dzīvojam tagad).
 
Rullē gan koks priekšplānā, gan pati māja. Vienīgi, man viņa tomēr likās maza (kaut kur ap 80 kvadrātiem), lielākoties dēļ tā, ka tai ir divi stāvi, un kad mājai ir divi stāvi, tad pusi mājas aizņem kāpnes, zemkāpņu telpas, un augšstāvā ir slīpi griesti. Un man no tā visa paliek šauri kā Imantas vannasistabā - liekas, ka tikko pagriezīšos, nogāzīšu visu, kas pa ceļam. Un ka griesti uz galvas spiež. Toties 1200 metri (es ar divreiz mazāku platību gan netieku galā) un lauku krāsns virtuvē.
 
Redzat to smuko akmeņu sienu? No tās aizmugurē atrodas vīnogulājs. Vispār visu galvu iznesa, tā jau vairs nav pat Jūrmala, bet Provansa. Nu, latviski-rudenīga tāda Provansa.

Un tas ir Susuriņš, iepazīstieties.

2.11.12

Magnēts, Maku ezers. Pirmais!

Maku ezerā mums bija pirmais šīgada Magnēts 1. aprīlī, un Maku ezerā svētdien biju mūsu pirmais ziemas Magnēts un pie reizes arī pirmais skrējiens atsevišķi.

Baigi, es jums teikšu, labi!

No vienas puses, es nenovērtēju, cik daudz mēs viens uz otru esam paļāvušies. Es mazliet nomudīju sākumā, jo realitāte izrādījās lielāka par mērogu. Nē, ne tā: man likās, ka realitātē attālumi būs lielāki, nekā kartē. Un aizšāvu garām pirmajam punktam, kurš turpat pie starta bija. Tad man sāka likties, ka es noteikti šodien mežā maldīšos līdz tumsai. Un tad es piešāvos novērtēt attālumu, un viss aizgāja. Vienīgais, ka pašai krita uz nerviem, kā es stāvu un garās minūtes blisinos kartē. Bet atkal, tas, ka es savulaik centos neblisināties, mani arī vienmēr ieveda sazin kur. Vēl tajos laikos, kad es skrēju viena, gadā tā 97.-98.

Divatā tomēr stāvēt un pētīt ir savādāk - ir ar ko aprunāties, un vispār visa pasaule liekas tāla, ar visiem tiem, kas skrien garām. Vienatnē uzkāpj tas džinkstošais meža klusums, tikai kāda soļi nokrekšķ gar sānu, un gribas pamest visu to plānošanu un arī skriet. Bet es saņēmos un skatījos kartē. Divas reizes. Trīs. Un vēl vienu reizi, ja vajag.

Viens, kas man pietrūkst skriešanā bez vīra ir nepārtrauksta kasīšanās laba redze. Mana lielākā problēma ir tāda, ka es varu stāvēt divu metru attālumā no punkta un viņu neredzēt. No otrās puses, skriet vienai ir daudz labāk, jo nav jāpielāgojas svešam tempam, kurš man galīgi neder. Vispār ne par vienu nav jādomā. Un tad es mierīgi skrienu visu ceļu un neatpalieku un nekaucu un nenevaru un pat nenogurstu.

Vīru es satiku otrajā distances pusē. Baigi sapriecājos: "Aha! Nomudījies!" - jo izskrēja viņš ātrāk, un pati es nomudījos sākumā, tā kā domāju, ka viņš jau būs galā. Un es, atskaitot, to pirmo punktu, vispār nemaldījos, bet konsekventi, vienu pēc otra atradu tos punktus, un viņi visi bija tur, kur bija jābūt. Dažus punktus gan varēja atrast vieglāk, nekā to darīju es, ne visur bija jāplāno tik sarežģīti,  bet tik un tā bija vērts pamēģināt dažādas tehnikas. Nākamreiz pastāstīšu, kādas tieši. Bet šoreiz pateikšu, ka pēc rezultāta es, protams, esmu saraksta lejākajā daļā, bet šoreiz tas nav īgni saprotamais "es esmu ceturtā no beigām", bet lepnais "es neesmu diskvalificēta es esmu ceturtā no beigām, un tas ir tikai sākums!"

LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...