Pārpratumi

Pārpratums sanāca. Ieteica man viens cilvēks te, ka nevajag sūdzēties, vajag darīt. Un nonāca saruna līdz tam, ka reāla palīdzība ir tikai ielāps, un cilvēkam neko nelīdz. Ir man viena problēma. Es, nutty professor, garāmejot, saīsinot un nepaskaidrojot, izmetu kaut kādu vārdu, bet skolnieks sāk svīst un pierādīt man reizrēķinu. Es viņai pateicu, ka reāla palīdzība ir bērnu pieskatīt, darbos palīdzēt, ar kebabu uzcienāt, bet viņa metas pierādīt, ka tā ir huiņa, vajag taču sākumā nolikt cietēju uz kājām! Nu, kurš tad strīdās, bet dotie uzdevumam bija pavisam citi - visi stāv kājās, cietēju nav, un viens otram fiziski palīdz darīt darbus. Tu salauzi kāju - es aizgāju uz veikalu, man beidzās nauda - tu man aizdevi, tev daudz darba - es pieskatu tavu bērnu, es zinu angļu valodu - tavs bērns nāk pie manis mācīties. Darbu dalīšana, draudzīgs atbalsts, savstarpēja palīdzība un tā. Nevis mistisko cietēju glābšana. Protams, ka visi stāv kājās! Tas ir pats par sevi saprotams, ko tu ņemies?

Protams, mana vaina - vajag skolniekam iedot visus dotos, ja gribi, lai tevi saprot. Bet acis tiem skolniekiem pierē arī ir? Viņi skatās uz to uzdevumu savām acīm, un tajā visi acīmredzami stāv kājās, un neviens neguļ - kā var to neievērot? Jā, profesors ir izklaidīgs, bet es pasniedzu doktorantūrā, nevis sestajā klasē. Mēs operējam ar savām smadzenēm, nevis tikai ar to, ko tev uz papīra uzraksta. Papīrs ir tikai aizsegs tad, kad pats nepiedomā.

No otrās puses, varbūt, tas nebija nekāds skolnieks, bet priesteris? Viņam nevajag pārrunāt parādību, viņam vajag glābt un nest apgaismību. Bet tad sanāca pārpratums par dislokāciju.

PS Man vispār gadās daudz pārpratumu, jo es nestāstu savas bāzes domas un notikumus. Man tas liekas tik lieki... un tik acīmredzami.