In Tango pie De Rome un Nesaskaņas deju partija

Superjauks vakars, laba atmosfēra, ideāls daudzums cilvēku (vairāk nevarēja sastāties riņķī), neliela iesildīšanās, ko, atšķirībā no bačatas meistarklases galerijā Centrs, tiešām varēja pavilkt pat tie, kas pat sapnī vēl nav dejojuši. Laba mūzika un iespēja dejot. Sākums festivālam tīri labs. Man personīgi varēja būt vēl labāks...

Domstarpības sākās kārtējo reizi, kad apkārt cilvēki dejoja mazliet citādāk nekā mēs. Lielo tango ceļu Ines Moussavi un Eric Jorissen sāka pasniegt no vienkāršas staigāšanas tango ritmā ar nelielām ritma un virziena variācijām. Ei, tas nav grūti! Vienam. Pārī gan momentā sākās nesaskaņas - vai nu kāds neprot klausīt vai nu kāds neprot pateikt, bet viens sāk ar vienu kāju, otrs - ar citu. Saskriešanās, bakstīšanās, netīras kurpes un pēc desmit reizēm mans partneris atsakās dejot pavisam, argumentējot to ar treniņu trūkumu un savu neprasmi vairs dejot. Jā, jā, mēnesi atpakaļ Ģildē mēs taču mācējām dejot! Ko par to domāju es, ir šīs nebeidzamās dziesmas piedziedājums, un to jūs dzirdējāt nesen, kad es rakstīju par salsas vakaru galerijā Centrs. Piedziedājums bija par sektantiem un par dejošanu tikai tā kā mums tika iemācīts un tikai tur, kur dejo mūsu sektas skolas pārstāvji.

Ko, godīgi, es gribēju un gribu no sava partnera, ir saglabāt to, ko mums ir iemācījuši Aldis un Ainārs, jo tas ir vairāk nekā vērtīgi, bet es gan gribētu papildināt šīs prasmes ar to, ko var dot citi pasniedzēji. Ja jau mēs pagaidām netiekam mācīties nopietnāk, es gribēju, lai šīs īsas nodarbības un sekojošas milongas laikā mēs sāktu mazliet improvizēt. Tas ir, iegūtu iespēju mūsu labi iemācīto, jau automātisko pamatsoli un šādas tādas figūras variēt ar ritmu un virzienu. Tas nav tik daudz, lai tas būtu neiespējams! Mēs noteikti varējām panākt to jau viena vakara laikā.

Bet vai nu laiks bija nepiemērots, vai nu noskaņojuma nebija, vai nu mans partneris nesaprata, ko es gribu no viņa, bet, tālāk - labāk, sekoja atteikšanās dejot tā kā protam mēs, jo pārējie dejo (ir mācīti dejot) tango savādāk. Un piedziedājumu jūs zinat. Sektantisma kalngalā mēs nonācām, kad mans partneris piedāvāja - ok, ejam mācīties, kaut pie Aigara. Bet pie Alda es dejošu kā Aldis, pie Aigara kā Aigars, pie Jāņa kā Jānis un pie Pētera kā Pēteris. Cik viegli ir padoties un pateikt "negaidi no manis neko, jo dejot es neprotu!" Nemēdz būt "es neprotu", mēdz būt "es negribu", vai ne? Negribēšanai gan var būt visādi iemesli. Tomēr citās dejās gan mēs improvizējam.

Un kas teica, ka dejot to pašu deju mazliet citā stilā izskatās slikti? Kas teica, ka kāds obligāti padomās, ka mēs gribam izcelties (kaut gan nav īsti ar ko)? No visa pūļa, kas tovakar salasījās pie De Rome, visi, kas mācēja tango, piedalījās milongā, pārējie skatījās. Visiem tiem, kas nedejo, dejojošie jau izskatās mazliet pēc supermeniem, tie netiek šķiroti labāk-sliktāk. Visiem tiem, kas mācījās citā skolā, cits dejas stils izskatās pat pakāpienu augstāks par savu, tas no personīgās pieredzes. Un pat riktīgi profiņi nepadomās neko vairāk par to, kas mēs vienkārši esam mācījušies citur. Un par to, ka izcelties nav ar ko, nav taisnība. To tango, ko mēs esam mācījušies, mēs protam tīri neslikti, jā. Starp citu, tur bija gan viens pāris (kā parasti, ārzemnieki), kas dejoja citādāk, jo atšķirībā no citiem vakara milongero pie Aigara viņi nav mācījušies. Viņi izskatījās vislabāk!

Noslēgumā viesiem tiem, kas, tāpat kā mans partneris kautrējas dejot nepazīstamā vietā, izstāstīšu epizodi no vienas grāmatas. Puisis mācīja meiteni dejot, tieši tango. Un tad, meitenes tēvs (liels biznesa vīrs), redzēdams panākumus, piedāvāja viņai padejot kādā no viņa biznesa tusiņiem, izklaidēt cilvēkus, tā teikt. Protams, bailes, "nē, es nedejošu-es noteikti izdarīšu kaut ko ne tā kā vajag-un visi smiesies". Puisis lika viņai noskatīties kā viņš viens pats nodejo savu tango partiju un prasīja, kā ir? Viņa teica, super, es tā nemācētu... Viņš atbildēja, ka šī priekšnesuma laikā viņš apzināti ir izdarījis 24 kļūdas. Divdesmit četras!!! Viņa, kas šo deju pazīst, neko neievēroja. Kādeļ lai kaut ko ievēro tie, kas deju nepazīst? Tā kā sirdsmieru un uzdrīkstēšanos, kolēģi!

P.S. Redzēju arī pazīstamas sejas, bet atkal ne uz deju plača, nu kas tas ir!

---

Atbildes uz jautājumiem un citas gaišas domas par dejām, vīriešiem un "hemofrodītiem" (sic!)

Dejas nozīme laulībā

Skaļa sanāca tā diskusija pēc tam, kad mans partneris atteicās improvizēt. Viss guru teiktais balstījās uz sekojošiem postulātiem:
- vīrietis vada, sieviete seko;
- improvizē tikai vīrietis;
- ja gribi savādāk, dabūsi sēdēt malā.

Esmu gan vienmēr bijusi tā, kas tiesā sievietes, kas veic pirmo soli. Labs vīrietis nekad negrib sievieti, kas viņu lūdz uz deju. Bet tagad ir jautājums, vai viņš grib savu sievu, kas viņu lūdz uz deju? Vai arī šajā gadījumā sanāk, ka es nedrīkstu ne ko ierosināt, ne ko darīt bez vīra teikšanas? Vai viss ir kā sestajā klasē - tēlo, ka tev neko nevajag un viņš gribēs atdot visu tieši tev? Un kā tad ir ar to, ka laulība ir divu pieaugušo cilvēku godīgs līgums?

Ja viss ir tā, tad es ņemu savus vārdus par pirmajiem soļiem atpakaļ un pierakstos pie feministēm - galu galā, šis te antiemansipācijas sviests mani ir novedis līdz tam, ka, nonākot pie problēmas, tā vietā lai to risinātu, es zvanu vīram, lai viņš mani glābj. To es atklāju, kad reiz pie problēmas man pa rokai nebija telefons un biju spiesta rīkoties.

Teoretiski "vīrietis vada, sieviete seko" ir ļoti taisnīgs un pareizs sauklis. Bet tikai ja prioritāte ir par katru cenu noturēt partneri dzīvošanai vai dejošanai. Bet ziniet kā ar mani ir, mums rīt viesi atbrauks, bet uz logiem nav aizkaru, jo saimniece ir rakstniece. Iedvesma ir, doma ir, nu vairs ne līdz aizkariem. Tāda es esmu saimniece. Un tāda es esmu arī deju partnere. Es negribu "nebūt viena", es negribu dejot. Es pirmam kārtam gribu rakstīt, kas nozīmē to, ka manam partnerim būs mani jāpavada iedvesmas medībās. Ja nē, man nāksies medīt vienai, neskatoties uz to, ka "labi partneri zemē nemētājas". Mētājas. Tikai tie, kuriem aiz bailēm palikt vieniem acis ir apžilbušas, tos neredz. Un esmu pārliecināta, ka sievietes, kas dzīvē vadījās pēc savām interesēm un uzskatiem, nodzivoja ilgāku un laimīgāku mūžu bez vīra, nekā tās, kuras dzīvoja ar vīru un darīja visu kā mīļais teiks. Atskaitot, protams, tās, kurām upurēties un dzīvot priekš vīra ir dzīves aicinājums.

Tie nekādā gadījumā nav draudi, tā ir tikai līdzvērtīga paplašināta atbilde uz to, ka mēģinot vadīt, es riskēju zaudēt partneri. Tad lūk, nevadot, mans partneris riskē zaudēt mani. Kālab vīrieši tik bieži to aizmirst un kālab "Manieru" forums, kas nereti noliek vietā pārlieku aktīvas sievietes, tik reti atgādina šo sīkumu pārlieku pasīviem vīriešiem?

Ir vēl variants, savu panākt netieši, sievišķīgi, ar apvedceļiem. Bet šis variants ir mānīšanās, kā negrozi. Totāla kapitulēšana un atzīšana, ka vīrietis ir dumjāks par mani. Un kam man dumjāks vīrietis? Tās, kurām viņš ir nepieciešams, lai iesistu naglu sienā, lai arī staigā apvedceļus, bet man savā aizstāvībā jāsaka, ka, būdama ne pārāk izcila partnere, es esmu labs partneris. Ne tādā ziņā, ka labi izpildu vīrieša lomu, bet tāda, ka izlūkos ar mani var iet. Tā kā tas, kura vārdā runā guru, proti, mans vīrs, šo visu ir dzirdējis no manis, ir informēts un ir apbruņots.

Taktiskums un Jūs. Esat pazīstami?

Ja es Jums uzdošu sekojošos jautājumus, cik no tiem Jūs uzskatīsiet par netaktiskiem vai pat nepieklājīgiem? Un kādas būs Jūsu domas par cilvēku, kas šos uzdod?

(iekāpjot Jūsu mašīnā): „Priekšējo stiklu tev vajadzētu noslaucīt.”
(paraujot Jūs aiz bizes): „Kas tas tāds? Kad jau tu iesi pie friziera? Tev noteikti vajag kādus piecpadsmit centimetrus no matiem nogriezt nost!”
(apveltot Jūs ar skatienu „Sliņķe!”): „Vai tiešām nevar atrast laiku aplaistīt puķes?”
(kad Jūs steigā pošot sevi un bēbi ceļam aizmirstat kaut ko svarīgu un tagad bez šīs lietas ir visai grūti): „Haha! Nu tu gan esi vārna!”
(ļoti tievam cilvēkam): „Ak Dies’, cik Jūs esat tieva! Droši vien, neko neēdat!” (starp citu, diez vai šis pats jautātājs tuklākam cilvēkam pajautās „Jūs esat tik resns, laikam daudz ēdat?”)

Kas ir kopīgs visiem šiem jautājumiem? Droši vien tas, ka tie visi ir no sērijas „pateikt kādam ko darīt”. Un ko Jums gribas atbildēt? Dabīgi, pateikt gudriniekam kur viņam iet. Pat ja katrs no apgalvojumiem ir taisnīgs, nevienam tā īsti nav tiesību citam kaut ko aizrādīt. Nudien, tas nav ne jautātāja stikls, ne mati, ne puķes! Kad to pasaka kolēģis vai garāmgājējs, mēs tos noturam par neaudzinātiem rupekļiem, paziņojam to visai plašai sabiedrībai un vairāmies no kontaktiem. Tāpēc jau tie kolēģi un garāmgājēji pārsvarā izturas pieklājīgi, un mēs pret tiem arī.

Toties atspēlējamies mēs saviem tuviniekiem. Man personīgi jebkāda mēra sajūta zūd attiecībā pret dzīvesbiedru. Tikko ielaidusies nopietnākās attiecībās, es atļaujos vienam klāstīt patiesības par viņa bijušajām draudzenēm, citu kritizēt par viņa frizūru, trešajam skaidrot viņa ciltsrakstus kā ne visai zilās asinis pārstāvošos. Ar šādu uzvedību, kādā krāsā, gribas jautāt, ir manas asinis?

Un tas, ko mēs mēdzam dzirdēt no saviem vecākiem, pašiem mums tuvākajiem cilvēkiem, ir pavisam nepārspējams! Mūs kritizē, izsmej, pazemo, apsaukā, bieži vien tas notiek publiski, un kopumā saucas „audzināšana”, „mīļa ķircināšana” vai „palīdzība”. Pajautāt trīsdesmit gadus vecam vīrietim meitenes, kuru viņš aplido, klātbūtnē „Tev naudiņa ir?„ - aaa, māt, pazūdi!!! Un viss aizsākas jau tad, kad mēs vedam mazu bērnu peldēties publiskā pludmalē pliku. Jūs domājat, bērns neko nesaprot? Kaut ko nesaprot viņa vecāki.

No vienas puses, esmu pārliecināta, ka mēs visi vairāk vai mazāk dzirdam šādas lietas no mātēm un tēviem. No otras puses, man šķiet, ka tikpat ka neviens no mums uz šiem izgājieniem neatbild. Uz savas mammas aizrādījumiem par nelaistītām puķēm manā mājā, es viņas mājā neatšauju „Kas tev par šaušalīgiem putekļiem zem radiatora! Vai tu šeit neesi slaucījusi kopš ievācies?”, kaut gan uzturos šeit kopā ar rāpojošu zīdaini. Es neironizēju „ak tu mana modes dāma!„ par vīramātes tērpu, atbildot uz viņas sarkastisko „ak tu mana saimniecīte!”, kad man ir beigušies papīra dvieļi. Es iedomājos, ka viņas abas stipri apvainotos. Un, ziniet, es pie tā būšu vainīga. Kas ir paradoksālākais, es arī jutīšos vainīga! Es jutīšos un būšu vainīga arī tad, ja uz viņu visai netaktiskiem izteikumiem apvainošos es pati. Skaisti.

Tas, ka es visai vaļsirdīgi izturos pret saviem vīriešiem, man liek domāt, ka attiecībā uz mammām es esmu nevis takta izjūtas kalngals, bet vienkārši zaķpastala. Un, šķiet, ka tāda ir lielākā daļa cilvēces. Es redzu sievieti, kas meitas draudzenei liek siltākā pēcpusdienā vilkt nost džinsus un staigāt pa dārzu apakšbiksēs, nerēķinoties ar to, ka šai varbūt nemaz nav tik karsti vai varbūt šī nealkst atkailināties cilvēku priekšā, pat ja tās ir tikai sievietes. Ja ne izģērbties, tad vismaz paņemt meitas šortus, pat ja viena nav īpaši priecīga aizdot savas drēbes, bet otra – vilkt svešas. Toties es nevaru iedomāties kā šī meitas draudzene to pateiktu šai pašai sievietei. Nē, viņa arī nav pārāk smalkjūtīga, jo pašai savai draudzenei viņa labprāt dotu un dod nejaukus padomus, nē, pat pavēles darīt kaut ko nepieņemamu! It kā cilvēka motīvi mainītos atkarībā no sarunas biedra vecuma! Starp citu, ja kāda no jaunajām dāmām aizrādītu trešajai par netaktiskumu, izrādītos, ka viņas abas ir sliktas draudzenes un vispār dīvaini cilvēki, kam nepatīk publiski izģērbties vai mainīties ar drēbēm.

Tomēr, izejot no tā, ka vārdnīca skaidro taktiskumu kā mēra sajūtu, smalkjūtību, kas ļauj piemeklēt īpašu pieeju katram atsevišķam indivīdam vai situācijai, varbūt jau vien tas, ka es iedomājos, ka mani vārdi kādu varētu apvainot, ir zināmā mērā smalkjūtība? Baidos, ka šai īpašībai nav ne mazākā sakara ar manierēm vai audzināšanu, jo zinu es gan cilvēkus, kas uzskata sevi par inteliģentiem un kulturāliem, bet nevar atturēties no savu bērnu publiskas pazemošanas. Tāpat pazīstu dažus, kas ir visai vienkārši cilvēki, bet nekad neveido kutelīgas situācijas. Tomēr tādu ir mazākums.

Mūzikas TV

Viesojos mājā, kur ir televizors, un pat gulēju vienā istabā ar to. Mazliet neizgulējos, jo katru reizi, kad tieku pie tv skatīšanās, man ir jāčeko mūzikas kanāli. Protams, nebūdama pārāk moderna meiča, esmu slima ar VH1, un, va vellos, tur bieži rāda tos gabalus, ko skatīties ir fui. Es runāju par 80-90 gadu rokmūziku. Redziet, kad man bija gadi 13-14, es dikti fanoju par G'N'R un tiem līdzīgiem, pēc tam gan bija diezgan ilgs periods, kad gan gribēju klausīties ko citu, gan pārāk daudz vadījos no visādu melomānu autoritāšu viedokļiem. Un viņi vienmēr zināja, ko klausīties ir stilīgi. Bet pie trīsdesmit gadu sliekšņa es varu atļauties pateikt fuck off un klausīties Scorpions līdz riebumam. Tāpēc VH1 man silda dvēseli. Diemžēl nākamais kanāls aiz VH1 ir Baltijas 1. kanāls. Un tas arī ir jāčeko, jo tur arī mēdz parādīt kādu vecu drazu. Bet vairāk par drazu tur rāda drazu.

Dūdas vs dūdas

Kāds, pasakiet, kāpēc tās visas vecenes ir
1. plikas
2. goras
3. tik uzkrāsotas
un 4. vienādas, laikam tāpēc ka skat. 1.,2. un 3. Gan ārzemju, gan krievu. Mainās kaut kādi uzpūsti vārdi, varbūt nedaudz variējas matu krāsa, par mūziku nemācēšu pateikt vai to ir sacerējuši dažādi cilvēki. Ja kādu brīdi atpakaļ vēl likās, ka katra grib būt dziedātāja, tad tagad liekas, ka katra ir gatava kaut ko nokunkstēt (nu nevar jau pateikt nodziedāt) tikai tāpēc, lai tiktu pie izdevības nodemonstrēt savus ceļus, ciskas, gurnus, dibenus, krūtis, lūpas, acis un kas tur vēl viņām aug. Lielākoties gan šīs ķermeņa detaļas Krievijā ir dabīgas un kvalitatīvas, un vismaz tas priecē. Tomēr, ja ar veciem klipiem stipri šķaidītajā VH1 vēl var ieraudzīt dažas inteliģentas sejas, tad 1.BK inteliģenti ir tikai dibeni, bet sejas ir zemākas par jebkādu kritiku.

Cita tipa dūdas var ieraudzīt tieši VH1. Antagonistes - bez meikapa, bez smukām drēbēm, bez jebkādām sievišķības pazīmēm, pat rēķinoties ar to, ka sievišķība nav vis kleita, krāsa un papēži. Tādas... bezvecuma tīnītes, kas prot vai nu apsēsties pie klavierēm vai paņemt giču, bet paspert ne pārāk klamzīgu soli - to ne. Šīs negoras, viņas krata galvu, vicina rokas un palecas uz vietas. Stilīgi nu bez gala.

Starp visām skaistulēm rādīja pāris klipus no grupas ar nosaukumu Nightwish. Uzreiz pateikšu, ka neesmu šāda veida mūzikas piekritēja vai pārzinēja. Tā kā runāšu tikai par mūsu meiteņu lietām. Tad nu šiem ir vokāliste - gara kupla kleita, ļoti gari melni mati, bāla seja, jā, arī krāsojusies, bet viņa izskatās skaisti. Jūs jau sapratāt kāpēc? Aha, tāpēc, ka savādāk. Ja ir simts dūdas ar plikām ciskām jā, skaistām ciskām, un viena garos svārkos - uz kuru skatīsies? Nu ja. Bez tam viņai ir arī skaista balss un, skatoties uz to visu, es personīgi saprotu, ka viņa te atnāca dziedāt. Bet ko tās citas te atnāca darīt, a?

Mariah Carey

Īpaši gribu pievērsties dīvai. Viņas klips "Touch My Body" mani teju līdz histērijai noveda. Nu ja, viņa vienmēr dzied par kaut ko līdzīgu kā šīs dziesmas nosaukumā, vismaz jau desmit gadus. Ja 1995. gadā es atceros, man likās, viņai ir tīri laba balss un kaut kādas dziesmas viņa uzrakstīt spēj, tad pēc tam dziedāšana pārvērtās murrāšanā. Bez Dies ar murrāšanu un tekstiem. Klips! Atnāk tāds botāniķa tipa džekiņš labot datoru dāmītei - viņš Vūdija Allena tipa brillēs, uzvalciņā, ar pamuļķa smaidu; viņa - plika, kopta mauka. Jā, viņa atver durvis apakšveļā, zeķēs un uz papēžiem. Un tad pazūd savā guļamistabā, bet viņš tā vietā, lai kompi labotu, sapņo par izdarībām ar viņu... Turiet mani septiņi - kā viņa baro viņu ar saldumiem, kā viņi spēlē peintbolu, kā viņi lēkā pa gultu (jā, lēkā!!! nepadomājiet ko citu!)... Tipa truls džekiņš, pat nezina, ko ar sievietēm dara. Meraija, Meraija, botāniķis porno skatās vairāk par citu tēviņu, tu pat nezini, ka tā arī var, kādā veidā viņs par tevi sapņotu. Un tantei nav vis 19, bet jau pie 40. Droši vien, miegs viņai ir ciešs, ar daudzām zināšanām netraucēts.

Līnijdejas

Vēl tāds klips bija, saucas "Free To Hold My Hand" vai kaut kas tāds. Sākums piesaistīja uzmanību - meitene ar aizsietām acīm treilerī, policija piebrauc, kaut kas notiek... Un pēc tam visi sastājās līnijā un sāk dejot, turklāt kaut kādas robotu dejas. Tas tagad skaitās forši? Tur vēl Maikla Džeksona "Thriller" rādīja, tad viņš ar saviem monstriem močīja līnijdejas kādas septiņas minūtes no vietas, bet tas bija 1980. gads, toreiz tas neapšaubāmi BIJA forši, bet 2008.?! Un vēl robotu kustības? Es kaut ko nesaprotu... Manuprāt tas ir, pēc Jukka Brothers klasifikācijas, totally unsexy.

Manhattan

Vēl interesējos, kas par neveselīgu interesi par Manhetenu? "Она хотела бы жить на Манхэттене..." да визу, наверное, не дали. Tagad visas grib dzīvot Mahnetenā? Zinu lērumu meiteņu no Krievijas, kas strādā par virtuālām prostitūtām - daudzas saviem viesiem-klientiem saka, ka tur dzīvo, kā variants - dzīvo Parīzē vai Londonā, bet grib dzīvot Manhetenā. Nu ja galīgi švaki, tad dzīvo Krievijā, bet gribas uz to salu. Nav internetā jāiet - arī Latvijā ir jaunkundzes, kas grib vai pat iedomājas, ka dzīvo Manhetenā. Līdz kam noved "Sekss un lielpilsēta"...

Big Girls, you are beautiful

Un pēdējais. Biedrs Mika ar dziesmu "Big Girl" bija domājis apaļīgām sievietēm darīt ko patīkamu, bet sanāca riktīgs lāča pakalpojums. Lēkā puisītis pa ielu un līdzi viņam lēka 369 resnas dažādu vecumu sievietes apakšveļā. Viņas izskatās vēl smieklīgāk nekā līdz šīm, taisni līdz žēlumam. Ja jau gribējās apaļīgas dāmas parādīt kā seksa simbolus, tad kādai būtu jāgoras pareizā gaismā kā tām citām, tievajām, un kādam mačo jālaiž siekala līdz grīdai. Domājat, autors Mika klipā izrādīja kaut mazītiņu interesi pret savām apaļajām dejotājām? Nekā, izskatījās pēc "es te nodziedāšu un mājās braukšu, gulties jau ar jums man nevajadzēs... paldies dieviņam". Un likt viņas dienas gaismā, uz ielas, lillā kombinē... pat supermodele izskatītos tizli. Kur resnās meitenes pa īstam parāda sevi kā skaistas sievietes, ir erotisko mājaslapu BBW (big beautiful women) sadaļa. Paskatītos Mika iepriekš, tad zinātu ko filmēt, jā.

Ar to arī beigsim apskatu.

P.S. Tāāādu dubļu vannu izgāzu... Nav jau tā, ka nebija nekā, kas man patiktu, bija gan. Bet par to kādu citu reizi.

P.P.S. Nevajag man piedāvāt nopirkt TV un skatīties mājās, es tonakt atcerējos laikus, kad manam toreizējam boifrendam bija TV, un kamēr viņš strādāja, es kā dulla lēkāju no viena mūzikas kanāla uz otru kamēr galva sāka griezties. Un nevar aiziet! Jo liekas, kā es būšu prom, tā sāks rādīt visu, ko es gribu redzēt. Nu ne.

Mazās Ģildes oāze

Laiks iet, bet balles Mazajā Ģildē stāv kā oāze, nemainīgas. Daudzas dāmītes, daži onkuļi, daži manieristi, grupa "Mazā Ģilde" un provinciālā bufete.

Šausmīgi iepriecināja tie daži Manieru pāri, kas bija. Vienam ar katru reizi smukāka meitene līdzi, taisni prieks. Citi tā samācījušies dejot, ka skauž. Tautiskajam kungam, šķiet, bija labākais vakars Ģildē vairāku gadu garumā. Kur nez viņš ir atradis sev partneri, kas dejo tieši atbilstoši viņa stilam un kas prot ar viņu sadejoties. Viņa arī izskatījās pārlaimīga jau no tā vien, ka beidzot ir ar ko dejot. Kopā viņi varētu būr vakara nagla, tiešām neslikts pāris un retas veiksmes ilustrācija. Veiksmes, jo labi partneri vēl joprojām, kā teica Mārtiņš, uz ielas nemētājas.

Tad daži unikāli novērojumi. Protams, ir gana labi, ja proti dejot pamatsoli un vēl dažus soļus un tad jau var izgrozīties, bet ir dažas nianses. Pirmkārt, dejošanai ir nepieciešama baigā fiziskā satatavotība. Atceros tos laimīgus laikus, kad mēs divreiz nedēļā dejojām pa četrām stundām un nekas! Un lai toreiz balles laikā piekustu! Tagad ilgak par pusstundu nevar nogrozīties zālē. Otrkārt, kāpēc es iedomājos, ka parastās kurpes dejošanai nav piemērotas mazāk nekā speciālas deju kurpes? Laikam, tāpēc, ka sen neesmu dejojusi. Nu briesmīga sajūta, tā kā tāda Mazā Nāra.

"Mazās Ģildes" pārtraukumos spēlēja kādi man nepazīstami kungi, un tas, ko viņi spēlēja, vispār nav definējams. Pie katra gabala jālauza galva, ko lai dejo. Agrāk bija citi kungi, kas laida vaļā masveida svingu, tik griezies riņķī stundu no vietas.

Citādi, ballei nav ne vainas, ja Jums patīk Mazā Ģilde un latviešu šlāgeri. Vai ja Jums vajag labu randiņu ar kādu, kas prot valsēt (bet tas ir tikai aiz izvēles trūkuma). Nu ja. VEF tagad gaida.

Svinam latīņu dejas

Piektdienas vakarā mēs gājām cauri galerijai „Centrs”, kur ar stikla kupolu klātajā Rīdzenes ielā, notika latīņu deju vakars. To rīkoja deju skola „Nianse”, un vakara gaitā interesentiem tika mācītas salsa un bačata (varbūt kaut kas vēl, diemžēl sākumu mēs nokavējām). Un ko es tagad gribu pastāstīt.

Tātad, Manieru forumā ne reizi vien tika cilāts jautājums, kur dejo tie citu deju kursu skolnieki. Nu lūk, Nianses skolnieki dejoja šeit, un nav nekāda pamatojuma domāt, ka dejot viņi neprot. Prot tīri labi. Kāpēc viņi nedejo ballē? Domājams, tāpēc, ka viņi tur dejot negrib! Neinteresē! Nepatīk galu galā! Varbūt tāpēc, ka nezina par tādām ballēm. Bet pat ja zinātu... ai, ko vairs nu, par to esmu rakstījusi daudz, nesāksim atkal. A, vēl bija versija, ka baidās vai neprot dejot ballē, jo tas ir savādāk nekā dejot ielas pasākumā. Kas to lai zina, varbūt arī baidās.

Nu tad par tiem bailuļiem – turpat, šajā pasākumā bija vairāki cilvēki, kas zīmējas gandrīz katrā VEF vai Ģildes ballē. Ko jūs domājat? Viņi nedejoja vis! Negāju gan prasīt kādēļ, toties prasīju savam vīram – nu salsu mēs neprotam, toties kāds mūzikas gabals bija tīrākā samba – tāda īsta ugunīga brazīļu samba nevis kūtra latviešu šlāgersamba, pie kuras mēs parasti dejojam ballēs. Taču var dejot arī sambu, kurš teica, ka tam, kurš dejos ko citu, atšķirīgu no Nianses studentiem, spers ar kāju? Ai, nu ne, bija atbilde.

Un šī nebija pirmā reize, kad mans partneris, kas teju jau piecus gadus viegli, mierīgi un pārliecinoši dejo, baidījās rādīt savu dejotprasmi. Viņš dejos VEF, Ģildes un Melngalvju Nama ballēs; viņš dejos piecdesmit skatītāju priekšā savās kāzās; viņš dejos uz ielas dienas vidū ielu muzikanta akordeona pavadībā, bet viņš nedejos citas sektas pasākumā. Pirmā reize bija tango seminārā, kur visi dejoja mazliet atšķirīgu no mums mācītā tango. Protams, tagad mēs protam dejot tikai kad mūsu pasniedzējs stāv aiz muguras un balles apmeklētāji pārsvarā ir mūsu kursu absolventi!

Vārdu sakot, viņi nedejo pie mums, bet mēs nedejojam pie viņiem, un grasis ir cena tādai dejotprasmei. Un jā, tā ir sekta, ja visi dejo vienā stilā un baidās vai negrib tā dejot, ja visi dejo citādāk.

Eh, nebija tā Manieru pāra, kas laimīgi gāja garām kad uz ielas notika līdzīgs tango pasākums! Viņi glābj visu sektantu godu.

Patiesībā no tiem, kas tur dejoja, bija, protams, lērums niansistu un vēl vairāki ārzemnieki, kas acīmredzami vienkārši gāja garām. Salsas popularitāti pasaulē nevar pārvērtēt. Ārzemnieki dancināja gan Nianses jaunkundzes, gan jaunkundzes, kas stāvēja un, muti atplētušās, lūkojās uz dejojošiem. Turklāt viņi patiešām dejoja, ar baudu un uguntiņu, bet pārējie profiņi savu laiku atstrādāja. Nē, es nesaku, ka viņi noteikti negūst baudu no sava darba, bet, kad stundu no vietas skaties viņu dejojamās ķēdītes, tas pārliecinoši izskatās pēc darba. Gan lai tik patīkams darbs būtu visiem!

Šis pasākums turpināsies 6. un 7. jūnijā Dzintaru koncertzālē, tā kā varat gūt savu viedokli par salsas, citu deju, citu kursu, baiļu un darba jautājumiem. Sola, ka 7. datumā varēs pat padejot.

Personības defektu tests

Your result for The Personality Defect Test...

Sociopath

You are the Sociopath! As a result of your cold, calculating rationality, your introversion (and ability to keep quiet), your brutality, and your arrogance, you would make a very cunning serial killer. You are confident and capable of social interaction, but you prefer the silence of dead bodies to the loud, twittering nitwits you normally encounter in your daily life. You care very little for the feelings of others, possibly because you are not a very emotional person. You are also very calculating and intelligent, making you a perfect criminal mastermind. Also, you are a very arrogant person, tending to see yourself as better than others, providing you with a strong ability to perceive others as weak little animals, so tiny and small. You take great pleasure in the misery of others, and there is nothing sweeter to you than the sweet glory of using someone else's shattered failure to project yourself to success. Except sugar. That just may be sweeter. In short, your personality defect is the fact that you could easily be a sociopath, because you are calculating, unemotional, brutal, and arrogant. Please don't kill me for writing mean things about you!

To put it less negatively:

1. You are more RATIONAL than intuitive.

2. You are more INTROVERTED than extroverted.

3. You are more BRUTAL than gentle.

4. You are more ARROGANT than humble.

Take The Personality Defect Test at HelloQuizzy

Dejo ar zvaigzni 2

Kā es uzdejotu ar zvaigznēm, ja man būtu televizors! Es kā reiz kā veca ome no mājas neeju ārā, varētu uz nebēdu gulšņāt uz dīvāna un blenzt uz to kā citi dejo. Atceros, pagajušgad es tieši šo pašu teicu, tikai ar piebildi, ka neskatītos gan. Pirmkārt, skauž briesmīgi! Viņi dejo un es te...

Īstenībā šovs par galvas tiesu pārāks par visiem pārējiem šoviem, ko LV televīzija piedāvā. Mūsu šovbiznesa kultūra mani kretinē. Atceros, divus gadus atpakaļ jokoju, ka rakstīšu vēstuli ASV vēstniecībai, lai dod vīzu, jo es nevaru dzīvot valstī, kura mani morāli degradē. Tas bija pēc pāris Jaungada šovu fragmentu noskatīšanās. Krievijā nu tie Jaungada šovi ar katru gadu arvien marazmātiskāki, bet šeit tas ir x reizes reizināts ar trulumu. Ameriku atklāju, ne? Bet šeit vismaz kāds reāli gatavojas, nevis kauc kā māk. Bet varbūt tas ir pierādījums tam, ka dejot iemācīties var arī bez īpašiem talantiem, bet ar dziedāšanu bez talanta vajag pārāk daudz tehniskā ekipējuma. Vai nu varbūt, slikti dziedot var kādu nelielu šovu uzmočīt, plus tehniskais ekipējums, un jau neliekas tik slikti. Slikti dejojot laikam dziedāšana līdzi diez ko nelīdz, tāpēc ir jāmācās. Bet varbūt tie, ko sauc par zvaigznēm ir apzinīgāki nekā jaunie fabrikas talanti, kas savās domās jau prot. Variantu daudz.

"Manieru" mājaslapas aptaujā nobalsoju par Aišu un Māri, kaut gan no visiem dalībniekiem man patīk Linda Leen. Arī mitriķim nav ne vainas. A, bet aptaujā nebija mans variants, man patika Santa Didžus, labāk vēl par visu to konkursu. Didžus vispār rullē.

Bet jā, mani jau pagajušgad ieinteresēja jautājums, kā gan šis šovs popularizēs sarīkojumu dejas, nu, vai balles dejas, sauciet kā gribat. Korifeji saka, ka tā būšot gan. Es jums jautāju, ja jūs dejot nemācētu nemaz, jums kāds pateiktu, ka ne tikai jūs šitā varētu uzdejot, bet jūs arī jebkurā pasākumā varētu - hopā - uzgriezt kādu valsi. Un izskatīties ne mazāk skaisti, jūs noticētu? Cilvēki, kam to jautāju, teica - smejies? Un nu nevienam pašam nenāk prātā doma, ka šādas dejas mācās nevis lai cilvēci ar savu uzstāšanos apžilbinātu, bet lai dejotu tāpat vien, kāzās vai kafejnīcas terasē. Šovā to arī neviens nestāsta, nu tad kur ir tas slēptais PR?

Sīkspārnis septitajās debesīs

Šogad bija daudz labāk. Pirmkārt, kleita nebija jāšuj. Otrkārt, mašīnu atstājām mājās. Treškārt, bērnu arī atstājām mājās.

Pirmais, ko satikām, bija kāds, kas mums mācīja dejot, kas bailīgi lūkojās iekšā no durvju ailes. Tā gan tikai izskatījās, jo no kā viņam slēpties – sestdien viņš esot rādījis trikus Ģildes ballē. Šitā – neaizej uz vienu balli un visu palaid garām. Citi saskatīja Emsi un citas pazīstamās sejas, par ko forumā jau ir sākusies jautra diskusija, bet es saskatīju tikai kleitas, rotas un dejojošos pārus. Pirmā mums trāpījās meitene, kuru redzot, man radās doma, ka es par maz esmu uzkrāsota un arī kaklā vajadzēja kaut ko uzkarināt, izskatījās jau dikti smuki. Bet pēc brīža, kad sāka skanēt mūzika, izrādījās, ka Aldim ir taisnība – nav nozīmes tavam meikapam un rotām, ja dejot tu neproti. Meiteni es vēlāk redzēju korporatīvā pie bāra letes – jauni buržuji ar lielām cerībām, dārgi džinsi un krekli ar atpogātām apkaklēm. Dzērieni, augstprātīgi joki un izmisīgas bailes no stila izgāšanās. Bija arī man tāda tendencīte kādreiz. Dies’ sargi mani no šādām izklaidēm jebkad atkal!

Vispār, kas mani katru gadu izbrīna ir tautas deju izrāde. Es saprotu, nacionālās vērtības, nezūdošā latviešu kultūra un viss kaut kas tamlīdzīgs, bet es neatminos informāciju ne no viena avota, kas vēstītu, ka, teiksim, Vīnes glaunajās ballēs tiktu aicināti lauku dancotāji, kas ar savu lēkāšanu izklaidētu karaļa galmu. Interesants domu gājiens ir tiem organizētājiem un noteikti veselam leģionam tautiešu, kas mani par šiem vārdiem nolinčotu.

Manieristu bija daudz, kaut gan varbūt divreiz mazāk nekā trīs gadus vecajās kopīgajās bildēs. Bet vismaz visi atnāca savas gribēšanas pēc. Ja pērn bija čaču balle, tad šoreiz bija daudz valšu, nenoteiktu gabalu, pie kuriem mans partneris velk blūzu, un svingi vai vismaz svingveidīgie gabali. Būtu parkets bijis nopulēts, būtu pavisam ideāli. Tango atkal gaidījām veltīgi. Nebija torte, par ko es gan nebēdāju. Nebija arī lielā loterija, droši vien visas rezerves aizgāja lētajās biļetēs. Un es tā cerēju atspēlēties par pagājušo gadu!

Garderobē, aujot ielas apavus, noklausījāmies garu klasisku tango...

Valentīndiena ar lūzeriem

Pagajušgad balle bija izdevusies... Visa diena bija izdevusies. Sāksim ar to, ka es biju piektajā mēnesī, vēders man krietni izauga, bet prāts krietni bremzēja, tā kā kleitu savam lielajam vēderam es sāku šūdināt gandrīz vai tieši pirms balles. Pirms tam man bija šuvēja, kas saprata, ka kleita ir tā lieta, kas sievietei mugurā izskatās skaisti, toties šūt mācījās laikam pašmācības ceļā. Viņas šūtās drēbes izskatījās tīri stilīgi pēc tam, kad liku piecas reizes pārtaisīt, toties sāka irt man mugurā, un šoreiz nolēmu pasūtīt kleitu tai šuvējai, kura izkritizēja šo manu stilisti.

Kleita bija gatava balles dienā trīs stundas pirms tās. Šuves laikam bija ideālas, es no tā saprotu maz, bet kopumā izskatījās pēc maisa. Un es tajā izskatījos nevis pēc seksīgas grūtnieces, bet pēc tās grūtnieces, kuras klātbūtnē vīrieši jūtas vainīgi par to, ka viņu dēļ ar sievietēm notiek tādas lietas. Atlikušo laiku es centos to maisu kaut mazliet uzlabot, gan bez rezultāta, labāk matus būtu izmazgājusi! Vīrs ieradās mājās pēdējā brīdī un, velns parāvis, vai kāds nezin, kas mums lika braukt uz Vecrīgu ar mašīnu? Loģiski, ka vietu mēs meklējām trīs gadus un galu galā atstājām vāģi maksas stāvvietā.

Balle bija lieliska! Cilvēki bija skaisti! Ašmaņa bends tika papildināts ar kādu karstasinīgu latīņu meiču, un vaļā gāja lērums čaču un sambu. Un te izrādījās, ka mūsu meita, kas tobrīd dzīvoja man vēderā, iebilst pret latīņu ritmiem. Tikko iegājām lielajā zālē, viņa sāka dauzīties. Tikko spērām deju soli, viņa spēra man, un zeķbikses slīdēja nost no lielā vēdera. Traģikomēdija kaut kāda! Īpaši tāpēc, ka tas viss norisinājās uz manas lieliskās labsajūtas fona, un gribēju dejot. Dejot!

Dusmīgi mēs nopirkām divas loterijas biļetes un gaidījām vai nu izlozi, vai nu vismaz kādu tango, jo to es vēl varētu uzšaut. Loterija gāja vaļā, un mans vīrs nu bezgala brīnījās, kāpēc viņš nevinnē šokolādi, jo tas nevar būt nekad, ka viņš paliek bez šokolādes. Viss bija vienkārši – loterijas biļetes otro pusīti vajadzēja iemest tajā kastē. Domājat, mēs to izdarījām? Vēl dusmīgāki mēs devāmies mājup, un pāraujot kurpes garderobē mēs sadzirdējām – ko? Pareizi, tango!

Pa ceļam uz stāvvietu es izklaidēju vīru ar savām hormonu vētrām – „visa mana dzīve ir galā, visas manas izklaides ir tonuss un spērieni. Un zeķbikses krīt nost!” Es raudāju un zviedzu vienlaicīgi, vīrs gan tikai zviedza. Stāvvietā vīrs kaut kā aizdomīgi ilgi runājās ar sargu. Zināt kas bija? Mazliet pietrūka skaidrītes – tieši tik, cik viņš iztērēja loterijas biļetēm, ko mēs nekad neiemetām kastē. Un bridām mēs uz bankomātu. Sniegputenis, vējš, bez cepures, cimdiem un šalles, jo kam man tie aksesuāri, ja braucu ar mašīnu? Pa ceļam es apjautājos – uz kuru bankomātu? Dabīgi, uz Hanzas, atbildēja vīrs, mēs taču no tavas kartes ņemsim naudu, es maku nemaz neņēmu līdzi. It kā es ņēmu! Mēms skats.

Nācās ņemt taksi, braukt mājās pakaļ naudai un tad vēl glābt mašīnu no stāvvietas. Rēķinoties ar to, ka dzīvojam mēs turpat pāri Vanšu tiltam, es nesaprotu, kāpēc taksis netika paņemts uzreiz. Lai pieliktu punktu izcilajam pasākumam, nakti mēs beidzām ar lielisku skandālu – jo atšķirībā no manis vīram pat mājas siltumā viss šis vakars nemaz nelikās ne smieklīgs, ne ironisks. Laimīgu Valentīndienu!

Citas balles Maskavā

Vēl dažas saiknes uz bildēm un atskaitēm no citām Maskavā notiekošām ballēm.

МГИМО
МГУ

Šīs balles arī notiek divreiz gadā Maskavas augstskolās. Ieejas biļetes tiek tirgotas uz vietas, ieeja nav liegta nevienam. Atbilstošs tērps - obligāts. Cena pielīdzināma Ģildes biļetes cenai.

Un šeit par pašām šikākajām Maskavas ballēm.

Maskavas balles

Šāviens sirdī. Jāpošas uz Maskavu.

Бал мушкетёров
Бал "Унесённые ветром"
Бал в английском стиле
Императорский бал
Бал-маскарад

Šīs ir saites uz dažām no kluba "Золотые леса" ballēm, citas var meklēt šeit. Balles notiek divas reizes gadā, visas balles ir tematiskas ar atbilstošu dress-kodu un atbilstošām izklaidēm. Balles tematam ir arī atbilstošu deju saraksts, un dejo tieši to, kas bija pieņemts noteikajā laikmetā. Pirms balles notiek deju kursi. Patiesībā tieši deju saraksti mani visvairāk sajūsmināja. Ir jēga rīkot imperatoru balli, kur lielākoties spēlē ča-ca-ča? Nu ja, šo pasākumu organizatori izvairās no šādām situācijām. Un cik skaisti tas ir.

