Viņš te figurē fonā, tieši pie manas sejas.
Sākās viss trešdien, 1999. gada 10. martā, Pulkvedī, izvērtās tādās samērā parastās attiecībās, kas ilga divus gadus, un pēc tam vēl trīs - on again, off again. Viss tāpēc, ka man toriez likās, ka attiecībās galvenais ir drāma. Pēc tiem pieciem gadiem mums galīgi iztecēja derīguma termiņš. Bet vēl gadu mēs pavadījām viens otra sabiedrībā, saistīti ar zināmu pusbiznesu (kuru es vairāk redzēju kā izklaidi un tāpēc tas puslīdz izdevās, jo man bija pilnīgi vienalga kas tur kā notiek un tāpēc es necentos visu iekārtot pēc sava prāta. Turklāt, fotogrāfs viņš izrādījās labs, un no tā laika vēl palika burvīgākās bildes manā mūžā - pirmā un piektā no šis sērijas, arī ir viņa darbs) un ar emocionāli un fiziski drošu seksu. Jo, izejot jaunajos meklējumos, mēs abi atklājām, ka brīvu sakarīgu eksemplāru mūsu vecumā vairs nav. Visi ir vai nu aizņemti, vai nekur neder. Tā mēs braukājām pa dažādiem apvidiem, taisot bildes un daudz smējāmies. Galvenokārt, par 'pārdomāti kredīti. apprecēšos - atdošu ātrāk' un cilvēkiem, kas iet uz darbu. Jo mums, brīvajiem, uz darbu nav jāiet. Protams, tāpēc, ka esam visgudrākie pasaulē.
Bet kopš manas iepazīšanās ar manu vīru tas pārvērtās par pilnīgu sviestu. Kā gan es varēju palikt tik stulba, ka tiešām apprecētos un paņemtu kredītu! Mēs taču kopīgi zviedzām par idiotiem, kuri to dara! Bet, ja godīgi, man tas toreiz likās tik indīgi smieklīgi tikai tāpēc, ka biju iemīlējusies precētā vīrietī. Laulība kā tāda bija izsmiekla objekts, jo, ja nesmejas, atliek nošauties.
Bet, ja uz to paskatās no citas pozīcijas, laulība un liels kredīts ir liela uzdrīkstēšanās. Tagad, kad esmu mēģinājusi abus - precēties un neprecēties - saprotu, ka sēdēt vienam un nedot nevienam nekādus solījumus, ir daudz vieglāk. Un visu pamest... Nē, paga, pamest var, ja ir ko pamest. Bet ja tev nav absolūti nekādu sasniegumu, īpašumu un saistību, tad ko tev pamest. Tad jau aizbraukt uz austrumu zemēm vispār nav uzdrīkstēšanās, tā ir bēgšana no vietas, kurā tev tā arī nekas neizdevās un no brašās lielīšanās 25 gados (kad man būs sarkani numuri mašīnai, kad man būs miljons) nekas nepiepildījās. Savulaik mana atklāsme, ka ar mums ir cauri, notika, kad es sapratu, ka šis cilvēks koku nestādīs un māju necels. Viņš ir nolēmis skraidīt pa svešiem dārziem un zagt ābolus no svešiem kokiem. Un ka man, ar visiem dzīvniekiem un bērniem, ko es gribu savā īpašumā, no dārza uz dārzu skraidīt nebūs ērti. Un viņš jau nu nevienu nenesīs. Bet nu labi, divos vārdos to sauc par 'mūsu ceļi vairs nesakrita'.
Ko es tik indīga? Tā ir mana reakcija uz viņa pēkšņo vīzdegunību un klusēšanu, kuru es tulkoju kā nicinājumu. Es zinu, ka cilvēki mēdz klusēt arī aiz citiem iemesliem, bet tad viņi nicīgi nesaka 'ja es dzīvotu ēeelvēeee (LV)' un necitē angļvalodīgos blogus tā vietā, lai izdomātu kaut ko pašiem. Un visādi, man neliekas kruti 35-40 gados savu neprasmi kaut kur ierakstīties maskēt ar nicinājumu. Mūsu pēdējā komunikācija notika pa e-pastu savstarpējos centienos pierādīt, kā pareizi dzīvot un cik liels muļķis ir otrs. Laik. And that's it for today.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru