Brensons

Man šonakt Viasat Nature filma par Brensonu.

Vēl vienas ideālas brīvdienas

Sestdien taisījāmies uz balli. No rīta es pielaikoju visas kleitas, izdarīju secinājumus un pat pierakstīju. Vīrs ar bērnu pa to laiku strādāja dārzā un pat netraucēja viens otram. Un, kad aizgāja izvest zarus uz mežu, atveda saujiņu sēņu. Man kā reiz cepās vistas fileja paniņās ar kariju, tur es sēnes arī iemetu. Tālāk plāns bija tāds: aizbraukt pie vīra vecākiem, pierīties mazsālīto lasi, izsniegt bērnu, apgāzties uz dīvāna, paņemt līdz ķiplokgrauzdiņus, aizvērt durvis un no sirds paskatīties "Internus". Izdevās, pat ar visu to, ka bērns nolēma skatīties ar mums.

Jā, tātad taisījāmies mēs uz balli. Uz Ģildi. Kad atnācām, Ģildes durvis bija ciet (hello, Ingus un ballesdejas.lv kalendārs!). Kamēr gājām balles tērpos pa Vecrīgas ielām un spriedām, ko lai dara, sanāca aiziet līdz "Vecrīgai" (klubs tāds, tiem, kam pāri... jaunieši, "Depo" ir blakusmājā). Anšlags! Domāju, vietējā publika bija pārsteigta. Šad tad tur ieklīst jauni skaisti dejojoši pāri, bet te vēl tādu vāveri atveda... Vārdu sakot, apmeklētājus iepriecinājām.

Un labi vien, ka es piekritu iet prom ātrāk par savu līdzsvaru, jo atpakaļceļā mēs uzgājām bendu, kas uzstājās pseidoitāļu krogā Līvu laukumā. Nu kā iesi garām, kad skan tāds svings! Es apgriezu vīru riņķī un aiziet - ledains alus pa 2.20 (es tikai šodien uzzināju, ka tas nav lēti), pīpēšana svaigā gaisā un svings uz bruģa. Līdzjūtēji sapratīs - bez papēžiem un parketa svingā ir pavisam cita gaita. Es sāku pārnest svaru uz papēžiem (ko nevar darīt balles kurpēs) un sanāk tādi kaķa soļi - veikli un zaglīgi. Īpaši seksīgi tas viss ir, kad partneris ir tērpts uzvalkā un es mētelī. Itāļu šlāgeri un itāļu tūristi blakus - kāds brīnums, kad ārā deju laukumā puse ir šmigā un bļauj kā nenormāli, tas rullē (ne tā kā ballē, ko tu neteiksi!). All in all, contentedly content. 

No rīta puikas aizbrauca makšķerēt, bet meitenes devās uz Vasiļjeva Artdeco izstādi, vazāties pa Vecrīgu, griezties ap visiem stabiem, kas gadījās pa ceļam, ēst kūkas (bueeee, toties bērns laimīgs un pumpains) un baklažānu groziņus Salā un tad uz rotaļu laukuma. Es devos uz dīvāna dzert kafiju ar duālu un necenzētiem vārdiem komentēt rakstus žurnālā "Ir". Coffee Nation vadība, es zinu, ka jūs lasāt manu blogu, es lūdzu vairs neielaist šo izdevumu jūsu lasāmvielas plauktā un ielikt žāvētāju tualetē. Un pašās beigās es tomēr iegādājos sev Krievijas ražojuma jūrnieku kreklu (nevis vienkārši strīpainu krekliņu) - tātad, ar pareizo strīpojumu.

Puikas bija samakšķerējuši līdaku un vēl šo to, ko mēs paņēmām līdz un dažas sēnes arī. Atlikt nevarēja, tāpēc pie zivju tīrīšanas un sēņu zupas vārīšanas mēs ķerāmies astoņos vakarā, kad atbraucām mājās. Bērns palīdzēja tīrīt zivis, traucēja vārīt zupu, skandalēja, vaimanāja, lika lasīt, spēlēt vilcieniņus, baroja dinozauru, kuru sauc par Suni, un galā piečurāja virtuves grīdu. Es nolēju ūdeni no izvārītām sēnēm vannā (tas šeit no svara), jo vīrs aizņēma izlietni ar zivīm. Kamēr es skraidīju slaucīt grīdu un noliet sēnes, Jakss nozaga vienu no zivīm un aiznesa zem gultas. Padzīts no turienes, izvārtīja zivi pa halles grīdu. Tad jau kļuva skaidrs, ka glābt nav ko un zivi labāk atdot godīgam uzvarētājam. Un es gāju slaucīt ar to pašu slotu zivs paliekas. Un tagad varat iedomāties, kā smaržo manā vannasistabā (sēnes plus čuras plus zivis).

Finālā mums ir sēņu zupa, iztīrītas, sagrieztas zivis, kuras es bojāšu rīt, kaut kas picveidīgs (sarkanie sīpoli ar šķiņķi un papriku, apcepti krējumā, pārkaisīti ar dor blu sieru, ielikti austrumu lavaša tipa plācenīšos un iestumti cepeškrāsnī uz piecām minūtēm), un plauktā atradām nepabeigtu sarkanvīna pudeli. Labāk vairs nav kur. Es vēl varētu pusstundu pastrādāt. Varbūt.  

Sartoriāls altruisms

Natasha Laurel reiz ir nosaukusi to par altruismu pret apģērbu - kad mēs pērkam kaut ko, kas mums pagalam neder, bet ir ļoti skaists. Vai glabājam kaut ko, kas mums ir bezgala mīļš.

Man vakarā jāiet uz balli, un es meklēju, ko lai velk mugurā. Tad lūk, man ir liela soma, kas piekrāmēta ar
1. drēbēm, kas ir jāpielabo vai jāpāršuj,
2. drēbēm, kas man vairs nepatīk vai nav uz tām noskaņojuma,
3.drēbēm, kas man ir katastrofiski par mazu.
Toties man nav nevienu melnu, gludu brīvi kritošu svārku un nevienas jēdzīgas vakarkleitas. Altruisms kā viņš ir. Ir viena normāla, kā to sauc, kokteiļkleita - sarkana, līdz celim. Bet kurpes, kas der pie tās, man arī ir kļuvušas katastrofiski par mazu. Jā, arī tā gadās.

PS Uz balli es esmu izvēlējusies vilkt vasaras kleitu - galu galā, piegriezums tai ir tāds pats kā visām manām bijušajām balles kleitām (50-tie, pieguļoša augša un kupli svārki, kas piesedz celi). Vienīgais sīkums ir tas, ka es uzskatu, ka kokvilna īsti nav vakartērpam piemērots materiāls. Bet nu pamēģināt jau var.

Atrunas

Kāpēc, kad cilvēkiem piedāvā iedzert, uzpīpēt vai koturvēl - trīspadsmit gados vai trīsdesmit - ļoti reti viņi sāk shēmot "ai, kas ar mani būs un kā tas ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi un ka varbūt nevajag". Toties kad viņiem ir iespēja saistīt savu dzīvi ar kāda cita dzīvi - vienalga, lielā un uz divām kājām vai mazā un uz četrām - tā viņi tūlīt pat atceras par savām pseidoracionālām šaubām. Kas nu būs, ja būs... Fantastika kaut kāda. Ar ko kaķēns kaitīgāks un traucējošāks par litru, nezinu.   

Vēl es sen gribēju pateikt, ka, ja jūs aicina ciemos, ir jāierodas. Nez kāpēc daži iedomājas, ka var paņemt un pēdējā brīdī atteikt: "Ai, nu nekas jau nebūs, ja es neatbraukšu, neesmu jau godātais viesis." Esi, bļin! Ja tevi speciāli aicina, tad tas nav ne aiz gara laika, ne tāpēc, ka aicina visu miestu un tevi pārējo starpā. Saimniekiem ir vienmēr ļoti nepatīkami saņemt atteikumus. Īpaši, ja gadīsies, ka jūs neesat vienīgais atteicējs. Jā, ir gadījumi, kad tiešām nevar tikt, bet ir jācenšas, nevis jātur opcija "nebraukt nemaz" saraksta augšā.

Es vispār pēdējā laikā esmu kašķīga. Vēl man šodien nepatika kāda doma par to, ka Starbucks Rīgā ir pilnīgi lieka padarīšana. Nē, nu puika, ja tu kafiju nedzer, tas vēl nav iemesls mētāties ar apgalvojumiem "Vai tiešām Starbucks ienākšana Latvijā ir tik iespējama? Būs cilvēki, kas ko tādu apmeklēs?" A, tas nebija apgalvojums, bet jautājums? Tad atbildu - jā, es apmeklēšu. Ja cilvēki par pļuru no Narvesena maksā latu un sauc to par kafiju, tad kādēļ viņi neietu uz starbaksu? Kaut kā tas viss ir no vienas rindas - agresīvie velobraucēji un veģetārieši, globalizācijas noliegšana, augstākās proves žurnālistika, kas ataino reālo dzīvi... Denial.

Objektīvais dzīves aicinājums

Satriecoši. Satriecoši ir tie cilvēki. Vienam cilvēkam frendlentā draudzenes trīspadsmitgadīgs dēls ir nolēmis kļūt par šoferi. Nav tik būtiski, par ko viņš ir nolēmis kļūt, galvenais ir mātes attieksme - kā lai viņu atrunā. Atslēgas vārds - atrunā. Brīdina. Super. Cits kāds 16-gadīgs dēls nolēmis, ka viņš ir mūziķis, pameta mācības, sēdēja mājās, muzicēja un dziedāja. Kad senči sāka aizsniegt, aizbrauca prom. Tagad Maskavā dzied uz ielas ar cepuri. Vēl tikai 17 komentāri, bet jau var iet pēc popkorna.

Jautājums 1. 

Es jautāju, kas ļauns tajā, ka tu esi ielas mūzikants, nevis bankas direktors, ja tev tas ir dzīves aicinājums. Man atbild, ka nekas, ja tev ir 16. 40 gados tas ir skumīgs skats. Turklāt, bankas direktors jebkurā brīdī varot kļūt pat ielas muzikantu, bet otrādi - nevar. Es saku, ka ielas muzikants dvēselē, kas sēž bankas direktora krēslā ir ne mazāk skumīgs skats. Un vēl, tiešām, jūs tiešām varat iedomāties, ka var pamest banku, krēslu, naudu, visus, kas no tevis ir atkarīgi un aiziet dziedāt uz ielas? Really? Atmetot to momentu, kāda uzdrīkstēšanās te ir vajadzīga un vai katram bankas direktoram tāda ir, jūs tiešām domājat, ka uz ielas jūs pieņems, ja jums uz pieres ir rakstīts, ka jūs esat bankas direktors? Dziedāšana uz ielas ir tāda pati karjera un tieši tāpat prasa laika ieguldījumus un noteiktas prasmes, a jūs ko domājāt? Aizejiet un padziediet.

Jautājums 2.

"Es viņam pirmkārt pastāstītu, ka šoferis - tas ir smags, grūts, veselību graujošs darbs. Iedomājieties, hemoroīdi!" Parādiet man darbu, kurš nav smags, grūts un veselību graujošs. Un darbu birojā, no kura nav hemoroīdi. Un atbildīgu priekšnieku, kam pretī nenāk sirdstrieka un impotence. Nē, tikai bez saulainiem Kosmo skatiem, kur visi strādā par atpūtniekiem tūrismā vai kolumnistiem, kuriem jāuzraksta 1000 vārdi nedēļā par seksu. Nav tādu darbu.

"Es viņam pastāstītu, ka tas ir garlaicīgs un monotons darbs, nekādas komunikācijas ar cilvēkiem." Ja kāds, lasot mani, vēl joprojām nav lietas kursā, es atgādinu - ir cilvēki, kuriem nav nekā pretīgāka un garlaicīgāka nekā darbs ar cilvēkiem. Un tādu ir ne mazāk kā tādu, kuri patiesi alkst nonstopā komunicēt.

"Es viņam pastāstītu, ka tur maz maksā un ko viņš zaudē." Tikpat daudz ir cilvēku, kuriem nauda ir tīrs nieks. Un ir vismaz muļķīgi mēģināt viņus pārliecināt, ka viņiem nav taisnība.

Ja man tūlīt piedāvātu - citēju - "interesantu darbu", par kuru maksā trīsreiz vairāk nekā par manu šībrīža darbu, kur man cauru diennakti būtu jākomunicē ar - citēju - "dažādiem interesantiem cilvēkiem" un būtu - citēju - "jāceļo pa dažādām interesantām vietām visā pasaulē", es ar kliedzieniem aizskrietu prom.

Jautājums 3. Kosmo aksioma.

Katram ir jātiecas uz izaugsmi. Ja tu esi ārsts, tev ir ir jāsapņo par skaistu labi apmaksātu posteni, kur tu ārstē miljonārus (vai vadi slimnīcu-atbildība-veselību graujošs darbs-sirdstrieka-impotence). Ja tu esi skolotājs, tev ir jācīnās, lai brīvajā laikā sniegtu privātstundas, laikam, miljonāru bērniem, vai jātiecas uz darbu prestižā privātskolā. Kāpēc? Nu kā, lai tev būtu iespēja "uzturēt ģimeni", nodarbe vēl pazīstama kā savas kucītes un viņas kucēnu uzturēšana līmenī "viss kā pie cilvēkiem". Cenzēts. Cenzēts. Cenzēts. Nu bet kāpēc viņai neizvēlēties uzreiz to bankas direktoru? Un skolotājam un ārstam, kurš negrib neko citu kā glābt cilvēkus vai stāstīt viņiem par literatūru vai fiziku, nedarīt to, kas viņu dara laimīgu?

Kurš tad strādās ātrajā palīdzība, slimnīcā un skolā ar taviem bērniem, ja visi tieksies uz izaugsmi? Vakardienas skolnieki, turklāt sliktākie (jo - kā?- teicamnieki tak tiecas uz izaugsmi)? Nu, tad jums būs iespēja parunāt par izglītības un medicīnas līmeni valstī. Uz to viņas man atbildi nesniedz nekad. Vai arī šī atbilde ir ne pārāk maskēts "kas grib, tas lai strādā par ātrajiem, kas grib, lai labo pasauli, bet man ir vajadzīgs piķis!"

No scrubs, no Slash

Daļēji iedvesmots no šīs herņas, daļēji no citur rakstītā. Par to, protams, vajadzētu cepties tur, kur ložņā visi šie mūzikās tā saucāmie pārzinēji un citi lošariki, bet riebjas smērēties. Ļoti, ļoti aizkustinoši ir tie visi gudrīši, kas gaida uz skatuves GN'R apmēram Destruction laika sastāvā. A nafiga tas ir vajadzīgs, a? Reanimēt Adleru, kurš tagad tirgo to, kā izgājis rehabilitāciju, jo vairs cita nekā nav? Jūs, fani cienītie, esat lietas kursā, ka Civil War bungu partija tika ierakstīta no 80 atsevišķiem gabaliem, jo tas nariks neko nav varējis nospēlēt? Pieaicināt Dafu, kuram ir (un vienmēr bija) galīgi citas intereses gan mūzikā, gan vispār pa dzīvi? Slešu, kurš kā mūziķis pēdējo 15 gadu laikā vispār nav attīstījies? Nafiga gan Akselim tas viss būtu vajadzīgs.  Samierinietes jau ar to, ka Guns N'Roses sen jau ir Aksela soloprojekts un beidziet ņemties par to trūkstošo zelta Slešu, kas nav nekas unikāls un muzikāli neaizstājāms, bet tāds aksesuārs vien. Var arī bez viņa, var. Get over it. Laika mašīnu viņiem sagribējies, es pisu.

Kas attiecas uz Akseli, kavēšanu un lepnumu - nu ja, manuprāt, viņš ir pelnījis uzstāties kā grib, un viņš nav parādā koncertu apmeklētājiem, kam tik maz piens uz lūpām ir apžuvis, ka viņi vēl zem galda nav staigājuši, kad Aksels Estranged rakstīja. Un kurus mamma nav iemācījusi uzvesties un savu tukšo taru iebāzt misenē. Nu jel sēdi mājās un klausies savu Knockin'On Heaven's Door, jo citu neko neesi dzirdējis, bet uz koncertu aizej uz Džastinu Timberleiku tur, nezinu...

par ko es cienu mūsu pašu Prāta Vētru - sāk precīzi minūti minūtē visos trīs koncertos, kurus esmu redzējis. un kaislības publikā tas nemazināja, lai neteiktu tieši otrādi. ar to starpību, ka tās bija pozitīvas, nevis agresīvas, kā notiek variantos, kas līdzīgi šeit aprakstītajam... (iz komentāriem dižlaikrakstā)

vēl būtu ar vīnes simfonisko orķestri salīdzinājis, tie vienmēr pēc trešā zvana sāk un publika ne tikai netrokšņo, bet reizēm arī guļ (mans duāls)

Vēl es gribētu atsaukties uz koncerta gaidīšanu Maskavā šogad
Uz pašu koncertu Maskavā

Septembris un atvasara

Daži teiks "atvasara", bet nunekā - es neesmu gatava uzskatīt šo dabīgās apkures anomāliju par normālu vasaru. Pārdzīvojām un miers. Tātad, tagad normāla Latvijas vasara: +10-20, pārsvarā mākoņains, brīžiem lietus - un tas, ko es šovasar taisos vilkt.

Es gribētu sākt ar to, ka drēbes ārā mest nevajag. Nekad. Kaut kur vīrs man bija izmakšķērējis kleitu. Rūtainu, pagaru, plānu, rozā rūtis, gaiši rozā rūtis, tumši rozā rūtis, zili-zaļās rūtis, gaiši zaļās rūtis, viss pabāls, kā reiz manās krāsās. Divus izmērus man par lielu. Es nopūtos un atteicos. Aaaaaaaaaaaa, fucking hell! Tikai tagad es ieraudzīju, ko no tās kleitas varēja dabūt ārā.

Bet tagad par ne tik skumīgo. Tādi svārki man ir. Nē, es nepārspiežu visus tērpus no freepeople, bet brīžiem mūsu izpratne par skaisto pārklājas. Jo man ir arī tāda kleita, tāds džemperis un tāda jaķele. Nav tikai rūtainā krekla.

1

2

3

4

5

Tātad. Svārkiem (1) tiek dotas pēdējās pāris dienas, jo es neesmu tik neformāla, lai nēsātu tādus svārkus ar applēstu maliņu līdz zemei ar kerzām. Vismaz, tas nav tas, ko es gribu, lai visi par mani zin. Ar iešļūcenēm - simtreiz jā. Bet ārā no vasaras, pēdas vairs nevar redzēt, un dzimumu manām kājām tagad varēs noteikt tikai tuvāk pie jostasvietas. Pie zābakiem tā būs jāmin (2). Un jā, tādi zābaki man ir asi nepieciešami, tikai rudā krāsā. Un rūtains krekls (3). Kleita (4) jau ir iepakota, bet tas lakatiņš paliek spēkā. Un no džempera (5) es neplānoju šķirties līdz nākamai vasarai.

PS Tam, kas man uz galvas, nav nekāda sakara ar fašensingz, bet ar olīveļļas matu masku.

PPS O, svārkiem nepieciešami papildinājumi!

Harmonija

Es šobrīd varētu būt jebkurš no šiem trijiem, un tā būs taisnība.

From Sam Gross

Aptauja

Vobšem tā...

Ja mēs neesam pazīstāmi:
1. Man ir gaišas vai tumšas acis? Pietiekami tumšas.
2. Vai es esmu gara auguma? Tieši laikā, 175.
3. Vai es nēsāju gredzenus? Nē.
4. Un garus svārkus? Jā, ļoti.
5. Vai es pīpēju? Jā, ļoti cenšos.
6. Vai skaļi lamājos? Jā, bet es tā nerunāju, es lamājos.
7. Kādā valodā es runāju ikdienā - krievu vai latviešu? Mutiski - krievu, internetā - latviešu, veikalā un ar nepazīstamiem cilvekiem - intuitīvi latviski, ar bērniem un dzīvniekiem - intuitīvi krieviski.

Ja mēs esam pazīstāmi: (te atbildes nav īsti precīzas, vai ne?)
1. Vai jums ir viegli mani uzrunāt?
2. Man ir kāda dīvainība?
3. Varat nosaukt vismaz vienu manu lielo (ar lielo burtu) aizraušanos?
4. Vai es esmu kautrīga? Jā, ļoti. Bet es esmu iemācījusies tēlot, ka neesmu.
5. Vai es smejos par dumjiem jokiem? Jā, ļoti, bet ne par visām tēmām.
6. Vai es jums asociējos ar kaut ko/kādu?
7. Ja mēs nebūtu pazīstami, jūs mani lasītu?

Un visiem:
1. Ja es atrastu krūmos kaķēnu/kucēnu/bēbi, vai es to paņemtu pie sevis? Jā, jo es esmu ļoti iedomīga un domāju, ka, ja ne es, tad neviens.
2. Un miljonu naudas izteiksmē? Nē, jo man liekas, ka no svešas naudas klapatu vairāk nekā no zīdaiņa un noteikti kāds gribēs ar mani par atrasto komunicēt. Un es to nemīlu darīt.
3. Vai es protu svilpot? Nē.
4. Un staigāt augstpapēžu kurpēs? Dejot - jā, staigāt - neatceros un negribu atcerēties.
5. Un uzmest riteni (kā vingrošanā)? Jā.
6. Un dejot bez partnera? Jā, noteikti daudz labāk nekā ar sliktu partneri.
7. Vai es varētu pārpeldēt... teiksim, Mazo Daugaviņu - starp Zaķusalu un Lucavsalu? Viegli turp un atpakaļ.
8. Vai es baidos no zirnekļiem? Nē.
9. Un staigāt vakaros viena? Paniski.
10. Kādos apavos jūs mani iedomājaties? Nu...

Man ļoti patika, jā.

Mamma lapsa

Gribēju bērnam pienu uzsildīt. Ielēju katliņā, aizdedzināju plīti, sāku griezt gurķus. Pēc pāris minūtēm skaļi iesaucos... bērns rēcnevar: "Ko, aizmirsi uzlikt pienu?" Nja, negaidīju, ka par manu cauro galvu jau trīsgadnieks smiesies. Otro reizi par šo pašu starpgadījumu nopriecājos, kad no halles noklausījos bērna sarunu ar tēti virtuvē: "...и тогда мама сказала ЁПТЬТЬ!" ...Labi, ka mamma neteica to pašu, ko pusgadu atpakaļ teica pie stūres, kad apmaldījāmies tumsā.

---

Pusstundu centos pierunāt Barbaru iet ar tēti tīrīt zobus, kamēr bija jau pusvienpadsmit vakarā, un manai pacietībai bija gals klāt. Bērns rotaļājas ar lelli, tētis lasa internetu. "Barbara! Paskaties, ko tavs tētis dara! Ņem jau viņu reiz pie rokas un ved tīrīt zobus! Galīgi neprot uzvesties." Jā, tas nostrādāja arī otro reizi (pirmā bija rotaļlietu veikalā un tēti bija vajadzējis vest no turienes ārā).

Vannasistabā ieteicu tētim ieliet bļodā ūdeni un nomazgāt meitai kājas.

- Kāpēc nevar dušā?- izbrīnījās tētis.

Es paskaidroju (tāpēc ka dušā mēs sēdēsim vēl 40 minūtes!!!)

- Tu galīgi neesi viltīgs.

- Toties tu esi cik viltīga!

- Ojā, pati no sevis sajūsmā.

Ejot ārā es vēl noklausījos Barbaras komentāru: "Nu ja, viņa ir viltīga, bet viņa nav lapsa. Viņa ir tikai mamma."

Sensoriskais

Wow, tā ir cita dzīvošana, kad esi izgulējusies. Izrādās, tad nereibst galva, acis nekrīt ciet un visas malas nesāp. Un domas par jebko darāmo neizraisa nebeidzamu riebumu - ne tulkošana, ne atzīmju likšana, ne zvanīšana, ne iešana uz veikalu... Neko sev! Un nemaz nav jāskrien lasīt atkal kaut kāda figņa filma, viss var pagaidīt.

Pasaule sadalījusies tajos, kuriem žēl, ka vasara beigusies un tajos, kuri par to ir laimīgi. Man ir prieks par siltumu saulītē un par to, ka ādai ir vēsi no vēja, un tā ir sausa, nevis pārklāta ar plānu sāls kārtiņu. Un par segu naktī, un par džinsiem kājās.

Man tomēr būs jāsāk vienreiz klausīt savu organismu. Viņš taču saka - piena produktiem nē. Tad kāpēc siermaize? Tad kāpēc kafija ar pienu? It kā es nezinātu, ka pēc dzeltenā siera, sviesta, piena un tamlīdzīga es palieku smaga un trula. Kafijai bez piena ir pilnīgi ārstniecisks efekts, bet piens tik vien līdz, ka atsit tās stiprumu. Ūdeni? Sulu? Vīnu!!! Tagad vēl atlicis ieklausīties, vai ar smirdīgiem sieriem man ir tāpat kā ar parastiem. Varbūt es tikai garšas dēļ esmu gatava pieciest to pašu smaguma un truluma efektu?

Bērns šodien priecīgi gāja uz dārziņu, kamēr ieraudzīja audzinātāju. Tad viņa apstājās un teica, ka vairs negribot uz dārziņu. Nē, audzinātāja ir ļoti laba, tikai viņa samīļo bērnus. Un Barbara jau tagad izrāda nogurumu no pastiprinātas fiziskas emociju izrādīšanas. Un no pārāk daudz jautājumiem arī.  

Neērti džinsi - sabojāta diena. Aktuāli pat intuītam.

Drāma

Barbara grib spēlēties ar septiņgadīgu Žasmīnu. Žasmīna grib spēlēties ar jebko, vēlams, vecāku par viņu, nevis ar trīsgadnieci. Bezrūpīgie divgadnieki skraida riņķī savā nodabā. Barbara skumst pēc Žasmīnas. Žasmīna skumst pēc kompānijas. Viņa vairs nedraudzējas ar savu nešķiramo draudzeni-vienaudzi Albīnu. "Viņa vienmēr grib, lai viss ir pa viņējam. Un vienmēr uz visu atbild "nu un?" Lai ko es stāstītu, vienmēr - nu un?" Ar astoņgadīgo Samantu arī ne, nezinu kāpēc. Ar Samantu draudzējas Albīna, bet tālu ne tik aizrautīgi un patiesi kā viņām bija ar Žasmīnu.

Stefanu un Maiju no tālākās mājas es vairs gandrīz nekad neredzu, pie viņiem visa kompānija vairs neiet, un viņi ne pie viena nenāk, pat pie mūsu kaimiņu Stefana un Riharda (9 un 7). Šie divi toties pavisam no ķēdes norāvušies, nēsājas ārā līdz pusnaktij, pie viņiem dārzā pāris reižu redzēta arī visuresošā Žasmīna. Brāļi Dadzīši vairs nenāk uz Madlienas ielu - Rinalds ir jau liels, trīspadsmit gadi jums nav joki, Anvaram viņa astoņos ir savas darīšanas un savi draugi, bet vienpadsmitgadīgais vienmēr kaujinieciski noskaņotais Ļovka draudzējas ar kaut kādiem kreisajiem bērniem, kas skaļi par viņu ņirgājas un trenkā. Vienpadsmitgadīgais huligāns Veročka vispār vairs nedraudzējas ne ar vienu, pat palīdz mammai staidzināt divgadīgo brālīti. Nu, varbūt tikai ar gudro lēnīgo Daņiku, ar kuru nelabprāt draudzējas pārējie.

Šodien gan visi satikās rotaļu laukumā un pat pa mazliet sarunājās bet kaut kā nepārliecinoši. Man tā bērnu vasara šogad izskatās dramatiska. Kad jau beidzot viņi visi atkal ies skolā, citādi man arī ir skumji, es šūpojos uz šūpolēm, neļaujot izklaidēties tīņiem, bet austiņās skan "Estranged".

Domubiedri

Par lupatām N. Laurel raksta, tas labi. Peggotty raksta par viktoriāņiem, Maldini - par seriāliem, bet mani ne viens ne otrs neķer. Es sen jau meklēju kādu meiteni, kas tikpat iemīlēti un kaislīgi rakstītu par tiem, kas man patīk. Nu nevaru es tikai rakstīt, es arī lasīt gribu un teikt "jā, jā, vēl, vēl un +10000000000!" Un tā, lai nav kaut kādi klipi no youtube sabāzti un, tur, intervijas un kritiķu raksti no interneta. Kaut kādas personiskas atsauksmes gribas. Ilgi meklēju, pat mugura sāka sāpēt un smadzenes kūpēt.

Atradu. Puika. 20 gadi. Katrā ziņā, runājam mēs vienā valodā: "Обожаю этих ребят, играющих приблюзованный "южный" рок в духе Skynyrd. Впрочем, ещё больше они мне напоминают размноженного до пяти штук Иззи Стрэдлина."

"Вчера я уверовал в Бога. Потому что W. Axl Rose не может быть ни кем иным, нежели его земным воплощением!"

Записки влюбленного меломана, pēc tega Ганзы

Pātraukums 746

You Are Geekiest in Love

Geekiness in Love: Highest Music Geekiness: Highest Academic Geekiness: High Movie Geekiness: High Fashion Geekiness: Low Internet Geekiness: Low SciFi Geekiness: Low Gamer Geekiness: None Nerdy Geekiness: None

How Geeky Are You?

Blogthings: A Fine Line Between Insight and Stupidity

Izmēra nozīme

Kaut kad te lasīju vienu meiteni, kas, citēju: "Staigāja pa veikaliem, neko nenopirka, toties skatlogos ievērtēja, cik resna palikusi". Pēc tam viņa, citēju "nopirka džinsus, sesto izmēru. Sesto, nevis astoto vai desmito, kā viņu centās pārliecināt vietējie uz aziātiem orientētie Monreāles zīmoli." Sestais izmērs. Resna. Es tikko uz savām biksēm redzēju ciparu 10. Es tajās izskatos ļoti slaida. Uz kleitas bija cipars 12. Desmit. Divpadsmit. Sestais izmērs. Resna. Bļin.

Es tik tālu zaudēju prātu, ka sāku skatīties slavenību izmērus, lai novērtētu katastrofas mērogus. Tiešām, 6. izmērs tagad skaitās resna? Belucci - 8. Liv Tyler - 8. Berrymore, ibio, - 10. Ir daži divpadsmitnieki, bet viņas izskatījās nu ļoti apaļas. Nu tiešām ļoti. Varbūt, no manis jau cilvēki uz ielām bīstās, bet es vēl joprojām domāju, ka man viss ir ok? Veselais saprāts prasīja reality check vai vismaz izmēru tabulu. Ziniet, izrādās, ka amerikāņu 6. izmērs kā reiz atbilst 10. angļu izmēram, kas norādīts uz manām biksēm. 38. eiropiešu, ja kādu interesē. Man pat 40. patīk labāk, bet ne tur tā lieta. Nafig, pasakiet, tiem dīvainajiem ražotājiem katrā valstī ir cits izmērs? Lai jau tā ar saviem apjomiem nomocītās sievietes mocītos vēl vairāk? 

PS Es neesmu apsēsta, es vēl neesmu īsti pieradusi, ka savos piecus gadus vecajos džinsos vairs staigāt nevaru.