Elizabethneimi: Slapjais kaķis

Šogad es par katru cenu gribēju piedalīties purva rogainingā Slapjais kaķis. Plānotas 6 stundas un nekādas poņas, ko gaidīt. Nekad neesam redzējuši purva kartes, nezinām, cik ātri varēsim kustēties, cik daudz varēsim paņemt.

Ar komandas nosaukumu atkal sanāca ekscesi, protams. Teicu vīram iepriekš - sazvanies ar organizatoru, noskaidro, kur braukt. Nepiezvanīja, teica, ka pats izdomājis. Un arī izdomājis, ka var izbraukt 10, ja starts 12. Pusstundas laikā tiksim. Sākumā apmaldījāmies Pārdaugavā viņa kolēģa mājas meklējumos. Tad apmaldījāmies Jaunolainē, jo nekas par piebraukšanu pie starta skaidrs nebija. Kā parasti, ieradāmies pēdējā brīdī, karti saņēmām priekšpēdējie, starta kopējā bildē neesam, un vispār nesteidzāmies. Es jau neko, ne jau es rāvos pēc REZULTĀTA. Es kā reizi apzinos, ka mūsu labais rezultāts pagaidām ir neapmaldīties, nenokavēt finišu un nebūt pēdējiem.

Pārējam, es uzskatu, ka biju sagatavojusies. Krekliņš bez rokām, krekliņš garām rokām un somā vēja un lietus necaurlaidīga jaka, lai var variēt atkarībā no tā, vai paliek par karstu vai par aukstu - to ieteica arī organizatori. Man vēl līdzi bija zeķes, par ko mums ar vīru krāmējot somas bija plaša diskusija, turklāt, ar vienīgo mērķi partnerim pierādīt, ka viņš ir gudrāks. Kamon, ne tev zeķes jānes, ne tev viņas man jāmaina, kāda tev starpība? Un man arī, baigi vajadzēja diskutēt un nākt pretī ar piemēriem un pierādījumiem, ja vienīgā pareizā atbilde šeit ir 'nav tava darīšana'. Vēl bija kašķis par paikas daudzumu, jo pēc vīra uzskatiem jāņem divreiz vairāk nekā uz Raunas 6h rogainu. Es nevarēju saprast, kāpēc. A tāpēc, ka šeit enerģijas patērēsim vairāk, arī jāuzņem vairāk. Divreiz. Galu galā, es paņēmu 4 batoniņus, vīrs - 6. Viņš apēda 5, man viena nedaudz pietrūka. Izdariet secinājumu paši.

Bet galvenās lamatas bija ne zeķēs un ne batoniņos. Bet tajā, ka es... pārģērbos! Kā to ieteica instrukcija. Mani pirms mēneša bija piekāvis vēdervīruss, un arī pēdējā laikā veselība nebija ideāla. Izejot distancē es jūtos ļoti labi, bet pēc 2 stundām nepārtrauktas ņurkošanas akacīs un tad kustību ļoti stiprā vējā, man nosēdās baterija. Es uzvilku jaku, un šis bija otrais mans gudrākais gājiens akvatlonā. Jaka pasargāja no vēja, un es vismaz pārstāju drebēt. Un uztraucos par vīru, jo neticējās, ka viņš nesalst. Godavārds, ir labāk, ja jaka nav vajadzīga, bet ir līdzi, nevis kad tu trīci vējā, slapjš kā pele, un līdz finišam vēl 4 stundas. ...Un tad sāka līt. Pēc vēl vienas peldes es sapratu, ka ar jaku nepietiek. Toties palīdzēja krekliņa novilkšana, izžmiegšana un uzvilkšana atpakaļ zem jakas. Pēc pāris minūtēm man bija pilnīgi sausas siltas drēbes. Iesaku. No peldēšanas, sākot ar to vietu, arī centos atturēties, cik varēja, un tikai pateicoties šim mēru kopumam es vispār pieveicu distanci un paliku vesela pēc tam. Toties vīrs palika neapmierināts. Jūs taču saprotat - veselas 5 minūtes kopumā iztērēju tajās trijās pārģērbšanās reizes! Jau gandrīz gandrīz bijām pirmie, bet pa tām piecām minūtēm pārējie paņēma un kā apdzina mūs par 17 punktiem! Vai ne.

Un pirmais un galvenais gudrākais gājiens bija kāju nagu nogriešana līdz saknei pirms braukt uz SK! Visu laiku uztraucos, kā uzvedīsies pēdas, visas 6h pavadot ūdenī. Pēc Raunas man bija tulznas. Šoreiz - nebija. Jo nebija nagu, jo nebija iepriekšējo saberzumu (vīlīti un krēmu lietoju ļoti uzcītīgi) un bija pilnībā sintētiskās (bez kokvilnas)Nike zeķes. LaFumas kedas slapjumā arī uzvedas labi, ja tās nav jāvelk nost un atkal virsū.

Starp citu, labi vien, ka bija lietus un vējš, jo nebija neviena dundura. Nē, viens bija. Iedzēla vēl pirms pirmās peldes, tik liels un tik stipri, ka likās - adata. Pirksts, turklāt, zeltnesis uzreiz uzpampa, nācās fiksi to zeltu no viņa vilkt nost un jokot, ka kreisās rokas zeltnesī to būtu stulbi likt, ejot purvā. Bet tā kā roka pēc tam 5 stundas no vietas sala, piepampums līdz finišam jau bija nogājis, un gredzens laimīgi atgriezās vietā.

Kustējāmies mēs ātrāk nekā bijām paredzējuši, orientēšanās arī bija daudz vieglāka - karte nebija karte, bet ortofotoattēls. Katru akaci varēja ideāli sazīmēt dabā, jo atšķirībā no kartes, bilde tiešām sīkākajās detaļās sakrita ar realitāti. Bet, lai neliekas, ka bija galīgs cukurs un 'kas tur ko orientēties', varat novērtēt, kā tas izskatījās. Vienalga, tā sev orientieri, vai ne?

Toties par ātru pagriezāmies atpakaļ ar apmēram 17 pieveiktajiem kilometriem, tagad liekas, ka vēl 4 punktus varēja paņemt. Atnācām mēs arī 55 minūtes pirms finiša beigām, tātad - pavisam noteikti varēja. Un šeit pat kavēšanu ņēma nost tikai 1 punktu 5 minūtēs, bet mums jau patīk kavēt tur, kur nost ņem 5 punktus par 1 minūti. Adrenalīna vairāk.

Kopvērtējumā palikām 15. no 19 un 7. no 9 grupā. Vēl ir ko darīt.

Un tad bildes...

Pirmā peldēšana pāri akacij bija jau uzreiz pēc starta, vēl pirms pirmā punkta.
Un tur purvs bija dubļainākais, pilnīgi kājas stīga iekšā.