Jau 2004. gadā šajā forumā tika publicēts visai trāpīgs raksts par tās dienas bēdīgo situāciju ar ballēm Latvijā. Ir pagājuši trīs gadi, kaut kas ir mainījies, bet piedziedājumā mums ir tik un tā skan kāpēc-jautājumi par kursos iegūto iemaņu pielietojumu. Diemžēl man uz tiem pat ir atbildes. Atbildes, kas nāk no cilvēkiem, kurus deju skolotāji un „vecā gvarde” vēlas redzēt ballēs un kuri nenāk un nenāk – no dejot protošiem kursantiem vecumā no 20 līdz 30.
Tad nu visu pēc kārtas. Kāpēc cilvēki nāk uz deju kursiem? Reti ir sastopama tāda notikumu secība, kad sākumā cilvēks uzzina par ballēm un tad nāk mācīties ar mērķi tās apmeklēt, parasti gan ir otrādi - nākot uz kursiem, viņam nav ne jausmas par tām ballēm. Un nāk viņš pavisam citu iemeslu dēļ. Jūs jautājat, kur tad viņš ir iecerējis dejot? Pavisam godīgi... nekur! Lielākā daļa atnākušo patiesi grib mācīties dejot. Mācīties, nevis dejot. Viņiem patīk mācību process. Arī ejot uz baseinu, viņi neplāno sacensības. Viņi pat neplāno peldēt pēc tam jūrā. Tā vienkārši ir bauda – mācīties dejot.
Esmu uzdevusi savu mīļāko jautājumu – kāpēc? Bez augstākminētajiem iemesliem esmu saņēmusi sekojošās atbildes. Izraušanās no rutīnas, iespēja pabūt kopā ar savu otro pusīti bez darba jautājumiem, bērniem un televizora. Jā, atkal, dzīves vai izklaides partnera meklēšana. Mazkustīgs dzīvesveids un iespēja šādi pavingrot. Dejotprasmes „noderība”, ko es priekš sevis iztulkoju kā nepieciešamību iemācīties gluži vienkārši nebaidīties dejot situācijā, kad tas ir tas, ko no tevis gaida – kādā korporatīvajā ballītē, bijušo klasesbiedru salidojumā vai vienalga kur. Lai dejošana daudzmaz kļūst, ja ne par baudu, tad par ieradumu, nevis kauna kalngalu. Lai nav jāķeras pie alus pudeles un jāuzsāk nopietna saruna ar čomu tikko sāk skanēt mūzika. Tad vēl es pazīstu tos dažus puišus, kas kursos nonāca no savas augstskolas – kāpēc lai neatnāk, ja pasniedzējs aicina un ja varbūt dažreiz var padejot ar kādu simpātisku meitēnu. Šeit vēl būtu jāmin „Manieru” visai sirsnīgā atmosfēra un personiska attieksme pret kursantiem. Tikai tāpēc vieni vada šo forumu, citi raksta rakstus, bet citi atnāk uz kursiem vēl pēc deju ieskaites nokārtošanas augstskolā.
Un tikai retais nāk, apzināti paredzot savā dzīvē regulārās balles, garās kleitas un valšus.
Pastāv ne vienu vien reizi izteikts viedoklis par to, ka vairākumā deju kursu māca dejas to sporta izpausmē, kā arī neinformē kursantus par iespēju apmeklēt Rīgas publiskās balles. Neuzņemos spriest par to, ko māca citos kursos – tur pagaidām neesmu bijusi - un varu tikai zīlēt par to vai tur kursantiem sniedz informāciju par to, kur šīs iemaņas var pielietot. Un, kaut gan kāda pazīstama meitene, kas dejot mācās kādā citā skolā, dzirdot no manis par balli Ģildē, ļoti brīnījās, viens gadījums nav nekāda statistika. Šeit izskanēja viedokļi par to, ka auditorijas paplašināšanas labad par iespēju dejot vajadzētu informēt jauniešus augstskolās. Tiesa, informācija ir laba lieta. Bet, arī būdami informēti, arī būdami apmācīti dejot, pat būdami pietiekami drosmīgi, lai apmeklētu balli vismaz vienreiz, jaunieši... nekad neatgriežas. Tāpat dara arī Manieru kursanti, pat tie, kuri, iespējams, labprāt balles apmeklētu.
Kā fizikā pastāv ideālā gāze un reālā gāze, tāpat dejotāju sabiedrībā klejo mīts par ideālo balli un tās apmeklētājiem, uz kuru fona nedejojošā publika izskatās kulturāli atpalikusi. Kāds personāžs šajā forumā ir pat pacenties izvērtēt tās cēloņus un sekas.
Tas tik tiešām būtu jauki! Bet ir jau arī reālās balles, pirms nokļūšanas kurās var to visu apgūt, un tad atskart, ka patiesībā tur skan aizvēsturiskā sintiņa „um-pam-pā” pavadībā viduvēji izpildīti šlāgeri, astoņdesmito disenes stila prožektoru gaismā zāles vidū starp dejojošiem pāriem mēdz lēkāt iedzēruši īpatņi džinsos, turklāt pati zāle ir tā pārpildīta, ka tiem, kas ir ieguldījuši minēto izturību un izmaksas, nekāda dejošana īsti vairs nesanāk. Atgriešanās šeit tik tiešām prasa zināmu drosmi. Elitārs ir nu pēdējais, kas nāk prātā.
Paskatieties kā vienmēr atnāk vieni un tie paši cilvēki ...tie, kuru vecums svārstās starp 40 un 70. Un ko par to domā jaunieši kaut vai Manieru forumā? No ļoti godīgas atzīšanās „Pirmo reizi ar vīru aizgājām uz balli Ģildē. Mums abiem 23. Bijām šokēti par to, ka ballē tik daudz veco cilvēku. Izskatījās pēc pensionāru saieta. Jutāmies neomulīgi un aizgājām mājās. Bijām orientējušies uz kaut ko citu.” Līdz ironiskajam ieteikumam, kas lika uzsmaidīt man personīgi, „Gribēju vēl piebilst, ka vēlams rūpīgi apdomāt vēstījuma saturu, t.i., izvairīties no frāzēm a-la "Balle tiem, kas jūtas jauni", balle "Labākie gadi", "Atvasara" u.tml. :))” Un līdz skarbajam, bet patiesajam „Jā, ŠĀDAS balles viņiem šķiet vienkārši garlaicīgas.” Nē, reālajā ballē tas nav viņu „zemais kultūras līmenis” un „bērnišķība”, tas ir pieprasījuma un piedāvājuma konflikts. Gaumes konflikts. Citādi kāpēc gan visādā veidā kulturālie un pieaugušie Manieru kursanti apmeklē Ģildes un VEF balles visai epizodiski, toties uz Melngalvju Namu ierodas visi kā viens?
Šī arī ir vienīgā balle, kas līdz šim brīdim atstāja uz mani elitārā pasākuma, kurā ir vērts ieguldīt visu no drosmes līdz izmaksām, iespaidu – mūzika, zāles noformējums, apmeklētāju izskats. Jā, šeit atnāk arī cilvēki bez minētās izturības un drosmes, toties viņi arī reti aizņem dejojamo laukumu – tur tomēr lielākoties apgrozās dejotpratēji. Jā, ne visi skaisti ģērbušies pilsoņi prot tikpat skaisti uzvesties, bet ģimene vienmēr ir ne bez dīvainīša. Tomēr, tik šikas balles, ar 20-30 latu ieejas maksu nav paredzētas ikmēneša rīkošanai, un iet uz tādu biežāk nekā reizi pusgadā būtu krietni par daudz pat ne izmaksu dēļ, bet tā paša iemesla dēļ kāpēc putukrējuma torti nevar ēst ikdienā un ekspresīvu izteiksmīgu tango nevar dejot desmit reizes pēc kārtas. Tas gan nenozīmē, ka dejot mums arī gribas reizi vai divas gadā, tāpēc atliek vien apmeklēt tos pasākumus, kas ir piedāvājumā un kur sanāk dejot visu, ko protam. ...dažkārt gan lai tas realizētos ir pamatīgi jāpaveicas. Izvēles trūkums, nevis mana gaumes lieta - tas ir mans personīgais iemesls, kāpēc es apmeklēju šīs specifiskās balles.
Pagaidām es vēl runāju tikai par tiem jauniešiem, kas uz ballēm nāk pāros, bet tomēr, dejojot ar savu partneri, var nedaudz abstrahēties no ārējiem traucēkļiem un koncentrēties uz deju. Bet kā ir vieniniekiem? Un, vēl vairāk, vieniniecēm? Jo, ja pat ballēs nav atrodamas jaunkundzes, tad noteikti ir atrodamas kundzes, kas, pēc nostāstiem, bieži vien gan dejo krietni labāk par jaunkundzēm, gan arī viņu izturēšanās mēdz būt patīkamāka. Ar kungiem gan ballēs ir problēma – atskaitot Manieru kursantu gadījuma iznākšanu gaismā, visi balles apmeklējoši brīvi kungi ir zināmi vaigā un bieži arī pēdā. Cik no tiem ir dejot protoši? Trīs? Šis ir galvenais iemesls, kādēļ brīvās Manieru meitenes ikmēneša ballēs nekad nav redzamas. Pat es, lielā ziņkārīgā avantūriste, būdama spiesta nākt viena, ātri vien aiz bezcerības un garlaicības pārstātu tās apmeklēt.
Šo šķelšanos veicina gan mūzika – apšaubāma tiem, kam zem 50... O nē, es nepiedāvāju pasūtīt „Prāta vētru”, tāpēc nevajag piesaukt „grabinātājus”! Es runāju par to, ka balles mūzika ir – viens: klasiskā, ko šajās ballēs nespēlē un, ja spēlētu, tad šis atkal būtu pavisam cita mēroga pasākums, un – divi: šlāgeris, kura fani nav tie divdesmitgadnieki. Un pat iespēja padejot, kas Ģildē vienalga ir apšaubāma, daudziem neatsver to, kas ne īpaši patīk. Pavisam godīgi, es labāk gribētu lai cienījamie muzikanti brīžiem nedziedātu nemaz, nekā dzirdēt Sinatras un Mancini klasiskos hītus izpildījumā, no kā ausis vīst. Gan publika un tās izskats veido vakara vienotu noskaņu. Un no pretējās puses atkal atmosfēra piesaista noteiktu kontingentu - tos, kam šī atmosfēra šķiet jauks vakara ietērps; tos, kas ir antipodi jaunākiem dejotājiem - tiem, ko ir nepieciešams piesaistīt šiem skaistajā zālē un uz nopulētā parketa iznīkt draudošiem pasākumiem vārdā balles.
Šobrīd Rīgā publiskajās ballēs pastāvīgi spēlē divas grupas – spēlē, cik noprotu, tikpat ka par velti... Labi, viena no šīm vietām regulāri uzaicina viesmūziķus – „un tagad spēlē grupa „Eolika”! Pēc tam jūs gaidāt divdesmitgadīgos atpakaļ? Tehniski, jā – ir Latvijā grupas, kas spēlē klausāmu, nē, pat dejojamu mūziku. Ne visas gan spēlē mūziku, pie kādas var dejot visas dejas – un nespēlēs, kamēr šī prasme nebūs plaši pieprasīta! Bet nē, taču lētāk un labāk uzaicināt tās grupas, kuru ziedu laiki ir pagājuši jau divdesmit gadus atpakaļ, un kuru honorāru pilnībā kompensē biļetes par 3 latiem!
Un balles organizētāji netaisās neko mainīt vai papildināt šajā ziņā. Kamdēļ, ja ar esošo piedāvājumu viņu pasākumi ir pārbāzti? Kuru interesē tā kvalitāte, ja kvantitāte birst kabatā? Šodienas apmeklētājiem viss ir pa prātam, ja jau viņi nāk, un šīs balles paliks tieši tādas, kamēr šis apmierinātais kontingents ir pārsvarā.
Ar esošo izklāstu mums ir un būs situācija ar – viens: klubiem, kuros dejot protošie jaunieši arī izklaidēsies un dejos sev patīkamas un, godīgi sakot, bieži kvalitatīvākas mūzikas pavadījumā; divi: klubiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kur viss ir iekārtots atbilstoši viņu gaumei; un – trīs: pāris reizes gadā notiekošām īstajām ballēm. Pirmais un otrais elementi krustosies un vienosies tikai trešajā. Viena puse nepiekāpsies. Otra puse ignorēs.
Lai kaut kas mainītos, organizētājiem vispirms būtu jāatzīst, ka jaunajiem ir nedaudz citāda gaume, pat ja viņu mērķi sakrīt ar vecāko apmeklētāju mērķiem, un ka viņiem ir tiesības uz šo savu gaumi, kas nepadara viņus par nekulturāliem un nepieaugušiem. Otrkārt, ar pašu jauniešu pārstāvjiem būtu jāvienojas, kas varētu piesaistīt viņu auditoriju. Starp citu, salsas popularitāte jauniešu vidū ir izskaidrojama tieši ar to, ka salsas vakaros vienmēr ir daudz jauniešu. Un ja spēlē aicinātās grupas, tad tās ir jauniešu grupas! Varbūt šādā veidā, ar tematisko vakaru palīdzību var sākt popularizēt arī citas sarīkojumu dejas, kaut vai pa vienai. Es neuzstāju, ka ir jāaicina, manuprāt, nepamatoti nopeltais Ašmaņa orķestris, līdz ar ko ieejas biļetes cena paaugstinātos līdz tās pusgadā organizējamās elitārās balles līmenim. Bet varbūt var uzaicināt reiz kādu bendu, kas spēlē lielisku svingu, reiz kādu grupu, kas specializējas autentiskajos latīņu ritmos, citreiz vēl kādu citu... Un jau tad, pēc šī neliela soļa atpakaļ, atplaukušas ar jaunām sejām, balles atkal varētu ielekt savā vietā izklaides industrijā.
Protams, bez brīvprātīgās palīdzības un patiesa entuziasma kaut ko realizēt ir grūti, bet tas nav neiespējams, taču kopš trīs gadus vecā raksta situācija ar pašiem deju kursiem ir uzlabojusies! Tātad, ja vien kādam tas būs vajadzīgs, arī ballēm nebūs kur virzīties, izņemot, ka augšup.
Tad nu visu pēc kārtas. Kāpēc cilvēki nāk uz deju kursiem? Reti ir sastopama tāda notikumu secība, kad sākumā cilvēks uzzina par ballēm un tad nāk mācīties ar mērķi tās apmeklēt, parasti gan ir otrādi - nākot uz kursiem, viņam nav ne jausmas par tām ballēm. Un nāk viņš pavisam citu iemeslu dēļ. Jūs jautājat, kur tad viņš ir iecerējis dejot? Pavisam godīgi... nekur! Lielākā daļa atnākušo patiesi grib mācīties dejot. Mācīties, nevis dejot. Viņiem patīk mācību process. Arī ejot uz baseinu, viņi neplāno sacensības. Viņi pat neplāno peldēt pēc tam jūrā. Tā vienkārši ir bauda – mācīties dejot.
Esmu uzdevusi savu mīļāko jautājumu – kāpēc? Bez augstākminētajiem iemesliem esmu saņēmusi sekojošās atbildes. Izraušanās no rutīnas, iespēja pabūt kopā ar savu otro pusīti bez darba jautājumiem, bērniem un televizora. Jā, atkal, dzīves vai izklaides partnera meklēšana. Mazkustīgs dzīvesveids un iespēja šādi pavingrot. Dejotprasmes „noderība”, ko es priekš sevis iztulkoju kā nepieciešamību iemācīties gluži vienkārši nebaidīties dejot situācijā, kad tas ir tas, ko no tevis gaida – kādā korporatīvajā ballītē, bijušo klasesbiedru salidojumā vai vienalga kur. Lai dejošana daudzmaz kļūst, ja ne par baudu, tad par ieradumu, nevis kauna kalngalu. Lai nav jāķeras pie alus pudeles un jāuzsāk nopietna saruna ar čomu tikko sāk skanēt mūzika. Tad vēl es pazīstu tos dažus puišus, kas kursos nonāca no savas augstskolas – kāpēc lai neatnāk, ja pasniedzējs aicina un ja varbūt dažreiz var padejot ar kādu simpātisku meitēnu. Šeit vēl būtu jāmin „Manieru” visai sirsnīgā atmosfēra un personiska attieksme pret kursantiem. Tikai tāpēc vieni vada šo forumu, citi raksta rakstus, bet citi atnāk uz kursiem vēl pēc deju ieskaites nokārtošanas augstskolā.
Un tikai retais nāk, apzināti paredzot savā dzīvē regulārās balles, garās kleitas un valšus.
Pastāv ne vienu vien reizi izteikts viedoklis par to, ka vairākumā deju kursu māca dejas to sporta izpausmē, kā arī neinformē kursantus par iespēju apmeklēt Rīgas publiskās balles. Neuzņemos spriest par to, ko māca citos kursos – tur pagaidām neesmu bijusi - un varu tikai zīlēt par to vai tur kursantiem sniedz informāciju par to, kur šīs iemaņas var pielietot. Un, kaut gan kāda pazīstama meitene, kas dejot mācās kādā citā skolā, dzirdot no manis par balli Ģildē, ļoti brīnījās, viens gadījums nav nekāda statistika. Šeit izskanēja viedokļi par to, ka auditorijas paplašināšanas labad par iespēju dejot vajadzētu informēt jauniešus augstskolās. Tiesa, informācija ir laba lieta. Bet, arī būdami informēti, arī būdami apmācīti dejot, pat būdami pietiekami drosmīgi, lai apmeklētu balli vismaz vienreiz, jaunieši... nekad neatgriežas. Tāpat dara arī Manieru kursanti, pat tie, kuri, iespējams, labprāt balles apmeklētu.
Kā fizikā pastāv ideālā gāze un reālā gāze, tāpat dejotāju sabiedrībā klejo mīts par ideālo balli un tās apmeklētājiem, uz kuru fona nedejojošā publika izskatās kulturāli atpalikusi. Kāds personāžs šajā forumā ir pat pacenties izvērtēt tās cēloņus un sekas.
„Lai apmeklētu deju kursus, vajadzīga DROSME;
Lai kursos atrisinātu neskaitāmas problēmas - IZTURĪBA un DROSME;
Vajadzīgi līdzekļi (deju kursi vienmēr ir bijuši dārgi);
Lai aizietu uz balli (pat pēc kursiem)
- DROSMI;
- speciālu svētku apģērbu, apavus - IZMAKSAS;
- ieejas biļetes ballēs – IZMAKSAS
Kad tas viss ir apgūts (tērēta enerģija, laiks, nauda, pārvarētas neskaitāmas grūtības) tikai tad var doties mierīgu prātu uz balli. Tas nozīmē, ka līdz balles apmeklējumam spēj nonākt tikai patiesi maza sabiedrības daļiņa. Laikam tādu var apzīmēt ar vārdu - elitāra. Skan jauki un man pieņemami.”
Tas tik tiešām būtu jauki! Bet ir jau arī reālās balles, pirms nokļūšanas kurās var to visu apgūt, un tad atskart, ka patiesībā tur skan aizvēsturiskā sintiņa „um-pam-pā” pavadībā viduvēji izpildīti šlāgeri, astoņdesmito disenes stila prožektoru gaismā zāles vidū starp dejojošiem pāriem mēdz lēkāt iedzēruši īpatņi džinsos, turklāt pati zāle ir tā pārpildīta, ka tiem, kas ir ieguldījuši minēto izturību un izmaksas, nekāda dejošana īsti vairs nesanāk. Atgriešanās šeit tik tiešām prasa zināmu drosmi. Elitārs ir nu pēdējais, kas nāk prātā.
Paskatieties kā vienmēr atnāk vieni un tie paši cilvēki ...tie, kuru vecums svārstās starp 40 un 70. Un ko par to domā jaunieši kaut vai Manieru forumā? No ļoti godīgas atzīšanās „Pirmo reizi ar vīru aizgājām uz balli Ģildē. Mums abiem 23. Bijām šokēti par to, ka ballē tik daudz veco cilvēku. Izskatījās pēc pensionāru saieta. Jutāmies neomulīgi un aizgājām mājās. Bijām orientējušies uz kaut ko citu.” Līdz ironiskajam ieteikumam, kas lika uzsmaidīt man personīgi, „Gribēju vēl piebilst, ka vēlams rūpīgi apdomāt vēstījuma saturu, t.i., izvairīties no frāzēm a-la "Balle tiem, kas jūtas jauni", balle "Labākie gadi", "Atvasara" u.tml. :))” Un līdz skarbajam, bet patiesajam „Jā, ŠĀDAS balles viņiem šķiet vienkārši garlaicīgas.” Nē, reālajā ballē tas nav viņu „zemais kultūras līmenis” un „bērnišķība”, tas ir pieprasījuma un piedāvājuma konflikts. Gaumes konflikts. Citādi kāpēc gan visādā veidā kulturālie un pieaugušie Manieru kursanti apmeklē Ģildes un VEF balles visai epizodiski, toties uz Melngalvju Namu ierodas visi kā viens?
Šī arī ir vienīgā balle, kas līdz šim brīdim atstāja uz mani elitārā pasākuma, kurā ir vērts ieguldīt visu no drosmes līdz izmaksām, iespaidu – mūzika, zāles noformējums, apmeklētāju izskats. Jā, šeit atnāk arī cilvēki bez minētās izturības un drosmes, toties viņi arī reti aizņem dejojamo laukumu – tur tomēr lielākoties apgrozās dejotpratēji. Jā, ne visi skaisti ģērbušies pilsoņi prot tikpat skaisti uzvesties, bet ģimene vienmēr ir ne bez dīvainīša. Tomēr, tik šikas balles, ar 20-30 latu ieejas maksu nav paredzētas ikmēneša rīkošanai, un iet uz tādu biežāk nekā reizi pusgadā būtu krietni par daudz pat ne izmaksu dēļ, bet tā paša iemesla dēļ kāpēc putukrējuma torti nevar ēst ikdienā un ekspresīvu izteiksmīgu tango nevar dejot desmit reizes pēc kārtas. Tas gan nenozīmē, ka dejot mums arī gribas reizi vai divas gadā, tāpēc atliek vien apmeklēt tos pasākumus, kas ir piedāvājumā un kur sanāk dejot visu, ko protam. ...dažkārt gan lai tas realizētos ir pamatīgi jāpaveicas. Izvēles trūkums, nevis mana gaumes lieta - tas ir mans personīgais iemesls, kāpēc es apmeklēju šīs specifiskās balles.
Pagaidām es vēl runāju tikai par tiem jauniešiem, kas uz ballēm nāk pāros, bet tomēr, dejojot ar savu partneri, var nedaudz abstrahēties no ārējiem traucēkļiem un koncentrēties uz deju. Bet kā ir vieniniekiem? Un, vēl vairāk, vieniniecēm? Jo, ja pat ballēs nav atrodamas jaunkundzes, tad noteikti ir atrodamas kundzes, kas, pēc nostāstiem, bieži vien gan dejo krietni labāk par jaunkundzēm, gan arī viņu izturēšanās mēdz būt patīkamāka. Ar kungiem gan ballēs ir problēma – atskaitot Manieru kursantu gadījuma iznākšanu gaismā, visi balles apmeklējoši brīvi kungi ir zināmi vaigā un bieži arī pēdā. Cik no tiem ir dejot protoši? Trīs? Šis ir galvenais iemesls, kādēļ brīvās Manieru meitenes ikmēneša ballēs nekad nav redzamas. Pat es, lielā ziņkārīgā avantūriste, būdama spiesta nākt viena, ātri vien aiz bezcerības un garlaicības pārstātu tās apmeklēt.
Šo šķelšanos veicina gan mūzika – apšaubāma tiem, kam zem 50... O nē, es nepiedāvāju pasūtīt „Prāta vētru”, tāpēc nevajag piesaukt „grabinātājus”! Es runāju par to, ka balles mūzika ir – viens: klasiskā, ko šajās ballēs nespēlē un, ja spēlētu, tad šis atkal būtu pavisam cita mēroga pasākums, un – divi: šlāgeris, kura fani nav tie divdesmitgadnieki. Un pat iespēja padejot, kas Ģildē vienalga ir apšaubāma, daudziem neatsver to, kas ne īpaši patīk. Pavisam godīgi, es labāk gribētu lai cienījamie muzikanti brīžiem nedziedātu nemaz, nekā dzirdēt Sinatras un Mancini klasiskos hītus izpildījumā, no kā ausis vīst. Gan publika un tās izskats veido vakara vienotu noskaņu. Un no pretējās puses atkal atmosfēra piesaista noteiktu kontingentu - tos, kam šī atmosfēra šķiet jauks vakara ietērps; tos, kas ir antipodi jaunākiem dejotājiem - tiem, ko ir nepieciešams piesaistīt šiem skaistajā zālē un uz nopulētā parketa iznīkt draudošiem pasākumiem vārdā balles.
Šobrīd Rīgā publiskajās ballēs pastāvīgi spēlē divas grupas – spēlē, cik noprotu, tikpat ka par velti... Labi, viena no šīm vietām regulāri uzaicina viesmūziķus – „un tagad spēlē grupa „Eolika”! Pēc tam jūs gaidāt divdesmitgadīgos atpakaļ? Tehniski, jā – ir Latvijā grupas, kas spēlē klausāmu, nē, pat dejojamu mūziku. Ne visas gan spēlē mūziku, pie kādas var dejot visas dejas – un nespēlēs, kamēr šī prasme nebūs plaši pieprasīta! Bet nē, taču lētāk un labāk uzaicināt tās grupas, kuru ziedu laiki ir pagājuši jau divdesmit gadus atpakaļ, un kuru honorāru pilnībā kompensē biļetes par 3 latiem!
Un balles organizētāji netaisās neko mainīt vai papildināt šajā ziņā. Kamdēļ, ja ar esošo piedāvājumu viņu pasākumi ir pārbāzti? Kuru interesē tā kvalitāte, ja kvantitāte birst kabatā? Šodienas apmeklētājiem viss ir pa prātam, ja jau viņi nāk, un šīs balles paliks tieši tādas, kamēr šis apmierinātais kontingents ir pārsvarā.
Ar esošo izklāstu mums ir un būs situācija ar – viens: klubiem, kuros dejot protošie jaunieši arī izklaidēsies un dejos sev patīkamas un, godīgi sakot, bieži kvalitatīvākas mūzikas pavadījumā; divi: klubiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kur viss ir iekārtots atbilstoši viņu gaumei; un – trīs: pāris reizes gadā notiekošām īstajām ballēm. Pirmais un otrais elementi krustosies un vienosies tikai trešajā. Viena puse nepiekāpsies. Otra puse ignorēs.
Lai kaut kas mainītos, organizētājiem vispirms būtu jāatzīst, ka jaunajiem ir nedaudz citāda gaume, pat ja viņu mērķi sakrīt ar vecāko apmeklētāju mērķiem, un ka viņiem ir tiesības uz šo savu gaumi, kas nepadara viņus par nekulturāliem un nepieaugušiem. Otrkārt, ar pašu jauniešu pārstāvjiem būtu jāvienojas, kas varētu piesaistīt viņu auditoriju. Starp citu, salsas popularitāte jauniešu vidū ir izskaidrojama tieši ar to, ka salsas vakaros vienmēr ir daudz jauniešu. Un ja spēlē aicinātās grupas, tad tās ir jauniešu grupas! Varbūt šādā veidā, ar tematisko vakaru palīdzību var sākt popularizēt arī citas sarīkojumu dejas, kaut vai pa vienai. Es neuzstāju, ka ir jāaicina, manuprāt, nepamatoti nopeltais Ašmaņa orķestris, līdz ar ko ieejas biļetes cena paaugstinātos līdz tās pusgadā organizējamās elitārās balles līmenim. Bet varbūt var uzaicināt reiz kādu bendu, kas spēlē lielisku svingu, reiz kādu grupu, kas specializējas autentiskajos latīņu ritmos, citreiz vēl kādu citu... Un jau tad, pēc šī neliela soļa atpakaļ, atplaukušas ar jaunām sejām, balles atkal varētu ielekt savā vietā izklaides industrijā.
Protams, bez brīvprātīgās palīdzības un patiesa entuziasma kaut ko realizēt ir grūti, bet tas nav neiespējams, taču kopš trīs gadus vecā raksta situācija ar pašiem deju kursiem ir uzlabojusies! Tātad, ja vien kādam tas būs vajadzīgs, arī ballēm nebūs kur virzīties, izņemot, ka augšup.
No manas puses šī ir absolūta cīņa ar vējdzirnavām, bet jūs varat palasīt vai pat piedalīties diskusijā par šo rakstu.