Aleutie

Kaut kā man izskatās, ka arvien vairāk cilvēku krīzes laikos sāk vismaz nodarboties ar to, kas pašiem patīk. Vēl viena apburoša tīkla kaimiņine ir pametusi apnikušo darbu un tagad zīmē uz nebēdu. Protams, kā jau pienākas, cilvēks uztraucās par gaumes konfliktu - viņas ilgstoši novēroto mākslinieču darbi daudzmaz tiek pārdoti ar vairākiem vienumiem dienā, bet viņai tie neizraisa lielo sajūsmu un vēlmi steidzami nopirkt. Tad jau sanāk, ka citiem tā būs ar viņas darbiem.

Nu, man viņas bildes kā reiz izraisa no bērnības pazīstāmo sajūsmu - smeldzošo piedzīvojuma un mistikas sajūtu, it kā ieskatoties svešā brīnumu pilnā ikdienā, kas liek pasmelties kaut ko savai, kā parasti šķiet, mazliet pliekanai ikdienai. Nākamreiz es tā jūtos, kad 15 gados bezgalīgi klausījos Bjorku, kas manī radīja kaut kādu īpašu pasaules kārtību.

Kas attiecas uz nepārvaramu vēlmi nopirkt, tad bērnistabai es ideālākas dekorācijas vēl neesmu redzējusi.

"Morning after morning... When will the sun come back?"

"Say, this must be a very big herring!" ------------------------- "Wow! This is probably the biggest thing in the World!"

Vakar es speciāli skatījos Bjorkas agrīnos klipus, lai pārliecinātos, ka tā nav (ir) viņa.
So, meet Aleutie.

Viens no pieciem dzimumiem

Pie citas frendlentas meitenes, ne tik patētiskas un daudz subjektīvākas, panesās saruna par tantēm un sievietēm. Vai 30 gadi - tā ir tante? Galu galā tika izsecināts, ka tante ir tā, kura rušinās pa māju, bet sieviete - tā, kura augstpapēžu kurpēs braukā ar kabrioletu. Tante? Sieviete? Bāba? Meitene? Vecene? Dāmīte? Kaut kas ar terminoloģiju nav kārtībā.

Pirms pāris gadiem Konteres slejas komentāros izcēlās diskusija, vai ikdienā nēsāt augstpapēžu kurpes ir sievišķīgi vai maucīgi. Jā, jā, ar divām karojošām nometnēm, apsaukāšanos, apelēšanu pie krievu prostitūtām un vecajām tašām. Burvīga bija diskusija, žel, ka internetā palicis vien oriģinālraksts. Bet šis te "māja vs kabriolets" piedziedājums skan visos sieviešu strīdos jau no tiem gadiem, kad smilšu kastē vissmukāk saģērbto meiteni sāk saukāt par modņicu, bet viņai mamma iemāca atbildēt "un jūs esat bomzenes".

Man vārds "tjoteņka" no dziļas bērnības saistās, ziniet, ar tādu - krāsotām lūpām, kleitā, augstpapēžu kurpēs, smaržu vilni līdzi nesošu - bērnam tāda izraisa kaut ko starp bijību un bailēm. Un smiekliem, ja tādai tantei gadās skriet uz autobusu - viņa skrien tā, kurpēs autās kājeles izmētājot uz sāniem, tikai tantes prot tā skriet.

Un tā ar pīrāgiem mājās, tā tak omīte! Un mamma ir vismīļākā un visgudrākā, viņa daudz lasa, visu zina un iet uz darbu. Bet sieviete... viņas taču visas ir sievietes, nē?

Nu ļoti "gudrais blogs"

Ir tik mulsinoši ir lasīt atklātas glupības no gudriem cilvēkiem, īpaši, kad šīs glupības tiek pasniegtas kā svaiga ideja. Sist bērnus ir slikti, labi ir ar viņiem runāt kā ar līdzīgajiem! Nē, nē, nevis "es ar saviem bērniem runāju kā ar līdzīgajiem", bet "kad ar bērnu dara tā, tad viņš reaģē šitā". Nu, paši izlasiet. Viss būtu skaisti, ja dāmītei vismaz būtu savi bērni. No virtuves jau vienmēr labāk redzams, kā vadīt valsti, vai ne?

Bet es vakar runāju ar pašas bērnu, kurš saka "gribu cepumu". Jūs tiešām domājat, ka divgadnieku ir tik vienkārši novērst no idejas par cepumu, kuru es neplānoju viņam dot? Visi mani gudrie izgājieni pusvārdā tiek pārtraukti ar skaļu brēcienu "Nēeee! Negribu! Gribu cepumu!!!!!" Kaut kā Barjakinas shēma ne pa kādam negrib darboties. Sadot pa dibenu gan arī nav variants - bļaušana būs daudz skaļāka. Tas tikai palīdz izlādēt dusmas, toties vietā nāk tāda vainas sajūta, ka turies tikai. Kāds varbūt interesējas, kā es pati tieku ar to galā? Es tēloju, ka nedzirdu bļaušanu, es arī izrādu savu nepatiku. Mazais cilvēks dusmojas, cik viņam vajag, kamēr jau aiz noguruma ir pierunājams nākt klēpī, nomierināties un aprunāties par notikušo. Tikai tad var novērst viņa uzmanību no nolāpītā cepuma. Tikai tad viņš ir gatavs uzklausīt manus iemeslus un priekšlikumus.

Bet ne par to šobrīd ir runa. Tie, kuriem bērni tomēr ir, pajautā, ja tev pašai nav bērnu, toties ir suns, kāpēc gan tu negribi labāk uzrakstīt par suņu audzināšanas metōdēm. Tad ir jāaizstāvās. Lūk šādi: "Man, varbūt, ir četri bērni, es tikai nevienam nesaku." Nē, nu es arī varu pateikt, ka esmu raķešu dzinēju konstruktors, tikai tad man labāk nerunāt par raķešu dzinējiem. Un vēl "Es zinu, ka pārliecināt cilvēku ar jau izveidojušos viedokli nav manos spēkos, es tikai izsaku viedokli." Fair enough, ja vien viedoklis neizklausītos pēc instrukcijas, bet bloga nosaukums nebūtu "GUDRAIS BLOGS", ibio. "Если не принимать всё написанное здесь всерьёз, для кого же тогда такой умный блог?"- растерянно спросила я в воздух. "Для Ясика,"- ответил мой находчивый двухлетний ребенок. Ясик - енто рыжий такой, усатый-полосатый, на диване лежит.

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kas sevi uztver tik nopietni, savu viedokli izsaka tik pārliecinoši, bet savus blogus sauc tik nozīmīgi, jo - mazākais pārpratums, mazākā kļūda, un viņiem nav kur atkāpties, bet man tieši tajā momentā paliek mokoši neērti par viņiem un viņu publisko kaunu. Humora izjūta un ironija vienmēr ir taciņa, kura ļauj skaisti atkāpties gadījumā, ja gadās publiski uzstāties ar vaļēju bikšu priekšu. Citi to sauc nevis par veselīgu piesardzību, bet par gļēvulību, bet tie parasti ir cilvēki, kuriem "bikšu priekša nekad nav vaļā, izsaukuma zīme".

PS No komentāriem:

Полное совершенство выглядит, как изъян
Невозможно исправить.
Крайняя полнота похожа на полную пустоту.
Нельзя исчерпать.
Великая прямота действует исподволь.
Великий ум облекается в простодушие.
Великая речь нисходит, как заблуждение.
Шагай - победишь холод.
Бездействуй - преодолеешь зной.
(Лао-Цзы)

UPD Es kā parasti esmu daudzvārdīga, bet šeit cilvēks, nezinu vai par to pašu, bet par ko līdzīgu noteikti, izteica visu

pāris vārdos.

Twitter fever digest

- Боголюбов Алексей Петрович -> Aleksejs Bogoļubovs. Tas ir tieši tik, cik es esmu spējīga sevi piespiest iztulkot. I am totally not inspired.

- Man vajadzēja 30 gadus, lai saprastu, ka man nepatīk peldēties. Upēs un ezeros ūdens ir auksts un slapjš. Nevaru pateikt, ka jūrā un baseinā tas ir kaut kādā mērā sausāks, bet katrā ziņā man šķiet, ka mazāk slapjš.

- Sapnis ar kāda dalību pilnībā izmaina manas emocionālās pasaules ainu. Iracionāļa galvā sapņiem ir reāli lielāka nozīme nekā īstenībai. Sapnī mans ex-american boifrends ne bez sekām atlidoja uz Rīgu. Es nemaz neuztvēru kā problēmu to, ka šī garā blondā dāma ir Roberts.

- Bijām pie upes. Tie vecāki ir tik nervozi, viss ko bērni parasti dzird ir "Neej tālu!" un "Nāc ārā!" Un nav mazliet jokaini lietot tādus vārdus kā "ninna", runājot ar 4(!)-gadīgu bērnu?

- Nav nekāds lielais atklājums, bet internets ir ļoti šaurs. Es šeit visus pazīstu. Un visi, ko es pazīstu atsevišķi, ir pazīstami savā starpā. Toties es nepazīstu nevienu no sava vīra pat draugu draugu draugiem.

- Agrāk, vazājoties pa Jūrmalu, es vienmēr blenzu uz vienaudžiem. Ko es novēroju savas brīvības gados - brīvie puiši izskatījās pēc tēviņiem skatē. Brīvās meitenes izskatījās cita par citu karstākas un koptākas. Puiši gatavajos pāros izskatījās nelaimīgi un notrenkāti. Tā vietā, lai blenztu uz skaistiem dibeniem, viņiem tagad ir jāpilda sava regular basis fuck pavēles. Īpaši viņiem ir žēl par to, ka savējā izrādās nepavisam ne labākais piedāvājums ķermeņu tirgū. Meitenes gatavajos pāros ir ļoti vērīgas, jā, jo konkurence ir liela. Tagad es pārsvarā skatos uz bērniem. Nez, ar ko tas varētu būt saistīts?

- Pārdzīvodāma par to, ka vairs nestaigāju, kā to darīju agrāk, es pirmajā dienā aizgāju no Bulduriem līdz Majoru manas bērnības spotam, tad pēc pāris stundām parāvu no Majoriem līdz Lielupei. Otrajā dienā es uzreiz gāju no Lielupes līdz Majoriem, bet tur apgāzos smalkajās smiltīs un sapratu, ka vairs nevaru. Un tas ir labi, jo Jūrmala jāpamet, braucot no Majoru stacijas upes krastā, meditatīvi vērojot vilciena kustību no pašiem Jaundubultiem.

- Es izdzēru jau trīs campari un iešu pēc ceturtā. Kāpēc es agrāk dzēru sarkanvīnu un tad visu atlikušo dienu mocījos ar migrēnu, kāds man var pateikt? Ikdienā campari pa rokai negadās, un es esmu pasākusi dzert kafiju vairākas reizes dienā. Viss ļaunums nāk no tā, ka pīpēt gribās, bet sadūšoties nevaru.

Virtuāli izkaisītā (tribute to Džeina)

Ai, ziniet ko... Es padevos vilinājumam un uzsāku šito moderno tvitera-vītera fišku. Un tad spēj tik čekot blogspotu, LJ, tviterus, draugus un visu pārējo, kas krīt no citiem resursiem. Sajūtos kā vilks, kas mūsu bērnības elektroniskajā spēlītē ķer olas groziņā - ziniet, tajā brīdī, kad no katras laktiņas sāk krist pa trijām reizē.

Vārdu sakot, mums visiem labi pazīstamais draugiem.lv apvieno sevī tviteri, blogu un e-pastu. Bet, nē, to nevarlietotlietotnevar, jo tas nav stilīgi. Katrs, kuram ir kaut mazliet stila izjūtas lieto facebook, klab, twitter un gmail. Go figure. Bet nē, go fuck yourself. Es saprotu tos, kuri fiziski un garīgi dzīvo ārpus LV, bet es gan dzīvoju šeit. Vienīgais, kam es bieži vien paklanos, ir US. Tāpēc manās adresēs parādās tādas galotnes kā yahoo un blogspot. Visam citam man pietiks ar vienu nacionālo apvienojumu, jo katrs stilīgais, kas iesaka nelietot draugiem.lv, pats tur karina visas savas pēdējās aktivitātes. Tāpēc es svītroju ārā tviteri un izmantošu dienasgrāmatu tur, forever.

Vienīgais, kas mani draugos mazliet mulsina, ir tā pietuvinātība reālai dzīvei. Ja blogspotā, LJ un citos resursos man nav problēmu sekot nepazīstamiem cilvēkiem un pieņemt viņu sekošanu, tad lūk, kaut gan vairumā gadījumu es viegli izdibinu svešinieku intereses saknes un ceļus, draugos viņu interese man ne vienmēr šķiet patīkama. Kur nu vēl es uzmāktos viņiem pati! Bet tas, droši vien, ir tikai ieraduma jautājums. Es pateicu.

Смешарики

Šie te Krievijā jau sen ir top populāri. Nu, kad jau man pa rokai ir bērns, es arī sev novilku. Ar pirmo es paraustīju plecus, ar otro ieinteresējos, ar trešo nolēmu, ka bērniem - ok. Ar ceturto man gandrīz vai patika. Ar nākamo man likās, ka dziesmu izpilda Šnurs no Ļeņingradas. Respect.



Pēc tam es tusējos virtuvē, bet vīrs ar bērnu skatījās. Es sadzirdēju kaut kādu traki ugunīgu sambu, Bītlus, Rammstein... bitīt matos, kas tur notiek? Protams, viss muzikālais pavadijums nav oriģināls, bet ir tāda stilizācija par bītliem, ramštainiem, šnuriem un citiem, bet tas arī padara saundtreku izcilu. Un tas vēl nav viss - šīs multenes ir piebāztas ar tādu fona informācijas daudzumu, ka bērnam veidojas vismaz pamats, uz kā klāt turpmākās zināšanas. Ziniet, kad tu kaut ko sadzirdi un ieinteresējies, jo tu jau esi to dzirdējis multenē, kas tev ļoti patīk. Es zinu par ko runāju, tieši tādā veidā es angleni iemācījos! Starp citu, šīm multenēm nepiemīt ierastā arī pamācošā nots, tā vietā ir smalka ironija. Un humora izjūta bērnos ir jāaudzina. Der absolūti visiem vecumiem, visiem steidzami skatīties un rādīt bērniem!

Šo epizodi skatoties, pat muti vienā brīdī aizmirsu aizvērt.

Jūlijs

Gandrīz aizmirsu. Tā kā tā tiešām ir vasara, TV ir atkārtojumu laiks un darba nav daudz, es šomēnes pavisam esmu izsitusies no spēkiem rakstīt šeit. Toties radiostacijās dažas dziesmas ir nākušas klāt. Tieši tās, kuras man pietrūka.

Pērles-3 Dirty

Tā kā life got me, un man būtu jāstrādā, vēl mazliet par darbu. Viens cilvēks te internetā iesaka vārdus, vārdu salikumus, izteicienus un citu drazu, ko vajadzētu izmest no teksta, lai to uzlabotu. Man tas ir oi cik aktuāli.

"Tоржественно запрещаю себе следующие слова: изысканный роскошный невероятный удивительный великолепный отличный превосходный изящный". Всё заменяется на >>охуенный<<.

Mani šajā kantorī ilgi atcerēsies.

UPD

Šodien, mērojot ierastos 55 kilometrus starp Imantu un Ogri, man tikpat ka darba ietvaros iztulkojās brīnišķigais Samantas no SATC izteiciens: "Bad guys can screw you and good guys can screw you. And the rest don't know how to screw you." Nenormatīvā krievu leksika. >>Равно тебя может наебать и плохой, и хороший парень. А все остальные вообще не знают, как тебя ебать.<< Un beidziet jau, cilvēki, braukt virsū tulkiem, kas netulko filmas tā, kā tajās runā. Angļu valodā neķītrības skan daudz politkorektāk un nevainīgāk nekā jebkurā citā valodā. Visiem jau nav atļauts būt Gobļiniem.

Vieglā valodniecība

Pārrunās uz manu aktuālo vietu man uzdeva loģisku jautājumu "no kurienes jums ir angļu valodas zināšanas?" Godīgi sakot, velns viņu zina! Pati pielipa, kā bērnam smilškastē pielīp citu bērnu vārdiņi. Skolā man to sāka pasniegt 9.klasē, bet es jau tad runāju angliski. Bērnībā man bija lielā angļu-krievu vārdnīca, kuru es tā, starp citu, lasīju. Vēlāk bija viena skolas līmeņa anglenes mācību grāmata, ko es vairākas reizes izlasīju no vāka līdz vākam un katru angļu valodā doto gramatikas piemēru modificēju sev atbilstošā tematā. Sanāca viens vienīgs pusaudžu līmeņa sekss un rokenrols.

Mana moderno valodu izglītība turpinājās līdz ar visvisādiem dziesmu tekstiem un pašas ziņkārību. Sarunvaloda pieslīpējās komunicējot ar priekšnieku-islandieti. Un tad bija internets, čats un amerikāņu angļu valoda. Tā ir mana vismīļākā valoda vēl joprojām - bezkaunīga un veikla, intīma un iejūtīga, kompakta un neobligāta. Man tieši laikā, nekur nespiež. Divu gadu laikā es iemācījos vairāk nekā visa mūža garumā. Tāpēc šobrīd es snobiski smīkņāju par tulkotājiem, kuri pat ar multitrana palīdzību ne vienmēr ir spējīgi izlobīt jēgu no vārdu salikumiem 'booty call', 'give head' vai 'golden shower'. Nē, nē, es tur ne tikai neķītrības samācījos, bet arī dažas veiklas gramatiskās formas, prievārdus un saikļus. Tomēr, atšķirībā no runāšanas, lasīt nopietnus tekstus angliski man vēl bija grūti. Viegli palika tikai tagad, kad jau pusgadu es to daru vairākas reizes nedēļā.

Bet ir vēl viens veids kā ieslīpēt valodu. Skatīties filmas. Vai, labāk, filmu. Oriģinālvalodā, tik ilgi, kamēr izruna, sintakse un iedzimtie izteicietni ieaug tevī. Es daudzas reizes esmu redzējusi visas Seksa un lielpilsētas sezonas, kas tikai vairoja manas valodas zināšanu specifiku. Vakar man no torenta nejauši pa otrai kārtai iekrita filma 'Vieglā uzvedība'. Es jau to biju redzējusi dublētu un paliku ne pārāk apmierināta. Iemetu aci jaunielādētajā kopijā un sapratu, ka tur tulkojums ir cits. Labāks. Voice talent aka ierunātāja balss gan dažreiz nejauki iespiedzās. Nav pilnības pasaulē.

Tā kā šī filma arī ir tas, ko man dakteris izrakstīja, es iešu uz kino, kad tā būs uz ekrāniem, un novērtēšu to, ka pie mums filmas demonstrē nevis dublētas, bet oriģinālvalodā ar subtitriem. Tos es paspēju izlasīt abās valodās. Natālija Gribešoka, kuras vārds parādās pēc katras filmas mūsu kinoteāros, iedveš man patiesi lielu cieņu. Vēl lielāku cieņu iedveš viņas neredzamie redaktori. Jā, tas būs labs pamats, lai pēc tam paturētu filmu kolekcijā jau tikai angliski un nepazaudēt no tās nevienu vārdu.

A, recenzija. By Barkis, who else.

Nu, un filmas fragments. Smejos katru reizi.

Kārtīgi bēniņi-2 Get a life

мне давно интересно. вот люди, которые геймерам, ролевикам, сериал-аддиктам, музыкальным фанатам и пр. говорят get a life - они что имеют в виду под life? чем таким более стоящим они занимаются, что ради этого стоит бросать halo 3 или the big bang theory?

Ahaha. Plus komentāri.

Citreiz get a life pieņem pavisam marasmātiskas formas. Pāris gadus atpakaļ skatījos filmu Sliver. Tur mājas īpašniekam bija tāds labs ieradums vērot visu savu īrnieku privāto dzīvi caur kamerām. Viņa mīļākās pēdējā frāze pirms iziet laukā pa durvīm bija tieši šī. Ziniet, viņi abi tur tā drātējās un gaiņāja manjaku pa trepēm, ka es nevaru iedomāties, ko vēl no tās reālās dzīves var vēlēties.

Music: PF Project, Choose life

Manieres

Sargies, aksesuāri!

Biju lielpilsētā, daudz skatījos apkārt.

Ir viena lieta, par kuru fano lērums sieviešu. Kurpes. Viņas fano, pērk, ģērbj, saskaņo un spīdzina pašas sevi. Un kā spīdzina! Un kādēļ? Kurpes ir tieši tas, kas var sabojāt visu ansambli un pat ne ar to, ka tās nav pieskaņotas visam pārejam, par to es pat runāt negribu. Es gribu runāt par to, ka tik daudz kā papēži atšķir pašpietiekamu un stilīgu meiteni no overdressed. Jā, es zināmā mērā esmu manjaks. Man rokassprādze sasaucās ar somu, soma ar biksēm, bikses ar kleitu (jā, jā!), kleita ar auskariem, bet noslēgt šo riņķi un saskaņot somu ar apaviem es negribu, jo tieši tas pārāk pievērsīs uzmanību visai saskaņotībai un mēģinās pavēstīt to, kā nav. Jo es tomēr neesmu manjaks, vienkārši atsevišķi apģērba gabali manā garderobē ir saauguši viens ar otru, tie nevar neuzrunāt viens otru. Neviens taču nerunā par labās acs pieskaņotību kreisajai. Tāpēc es labāk tā, iešļūcenēs...



Bet kopā ar mani mikriņā brauca viena izcila saskaņotāja. Viņai mugurā bija skaista kleita, skaista šalle, skaista soma, skaista sprādze skastos matos, skaistas brilles un pa virsu visam skaistas kurpes. Jā, vēstījums pasaulei ir tieši tāds - man ir kleita!man ir kurpes!man ir brilles... Okay, so you're a rocket scientist? That don't impress me much.

Tieši tāpēc, un vēl ērtības dēļ, kurpes es velku tikai uz balli. Kad man mugurā ir tikai kleita. Tikai. To pašu es daru ar smaržām - šīs divas nianses, kas izsenis tiek turētas par galvenajām sievišķības pazīmēm, nevar sadzīvot ar visu pārējo manu aksesuāru orģiju. Kad tur piedalās brilles, kurpēm vietas vairs nav. It sevišķi jo manuprāt sievišķība ir vieglā gaitā un apģērbā, kas mugurā izskatās pēc otrās ādas.

Atgriezīšos pie bikšu-svārku kombinācijas. Es atceros 98. gada modi, kad pa virsu biksēm un pat džinsiem vilka īsus svārciņus. Tas bija tikai mazliet labāk par šitā sviesta uzplaukumu šogad.

Nezinu kāds šī apģērba gabala valkātājām ir messidž, bet es lasu tikai "karsti, gribas uzvilkt svārkus, bet man šķiet, ka manas kājas ir par tizlu". Tas manās acīs nav nekāds bikšu/svārku salikums.

Toties šis ir.


Uz ielas es arī redzēju ko līdzīgu. Tās apenes ne, kā to balto apakšveļu sauc, tās mežģīņotā mala rēgojās tikai centimetrus piecpadsmit no sīkajās puķītēs rotāto svārku apakšas. Viennozīmīgs jā. Sīkā man arī nereti zīmējās džinsos un trikotāžas kleitiņā. Es pati nēsāju platas linu bikses garumā mazliet virs potītes kopā ar šauru linu kleitu garumā plaukstu virs ceļa. Es domāju, ka bikšu/svārku kombinācija man kaut ko atgādina... Kā tik ne šo te...



Un, ak jā, brilles. Tā izskatās eurotrash pēc tam, kad es izvēlējos stikliem vajadzīgo krāsu un briļļu meistars ir pielicis savu roku.
-2 un -3 atbilstoši. Lēnām, bet progresē.

Woman of action

Labi, lietussarga man nav, mājās es netieku, tā kā parakstīšu kaut ko jums par prieku. Paturpināsim to aicinājumu tematu.

Uz katru lepnu "tu man pusgadu nezvanīji" vienmēr var atbildēt, ka "arī tu nezvanīji". Un arī nekad neuzzināt īsto iemeslu.

Reiz, kad man bija 18, es vienā krogā nomakšķerēju ideālu džeku. Vārdu trūkst, lai pateiktu kā man viņš iepatikās. Mēs lieliski izklaidējāmies turpat krogā, tad pie viņa - viss, vienkārši viss kliedza pēc tā gadījuma, kad tas ir no pirmā acs uzmetiena un uz ilgu laiku. Un abpusēji. Maza dzīve vienas nakts garumā. Bet nākamajā dienā, kad pienāca laiks atvadīties, man bija tik sāpīgi pieļaut kaut mazāko iespēju, ka viņš varētu domāt savādāk... ka uz viņa jautājumu es atbildēju: "Protams, telefonu es tev iedošu. Procesa pēc." Viņš nesaprata kāda tāda "procesa pēc". "Tāpat jau nezvanīsi, vai ne?" Viņš nekad nepiezvanīja. Es tiešām ļoti pārdzīvoju.

Trīs mēnešus vēlāk es satiku viņu Pulkvedī. Bija ļoti neveikli, tāpēc viņš piedāvāja iet dejot, bet tā, ne īpaši uzstājīgi. Negribēdama atsaukties uz "aicinājumiem", es atburkšķēju mūsu ar draudzeni tekošo joku, ko lietojām pret visādiem uzlūdzējiem: "Desmit lati." Ouch.

Pēc četriem gadiem viņš uzradās kazino, kur es inspektora krēslā izrādīju savas kājas. Es neko nesamelošu, kad pateikšu, ka bija vēl neveiklāk kā toreiz Pulkvedī. Viss jau bija savādāk, un nevienam no mums nebija vietas otra dzīvē. Un abiem bija žēl. Es atgādināju, ka viņš tā arī nekad nepiezvanīja. "Bet tu man skaidri pateici atšūties". Priekškars.

Patiesībā ta ir tieši zemā pašnovērtējuma problēma. Tagad es saprotu, ka, ja cilvēks jautā "vai tu visiem, kas uzaicina, brauc līdzi?", tas ne vienmēr nozīmē "tu esi vieglas uzvedības meitene". Citreiz viņš tikai grib uzzināt vai kaut mazliet atšķiras no pārējiem džekiem, kas vijas tev apkārt. Un tagad es zinu, ka pareizā atbilde bija un ir "nē, tu esi vienīgais".

PS Es gan domāju, ka mums tāpat nesanāktu nekas vairāk par parasto bailuļu sviestu. Tomēr, es vairāk cienu vīriešus, kuri, ja meitene tiešām patīk, zvanīs. Zvanīs, pat ja skaidri pateica atšūties. Šeit tikai ir jāprot noturēt robežu starp nelielu uzdrīkstēšanos un domāšanu, ka jebkurš sievietes 'nē' ir maskēts 'jā'.

Vecums nenāk trīs

Viena meitene, ko es labprāt lasu, šodien pūkojās par uzspēlētu apjautāšanos par draugu darīšanām. Nu kāpēc gan būtu jājautā vai tev ir atrisinājusies situācija, kura, pats zini, uz šo brīdi nu nekādā veidā nav varējusi atrisināties. Vai tā ir induļģence sev pašam - kāds es balts un pūkains un rūpējos par draugu, vai sava baltuma un pūkainības izrādīšana tam pašam draugam.

Yep, kad man bija mazliet pāri divdesmit es par to arī spļāvu uguni, tiesa. Bet tad es kaut kad paspēju iepazīties ar mmmm.... es teiktu, pieklājību. Jo es noteikti apjautātos, pat ja zinātu, ka jautājuma subjekts nevarēja būt atrisinājies. Pirmkārt, eu, bet ja nu tiešām ir? Otrkārt, jā, es pasvītroti izrādu savu interesi, un no tā, ka es to izrādu, tā nav mazāk patiesa. Šāds jautājums no jebkā - no svešinieka, no drauga, no partnera - tagad mani neizbesītu. Toties traki izbesī cilvēki, pat tuvākie, pat tie, ar kuriem es esmu viens vesels, kas nez kāpēc iedomājas, ka man ir jāatceras katrs sīkums iz viņu dzīves un jāatceras, kurā tieši brīdī par to drīkst apjautāties. Tagad šādas prasības saucu nevis par tuvas draudzības, nevis par kopā saaugšanas rādītāju, bet par klaju egocentrismu, un cieņas pret citu cilvēku laiku un vietu viņa bēniņos trūkumu.

Ja tu esi man draugs, tad man ir tiesības šo to piemirst. Tev ir tiesības šo to piemirst. Es nebeigšu ar tevi komunicēt, ja tu aizmirsīsi, kurā datumā es iešu pie ārsta un uzzināšu diagnozi. Pat ja aizmirsīsi apsveikt mani dzimšanas dienā. To visu es tev pati pastāstīšu un atgādināšu. Toties, ja tu man esi draugs un sauc manu bijušo amerikāņu boifrendu par memberu, neatkarīgi no tā, kur es ar viņu iepazinos; ja tu jautā, cik naudas viņš uz mani ir iztērējis; vai es neuztraucos, ka manam vīram varētu patikt viņa kolēģes dibens, es noteikti uzlūkošu tevi ar aizdomām, jo tik daudz tev vajadzētu par mani zināt. Kaut gan ne, arī tad es tikai izbrīnīšos un novērtēšu tavas pasaules šaurību, tas arī viss.

Patiesībā, sākumā es to pieklājību gribēju nosaukt par taktiskumu, bet tā nav taisnība. Takstisks cilvēks sapratīs, ka šim te viņa draugam, kas mēdz apvainoties, pieklājības jautājumus uzdot nedrīkst. Atšķirībā no pieklājības, taktiskums ir iedzimts. Un man tas nepiemīt, man piemīt tolerance.

PS Es vēl neesmu pat pietiekami pietuvojusies savai trīsdesmitajai dzimenei, bet mani plīvojošiem matiem ienesa šajā vecuma kategorijā un iespieda tik spēcīgi, ka elpa aprāvās. Spriežot pēc "vecums nenāk viens" temata stāstu daudzuma, man galīgi ir trīsdesmitgadnieces krīze. Un tas ir ļoti patīkami, jo es arvien tuvojos savam ideālajam vecumam - 60.

Randiņš

Šonakt pusčetros naktī mājās satiku vīru. Viņš cēlās uz darbu. Es kā reiz gāju gulēt.