Cilvēks, kura man pietrūkst.
Ir trīs cilvēki no Amerikas, kuru man tiešām ļoti pietrūkst. No tiem laikiem, kad es dzīvoju amerikāņu čatā, man bija pilns mesendžeris ar virtuāliem paziņām, ar dažiem no kuriem mums izvedojās ļoti tuvas draudzīgas attiecības. Kā parasti, ar džekiem, kas te vairs jauns - tikai vīrieši ir gatavi ar mani draudzēties (vai arī tikai viņi ir gatavi paciest manu izturēšanos).
Džerams, elektrotīklu speciālists no Ilinoisas, kurš dzīvoja fermā ar zirgiem un vairākiem suņiem un kaķiem un izklaidēja mani ar visādiem smieklīgiem atgadījumiem no savas prakses. Ļoti vienkāršs, foršs un uzticams čalis, toreiz man tas gan nelikās labākās cilvēka iezīmes. Ļoti ceru, ka viņam ir beidzot izdevies atrast savu īsto dzīvnieku barotāju un vairs nebūs (būs - nu, ja jau patīk) jāstrādā kara zonā. Maiks, gadus 15 par mani vecāks garo pastaigu cienītājs no Kalifornijas, kuram uzjautrinoša likās mana īpatnēja izturēšanās pret pasauli, darbu un visu pārējo. Kaut gan, tas patika visiem. Tāpēc ilgus mēnešus katru rītu (manu) un vakaru (viņa) mēs pļāpājām par visu, kas galvā ienāk. Un trešais, jurists Tims no L.A., vispār labākais. Kaut kādas mums bija īpaši vieglas un jautras attiecības, sevišķi rēķinoties ar to, ka nekādas vienpusējas vai abpusējas jūtas mūs nesaistija (ar Maiku gan arī ne, es redzu, 40-gadnieki ir visai atturīgi pret virtuālām attiecībām). Vispār, reta reize, kad neviens no manis neko negaida un nelolo nekādus sapņus attiecībā uz mani. Tas visu ļoti vienkāršo, jo nekāds sevišķs sapnis es arī neesmu - tā, ilūzija.
Sakari pazaudējās pēc tam, kad es apprecējos un man piedzima bērns. Kaut kā ne līdz pļāpām palika, so they rode to the sunset of virtual world. Un arī bilde ir saglabājusies tikai no viena, no Tima, bet atkal, kam man bildes, ja nav viņu pašu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru