Pēkšņi astotais marts, ibio

Cik reizes es jau esmu sūdzējusies par latviešu blogeru komūnu. Šoreiz gribu darīt otrādi. Duāls aizvakar man jautāja - kur tu viņas ņem? "Viņas" ir nu, tādas blogeres. Blogeres, ar lielo burtu. Nu, tādas. Viņas ir jaukas, skaisti, laikam, raksta, citas viņas slavē, bet man gribas vemt. No plakanības tekstos un domās, no tā, cik viņas ir līdzīgas savā starpā. Nav jautājumu, kāpēc viņas arī komunicē viena ar otru. Katru reizi, kad es viņas lasu, man paliek vientuļi un skumji - nu kāpēc man nepatīk tik burvīgas sievietes? Kāpēc man ir ko teikt par viņām, bet viņām ko teikt man nav? Jo viņas nekad nedzird. Uz visu, ko es saku, viņas atstāsta savu sestās klases mācību grāmatu.

Bet es taču  gribēju slavēt. Nē, pateikties! Džeinai, Anetei un Natašai, kas ir savdabīgas, pieaugušas, erudītas, gudras, patiesas un līdzjūtīgas. Skaistas pofig, ne tas mani šobrīd interesē. Principā, savdabīgas ir atslēgas vārds. Mēs neesam tuvas draudzenes, maz esam pazīstāmas viena ar otras privātajām (un citādāk) dzīvēm, mums praktiski nav kopīgu interešu un ir ļoti atšķirīga gaume. Man viņas visas patīk, visā savā krāšņumā, un pat tad, kad es galīgi viņām nepiekrītu, man negribas iezvelt no kājas, lai izpurinātu to teicamnieces trulumu. Laikam, jo tāda viņās nav.

Jā, es te iedomājos, ko par tām daiļrakstītājām teiktu Džeina, un až iespurdzos. Un man vairs nav tik vientuļi.

PS Ko es nesaprotu, ir tas, kā es visu laiku nokļūstu tajā teicamnieču rindā? Sabiedrībā pazīstāma es neesmu, kam jums zināt, kas man garšo. Izpratne par stilu man arī ir visai īpatnēja. Reāli, kādu interesē Scorpions un citi matainie pensiņi? Varbūt, mana krievu frendlenta un visādi nesmuki vārdi? Brīžiem taču vispār ir grūti saprast, ko es gribu pateikt. Es jums pat aptauju ielikšu, tā gribas zināt. Inga drīkst neatbildēt.