Velo-O

Es šodien mēģināju piedalīties piedzīvojumu sacīkstēs ar velo. Atgādinu - maijā es pirmoreiz uzkāpu uz kalnu velosipēda un pirmo reizi pamēģināju braukt pa meža taciņu. Un man joprojām nav sava spēkrata, tāpēc katru dienu gluži es trenējusies neesmu. Bet nu pēc 4 stundu garā izbrauciena līdz Ikšķilei ar duālu, nolēmu pamēģināt, ja jau citu variantu piedalīties piedzīvojumu sacīkstēs nav. 

Vīrs savulaik teica, ka labākā motivācija bērnībā iemācīties bija tāda, ka visi aizbraukuši, bet tu paliki, jo nemāki. Nu lūk, savos 30 gados man radās tā pati situācija - visi, ibio aizbraukuši, bet es paliku. Jo nemāki velot - sēdi mājās, nevis lien mežā. Nu labi.

No maija es jau esmu pieveikusi vairākas stadijas: 

- es varu piespiest viņu sākt braukt un negāzties uz abām pusēm

- aaaaaaaaaaa, es braucu!!!

- es braucu pāri saknēm un nekrītu!

- braucot es neveidoju nejaušus astotniekus ar priekšējo riteni

- es varu apbraukt akmentiņu vai bedrīti, un viņš mani klausa

- es nejauši aizbraucu līdz Ikšķilei (līdz pilsētas centram, aizbraucu viena utt.)

- es atskatījos atpakaļ un nenokritu

- es braucu stāvot kājās!

- es braucu no kalniņa un lietoju priekšējo bremzi

Bet, kā izrādās, ar to visu nepietiek, lai piedalītos Magnēta PS. Pagajušogad jautāju vairāk pieredzējušam biedram, vai ir vērts mēģināt velomagnētu, ja tikko esmu iemācījusies noturēties uz riteņa, vai arī man pusceļā gribēsies visu pamest un sākt raudāt. Andi, Andi, vajadzēja uzreiz teikt, ka nē, nevajag. Jo lūk, 40 minūšu laikā mēs paņēmām divus punktus. Uzreiz saku, ka es karti pat acīs nebiju redzējusi, jo mans uzdevums bija cieši turēties pie stūres un nokļūt finišā veselai. Ar to visu - divi punkti. Un vīram vajadzētu saprast, cik man tur bija baisi un grūti - pēc tā, ka es pusotras stundas laikā apmēram nepateicu nevienu vārdu. Nevienu priekšlikumu, nevienu iebildumu, pat nevienu lamuvārdu. Vienkārši nepietika spēka - tikai pukstēju un cīnījos ar ēzelīti - tad jāšus, tad vilku viņu līdz, divas reizes galīgi apgāzos krūmos. 

Nevarētu teikt, ka es paliku neapmierināta, apmierināta es biju ļoti. Jo nezinu, kā tur rezultāts, bet process gan bija viens liels piedzīvojums. Bet vienu secinājumu es gan arī esmu izdarījusi - man vajadzētu beigt mocīt savu vīru un likt viņam baudīt manu sabiedrību mežā. Galu galā, parastos krosiņus mēs kopā neskrienam, un paskatieties, kāds man ir progress! Bet, ja mēs skrietu kopā, domāju, ne es skrietu, un varbūt, arī vīra man vairs nebūtu. 

Mums jau sākotnēji ir dažādi piegājieni - mani neiedvesmo pātagas metode, bet vīram vienmēr liekas, ka es nepietiekami cenšos (bet atkal bērnus tu taču gribēji, bet audzināšanā centies nu gan nepietiekami!). Patiesība ir, kā parasti, tur ārā pa vidu. Tu slavē - es cenšos. Es esmu diezgan iedomīga un uzmanības kāra, man gribas, lai par mani sajūsminās. Ja nav tik lielu sasniegumu, par ko sajūsmināties, tad es gribu, lai sajūsminās par manu nelielu progresu (īpaši jau nu tāpēc, ka pašai man viņš liekas milzīgs). Bet mans vīrs pēc paša vārdiem ir gatavs fanot tikai par to, kas viņam liekas grūts - par to, kā es protu rakstīt, zīmēt utml., bet ne jau par pašsaprotamām lietām. Man gan liekas, ka pašsaprotamas lietas ir kā reizi manas radošās izpausmes, kas te ko fanot.

Un es zinu, ir ļoti grūti likt par sevi sajūsmināties kādam, kuram tu krīti uz nerviem ar savu lēnumu. Tāpēc es labāk paiešu malā, jo no malas mani varēs aplūkot daudz labāk. 

PS Priedē gan es šodien uzkāpu, jā.