Stūrakmeņu navigators

Es saprotu, ka ne visi tiek līdzi tam, kādā iracionālā kārtībā es pielieku ierakstiem tegus (vēl pazīstāmi kā tags, labels, marķieri un - man bloga labajā pusē - stūrakmeņi).

Tāpēc tagad tur, labajā maliņā, kopā ar visādiem faktiem, ir arī asociatīvais stūrakmeņu navigators - kāpēc es veidoju marķieru vai tegu nosaukumus tādus, kādi viņi ir, un ko es zem tiem apvienoju.

Šis ieraksts nāk bez tega, jo zirgs, krēsls, 28.

29.05. Bādciema piedzīvojumi

Visu laiku man pietrūkst piedzīvojumu - ar parasto orientēšanos un apmaldīšanos mežā man īpaši nepietiek, tāpēc, ieraugot piedzīvojumu sacīkstes Magnētā, es biju starā. Laivas, virves, purvs, peldēšana - viss, ko var gribēt cilvēks ar nemanāmu, bet patiesu īlenu vienā vietā.

Šoreiz paredzēts bija virves-orientēšanās-purva trekings.

Nu, pa purvu mēs kaut kad jau dabūjām paskriet. Tā kā es rēķinājos, ka kājas būs slapjas. Nu, līdz celim. Nu ko. Solītais lietus mani mulsināja vairāk, es až lietusmēteļus sagatavoju, lai nesamirktu.

Sākās viss ar virvēm, kuras, es biju domājusi, būs horizontālas - nu kaut kā tā. Pirmais kontrolpunkts bija kokā, 15 metru augstumā. Ņem un kāp. Spēka mums izrādījās abiem nepietiekami. Es neteiktu, ka esmu vispār spējīga pievilkties, bet uzkāpjot tur pāris metrus, rokas es vispār vairs nejutu. Vīrs gan to uztvera kā personīgo apvainojumu un nolēma trenēties, lai nākamreiz uzkāptu gan. Un man teica, lai es nepriecājos - arī ja būtu horizontālas, tas nav īpaši vieglāk kā uzkāpt 15 metru augstumā.

Un tad devāmies mēs uz purvu. Ievērtējiet to kartē. 62. un 63. punkti bija cienījams pārpuvots mežs - līdz celim ūdenī. Nu, to es arī gaidīju, bet mazuma sajūta bija. Mums līdzi maldījās vēl viens pārītis - meituks rikšoja pa ūdeni ar vārdiem "nē, nu forši!". Vēlāk es dzirdēju priekšā no purva tikai šausmu (vai prieka) (vai pārsteiguma) pilnus spiedzienus.

Pie 66. punkta mēs bridām ūdenī jau līdz dibenam. Tad es redzēju, kā paslīdēja vīrs un ielikās ūdenī visā garumā. Pēc pāris minūtēm peldsezonu atklāju arī es. Un tas pat attāli nebija gals. Nu, brienot pusstundu līdz krūtīm ūdenī ne gluži vissiltākajā vakarā maija beigās un kaujoties ar lerumiem odu, vienalga ātri pierodi. Kad pēc minūtēm 15 mēs izkāpām krastā, tad gan es sajūtos ļoti dzīva. Un ļoti stulba. Un ļoti slapja. Kur tik tā mazuma sajūta palika! Man bija pat nodevīga doma laisties lapās mājās. Bet vīrs domāja savādāk - divi gari (ar atvieglotu - kā viņi saka - navigāciju) posmi - SKRIEŠUS!

Nezinu, ko domā rīkotāji, lietainā dienā piedzīvojumu sacīkstēm piedāvājot maršrutu zīmēt ar flomīti. Es savu karti izmazgāju purvā, un tā palika nevainīgi tīra. Kompasu mēs arī atstājām purvā, un nejautājiet, kā manam vīram tas izdevās. Pat saules nebija!!!

Bet, kā nebrīnies, ar sauli, karti un kompasu mēs Bumbukalnā pazaudējām paši sevi, bet šeit mierīgi un bez problēmām izgājām visu distanci. Es gan esmu mazliet lēna, jo tikai pie 49. punkta sapratu, kas tur rēgojas aiz kokiem. Jūra taču! Un pasākums palika divtik patīkams. Pie pēdējiem kontrolpunktiem sāka līt - mož lietusmēteli uzvilkt? ...izmirkšu vēl!

Pašā galā mūs gaidīja garšīgākā zupa šajā sezonā (vo, tās ir tīras bērnības atmiņas - sviestmaizes un fanta mežā, vai nu šoreiz cita gastronomiskā izvēle) - kā gan citādi var garšot karsts šķidrums astoņos vakarā pilnīgi slapjās drēbēs ar perspektīvu zem lietus iet atpakaļ uz purvu meklēt pazaudēto nomāto kompasu. To mēs arī neatradām. It kā tā būtu liela bēda mūsu budžetam - lieki 16Ls, bet citādi - jautāju es vīram - ja tev, teiksim, darbā organizētu braucienu? 30 lati no ģimenes - purvā līdīsim, skriesim pa mežu, kokā kāpsim - tu maksātu? Mierīgi,- atbildēja vīrs, un bēdu vairs nebija.

Statoils, kafija, cigarete, žēl tikai, ka nepaspēju atklāt peldēšanās sezonu jūrā. Dzīve!

Tagad es gribu saārstēt purvā iegūtos zilumus (zemūdens celmi!) un galīgi braukšu vēl! Žēl, ka nesānāk aizbraukt uz visām kārtām. 

Don't fuck for friendship, love for it

Kaut kad tagad man vajadzētu izdarīt secinājumu "nevajag draudzēties ar vīriešiem, kas tevī ir iemīlējušies". Bet nē, tādus secinājumus es nedarīšu. Pat ja cilvēks ir aizrāvies, viņš nav mazāk patiess. Tieši otrādi, vairāk. Un es arī neesmu mazāk patiesa, tieši otrādi - vairāk. Es vispār esmu ļoti maiga, iecietīga un visatvērtāka pret tiem, kas pret mani izturas ar neviltotu sajūsmu.

Sieviete, vīrietis, kāda atšķirība! 15 gadu vecumā es draudzējos ar meiteni, kura bija manī iemīlējusies, un kas? Tas viņai palīdzēja mani redzēt un pieņemt tādu, kāda es esmu. Un tas parasti palīdz man pienākt tuvāk tam cilvēkam, ja es jau iepriekš esmu ievērojusi, jo pašai man tas ir šausmīgi grūti! Vai iepazīties ar viņu, ja nebiju ievērojusi. Nu jā, es parasti esmu līderis attiecībās, un velku visu segu uz sevi. Un arī visu vezumu uz sevis, te neko nepadarīsi, jo es esmu tas tur - jaunais gudrinieks, cilvēks, kurš ir jau piedzimis kā viszinošs večuks.

Starp citu, neviens no džekiem, kuros es biju ieķērusies, nekad neļāva man uzturēties savā tuvumā jebkādā lomā - ja viņš negrib ar mani visu, tad nedos pavisam neko. Un katru reizi mēs abi ļoti daudz esam zaudējuši. Sakiet godīgi, jums vienkārši nebija laika ķēpāties. Nebija prasmes ar mani komunicēt, nebaidoties, ka es kļūšu uzbāzīga. Nebija drosmes nenovērsties no svešām jutām, uz kurām tu nevari atbildēt vispārpieņemtā veidā, un atbildēt uz tām kaut kā citādāk.

Draudzība, mīlestība - kāda atšķirība! Tās abas ir attiecības. Viņas abas sāp, kad nelīmējas kopā! Es ļoti mīlu savu vīru, viņš ir mans labākais draugs. Mans duāls ir mans labākais draugs, es viņu ļoti mīlu. Kāda atšķirība? Kas tā par mīlestību, ja jūs neesat sazvērnieki? Kas tā par draudzību, ja jūs neieaugat viens otra dvēselē? Sieviete, vīrietis... kāda starpība!

PS Un te ir viena skaista dziesma visiem, kam šobrīd ir emocionālas berzes. Vai nu, uz nākotni.

Said woman take it slow, things will be just fine
You and I'll just use just a little patience
Said sugar take the time 'cause the lights they shine so bright
'Cause you and I've got what it takes to make it

Maijs, digest

Šomēnes es centos būt atturīgāka, tāpēc man tika viena pati brūnpelēka jaķele ar neapstrādātām šuvēm un strīpainu kapuci.

Tāpēc nāksies rakstīt par ko pagadās.

Darba pārtraukumos es izeju dārzā, apguļos uz zaļā guļamā, sildu saulē pēdas un muguru, blenžu uz pienenēm un intensīvi domāju: biroja darbiniekiem staigāšana basām kājām dārzā darbdienas vidū nav pieejama. Un tad aizmiegu. Tas mani viegli samierina ar faktu, ka bankā, kurai mēs maksājam kredītu par maniem izgājieniem zālītē, izmanto īpaša veida matemātiku: ja eiribors uzkārj par 4%, tad mūsu maksājums palielinās par 400 latiem, bet ja nokāpj par 4%, tad samazinās knapi par 100! Nu godavārds! Tā kā, ja paveiksies, mēs tagad kredītā maksāsim 500 latus, nevis 600. Ja paveiksies.

Bērnam ir 5 gadu krīze (jā, tiem bērniem vienmēr ir krīze, kaut gan, it kā pieaugušajiem būtu citādāk!), tāpēc visu laiku ir jākauc un jāskandalē. Skandalēt es arī protu (iespējams, daļēji tāpēc arī viņa to dara), bet kaukt es vēl neesmu mēģinājusi. Tas saucās - ar to pašu metodi: pirmā sāc no rīta "aaaaaaaa, es neeegribu uz daaarbu šooooodien"  "es gribu ceeeepumu, bet naaaaaaaaaaudas nav" "aaaa visi aizbraukuši projām... nē! aaaaa neviens neraksta internetā, man ir garlaicīgi!" "neeeegribu gulēt, gribu skatīties filmu" un tā tālāk. Nezinu, vai tam ir kaut kāda pedagoģiska jēga, bet man tas varētu kādu laiku patikt. Berns gan uz to atbildēja "nav ko kaukt, tu esi liela". Bet mums sanāca vesels vīkends bez bļaušanas, pieņemu apsveikumus. Bet vakar, ejot gulēt, atkal viss pa jaunu.

Nolakoju tirkīzzilus nagus, paliku neapmierināta - izskatās pēc guašas krāsas. Tagad meklēju laimu. Tikai ne matētu, kā tagad modē, bet tādu, puscaurspīdīgu. Vēl es gribētu koši zaļas sienas. Teiksim, virtuvē.

Skumjā sensorika

Kad mums ar Tomu bija pa 15, mēs dzīvojām kopā (pie manas mammas) un domājām, ka mēs dzīvojam - vo, kā 30-gadnieki! Nē, toreiz mēs dzīvojām kā 20-gadnieki. Attiecības, protams, ir attiecības, bet atbildības ne par ko tev nav. Ja vajag - var pusnakti raudāt un skaidroties. Un tad turpināt tādā garā vēl dažas nedēļas, ko nu ne. Nauda nav jāpelna, studijas pagaidīs, bērni ēst neprasa. Un tagad visu laiku sevi jāpiebremzē.

Kaut kāds ļoti grūts moments.

Man bieži liekas, ka no mums diviem runāju tikai es, bet tagad es saprotu, ka es runāju par savām daudzajām problēmām, kā mēs visi to daram ar tuvākajiem draugiem. 

Bet viņam ir tikai viena nopietna problēma - es.

Te gan viss ir izrunāts, bet problēma paliek.

Neesmu izdomājusi, kur citur lai izliek palikušo enerģiju.

It kā, pat būtu kur, bet man liekas, ka tā būs aizstāšana.

Vislabāk derētu raudāt, cik vajag.

Bet par to es jau uzrakstīju - bezmiegs, migrēna, asinsspiediens. 

Novopasits. Ūdens. Izpūt ārā. Darbs.

Galu galā, piecgadniekiem šī drāma notiek katru dienu vairākas reizes, un nekas.

Ik pēc brīža kāds no tuvākajiem rīko man šo scēnu. Patiesībā tikai divi tuvākie - tie, kuriem es nekad neizrādu savu mīlestību fiziski - kaut vai minimāli, ar apskāvieniem. Un tas ir tāpēc, ka ar vienu man to darīt nav ieraduma. Ar otru es baidos, ka viņš to nepareizi interpretēs. Bet es zinu, ka fiziskās izpausmes ir spēcīgākais pierādījums. Ne vīram, ne bērnam - lai cik briesmīgi es šad tad uzvestos - nerodas aizdomas, ka es viņus nemīlu. Laikam, man vēl ir daudz ko mācīties, un tas ir labi.

Bet kad es kādu no jums esmu nodevusi, kad es neesmu bijusi pieejama, kad esmu vajadzīga?
Vai tikai es tajā saskatu pierādījumu patiesi atvērtai sirdij?

Spb, people

Trīs dienas metro man likās atrakcija un ļoti jauks pārvietošanās veids - godavārds, ko tās cosmovāveres var raut deguntiņus "fui, metro, es braucu tikai autoooo".  Es vienkārši nebiju mēģināju braukt ar metro sešos vakarā! Ar četrām somām... Teica mums paziņa - iziet vajag laicīgi, jo metro stacijā jūs uzreiz netiksiet. Kā tā, netiksim uzreiz? Šitā! Tā ir metro Vasiļeostrovskaja sešos vakarā, un tur nevis pončikus pārdod, bet gaida rindā, lai ieietu stacijā.

Ieietu. Mēs tomēr iegājām ar savām četrām somām pa sānu durvīm, kas paredzētas slimniekiem, invalīdiem un somaiņiem. Bērniem nē. Es neesmu redzējusi šajā stundā nevienu bērnu metro, un nav arī, ko bērniem tur darīt. Reiz iegājuši, cilvēki sastājas pie durvīm. Pie šitām, jo šajā un vēl dažās stacijās vilciens nepiebrauc pie atvērtā tipa platformas. Tas gan ir ļoti kruti un prātīgi, es domāju. Jā, bet vilciens pienāk un atiet puыautomātiski, neviens tur neskatās, lai visi ieietu. Tātad, durvis atveras, un visi skrien laukā, jo pēc cik tur sekundēm pasaka, ka "uzmanību, durvis aizveras" un čau - kas paspēja, tas paspēja. Centrālākajās stacijās iekāpt nepaspēj vispār neviens. Tāpēc tie, kam ļoti gribas, skrien iekšā uzreiz, kā atveras durvis, negaidot, ka kāds vispār izkāps. Paši saprotat, pārvietoties ar četrām ceļojumu somām ir augstākā pilotāža. 

Tur es sapratu, kāpēc visi ir tādi norūpējušies un aizkaitināti. Kārtējo reizi dzirdot, ka pospadomijas iedzīvotājus var atpazīt pēc grūtajām sejām, es vienmēr domāju, ka tas arī par mani. Izbeidziet, skatoties uz otrās galvaspilsētas iedzīvotājiem, es sapratu, ka izskatos bezrūpīga un smaidīga kā feja. No otrās puses, kaut kā savādi vērtēt dzīvesprieku cilvēku sejās sastrēguma stundā metro vai ārā pie vēja, slapjā sniega un +2. Vēl rindā uz tualeti pavērtējiet.

Parunāsim labāk par attālinātām komunikācijām. Kas atkal teica, ka "glumiķi" un nelaipni ir latvieši? Kamon, pie mums gan oficiālie darbinieki, gan parastie mirstīgie (ieskaitot mani), pirms runāt pa telefonu uztaisa apaļas acis un laipnu balstiņu. Pēterburgā es trīs reizes ar apaļajām acīm runāju pa telefonu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Visi trīs uz acīm uzlikt gribēja. Ja cilvēks noguris - tad visi to dzird. Ja nav laika, tad to arī labi dzird. Un vispār, pasvītrota laipnība, vismaz telefoniski, nav pieņemta. 

Sapratu arī tematu "kas mums nepatīk citu apģērbā". Agrāk man pirmkārt, likās, ka visi ir normāli saģērbti. Nu, nav obligāti īpaši tur skaisti, bet nu briesmīgi jau gan nav. Otrkārt, vot darīt nav ko - skatīties uz apkārtējiem. Un metro es sapratu, ka jā, nav ko. Palasīt tādos apstākļos nesanāk, pa logu neko nerāda, tā kā skaties uz citiem vien. Daudz "seksaūlu" skaistuļu un ļoti maz frīku. Un, tiešām, daudzi ir saģērbti... briesmīgi. Neglīti, bezgaumīgi un lēti. Un tas nav tas, kas bezgaumīgi un lēti Rīgā. Laikam, tas tiek dalīts ar iedzīvotāju daudzumu.

Vēl, kad kosmoforumā kāds runā par netīrām drēbēm, es vienmēr sāku domāt, ka tas par mani. Nu, man ne viss ir ideāli izgludināts un vakar svaigi mazgāts. Man citreiz liekas ok nevistīrākie džinsi. Bet arī ne. "Netīrs" ir tāds manāmi netīrs, kad skaidrs, ka cilvēkam tas ir vienīgais bikšu pāris, un mazgāt īpaši nav kur. Jā, tieši tā. Un tur tādu nav maz, un viņi nav bomži un alkoholiķi. Vienkārši strādnieki no citām valstīm vai tie, kam nepietiek. Mums visiem pietiek - re, humpalniekā jauni džinsi par latu. Tur es arī iegāju, novērtēju otrās rokas džinsus par 30 latiem. Nu, šitais te, ir ok netīrajos staigāt...

Pati es arī ļoti iepriecināju tautu veikalā. Nepietiek ar to, ka es mežlokus no ķiplokiem neatšķiru, es vēl arī naudu neprotu skaitīt. Kaut ko es tur kalkulēju pie kases ar metāla rubļiem un kapeikām, un vīrs vēroja to visu no malas. Pēc tam teica - cilvēki uz tevi skatās kā uz citplanētieti: it kā brīvi, bez akcenta runā krieviski, bet uz kapeikām skaties tā, it kā pirmo reizi tās redzi.

PS Jā, atklāsmes gan. Bet es ļoti sen tur neesmu bijusi. Un nē, nav tā, ka tur visi ir briesmoņi. Internetos cilvēki no tās valsts ir ļoti normāli, bet tas ir mans ieguldījums krātuvītē par pelēkajām masām.

Triptihs par Spb

-Vai, vīrs, kur mēs tā esam nokļuvuši?

- Ahaha, sieva! Takš Pēterburgā!

- Aaa, Pēterburgā! Nu tad bučo!

- Abet lūdzu!

 

un citas bildes

Sanktpēterburga

Поход с Василеостровской до Сенной превратился в трехчасовой трип. Команду "Кратчайшим путем до дома" внутренний компас воспринял как "Покажи мне все самое красивое в Питере, детка!" Ииии - питерский Арбат, дворцовый мост, зимний, Исакий, барное гетто, Казанский, Спас на крови, Инженерный замок, чижик... Топографический кретинизм - страшная штука

http://www.bash.org/

Garš garš autobusa pārbrauciens ar izkāpšanu ar mantām nakts vidū, lai uzrādītu pasi ar Krievijas vīzu. Sešos no rīta mums pateica: Baltijskij vokzal, lūdzams pamest autobusu. Brīdi mēs blisinājāmies apkārt svešā pilsētā, un tad no vienas puses pavilka ar vēju, un es sajūtu no bērnības pazīstamu smaržu. Metro! Sanktpēterburgā es esmu bijusi reizes piecas, ne mazāk (pēdējoreiz gan 1995.), bet atceros viņu tikai ar degunu. Metro smaka ir neaizmirstama. Un vējš! Es atceros, kā visi brauc pa nenormāli garu eskalatoru, un tie, kas brauc lejā, izskatās atgāzušies atpakaļ, bet tie, kas brauc augšā, izskatās saliekušies uz priekšu. Es tikai neatcerējos, ka visiem plīvo mati. Divas pārsēšanās, trīs kvartāli, septītais stāvs, un mēs esam mājās, mazītiņajā, ar artefaktiem, suvenīriem un rotām piebāztā dzīvoklī, pie suņa un kaķa. Dzīvojām mēs te, kur sarkanais krusts, uz ielas ar skatu uz kuģi.

(tā ir daļa no šīs te superkartes)
Un kas bija tālāk?
Tūrisma ieteikumu nebūs un salkanu kliedzienu - arī ne. Tā, vīns, lietus, vējš un ģeogrāfijas diploms.

Vecums un dienas režīms

Galvenā vecuma pazīme ir dienas režīma ievērošana. Un jaunība, kā izrādās, ir tik ilgi, kamēr veselība atļauj. Mana pirmā režīma nogalināšanas robeža pienāca 22 gados pēc 3 gadu nakts darba. Es vairs nevarēju aizmigt pa dienu. Viss stabilizējās divu gadu laikā, tad es pamēģināju atkārtot. Rezultāts bija tāds pats. Stress, sāpoša mugura un bezmiegs.

Otrā robeža pienāca 30 gados. Labi, mazliet ātrāk, bet man vajadzēja apmēram divus gadus, lai viņu atpazītu un pieņemtu. Un kopš tā laika vairs pavisam nesanāk aizrautīgi negulēt visu nakti, pat ja ir iespēja miegu panākt pa dienu, jo tam ir jau veseli trīs iemesli. Tas pats bezmiegs, pazemināts asinsspiediens un migrēna. Atšķirībā no dauzām citām kaitēm, tas nav bīstami. Kā saka dakteri - dzīvosiet ilgi, bet slikti.

Pirmkārt, es vairs nevaru gulēt dienas gaismā, un tāda gulēšana arī nedod nekādu efektu. Mana seja izskatās jauna un starojoša, kad es esmu izgulējusies tumsā, toties kad neesmu vai ne tumsā, ap acīm uz visām pusēm ierīvējas krunciņas, āda paliek sausa un blāva. Otrkārt, es vairs nevaru nesportot, pat ja neēdu neko neveselīgu. Tagad sports ir dzīves nepieciešamība, nevis bonuss - gan ķermeņa vingrumam, gan kopējai labsajūtai (zemais spiediens un reiboņi vislabāk ārstējāmi tieši ar kustību svaigā gaisā). Un, lai to darītu pilnvērtīgi (bez noguruma un mīļotajiem reiboņiem) un pēc tam nemigtu ciet, ir nepieciešams izgulēties. Regulāri un vienā laikā. Treškārt, izgulēties palīdz arī izvairīties no migrēnas.

Migrēnas - galvassāpes, auras, ožas halucinācijas, ģīboņi, drudzis, akmens kuņģī, kas nu kuro reizi - brīņišķīgs ķermeņa un prāta stāvoklis, kas atceļ uzreiz visu dzīvi! To nevar izārstēt, bet var nepieļaut, un galvenais ierocis šeit ir tas pats dienas režīms. Gulēšana pa naktīm vismaz 7 stundas reducēja migrēnu biežumu un ilgumu par 3/4. No ienaidniekiem palika tikai pēkšņs stress (piemēram, filma par pilsoņu karu Dienvidslāvijā), hormonālas mēneša izmaiņas, stipra saule un šādas tādas gastronosmiskas izvēles. Praktiski viss, kas man vislabāk garšo (siers, zaļumi, sarkanvīns un tomāti) ir migrēnas veicinošs. Bet šī, laikam, būs nākamā robeža, kurai šobrīd es neesmu gatava.

PS Starp citu, jaunībā nu, vobšem, agrāk man bija pazīstami tikai divi ģulēšanas ilgumi - izgulējos baigi labi un mazliet par maz. Tagad es uz minūtēm zinu, cik kurā naktī gulēju. Un tikai divi džinsu izmēri - der un neder. Tagad... ai.

Via frendlenta-9

Absolutely!

Я часто ловлю себя на мысли, что события своей жизни ассоциирую с одеждой.

Нужно ли мне вспомнить где я была когда-то, или планирую новые победы, или просто отследить свое текущее состояние, я обращаюсь к анализу своего гардероба, внешнего вида и своих ощущений в данной одежде.

И за всю жизнь я не придумала более действенного инструмента понять где я и чего хочу чем внешность.

При этом я не страдаю шопоголизмом(я вообще это дело ужас как не люблю), я не зацикленна на маникюре и макияже (я спокойно могу выйти в чем попало и без прически) и я даю шанс окружающим, если даже у них что-то не то с бровями.
http://xalya.livejournal.com/308940.html


Gada citāts
Мне кажется, что количество мультиков, которые смотрит ребёнок, это такой же секрет как мамин вес.

http://anyalev.livejournal.com/204036.html

Es arī to ievēroju:

Я заметила, что люди стали больше говорить друг с другом. Стали меньше оправдывать ожидания тех, кто ждет, чтобы их желания или состояния "угадывали", стали меньше и реже испытывать чувство вины за то, что не "угадали". Стали сопротивляться утверждению "если ты меня любишь, ты должен знать, что я хочу и что я чувствую, без слов".

И это не только мои клиенты (с этим целенаправленно можно работать в терапии), но и мое окружение, мои друзья в своих отношениях с близкими, мои знакомые дети и подростки (они вообще сейчас ясно и внятно формулируют то, о чем взрослые умалчивают) - мне кажется, что все стали как-то вербальнее. И это отлично.

http://ulitza.livejournal.com/526066.html

наблюдая всякие истории, убеждаюсь, что умение жить с удовольствием, и радоваться себе и другим - вопрос исключительно дисциплины.

(laikam, kaut kas no komentāriem, bet ļoti trāpīgi)

Arī ļoooti trāpīgi par to, kāpēc nevar sasniegt ideālu, ja nenoliec tam visu dzīvi.

Реклама действительно перестала быть близкой к реальности. Это как эльфов рисовать и убеждать, что они существуют.

http://vivavagina.livejournal.com/25720.html

И Да Пребудет с Вами Mudros't обнаружить рокерскую душу в овечьем облике иль отличницу-заучку в рваных джинсах

http://galant-girl.livejournal.com/109317.html

Jā, 2009. gadā ar mani notika pirmais, bet šobrīd es ļoti ļoti jūtu otro.

Ziņkārība un interese (ir šajā ierakstā visbiežāk sastopāmie vārdi)

Šodien frendu internetos kāds pateica kaut ko apmēram "tas, ka kāds, ar ko es personīgi neesmu pazīstāma, zina par manu privāto dzīvi, ir pamats paranojai". Un man sagribējās par to parunāt. Atkal. Jo es jau esmu par to runājusi, turklāt, arī toreiz mani uz to pamudināja tā paša cilvēka paranoja.

Es vienmēr esmu atradusies otrā barikādes pusē. Godavārds, man ir vienalga, ka kādu interesē mans ģimenes stāvoklis, suņu skaits un džinsu krāsa. Nē, man pat būtu prieks! Tas parasti nozīmē, ka vai nu es esmu tik interesanta, vai nu tas interesents ir tik interesants (jā, es būtu jau izmežģījusi mēli). Jau tajā agrākajā ierakstā es minēju, kāpēc personīgi es ložņāju pa cilvēku tīkliem - tāpēc, ka tas viss tur ir izlikts, lai es skatos, vai tad nē? Un es daudz zinu par dažiem cilvēkiem, ar ko personīgi neesmu pazīstāma.

Es vispār esmu ziņkārīga un protu izdarīt secinājumus, tikai labi to slēpju. Nesen Magnētā garāmejot redzēju vienu čali, kas mani uz brīdi ieinteresēja klasē tā 11-tajā. Nu, viņš izskatījās no tiem, kas man vismaz vizuāli varētu patikt. Un, ja mani kāds interesē, tad man ar to kaut kas ir jādara, citādi es ar ziņkārības riskēju pārsprāgt. Kas jādara? Pareizi, jāatrod viņa dati un jāpiezvana noskaidrot, vai ir pamats ziņkārībai. Protams, paralēli ir jānoskaidro, kādā avīzē viņš min krustvārdu mīklas, kurā rajonā dzīvo, kad viņam ir dzimšanas diena un visu citu informāciju, kas ir pieejama. Kā es to darīju - tas ir noslēpums (1997. gadā vēl nebija sociālo tīklu, bet kādam jautāt tieši ir zem manas pašcieņas). Nē, to visu es nekādā veidā netaisījos izmantot pret viņu. Vienkārši interesanti, a ko, jums tā nav?

Bet jā, atgriežoties pie notikuma. Zvanīt kādam personīgi nav zem manas pašcieņas, jo neko neķītru es viņam piedāvāt netaisījos un naudu aizņemties arī ne. Drīzāk, tas ir pārbaudījums manai vārgajai dūšai (tas, ka es kaut ko brīvprātīgi daru, nenozīmē, ka man tas nāk viegli). Pēc pāris norunātajām stundām abi sapratām, ka pamata turpmākai ziņkārībai nav. Grūti pateikt, pēc kā, jo sūtīt mani nesūtīja, bet arī zvanīt es vairs nezvanīju.

Diemžēl, ziņkārība tiek akceptēta tikai vienu reizi. Tagad man arī rokas niez viņu piesekot tviterī vai vismaz iebāzt degunu draugos, bet ja tas notiks otro reizi (kaut arī ar 15 gadu starpību), šoreiz viņš noteikti padomās, ka es viņam uzmācos. Un vēl padomās, ka arī uz mežu es velkos ne tāpat vien (jo orientierists no manis kā jau no ģeogrāfa). Un vispār, nevar zināt, ja nu cilvēks ir paranoiķis, un es viņu te baidīšu ar savu garo degunu. Ai.

PS Toties kārtējais 1997. gada pārcilājums man atkal atgādināja par to kājas rotu. Un šogad gan es to realizēšu.

Kaut ko gribas 7

Es šodien esmu iecietīga, ļoti iecietīga. Es šodien neveru vaļā tviteri, ne par ko neveru.

Varbūt, par to, ko man šodien gribas bez tā, lai es varetu lasīt savu normālo tviteri un parasti iedzīvotāji pēkšņi nepārvērstos par nacikiem.
Gribas dzirdēt atnākušās īsziņas skaņu par to, ka ieskaitīta alga.
Gribas potītes rotājumu, jaunu lielu segu, lampu bērnam, matu balzāmu un kiršu sarkano nagulaku.
Nagi šodien ir pēkšņi zaļi.
Darbā pēkšņs pārtraukums.
Laiks ideāls.
Vakarā dodamies uz bērna māmiņdienai veltītu koncertu un tad uz Bumbukalnu paskrieties un mazliet apmaldīties.
Rīt abas ejam pie friziera beidzot jau.
Un tad - kā kārts noliksies.

Man jau, protams, gribētos arī šādu jaku:

Bet tas pagaidām ir tikai sapņos. Un arī droši var iztikt ar to, kas man ir uz vietas.

Šo gan es varēšu atkārtot.

No šiem te:

Pile ou Face

Principā, šito arī var pievilkt pie autdōriem, bet velns ar viņiem. Lai tas iet kopā ar to, ka es drīz būšu jūtubes blogers.

Vakar meklēju šito gabaliņu no 8 sieviešu saundtreka, bet atradu oriģinālu:

Visa, ko es mīlu, kvintesence: beautiful girl, lovely dress, highschool smile, oh yes burvīgs nekrāsots meitēns, draisks jauns skatiens, kautrīgas kustības, milzīga žakete, neiederīgas papēžkurpes, rokas kabatās, lipīga melodija. Man ļoti iet pie sirds tas piedziedājuma nobeigums, kur balss iet uz augšu - en cours je casse! Ļoti astoņdesmitie, tagad tā, man liekas, vairs nedzied. Starp citu, kaut kur tur ir agrāks video, kur viņa šo dziesmu dzied kā reizi lovely smaragdzaļajā kleitā un ar deviņklasnieces frizūru. Vēl burvīgāk!

Domāju, vajag sameklēt filmu La Chevre un Corynne Charby albumu mašīnai. Where is she now, I can only guess.

Vēlreiz autdōru aizstāvībā

Vienā slēgtajā modes community uzpeldēja jokains jautājums: mana draudzene ir ļoti sarūgtināta par to, ka es viņu tipēju kā autdōru. Jo tas ir neglīti un necēli (un necili). Dača-style un lētas šmotkas. Ko man ar viņu darīt?

Es teiktu, pajautāt, vai viņa jūtās kā autdōrs no iekšpuses. Tas ir apmēram tā: mēs pastaigājamies ar bērnu (tik maza, un jau indōrs!). Viņa paņem līdz skrituļriteni, bet nebrauc, jo paņemts tas ir tāpēc, ka smuks (balts ar lillā). Viņai interesantāk plūkt puķes. Toties man ir garlaicīgi stāvēt uz vietas, tāpēc es braukāju ar viņas skrituļriteni. Es jautātājiem vienmēr arī uzdotu dažus jautājumus:

- vai jums patīk daudz staigāt?

- vai jums patīk peldēties?

- vai jums patīk saule, lietus un vējš?

- vai jums patīk staigāt basām kājām?

Ja ir atbildes "nepatīk, jo sāpīgi, frizūra bojājas, nē, gribas ieiet veikalā un nopirkt bulciņu" - nevajag pūlēties un pielaikot rupjās faktūras. Drīkst palikt mājās un uzvilkt kaut ko šiku.

Tiem, kam visas atbildes ir jā, zemāk minētie tēli un lētas šmotkas varētu likties pievilcīgākas par visu cilo un cēlo.

bildes pēc klikšķa no Tomboy Style un Free People un manas

PS Man, starp citu, padomājās, ka tagad vispār ir autdōra laikmets. Nu, kā padsmitajos gadsimtos bija? Sieviete ir balta un trausla, sēž ar lakatiņu rokā, un svārki viņai kupli. Ja viņa jāj, šauj vai vēl kaut kādu sportu dara, tad par to ir lietas kursā visa valsts. Tagad tas ir pats par sevi saprotams, ka tu - sieviete - slēpo, kāp kalnos, brauc ar visu, kas uz riteņiem, skrien, pavadi vakarus sporta zālē, un ka tev - sievietei - ir muskuļi. Ja tas tā nav, tad tas ir, es teiktu, nosodami! Meitene-puķīte kleitiņā, kas nav puika, vairs neskaitās arī meitene, bet citplanētietis! Manai meitai dažkārt pārmet to, ka viņa - nevis neskraida pavisam (to viņa dara)! - bet skraida un dauzās mazāk un lēnāk nekā hiperaktīvs zeņķis.  

1. maijs

Nejauši intensīva sanāca diena, bet drīzāk - vakars.
Rīts vīra vecāku mājā bija samērā laisks. Ēdām, pļāpājām, audzinājām audzināmo un ilgi posāmies.
Un tad... aizbraucām sēņot!!! Nosēņojām četras sēnes.
Aizbraucām no viņām patālāk un atbraucām uz pirmo bērna mēģinājumu. Piecēlām mašīnā samiegojušos būtni, atvilkām un nolikām dejot. Nabadzīte!

Pēc tam trīs stundas gaidījām otro mēģinājumu, pa to laiku paspējām:
- iedzert kafiju un apēst saldējumu
- pabraukāt ar skrituļriteni
- sacelt skandālu par nenopirkto balonu
- telefoniski paskaidrot attiecības ar kaimiņiem, kas traucē īrniekiem
- izpētīt ielas bruģa veidus un izlemt, kādu mums vajag iegādāties un kā izlikt pie mājas
- pēkšņi iemācīties braukt ar riteni (beidzot satikāmies ar Aneti, ar šādu negaidītu iznākumu. 10 gadus atpakaļ mācoties, es iemācījos pāris stundu laikā, tagad tas aizņēma apmēram 15 minūtes, pati neticu!)

Tad nokļuvām līdz mēģinājumam, kur es cerēju pabūt maksimums pusstundu, un tad doties mājās. Bet nē, dabūju noskatīties visas performances.
Deviņos nokļuvām mājās, kur man bija jāķeras pie milzīgā negaidītā darba.
Nu ko, vienpadsmit. Ir laiks ķerties paredzētam darbam.
Un gulēt? Duāl, nejautā. Gulēt kaut kad.