Citu rakstītā, pārskrējiena un brokastu uzvedināts.
Man problēma ar lieko svaru radās pēc bērna piedzimšanas, cik prozaiski. Nē, ne tāpēc, ka grūtniecības laikā būtu ēdusi divām mutēm un tad labrīt. Nē, pēc grūtniecības es biju vecajos džinsos pēc 3 mēnešiem, nepieliekot īpašas pūles. Tāpat es ēdu, tāpat es daudz staigāju. Un vēl baroju ar krūti. Un pēc vēl pusotra gada to pēdējo es pārtraucu. Tajā brīdī es atliku savus mīļākos džinsus, lai iešūtu ielāpus. Kad vēl pēc trīs mēnešiem tas bija izdarīts, izrādījās, ka džinsus es vairs nevaru aizpogāt. +10. Tas ir pazemojoši un biedējoši, jā. Īpaši, kad tev tā iepriekš nekad nav gadījies. Un man ir tik pateicīgs augums, ka svara pieaugšanas procesu es pat nepamanīju. Ne riepa uzauga, ne kas, bet +10 vienmērīgi izsmērējās zem ādas un - hello! - bikses neder visā platumā. Ja godīgi, neder arī piedurknes un krūtis.
Visdrīzāk, es nebiju ņemusi vērā to, kādas enerģijas rezerves organisms patērē piena ražošanai un nebiju parūpējusies, lai nodrošinātu šo enerģijas patēriņu pēc krūts barošanas beigām. Tas bija divarpus gadus atpakaļ. Līdz tam es apmēram 13-14 gadus nodzīvoju vienā svarā. Problēmu "pārēdos brīvdienās torti un šašliku, bikses nevar aizpogāt" es nepazinu. Viss kā nāca, tā aizgāja - iemesls tam, laikam, ir sports no bērnības un laba vielmaiņa, netraumēta ar diētām un neveselīgu pārtiku. Laikā no 15 līdz 25 gadiem mans vienīgais sports bija garas pastaigas un sekss.
Kas interesanti, mans ķermenis arī tagad uzvedas identiski - svara svārstību man nav, neatkarīgi no tā, cik es vingroju un ko es ēdu. Jo to visu es daru tāpat ka vienmēr. Tikai tagad tas svars ir stabili par 10 kg lielāks. Būtisku izmaiņu nav. No jaunā slaidā meitēna es esmu pārvērtusies par spēcīgu un veselīgu jaunu sievieti. No dabas viedokļa viss ir pareizi, no glancēto žurnālu viedokļa - viss ir ļoti slikti. Tagad nav modē būt veselīgai, ir modē būt 1. tievai un 2. uzvingrotai. Vienlaicīgi.
Un tagad atziņa nr.1
Organisms un ķermenis mainās. Noteiktā vecumā (visdrīzāk pēc 30, plus bērnu radīšana to mēdz sekmēt) cilvēkā kaut kas sāk darboties lēnāk vai, katrā ziņā, savādāk.
Nu ko, ir divi risinājumi - dzīties pēc vecā svara un vecās dzīves vai stingri pieņemt: tagad es esmu cita, un tas ir mans jaunais izmērs. Man tas nav septiņdesmitpēdējais izmērs, un pa durvīm es ārā tieku, absolūti nav no kā baidīties. Tas ir normāls 40.-42. izmērs (pret 36.-38. toreiz) un 3. krūšu izmērs pret 2. toreiz. Es neizjutu nekādu fizisku diskomfotu un objektīvi labi izskatos. Ja es tāda būtu no pusaugu vecuma, figu es vispār uztrauktos. Bet - es taču varēju būt labāka (lasi, tievāka)! Saistībā ar to, es nenogurstu sev visu laiku jautāt: kas es gribu būt? Jo - neviens taču nešaubās? - mūsu āriene ir tas, kas prezentē mūs apkārtējie, pēc tās viņi nolasa, kas mēs esam.
Es skatījos uz kailo Kovaļčuku pirmsballes iesvētībās un domāju - viņa galīgi nav tieva. Būtu viņa divus izmērus slaidāka, viņa būtu ļoti ok mūsdienu sabiedrības acīs. Bet tas būtu meituks, un meituks šajā lomā būtu galīgi nevietā. Es skatījos uz visiem, kas saka "rupji zābaki un saplēsti džinsi apburoši izskatās uz jaunām trauslām meitenēm" un domāju - vai es gribu būt apburoša? Nu godīgi, nezinu... Man iekšējais es nav ne trausls, ne apburošs. Kad es ar uzsvaru un pārliecību kaut ko rakstu, es gribu arī izskatīties tā, lai jebkurš pateikt - viņai tas viedoklis piestāv. Nevis brīnītos - tā ir VIŅA? Es negribētu izskatīties resna un neveikla, jo tuvākā doma par to ir: akdies, paskaties uz viņu! kas darās viņas galvā un sirdī, ja viņai ir tāda dirsa! Es negribu būt smalka un trausla, jo tuvākā doma ir: nu ko tā pienene var zināt par jebko? Un šobrīd es tajos džinsos un zābakos izskatos pārliecinoša un pieaugusī, un es esmu pietiekami pieaugusi, lai būtu par to pārliecināta.
Tas ir pirmais ceļš - pieņemt savu jauno identitāti un iemācies pozēt tā, lai bildes pašai patīk. Tas nav neiespējams, vai ne? (es biju domājusi, ka man šāds garums vairs nekad! un viņa ir apaļāka par mani!)
Vai nu otrais ceļš - visu mūžu censties panākt aizejošo vilcienu. Tad vieglās dzīves vairs nebūs. Nevar darīt to, ko tu darīji toreiz, un cerēt, ka viss būs pa vecam. Jo tam, ka tu esi tā pati, kas biji pirms 10 gadiem, tic tikai tavs intelekts. Tava vielmaiņa - ne īpaši.
Un te ir atziņa nr.2
Ja gribi panākt vilcienu, tad vajag mazāk ēst un vairāk vingrot, citu ceļu nav. Risinājums ir skriet un nepārēsties, un svars ies nost ne pārāk ātri. Ļoti grūti to ir pieņemt, bet nekādi jauni veidi un tempi, kā uzņemt un sadedzināt taukus, dabā nav izdomāti. Visu pārējo - neēst kartupeļus, ēst banānu mizas, spraust zirņus ausīs, rīt tabletes, neēst trešdien pēc trijiem, ēst otrdien pēc vieniem un meditēt - ir izdomājuši tie, kas taisa naudu, un pērk tie, kas grib zaudēt svaru sēžot pie teļuka ar kūkām. Joga, laikam, ir laba atslodze garam un ķermenim, bet notievējis no tās vēl neviens nav.
PS Paredzot neērtus jautājumus - bet kāpēc es pieņemos svarā, es taču neesmu dzemdējusi? kāpēc es pieņemos svarā, man ir tikai 20? kāpēc es pieņemos svarā, es ceptus kartupeļus un hamburgerus neēdu utt. - atbildēšu uzreiz tepat, lai nevienam tas nav jāsaka sejā. Atbilde te ir viena: tu daudz ēd un maz kusties. Sorry.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru