Magnētiskās vētras un pre-scorps

Mans duāls mani brīžiem pārprot.

Es atceros, bija mums diskusija par greizsirdību pret manu mūziku. Es šeit rakstīju par to, pēdējā rindkopā. Pēc tam es rakstīju par Scorpions un vēl nosaucu to par atzīšanos mīlestībā. Un tad mēs strīdējāmies par to, nafig duāls citiem stāsta par to, kas, kā es biju domājusi, mūzikāli ir tikai starp mums diviem, pēc viņa atbildēm man sāka likties, vai tik viņš nedomā, ka tā ir mana tīrā un patiesā mīla pret Maini. Emm... Ziniet, ir tāda anekdote: -Manā mūžā bija tikai viena lielā mīla, mazmeitiņ. -Kas tad, vecomāt? -Jūrnieki...

Nu jā. Man arī kaut kā tā, jūrnieki. Veču glamūrs. Un tas absolūti nav personiski. Jā, šobrīd, tad ir asāk uz Skorpiem, jo es šobrīd ar viņiem, tā teikt, saejos. Un tas viss ievads ir pie kārtējām pārdomām un atmiņām par tiem pašiem.

Mana pirmā kasete ar skorpiem bija balāžu izlase. Es to centīgi noklausījos un noliku maliņā. Nu jā, tā ir MŪZIKA, bļin, bet gribas ālēties, nevis mūziku klausījties, jā. GN'R tur... Tad, 93. kaut kur braucienā pa Krieviju, Maskavā es noķēru viņu pēdējo albumu Face The Heat. Es tikai tagad uzzināju, ka tas ir smagākais un viņiem neraksturīgākais albums. Bet man viņš tā patika! Un es nodomāju, ka grupa ir tīri kruta tomēr. Pēc tam, 1995. gadā, man ieklīda izlase, ko es joprojām lasu pa gabaliņiem un cenšos, atkost, kas tad tas bija. Protams, varēja būt jebkas - ko tikai toreiz kasetēs nerakstīja! Savā tālaika dienasgrāmatā es uzgāju kaut kur pierakstītos vārdus We'll Burn The Sky. Tā es uzzināju, ka tā dziesma tur bija. Tad atcerējos spiedzienus un sasistā stikla skaņu Blackout beigās. In Trance iespruda galvā pats. Steamrock Fever atcerējos nejauši, bet Robot Man procesā. Vēl tur noteikti bija The Zoo, Speedy's Coming, Another Piece of Meat un Animal Magnetism. Velns, kas tas varēja būt par izlasi? 1972-1982 šaurā lokā pazīstāmie hīti?

Kādu laiku atpakaļ klausījos In Trance albumu un brīnījos - ko tik šausmīgi depresīvi! Bet pāris dienas brīvprātīgi - nē, manuāli! - trīs reizes pēc kārtas noklausījos pašu In Trance dziesmu. Un vēl pēc tam vilka klausīties visu albumu kopā. Un ne gluži tāpēc, ka būtu depresīvs noskaņojums. Pavisam nē. Bet kaut kas tajā smeldzīgajā vokālā cepī, ļauj iekļūt noskaņojumā, bet tad mierīgi palaiž un nevelkas visu dienu līdz bēdīgā fona formā, kā to dara daudzi citi līdzīga noskaņojuma garadarbi.

Labi, iešu ka gulēt labāk. Magnētiskās vētras šodien rullē. Vīramāte, vīrs, duāls - visi dod vaļā. Un es pati vispār visiem piemēru rādu.

PS Man šausmīgi patīk mani ieraksti ar tegu Hair Flare, až nezinu.