Metallica by Request08.07.2014 Prāga

Atceros, 1996. (laikam) gadā, Metallica taisījās braukt kaut kur tuvās aizsniedzamības robežās - es pieļauju, ka uz Poliju, un visi Veldzes iedzīvotāji sāka kalt plānus par braukšanu uz koncertu. Bet nu, ziniet kā tas ir - sākumā tu klausies Metallica un Megadeth, tad aizej uz smagāku un skaļāku mūziku (kaut arī es esmu teikusi un uzstāju, ka neviena grupa un neviens virziens nav pakāpiens uz nākamo, un Metallica nav nekāds pakāpiens uz Cannibal Corpse), nu galu galā tu klausies (es nē) death vai black, bet tādas metālikas vispār vairs neņem nopietni. Nu lūk. Un kad visi sataisījās braukt uz Metālikas konci, Sinistera (mana toreizējā partnera) māsa pēkšņā apgaismībā pateica: 'Pag, Metallica taču ir sūds! Paši sakāt!' Te Sinisters pagriezās un tā zīmīgi: 'Pati tu esi sūds! Te taču ir katrs sācis ar Metāliku!'

Ar ko vispār sākās šīgada koncertplāni? Laikam, pirmo reizi par Metāliku man atgādināja Vika.

Un tad novembrī kino rādīja Through the Never. Kāpēc gan neaiziet, Metāliku es arī no bērnības labi pazīstu, kaut arī tēma gluži nav mana. Tieši tāpēc, ka nav mana, es kopš detālās iepazīšanās 1995. gadā ar visu viņu darbu līdz Melnajam albumam, vairs arī neesmu ar viņiem komunicējusi. Bet šī būtu laba izdevība iepazīstināt vīru (kurš gan nav dzimis metaļors) ar korifejiem. Ir jau laiks sākt ar Metāliku, kā visi.

Nu ko, vīram šī iepazīšanās bija tikpat spēcīga kā iepazīšanās ar Rammstein, jo viņam visas šīs vīriešiem tuvās tēmas par karu gāja pie sirds daudz labāk nekā man. Un draiva Metālikai kaut ar lāpstu šķūrē. Un es atkal pārliecinājos, ka tie, kas laicīgi atmetuši dzert un narkoties, bet sākuši nopietni strādāt un sportot, arī ir tie, pie kā ir vērts iet uz koncertiem. Es teiktu, es vispār biju šokā. Kaut kā līdz šim neaizdomājos par Metallica klātbūtni savā dzīvē un braukšanu uz viņu šovu kā opciju. Bet te man zibens iespēra. Un pie tuvākās lielās naudas, es jau meklēju tuvāko koncertvietu. 

Pirms braukšanas es noklausījos viņu radošo darbu (atkal tikai līdz Melnajam albumam) un ar izbrīnu konstatēju, ka atceros gandrīz visas populārākās dziesmas, bet Kill 'em All atsevišķi fragmenti (īpaši The Four Horsemen, Motorbreath, Anaesthesia un Metal Militia) manā galvā sāka skanēt vispār bez uzaicinājuma, kad es tos vēl nebiju noklausījusies. 

Šogad viņi sniedz koncertu pēc pieprasījuma. Tas ir, pērkot biļeti, tu saņem kodu, ar kuru tu vari attiecīgajā koncertā nobalsot par 17 dziesmām. Kurš tad šaubītos, ka saraksts galu galā izskatās apmēram šādi:

Kas bija paredzami. Es gan labrpāt dzirdētu kaut ko no tā, ko spēlē reti, tajā skaitā, no mana mīļotā Kill 'em All. 

No tām trijām dziesmām, kas palika aiz līnijas, ar sms balsošanas palīdzību varēja izvēlēties tieši koncertā. 

Kad mēs ieradāmies, nedaudz smidzināja, bet tas jau nevienam netraucē. Brīdī, kad pēc Alice in Chains mēs gaidījām galvenos viesus, smidzināja jau stiprāk. Vīrs teica, ka šitā mēs būsim galīgi slapji, es vēl atrunājos, ka tik smidzina nedaudz, nu pleci būs slapji, padomāsi. pat kuru jau reizi dzīvē nožēloju, ka lietus mēteli nepaņēmu. Bet, kā visos tajos gadījumos, pēc brīža izrādījās, ka lietusmētelis man arī nebūtu līdzējis. 10 minūtes pirms Metallica iznākšanas jau nopietni gāza. Vīrs atkal sāka uztraukties, vai šie vispār uzstāsies, jo tehniķu slotas no skatuves ūdeni dzen nost spaiņiem. Bet šiem nekas tāds pat prātā nenāca, viņi iznāca tieši astoņos. 

Mēs sākām ar Battery, tad, lai slapjajiem cilvēkiem kaut nedaudz jautrāk, uzreiz laida Master of Puppets. Te atkal vīrs sāka uztraukties, ka ja viņi uzreiz nospēlēs labākos gabalus, lielākā daļa ies mājās pēc piektās dziesmas. Bet nē, tauta Prāgā ir spēcīga, neviens pat nedomāja laisties lapās. Lai gan, mēs nestāvējām vietā, kur pulcējas niknākie fani, arī daži no apkārtējiem neizskatījās traucēti. Bija apmēram šādi: 

Visas bildes no Metclub Prague

Man ļoti patika, ka lietus beidzot pārtrauca šito 21. gadsimta mēri. Neviens nefilmēja ar smartfōnu. Visi skatījās koncertu.

Laik! 

Jau pēc minētā Master of Puppets es (un visi pārējie) biju slapja līdz apenēm, kedās bija purvs, bet viscaur slapjie mati palikuši ļoti ērti vicināšanai. Es, starp citu, iedomājos, ka pašai grupai virs skatuves ir kāds jumts, bet, kā izrādās, viņi ir tādā pašā stāvoklī kā mēs lejā. Un viņi ne tikai iznāca un spēlēja, bet pat nepievērta šai katastrofai ne mazāko uzmanību, spēlēja vien, it kā būtu sauss un saulains. Džeimss neko neteica par īpašajiem laikapstākļiem kaut kur līdz koncerta vidum, tad gan, slaukoties ieminējās, ka 'this is like playing in the swimming pool', bet arī tad tā pavirši izmeta, ka 'it's just water', no kā es izdaru secinājumu, ka viņiem tā ir ne pirmo reizi. 

Šeit es gribētu nodot sveicienus grupai The Killers, kuri draudēja atcelt koncertu dēļ lietus. Neatkarīgi no tā, kurš tur bija vainīgs, es uz viņiem netaisījos, un tagad taisīšos vēl mazāk. Metālikai gan žetons, jo nekas neuzmundrina fanus vairāk nekā apziņa, ka tavi elki neizmanto nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar tevi. Tā gan ir klase.

Vienīgais, kas traucēja, bija tas, ka mēs stāvējām patālu, un tomēr, stāvot tādā attālumā, ka tu koncertu redzi tikai uz ekrāniem, rodas sajūta, ka esi bijis kinokoncertā, nevis dzīvajā. Redzējis it kā esi, bet izjutis neesi, tāpēc es izmantoju momentu, lai izārdītos uz nebēdu, tāpat kā NIN, kur es arī ņifiga nedabūju redzēt. Mūziķu sejas nē, arī tos divus fanus, ko Džeimss aicināja uz skatuves pieteikt nākamo dziesmu, nē. Visādas detaļas arī nē, eh...

Lietus nedaudz arī traucēja ar savu klātbūtni. Hajot un vicināt slapjos matus netraucēja it nemaz, bet, godīgi sakot, bez viņa būtu bijis labāk. Gāza divas stundas bez pārtraukuma, un tikai uz ankōru nomierinājās. Te Džeimss teica 'it stopped raining, let's start all over'. Kruta bija bezdievīgi, grupa ir ļoti profesionāla, ļoti labā formā un zvērīgā noskaņojumā, bet nevaru noliegt, lai kā es censtos neļaut laikapstākļiem sabojāt man vakaru, divi labākie momenti bija kad beidzās lietus un kad beidzās koncerts. 

Jāsāk jau nopietnāk pieiet tiem koncertiem - šogad abos koncertos mūsu izvēlētās stāvvietas bija vienkārši izgāšanās, noilgojos pēc mūziķu tuvuma. Vārdu sakot, es galīgi iešu vēl - tuvākajās rindās un, cerams, bez lietus.  

Lietus, Prāga un roadtripturpinājums

Ne velti mēs iepriekšējā dienā lauzījām galvu, kur leks saule - no rīta atkal bija vasara. Es nolēmu aiziet līdz stūra veikalam, nopirkt kaut ko garšīgu brokastīm, apnikušas man tās auzu pārslas.  Nāku atpakaļ - trauki nomazgāti, galds uzklāts

mūsu nometne

Pēc brokastīm mēs devāmies atpakaļ uz centru. Tā kā atkal uzausa problēma ar transporta biļetēm, autobuss, kas staigā pa mūsu ielu, nederēja, un mēs gājām kājām uz metro Nadraže Holešovice. Bet ar biļetēm atkal ir tāda lieta, ko es pēc visiem aprakstiem nesapratu. Biļete nav obligāti jāizmanto pusstundas laikā no nopirkšanas brīža! Viņu var izmantot pusstundas laikā no kompostrēšanas brīža! Tātad, vakar metro varēja nopirkt biļeti, kas noderētu šodien. Otra lieta, ko nebiju sapratusi - metro (vai citur) nopirktā 30 minūšu biļete der ne tikai metro, bet VISIEM transporta veidiem, ieskaitot Petržinas funikulieri 30 minūšu laikā. Tātad, nopērc vakarā metro biļeti, no rīta izej no kempinga Troiskas ielā, nokompostrē to autobusā, pie Holešovices, teiksim, pārsēdies uz metro (vai pēc divām pieturām uz tramvaju) un nokļūsti centrā. Galvenais - iekļauties 30 minūtēs, un, lai nokļūtu no Troiskas līdz centram, tieši ar pusstundu arī pietiek. Zinātu es to visu, aiztaupītu kājas šajā dienā.

Bet tā kā mēs nezinājām, devāmies ceļā pa garo Troiskas ielu pie +37. Toties dabūju apskatīt to kalnu, kura aprises tumsā saskatīju tikai apmēram. Iespaidīgs tāds pakalniņš.

Īpaši salīdzinot ar mājām.

Atvaļinājums II daļaRoadtrip, Prāga un lietus

Un tā, es ielādēju mp3 Kill 'em All un saulainajā svētdienā mēs startējām. Kādu mēnesi pirms atvaļinājuma izmisīgi rakņājos pa bildēm - tā gribējās atcerēties un ar kaut ko iedvesmoties, bet es neko nebiju sabildējusi, jo 'kas tur ko bildēt'. Šoreiz aizsniedzu vīru un viņa telefonu, bet vienalga tāda sajūta, ka nekādu piemiņu nav.

Iepirkām gāzes baloniņu prīmusam, divus saliekamos krēslus, minerālūdeni un mājās aizmirsto karti un izbraucam virzienā uz Bausku. Un tad, kā ierasts: Bauska-Paņeveža-Kauņa-Marijampole-Salaperaugis-Suwalki-Augustow-Lodz-Warsaw, 10 stundas ar pāris apstāšanās reizēm.

Es vēl pasažiera lomā

Kapteinis Pozitīviņais-2Bet nopietni!

Arī iedošu padomu.
Katru dienu var atrast laiku:

- iziet ārā

- kārtīgi izkustēties

- papļāpāt un pasmieties

- apēst kaut ko saldu

- apgulties uz 10-20 minūtēm

- paklausīties mīļāko mūziku

- ja nav iespējas izklaidēties tā, kā gribas, tad padomāt par to, kā tu to darīsi, kad tiksi pie iespējas

- tas pats par kaut kā garšīga ēšanu, pat ja tas ir tikai vājpiena biezpiens ar tunci, lociņiem un avokado

- izlasīt par kaut ko jaunu

- paglaudīt dzīvnieku

- divas reizes nomazgāt seju un iztīrīt zobus

- uzmest skatienu debesīm

Katru mēnesi var atrast laiku:

- aizbraukt uz mežu tāda vai cita iemesla dēļ

- satikties ar labākajiem draugiem uz vairākām stundām no vietas

- aizbraukt uz citu pilsētu vai jaunu vietu

- iedzert labu kafiju vai kas jums tur garšo, pat ja tas ir nepiedodami dārgs

- nopirkt kaut ko neieplānotu

- izgulēties uz nebēdu

Katru gadu var atrast laiku:

- aizbraukt kaut vai nelielā ceļojumā

- apmeklēt mīļotās grupas koncertu vai kaut ko tādu

- aiziet uz lielāka mēroga pasākumu, kur jāsaģērbjas greznāk nekā parasti

- uz nedēļu mainīt savu rutīnu (nestrādāt un nelasīt internetu)

- apmeklēt obligātos vai nepieciešamos medicīnas speciālistus

- atrisināt vairākas lielas problēmas, un arī radīt dažas

Es ne tikai to rakstu, bet man tas pats par sevi izdodas, bez jebkāda plāna. Un pat pie šādiem apstākļiem man dažreiz ir skumji, grūti un dažreiz es nejūtos vesela vai esmu pārgurusi, tā kā nevajag uztraukties, ja tas atgadās ar jums. 

Atvaļinājums I daļaKāpa 2014

Īstais laiks būtu pastāstīt par orientēšanos. Mēs uz to šad tad izbraucam. Par Kāpas orientēšanās trīsdienām mums nejauši ienācās informācija no vīra bijušā latviešu valodas skolotāja (kurš pie reizes ir mana bijušā kursabiedra tēvs). Vīrs bija uz skolas salidojumu un uzzināja, ka šis vispār esot top pasākums visiem orientieristiem, gada hailaits! Un tā mēs tur aizbraucām pagājušogad. Šogad tas jau bija pilnīgi saplānots pasākums.

Kāpa 2014 Tukums

Jāsaka, bez paša lielā tusiņa, tur ir arī vismaz trīs starti mežā. Pagājušogad es godīgi startēju visas trīs dienas un visas trīs skrēju. Un! Orientēšanās sacensībās nav tas pats, kas skriet Magnētā. Atmiņas no pagājušā gada palika visai šaušalīgas. Dziļš ārprātīgi smirdīgs purvs jau pēc pirmā punkta, pilnīgs orientieru iztrūkums - visur tikai purvs un krūmi, un tikai viena juceklīga reljefa forma pa vidu, un kas pats labākais - pilns purvs ar kontrolpunktiem. Bet tie ne tikai nav manējie, bet viņu arī nav manā kartē! Tas ir, izskrien pie KP, saproti, ka nav tavs, un tad tu esi pagalam pazudis, jo tev nav ne jausmas, kur uz kartes ir uzietais KP, un kur tagad varētu būt tavējais. Aaaaa! Prasu palīdzību garāmskrienošai meitenei - šī skatās uz mani, bet neko neatbild un acīs ne mazākas saprašanas. Igauniete! Cita kaut ko jautā man, bet es nesaprotu viņu. Lietuviete! Kā es vispār tiku ārā... Bet es tiku ar rezultātu. Mans vīrs, nezinot, ka ne visi kontrolpunkti uz rajona attiecas uz viņu, uzreiz atzīmējās pie svešā, un tā jau pie pirmā punkta dabūja diskābeli uz visām trijām dienām. 

Šogad bija līdzīgi, atskaitot veselības jautājumus, dēļ kuriem es neskrēju, bet gāju un tāpēc necerēju iekļauties kontrollaikā (120 minūtes), un to, ka par punktu izvietojumu viss bija skaidrs. Nebija arī īpaša purva. Toties bija reljefs un džungļi. Visi teica, ka skrienamais gabals tas pavisam nebija. Maldījos es tur arī ne pa jokam un saskrāpējos visa, no galvas līdz kājām. Finišēju ar skaistu laiku 2:20 un priecīga par to pašu. Vīrs visu izdarīja labi, bet duāls pie pirmā punkta palika bez potītes un bija spiests atgriezties. 

Zem kata daudz bilžu.

Vasaraaaaaaaaaaaaaaaaa

Gaidāma sākot ar rītdienu ...ko lai velk?

Kapteinis Pozitīviņais un eigēnika

Viens meituks te uzradās ar pukstēšanu - man tik laimīga dzīve, man viss tik ideāli, kāpēc

1. ir cilvēki, kam viss nav ideāli un viņi neko nedara

2. kāpēc daudzi mani izmet no instagrama un citiem tīkliem? Laikam, tāpēc, ka kad jūs visu laiku kaucat par savu dzīvi, jums riebjas, ka citam iet labi.

Emm, ne gluži tāpēc. Es tajā brīdī nodomāju, ka viņiem ir vai nu garlaicīga dzīve vai nu viņi kaut ko slēpj. Parasti viņi arī atzīstas, ka slēpj.

Stāsts. Agrāk tas meituks dzīvoja Pēterburgā, mācījās, strādāja, ceļoja, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņas blogā bija budžeta ceļojumi pa apkārtni, šmotkas, novērojumi, stāsts par sakodiena labošanu un breketēm, tusiņi, problēmas, risinājumi un pārdomas. Tad viņa satika savu vienīgo. Pārcēlās uz Maltu. Un viņai gadījās galvas smadzeņu pozitīviņš. Es saprotu, tu tagad dzīvo uz saulainās salas (nevis lietainā Pēterburgā), ar vīru (nevis ar vecākiem), atradi darbu, kas tev patīk un tiki galā ar savu iekšējo pusaugu mētāšanos. Wow, es teiktu. Malacis! Aplausi stāvus.

Tikai viņas blogs tagad ir ne viens vienīgais pozitīviņš (kā tas ir Lībermanei), bet, ibio, pamācība, kā kļūt pozitīviņam. Pa punktiem. Katrs ieraksts stāsta "es esmu tik laimīga, tik pareizi laimīga, tik pozitīva, ātri visiem kļūt pozitīviem!" Bet kaut kā interesantāk bija lasīt par dzīvi, nevis pamācības, kā kļūt laimīgam. Un kam tādas pamācības? Kā man vienreiz nācās jau skaidrot labvēļiem internetā - katram ir savs stils baudīt dzīvi. Vienam - sist pa acīm ar pozitīviņu, citiem arī pagausties nenāk par skādi. Man pat liekas, ka tie, kam nav kauns gausties savā blodziņā, ir kripatiņu patiesāki par tiem, kas sit pa acīm. Pirmie raksta sev, otrie - alkst slavas un tik rausta pozitīviņa brunčus, lai kāds sliktais laiks, strīds ar vīru vai sāpoša kāja neizlien publikas priekšā.

Un otrs stāsts. Kad man bija 17-18, es ļoti labprāt lasīju vienas rakstnieces daiļdarbus, kur krimiķa darbība mijās ar dziļajām dzīves pamācībām. Uh, kā man patika tie pastāstiņi! Es tur smēlos tādas gudrības! Man tas uz daudz ko atvēra acis. Bet mana mamma spļaudījās - normāls krimiķis būtu, ja ne visas tās vīzdegunības. Tagad, 30+ gados es vairs šo nevaru palasīt - neticēsiet, riebjas tās pamācības! Ko viņa man stāsta acīmredzamas lietas kā tādam zīdainim un bojā visu grāmatu. Redzat, katram vecumam savs.

Kāds savā ceļā pamanās apgūt gudrību, kā kļūt netraucēti laimīgam. Citam tas neizdodas nekad. Tas ir viņa ceļš un viņa dzīve, kāpēc tev tā būtu jātaisno? Kāpēc nevar ļaut dažiem būt Īā ēzelīšiem? Tāpēc, ka visiem jābūt ekstravertiem, cīruļiem un sangviniķiem? Nē, tas cilvēkiem ar galvas smadzeņu pozitīviņu prātā nenāk. Viņus tas arī īpaši neinteresē. Ko viņi grib - tas ir visai pasaulei pastāstīt, ka VIŅAI izdevās. Viņa ir iemācījusies būt laimīga. Un KĀ viņai izdevās. In Beifall untergehen.

Un tas ir tas pats, par ko ir visas grāmatas no sērijas 'Kā nopelnīt miljonu'. A nekā. Vai nu tu izdomāsi savu veidu un nopelnīsi, vai nu neizdomāsi. Konkrētas pamācības šeit īsti nav, bet tie visi padomi 'paraugies uz situāciju no otrās puses' un 'izdomā kārtīgi, ko tu gribi, un strādā pie tā', 'izej no komforta zonas' un 'neko nenožēlo!' ir Kapteiņa padomi. 

PS Ok, es pārspīlēju, meitēns foršs, tikai man šādi padomu apkopojumi sen nav aktuāli, tāpēc dažreiz aizkaitina šausmīgi, tāpat kā tie krimiķi un žurnāls Cosmo.

PPS Pretēji šim, šodien ļoti ļoti patika ieraksts par «Оссспади».

Ventspils

Mēnesi atpakaļ, kad vēl biju sveika, vesela un skraidoša, saņaudēju vīru braukt uz Ventspils PPP, Skrien Latvija 3. posmu. Man jau tās idejas aši aust - ieraudzīju, ka pēc skrējiena vakarā ir afterparty akvaparkā un aiziet ņaudēt - paņem pirmdienā brīvdienu, paņem, braucam... Vīrs arī paklausīja mani, paņēma to brīvdienu un mēs aizbraucām.

Tipiskais Latvijas ceļš. Like!

Pats pieteicās pusmaratonam, es - piecītim, galvenokārt tāpēc, ka nevarēju izdomāt, kur likt bērnu uz to skriešanas laiku - stunda likās par daudz. Turklāt, iedomājos, ka pēc stundas skriešanas vēl visu dienu ņemšos ar bērnu, spēlēšos, lēkāšu un ko tik vēl ne, ai... Pietiks ar piecīti, turklāt, vasara, karstums. Uz to brīdi, kad vajadzēja sēsties mašīnā un braukt, laiks sabojājās līdz pašam nevaru: +10 un lietus bez apstājas - īstais laiks papeldēties āra akvaparkā ar ūdens temperatūru +24, turklāt, ka bērns tikko trīs nedēļas puņķojās un klepoja, bet vīrs klepo joprojām. Pati es arī sabojājos un vairs nedrīkstēju skriet. Likās, ka vispār doties Ventspils virzienā pie tādiem apstākļiem ir galīgs idiotisms. Bet mēs esam spītīgi un padoties te neviens netaisās, tāpēc sestdien mēs izbraucām, plānoto plkst 11 vietā, pulksten 12. Nu un kas, bērnu starts jau tikai četros.

Vārdu sakot, 15.45 mēs bijām uz vietas, pametu vīru un mašīnu, lai meklē, kur parkoties, bet pati skrēju reģistrēt Barbaru skrējienam, knapi paspējām. Momentā, kad stāvējām gaidot startu, un vējš centās mūs pacelt gaisā, sapratu, ka neesmu paņēmusi nekādu silto jaku. Un auksto jaku arī ne. Man mugurā joprojām ir vīra dūnu veste, kuru man neatradās laika mājās novilkt. Mašīnā vēl bija vilnas jaka, kurā biju plānojusi gulēt. Pavilku to apakšā, kapuci uzstucīju galvā un sapratu, ka tādā tuntulī arī pavadīšu abas dienas, jo laiks Ventspilī stipri atšķiras no laika Ogrē. Īpaši vējš ir nekaunīgs.

Bērns startēja ļoti spēcīgi, un es aiztipināju (vairs nevar teikt aiznesos) uz finišu, gaidīt viņus. Un tā, finišēja visi, atskaitot Barbaru - viņa parādījās tikai pēc kādas minūtes, kad finišēja visi. Vīrs teica, ka 150 metrus pēc spēcīgā starta viņai iedūra sānā, un tad viņi stāvēja, tad lēnām gāja, tad atkal stāvēja. 

Niknais starts

Lietus-2

Spēcīgu izbrīnu rada manī cilvēki, kura saka 'gribēju braukt tur un tur, bet sola lietu... tagad nezinu". Kamon. Mēs dzīvojam tādu laikapstākļu zemē, ko tad tagad, ārā neiesi? Savulaik domāju, ka mums vispār ārkārtīgi veicas ar laiciņu, kad dodamies uz dažādām izklaidēm, bet kopš tas viss ir tik intensīvi... nu nezinu, gadās trāpīt zem stihijas.

Impact Fest

Slapjais kaķis

Stipro skrējiens

Cēsu rogainings

Es tā kā drīzāk par pretējo uztrauktos... kad ir par karstu.

Viens no pieciem dzimumiem-438

Es lasu modes un stila jautājumiem veltītas komūnas, to visi zina. Ļoti interesanti tur mēdz būt. 

Piemēram, šodien viena meitene stāsta, ko darīt apaļīgām meitenēm, lai vasaras karstumā starp stilbiem ādu nenoberztu. Vienkārši neitrāli piedāvā risinājumus. Ir šortiņi, ir visādi pūderi-līdzekļi, ir tādas tā kā zeķu maliņas. man tas nav aktuāli, bet es esmu ziņkārīga, degunu iebāžu visur. Turklāt, es labi zinu, kas būs komentāros. Un tur būs miljons komentētāju, kuri teiks: "Un man tas vai tas NEPALĪDZ!!!! man ir tik maiga āda/jums ir tik debīli līdzekļi, ka man nekas-nekas nepalīdz. Ak". Te man ir Dzīvespriecīgā Murmuļa cienīgs piedāvājums - ja tev nu galīgi nekas nepalīdz nenoberzt stilbus, uztaisi sev tādus stilbus, lai viņi neberžas. Nu, apkārtmērā 10 cm mazākus. Bet šo padomu es nemaz negribu izteikt pat pie sevis slepenajā blodziņā, kur nu vēl komentāros, jo, pirmkārt, tas ir rupji un stulbi, otrkārt, uzzināsi vēl miljons iemeslu, kāpēc konkrētā tante nespēj notievēt nekādā gadījumā. 

Bet cik lielam lepnuma iemeslu trūkumam ir jābūt, ka tev būtu jālielās ar to, ka tev kaut kur āda beržas un ka šorti/pūderi tev nelīdz? Tiešām tev nav nekā labāka, ar ko lepoties? Viņas nemeklē risinājumu problēmai, viņas vicina karogu "Man nepalīdz, whatchagonnado!" Ko viņas ar to grib teikt?  Grib, lai visi novērtē, cik ļoti īpašas un maigas fejas viņas ir, ka saskarsme ar rupjo apkārtējo pasauli viņas tā ievaino? Jo nu diez vai to var uzskatīt par konstruktīvu komentāru pie ieraksta, kur vienkārši uzskaita tirgū esošos līdzekļus. 

Un pie timbuktoo - duāls zina - komentāros ganās sieviete-katastrofa. Tur viņa apraksta savu pieredzi pie jebkāda temata. Lūk, daži graudi: neatvērts logs birojā viņai beidzas ar stenokardijas lēkmi, trenažieru zāles apmeklējumi ar spēku izsīkumu un sieviešu lietu pārtrūkšanu, medmāsiņas kļūda - ar komu, krūšturi visi slīd nost, apavi berž un sports pret depresiju nelīdz - tikai smagā gala medicīniskā artilērija. Lūk tā ir īsta feja! 

Atgādina bišku viktoriāņu laika pastāstiņus par to, kā sievietes bija tik trauslas un vārīgas un gāzās ģībonī pie katra sīkuma. 

Šīpavasara peldēšanas kopsavilkums

Zem kata visi rezultāti, video un mazi pastāstiņi

Nordea Riga 2014

Iepriekšējā dienā jaunie atbalstītāji atstāja zīmīti uz dēļa:

Vīrs skrēja pusmaratonu, bet es desmitnieku un solīju, ka, ja laikapstākļi netraucēs, noskriešu stundā.

Traucēja gan, jo tieši uz 10km skrējienu saule, kas bija visus piemānījusi, izlīda no mākoņiem un sabojāja man visu skrējienu. Pie pirmā pagrieziena, uz Hanzas ielu, kur bija mazliet vairāk par kilometru, es sapratu, ka esmu nosvīdusi, kaut arī vēl iesildījos. Un man svīšana mēdz sākties kilometra pēc 3.-4. Jā. Tālāk arī bija ļoti saulaini, bet tomēr, lūk!

Apakšējais ir vīra rezultāts pusmaratonā. Augšējais, saprotams, manējais. Es solīju - es izdarīju.

Bilžu man nav, jo to, kurš visvairāk dzenās pakaļ bildēm, neviens nefočē. Tā kā paldies bērnam par to, ka nobildēja mani brīdī, kad es nebiju tam morāli gatava. Tagad tā ir mana vienīgā bilde no pasākuma.

Vīrs gaidīja mani ar kameru pie Rātslaukuma, pat atrada ļoti labu vietu, bet neatpazina. Tā kā, labi vien, ka nav bilžu, kurās mani savējie nepazīst! Kur es ar koši sarkanu seju un mēli uz pleca šķībi skrienu pēdējo kilometru un ar roku pieturu numuru uz vēdera, jo tas krīt nost. 

Ko vēl piebilst: 

- ja dzeltenais ģīmis skatās virsū, ņem līdzi to savu ūdeni. Es to izdarīju un biju ļoti apmierināta: dzēru, kad gribējās, nevis pusotru km pēc starta, tad vēl pēc pusotra km un tad divi gari gabali sausajā. Arī apstāties nenācās un aplaistījos no sirds.

- pasākums ļoti skaists un ļoti labi organizēts. Nākamreiz izņemšu to Ramštainu no ausīm, lai vismaz dzirdētu, ko organizatori ir sarūpējuši, vienalga karstumā pat mūzika kaitina.

- ja sanāks skriet desmitnieku vēsumā, varu mēģināt solīt paskriet zem stundas.

Post-Ramm sapnis

Maijs, pavasara telefona foto

Sametīšu visu čupu ar gadījuma bildēm par pavasari.

Veloeko pārņēmuši pilsētu:

Tur augšā ir putns, zinājāt?

Ikdiena: brokastis

Ikdiena: darbs un kaķi

Laime

Ne jau vienmēr laime ir darbā, padomāju es periodos, kad man darbs liekas apnicīga padarīšana, kas novērš uzmanību no interesantākām nodarbēm, bet citi tajā brīdī savā darbā pazūd ar galvu un atklāti ar to lepojas. Jā, man tad uznāk nepilnvērtības lēkme un aizdomas, kas es nemīlu savu darbu un 21. gadsimta pavēles tendence mudina steidzami pamest visu un skriet meklēt sevi. Nē, es nedomāju mainīt darbu, un es to mīlu. Bet es labi atceros, ka visās attiecībās, arī attiecībās ar darbu, ir panīkuma brīži. Un laime šobrīd ir citur. Kur?

- sportā

- mūzikā

- bērnos

- kaķos

- draugos

- laiskās vientulības brīžos kuros man piedien nodarboties ar darbu!)  

Ievērojiet, šeit nav ne šmotku un iepirkšanās, ne dārza un mājas (kaut arī, ir sava laime tīrā istabā ar izmazgātiem logiem), ne darba, ne ēdiena, ne, tur, alkohola, bet ja būtu, arī tas būtu ok. Interesanti, 21. gadsimta tendence 'ātri meklē sevi!' iesaka pamest arī visu pārējo, kas vienā brīdī tevi neaizrauj pilnībā? Piemēram, ja tevi neaizrauj bērnu audzināšana, bet aizrauj iedzeršana? Es nekur neesmu lasījusi skaļos iedvesmas traktātus par to, 'kā es pametu ģimeni, lai atrastu sevi zaļā pūķa kompānijā', neskatoties uz to, ka tas nav visai nepopulārs risinājums. 

Jā, sāku tik iedvesmojoši, bet beidzu ar 'mudīt, tu'? Kā parasti. Duālam varētu patikt.