Pirmais mājiens bija šeit, bet tagad kārtējā pilnformāta atzīšanās mīlestībā zem tega Hair Flare.
Vakar gāju galvu vedināt pēc tusiņa, kuru man nācās pārtraukt 20 minūtes pirms bija ieradies mans līdzsvars. Nezinu, cik es tajā naktī biju estētiska, bet es beidzot piepildīju savu sapni pīpēt uz ielas un spļaudīties. Tikai muguru aizmirsu saliekt, kaut arī man tajā nebija vakarkleita. Katrā ziņā no rīta gāju uz mežu vedināt galvu ar 70. gadu Scorpions daiļrades palīdzību.
Piespiedu kārtā klausoties 'Acoustica' kazino zālē, draudzene teica, ka viņai riebjas Scorpions, vēl vairāk riebjas kā viņš dzied, un īpaši jau riebjas šī dziesma. Es kā parasti liekulīgi nodūru acis un nenoteikti novilku 'mhmm'. Jo tajā brīdī es arī sapratu, ka man ne tas, ka patīk... Man mati ceļas stāvus visās vietās, kad Maine dzied "Is there really no chance? This can't be the end". Bet kad viņš to dara filharmoniskā orķestra pavadībā, katra pasaules detaļa nonāk savā vietā, un iestājas pilnīga un absolūta harmonija un filharmonija.
...un vēl...
Tas orķestris Mainem piestāv vairāk nekā jebkas. Jo, ziniet, kad džeki apkārt spēlē gičas un bungas, jūs to izvērtējat kā rokmūziku. Bet, kad to rokmūziku pārliek uz mazāk roķīgiem instrumentiem, tad ir skaidrs, ka Scorpions ir tuvāka klasiskai mūzikai, nekā jebkura cita rokgrupa. Ne tikai tādēļ, ka viņu gabali šādā izpildījumā kļuva par atsevišķiem šedevriem, par kuru oriģinālizpildījumu vispār aizmirsti, bet citu grupu pārliktie gabali palika tik vien kā pārlikti gabali. Bet arī tāpēc ka, klausoties lūk šo, momentā 3:10, es nojausmā aizmirstu elpot (īpaši svaigā gaisā), bet pēc 3:35, tas pārvēršas par pilnvērtīgu vīnes valsi. Jā, vajag ļoti izvirtīgi mīlēt valsi un Scorpions, lai to sadzirdētu, bet par šādas pieķeršanās trūkumu es nesūdzos.
Šis jau vairs nav valsis, bet jumtu nones ne mazāk.
Tas, tātad, par to, ko var uztaisīt no Scorpions mūzikas. Tagad par to, ko var uztaisīt Maines balss. Te ir viena tāda 70. gados ierakstītā dziesma 'We'll Burn The Sky'. Tēma ir ārprātā skumja, es tādas parasti neklausos (un nelasu avīzes), bet Maines dēļ esmu gatava upurēties. Visam gabalam draivu piešķir tikai un vienīgi Maine. Nu tak ne jau tas nelielais zāģis pārejā pie piedziedājuma, ne ģitāras spirāle un pat ne bungu tadadadadadadadadada kreščendo!
We'll Burn The Sky
Un galu galā, es ilgus gadus nezināju, ka tas mazais vīriņš zem mūžīgās cepurītes savulaik izskatījās tā.
PS Bez šiem es vēl es vēdinājos ar 'Lovedrive', 'Speedy's Coming', 'Can't Live Without You', 'They Need A Million', 'Coming Home' un nejauši iemaldījušos Motley Crue 'Bitter Pill'.
PPS To, ka mājās mani izsauca pirms atnāca līdzsvars, pilnīgi atsver bērns, kurš nakts vidū pasaka: "Tu esi atpakaļ? Es tevi tā gaidīju, gaidīju..."
8 komentāri:
Tavs estētiskums kā vienmēr bija visaugstākajā līmenī, arī ejot un pīpējot.
Kaut kad šī gadsimta pašā sākumā man sanācās iepirkt no viena apkārtklejojoša mūzikas pārdevēja (jā jā, bērni, bija tāds laiks, kad mūziku nozagt nebija viegli) apaļu diskuci ar dinozauru uz vāka un tekstu Moment Of Glory - The Scorpions & Berliner Philharmoniker, pie kam mani toreizējie kursabiedri uz mani tā dīvaini skatījās. Dārgs maita bija, latu maksāja.
Toreiz man vēl strādāja pastiprinātājs un abas tumbas arīdzan, tad tu vari iedomāties, kāds man bija kaifs uz pilnu iekurbulēt to visu aparatūru un pieteikt savu atgriešanos mājās ar Hurricane 2000. Bet neviens jau vēl nenojauta, ka es skaņu nesamazināšu vēl stundu...
Es domāju, ka reiz telefona austiņas nāksies nomainīt pret dzirdes aparātu, bet so far - let mp3 rock.
Ar to skaņu ir tāda pati bēda kā Lennenberga Emīla ar cukurūdeni: kad es klausos uz tumbām, man kaimiņi saka, ko viņi ar mani darīs, kad es klausos uz savām sony ausīm, tad man ārsti saka, ka bez dzirdes palikšu.
"Так когда же мне, черт побери, пить лимонад?!?!" XD Ааааааааааа!!!
Nu, man lielākoties ir jāiztiek ar klusu klausīšanos, bet pāris reizes nedēļā, dzirde, protams, arī ir noderīga, bet tas ir tā vērts.
Mana vecmāmiņa saka tā: ko man vajag, to es arī ar vienu ausi dzirdu, bet ko man nevajag, to es ar abām nedzirdu.
Un vispār - ja kāds kaut ko gribēs teikt, tad lai runā skaļāk.
P.S. Still Loving You - skaļi un aizvērtām acīm - tas tiešām ir tā vērts.
Viss kaut kas ir vērts. Lai Ķengaraga iedzīvotāji priecājas, ka ir ziema un man mašīnas logi ir ciet: 'aaaall myyyyy dreaaams pass before my eyes, a curiosity...'
Piebilde par tēmu - Maine ar vijolēm fonā uzlabo karmu pēc aktīvām brīvdienām.
Nu, a es te par ko vārījos?
Ierakstīt komentāru