Jā, kolēģi, vērienība...

---

bildes

Pepija Garzeķe

Labi, patiesībā šogad es šo grāmatu neesmu pārlasījusi. Neesmu, jo nav nekādas vajadzības, es to atceros no galvas, vietām vārds vārdā. Un ko daudzi citi atceras par šo grāmatu? Parasti to, ka galvenā varone ir rudmate. Labākajā gadījumā arī to, ka viņa ir baigā anarhiste. Un neapšaubāmi to, ka grāmata ir domāta bērniem.

Nu tad lūk. Esmu lasījusi to desmit gadu vecumā, kad biju normāls bērns. Varbūt tad esmu gribējusi dzīvot viena pati, ēst konfektes, kad sagribas, un iet gulēt, kad pateikšu sev pati. Godīgi sakot, neatceros ko esmu gribējusi. Bet vajadzētu gribēt tieši to.

Esmu lasījusi to piecpadsmit gadu vecumā, kad bija laiks izpausties caur savu izskatu un piesaistīt uzmanību. Es pilnīgi noteikti esmu gribējusi divas besīgas bizes, lielas kurpes un zeķes dažādās krāsās, tieši tā kā to arī vajadzētu gribēt.

Esmu lasījusi to divdesmit gadu vecumā, kad pilnā sparā apguvu apburšanas mākslu. Es esmu gribējusi būt kāda garīgais līderis, gribēju uzjautrināt, izjokot, apdāvināt, aizstāvēt un, protams: "Es raudu? Ko tu muldi, es vispār nekad neraudu!". To visu vajadzētu darīt sēžot ar kājām uzliktām uz galda kā grāmatas ilustrācijā.

Esmu lasījusi to arī divdesmit piecu gadu vecumā, kad pārstāju pretoties savām dabiskām tieksmēm un sāku rakstīt. Toreiz man arī bija ļoti publisks darbs, kur nemitīgi vajadzēja uzturēt sarunas ar cilvēkiem, tāpēc es vienmēr esmu gribējusi uzturēt savu asprātību un atjautību Pepijas līmenī. Šeit es mazliet pacitēšu:
" - Es noteikti neļaušu bērniem skraidīt pa sava dārza takām. Bērnus es nevaru ciest!
- Pepij, vai tu dzirdi ko šis kungs runā!
- Dzirdu, dzirdu. Viņam ir pilnīga taisnība, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem.
- Pepij, ko tagad runā tu!
- Jā, jā, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem. Vislabāk būtu visus bērnus izšaut. Bet tad atkal, no kurienes radīsies šādi te svarīgi kungi? Bet bez viņiem taču nekādi nevar iztikt."

"Zagļi, ielauzdāmies nakts vidū Pepijas mājā:
- Skuķe bez šaubām guļ dziļā miegā. Bet kur varētu būt tas Nilsons, kā tu domā?
- Nilsona kungs, ja drīkstu aizrādīt! Nilsona kungs guļ zaļajā leļļu gultiņā.
- Nilsona kungs ir pērtiķis! Hahaha!
- Un ko domāji tu, kas viņš tāds ir? Varbūt gaļas mašīna?"

"- Vai redzējāt manu tēti te paejam garām?
- Mjā. Kāds tad viņš izskatījās, vai viņam bija zilas acis?
- Jā.
- Galvā melna cepure un kājās melnas kurpes?
- Jā, tieši tā.
- Tādu gan mēs neesam redzējuši. ...Bet pagaidi mazlietiņ! Vai viņam bija pliks pauris?
- Nē, tāda viņam nav.
- Tā viņa laime!
- Vai viņam bija nedabiski lielas ausis, kas nokarājās līdz pleciem?
- Nē! Tu taču neteiksi, ka esi redzējusi ejam garām vīru ar tik lielām ausīm?
- Es nekad neesmu redzējusi vīru, kas iet ar ausīm. Visi tie, kurus es pazīstu, iet ar kājām.
...(seko pilnīgi psihodēlisks stāsts par Šanhajas pilsoni ar lielām ausīm un viņa dēlu Pēteri, kas negribēja ēst bezdelīgas ligzdu, un kas beidzas ar sekojošu frāzi):
- Nē, mēs tavu tēti neesam redzējuši! Neesam visu dienu redzējuši nevienu pašu plikpauri. Bet vakar te pagāja garām veseli septiņpadsmit. Roku rokā."
Starp citu, šāda Pepijas joku dzīšana mani iedzina laulībā.

Un tagad man derētu pārlasīt šo grāmatu pēc pāris gadiem, kad man būs trīsdesmit, jo tieši tur ir rakstīts kā izdzīvot savrupmājā ar bērnu, ar vīru, ar kaķi, ar papagaiļiem un citām ekstrām. Kāds no maniem draugiem, uzzinot, ka esmu iekūlusies laulībā, maternitātē un namīpašniecībā, teica: "Vai tas maz varbūt, ka mūsu Pepija ir apstājusies un apmetusies?" Bet Pepija nekad nekur neskrēja un vienmēr ir bijusi apmetusies - viņai taču bija savrupmāja "Vistas kāja", un mērkaķis, un zirgs... Un šie ir viņas vārdi "Tas ir absolūti labākais, ja mazi bērni dzīvo kārtīgu dzīvi. It īpaši, ja viņi paši šo kārtību ir ieviesuši."

Джоанн Хэррис "Ежевичное вино"

Šoreiz cita, bet tikpat dvēselīga, nosvērta un skaista sieviete ar strādīgām rokām ar īsi grieztiem nagiem, viņas 6-7 gadus veca meita, viņas skaists un dzīvs darbs... Nedaudz burvestības smaržas, nedaudz bērnības atmiņu, nedaudz mazliet nedrošu vīriešu, nedaudz dīvainu sirmgalvju, nedaudz neliešu, nedaudz dumiķu, nedaudz visai cilvēcisku ienaidnieku, nedaudz mīlestības starp dzimumiem, daudz mīlestības pret bērniem un nodarbēm. Tā pati mazā franču pilsēta savas sadzīves dūmakā. Grāmata apburoša, tikai nosaukumu varēja negudrot, bet saukt "Šokolāde-2". Vai arī "Kazeņu vīns", par kuru tur ir runa, un kā šo grāmatu arī īstenībā sauc.

Laimīgu-2008