Pie mums brauc Depeche Mode. Un visi ir jau gatavi būt tur. Principā, bija posms manā dzīvē, kad arī es nedaudz klausījos DM, un šo to es tur zinu. To, ko nezinu, varētu uzzināt. Bet man paralēli būtu jāizglīto vīrs. Lai paņemtu no koncerta visu, ir jāstāv pirmajā rindā ir jāpazīst grupas daiļrade no un līdz. Ir jāsaprot, kāpēc kurā laikā kas tika darīts, ierakstīts, uzrakstīts. Ir jājūt viņiem līdzi, un ir jābūt ar viņiem uz viena viļņa. Un jāzin, ko gaidīt, ne tikai vienus hītus, vai ne.
Principā, varētu uzspēt, līdz koncim vēl tālu. Bet vai vajag. Viņi nekad nav bijuši mani mīļākie, un tagad nu vēl mazāk. Vīrs teica, ka avīzes lēš, ka pēdējais viņu albums ir tikpat spēcīgs kā tie, kuri sarakstīti labākajos gados. Aha. Skorpioniem arī tāds albums ir, Sting in the Tail saucās. Nu, skaņas ziņā - nekāda vaina. Bet tomēr, kad cilvēks 50-60 gados cenšas atdarināt kaut ko, ko darījis 20-30 gados, sanāk atgremošana. Skaņa ir, dvēseles nav.
Diemžēl, visas man zināmas vecās grupas, kas joprojām ieraksta un uzstājas, savu eksistenci ir beigušas kaut kad senāk. DM, es pieļauju, pēdējo klausāmu albumu ir sarakstījuši 1997. U2 - arī 1997. Scorpions - 1984., ar pēkšņiem uzliesmojumiem 1995. un 1999.
Jā, bet ir pagaidām viena grupa, kurai izdodas saražot kaut ko jaunu. Un tas ir tikai tāpēc, ka pēc pirmā albuma viņi atmeta drūmo nopietnību un sākā ākstīties. Humors var izglābt visu, īpaši radošo garu. Vēl labi, ka viņi nolēmuši Flakes muzikālās dotības izmantot par sava skanējuma pamatu, nevis kā tuc-tuc piedevu. Un vēl labi, ka Krustiņš atmeta soloģitārista ambīcijas.
Es ļoti mīlu šo grupu, visi to zina, vai ne? Lai cik man būtu labs atbalsts ģimenē un draugos, pa īstam paņemta uz rociņām es jūtos tikai viena austiņās ar Rammstein uz pilnu klapi.
Kaut gan, kā patiesais fans, es redzu, ka humors spīd cauri ne visur un ne vienmēr. Es tagad skrienu, uzliekot klausīties visus viņu albumus randomā, un dažas dziesmas... skrien un domā tik: "Что за бездарная песня...". Es tā redzu, Tila daiļradi neviens īpaši neierobežo - kā iznācis, tā laiž.
PS Hera Krustiņa priekšā, protams, cepuri nost. Ja ne viņa uzmācība, mēs vispār neko par viņiem neuzzinātu, jo Tils Lindemans ir no tiem putniem, kas nekur nelidos un neko nerādīs, kamēr neiespersi. "Nu ko es te, visiem iešu dziedāt, nevienam jau nepatiks".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru