Pirms brīža, apdomājot visādus rudens/ziemas prikidus, ļoti paredzami saglabāju sev tādu bildi (paredzami, no Timberlendu reklāmas):
Un tad mēs devāmies uz atbilstošo apvidu. Nu, un Kaļķupes rogainga treniņā atzīmēšanās bija netradicionāla: jānobildējas pie objekta noteiktā rakursā. Vēl nezinot noteikumus un ieraugot paraugbildi mājaslapā, es teicu: 'Es arī gribu tādu bildi!' Nu, tas arī bija mūsu pirmais KP (gravas A augšmala, uz lūzušās egles).
Tā tikai izskatās, ka tur ir pāris metri līdz zemei. Kad aizej līdz egles galam, tur ir visi pieci, jo apakšā ir staujš kritums. Tas vispār bija tāds gravu rogainings. Kā endomondo aprēķināja, kopsummā apmēram puskilometra kāpums un puskilometra kritums.
Meklējot otro KP, iznācām pie miglainā nosarmojušā klajuma. Miglas Purvāji kaut kādi, noteica vīrs. Pienācām tuvāk, un es sapratu, ka tie nav Purvāji, nē, tas ir Senmežs, pie Klūdziņas:
Un otrais KP (upes krasts, nogāzies dubultkoks):
Trešais būtu, laikam, grūti sasniedzams, ja mēs nāktu no otrās puses, bet no tās pļavas, pāri kurai mēs skrējām, tas bija viens no vieglākajiem KP (akmens, pie iebrukušajiem Svētmeitu kambariem):
Un paši kambari:
Ceļā uz nākamo punktu mēs ieturējām diskusiju par to, kāpēc es lamājos pie katra koka, aiz kura aizķeros, par to, kāpēc viņi darbā lamājās, par mežonīgo āpsi, kurš būtu varējis izskriet no meža un ieķerties man dibenā un tad mana lamāšanās būtu attaisnota (bet pieredze rādīja, ka šajā gadījumā es teiktu aiaiai vai drīzāk aaaaaaaaaaa!!!) un par to, kāpēc sabiedrībā dāmu priekšā nelamājas. Nu lūk, mans pēdējais arguments bija tāds, ka es dāmu priekšā arī nelamājos. Šeit vīram paslīdēja kāja, un nekā viņš neteica aiaiai, bet drīzāk zināms, ko. Ceturtais KP (būdiņa):
Piektajā nomāzējām kādus 30 metrus, kas uzreiz parādīja, kāda atšķirība starp mums un pieredzējušajiem. Būtu mēs iznākuši tieši pareizajā vietā gravas malā, būtu uzreiz ieraudzījuši šo koku, bet tā nācās vēl vazāties pa gravas dibenu, aplūkojot katru koku, vai nav īstais (grava, V-veida koks).
Šo atradām viegli (mednieku masts, augšā):
Ceļš līdz nākamajam bija pa taciņu gar gravu un tad pa ceļu, to varētu paveikt zibenīgi, bet mēs nolēmām ieturēt maltīti nākamā mastā augšā. Vispār, mednieku mastu te bija vairāk nekā dzīvnieku. Ceļa līkums, norāde.
Izcirtumi mani vedina uz domu, ka tādā rogainingā arī pavisam var palikt. Lien tu pāri izcitumam, bet tur apakšā pusmetru lieli mieti no zemes lūr, izbijuši tādu tievu kociņu stumbri. Paklupsti un uzgulies tādam, un nekāds helikopters neatlidos. Nokaltis koka stumbenis-ūpis izcirtumā:
Šo gan sanāca pameklēt. Objekts bija tik neizteksmīgs, ka jau sākām domāt, ka grava nav īstā. Vienīgais, kas mūs glāba bija tas, ka citu gravu tur nebija. Norāde bija 'nogāzes augšpuse, īve'. Bet tā nebija īsti nogāzes augšpuse, un arī tās īves nebija tik biezas un izteiksmīgas kā bildē (vispār, nezinu, vai tiešām tās bija īves), bet diezan plānas un pazaudējās uz kopējā fona. Ka šī ir īstā vieta, apmērām nācās izsecināt dedukcijas ceļā:
Grāvju sazarojums, uz kritušā koka:
Un, kā plānots, pēdējais KP (Upsīšu dižakmens, augšā), pirms kura sanāca mazliet pamaldīties.
Joga.
Pēc laika gan izskatījās, ka varēsim paņemt vēl vienu un aizrikšojām pa noaugušu taciņu līdz grāvim līdz gravja malai, akmenim:
Un atpakaļceļā tās timberlendu bildes saulrietā.
Ozoli rullē apvidū:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru