Es tik ļoti centos šo gadu izdzīvot, ka gandrīz vai paskrēju tam garām. Nezinu. Kopumā man šis gads atgādina to, kā es varētu būt skrējusi pusmaratonu. Neizteiksmīgs, sakošļāts sākums, kad liekas, ka nav vērts, košs vidus, kad pēkšņi viss sokas, viss skrienas un viss notiek pats par sevi, bet beigās es totālu esmu izsitusies no spēkiem. Jau kopš oktobra man liekas, ka joprojām ir oktobris, bet opā - jau vecgada vakars. Bet es to norakstu uz sniega trūkumu.
No otrās puses, varbūt, nevis 'nepamanīju', bet bija par īsu? Februāris noteikti bija par garu, un marts arī. Bet tad visi pavasara un vasaras mēneši bija par īsu. Un laiks no tā brīža, kad es ievēroju, ka pēkšņi, kā man likās, vasaras vidū, mašīnas logs no rītiem ir aizsalis, līdz šim brīdim, arī kaut kā bija par īsu.
Es pagajušogad un vēl senāk biju šo to apņēmusies, apskatīsimies, kas sanāca.
Veselība
Jā, jo ziedošiem 30-gadniekiem klājas slimot. Gadu atpakaļ teicu, ka risināšu iekrājušās problēmas. Galvenā doma bija tāda, ka iesākumam jānoskaidro, vai mans hormonālais līmenis ir pareizajā vietā. Iemesli bija dažādi: pusgadu ilgi mēģinājumi palikt stāvoklī (es zinu, ka tas nav ilgi, bet man tomēr negaidīti ilgi), noskaņojuma svārstības un trauksmes. Un vispār kopēja sajūta, ka manī kaut kas izstājies no līdzsvara. Parasti tie tiešām ir hormoni. Nepaspēju es neko pārbaudīt, kā grūtniecības tests izrādījās pozitīvs (piecas dienas pēc jaungada iestāšanās). Tas gan arī nebija pārāk ilgi, un tad jau vairs nebija jēgas kaut ko darīt ar hormoniem - te bija vesela vētra, te augšā, te lejā. Tagad gan tie atkal nav īpaši līdzsvarā, un tas, laikam, būtu jārisina.
Vēlāk neizdevusies grūtniecība atspēlējās uz pārējās veselības, to es jau esmu stāstījusi un neatkārtošos. Galu galā, es tiku pie skaidras diagnozes 'veģetatīvā distonija' un sāku lietot B vitamīnu. Nezinu, vai tas ir viss, kas man vajadzīgs, bet jūtos daudz līdzsvarotāka un mierīgāka. Iesaku! Otrkārt, pateicoties tai visai jezgai iepazinos ar tādu speciālistu kā osteopāts. Divas vizītes, un cits cilvēks! Arī iesaku. Otrais speciālists, kuru gada sākumā gribēju piesaistīt savu problēmu risināšanai, bija psihologs. Bet arī šī situācija atrisinājās pati. Man, ja ne pašai vajadzēja viņa palīdzību, tad noteikti vajadzēja kādu padomu, kā komunicēt ar psihiski ne visai līdzsvarotiem cilvēkiem. Bet abiem šiem cilvēkiem palika labāk, tā kā es šobrīd nogaidu. Un ceru, ka viens uzcītīgi lietos savas zāles, bet otram nāks par labu mazliet mierīgāk dzīvesveids un tas, ka vairs nav pastāvīga kaitinājuma avota. Kopumā, veselības aspektā mani plāni šogad ir lietot kompleksos vitamīnus un apmeklēt osteopātu. Pagaidām viss.
Dzīves aicinājums
Kaut kad (droši vien, tomēr, divus gadus atpakaļ) esmu teikusi, ka gribu saprast, ko īsti vēl gribu padarīt, atskaitot savu pamatdarbu. papildu tulkošanas darbi man ĻOTI nepatika. Es negribu kā papildnodarbi kaut ko, kas ir līdzīgs manai ikdienai, toties ir kaut kas tāds... Es ļoti mīlu drēbes. Es tajās saskatu nedaudz vairāk nekā lupatas. Un, kā daži ņem kaķus no ielas un meklē tiem saimniekus, tā es izpildos ar apģērbu. Es noteikti kaut kad atradīšu laiku pastāsīt par to sīkāk, bet pagaidām priecājos, ka kaut kas šajā jomā ir sācis kustēties pēc pāris gadu gremošanas.
Ceļojumi
Kaut kur izbraucām mēs šogad tikai divreiz - uz Varšavu divatā un uz Lietuvu trijatā. Varu pateikt, ka es neesmu dažādu valstu kolekcionētāja. Un uzskatu, ka tepat kaimiņos var izdauzīties uz nebēdu. Īpaši ar bērnu, jo viņš atšķirībā no mums, kas ir jau atskatījušies un atēdušies, to visu redz pirmo reizi. Plus, viņam jebkura darbība ar vecākiem kopā ir tīrākā laime. Tā kā ceļojums sanāca tāds, ka tagad es nožēloju, ka nebildēju katru sekundi, katru muļķību, jo tagad bieži šķirstu to atmiņā, katru no tām sekundēm un vietām.
Sports
Nu, un par sporta sasniegumiem visskaļāk runā tegs Sportiste Wannabe, kā arī šis te endomondo grafiks:
...un man vēl likās, ka es 2012. esmu gana labi trenējusies...
Noskrieti 309 km, noorientēti, ja tā var teikt, 352 km. Nostaigāti 680 km. Un 51 - nopeldēti.
Septiņi rogainingi, Kāpas trīsdienas un divi publiskie 10 km skrējieni. Nākamā gada mērķis ir izturība, līdzsvars un lokanība.
Bērni
Barbara šogad pirmkārt iemācījās peldēt, un tāpēc es nolēmu, ka šis ir labs laiks nodot viņu trenera rokās. Tagad jau peld lielajā baseinā un ir ļoti priecīga. Otrkārt, iemācījās lasīt - tā, pa īstam. Gadu atpakaļ viņa atkoda kā vispār strādā burtu salikšana, bet tagad viņai ir parādījusies interese lasīt to, kas apkārt ir uzrakstīts. Es jau vienu brīdi biju domājusi, kas tāda vēlme uznāk ne visiem bērniem, bet nē, vajadzēja tik pagaidīt... Un es neticēšu savām ausīm, dzirdot 'SIE-VIE-ŠU ĢĒRB-TU-VE LŪD-ZAM AP-MEK-LĒ-TĀ-JUS IE-VĒ-ROT AP-MAK-SĀ-TO BA-SEI-NA AP-MEK-LĒ-JU-MA LAI-KU". Wow! Un vēl viņā beidzot pamodās humors un pat ironija. Ir tomēr neizsakāma bauda komunicēt ar kādu, kas šad un tad izsaka dziļi sarkastiskas piezīmes tavā adresē.
Tāpat esmu priecīga, ka mums tagad ir trīs kaķi. Šis eksemplārs ir gadījies īpaši terapeitisks. Turklāt, izrādās, ka audzināt kaķēnu no pašas viņa bērnības ir reāli citādāk nekā dabūt jau gatavu pusaudzi (abi mani pirmie kaķi ir tikuši pie mums pusgada vecumā).
Nu, un tagad mēs esam pārēdušies, palaiduši gaisā laternu, tā kā laiski gaidīsim jaungadu.
Te es... emmm, kaujas elfa apģērbā rādu hobita kājas, egles un citas lietas.
Laimīgu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru