Vēl vienas ideālas brīvdienas

Sestdien taisījāmies uz balli. No rīta es pielaikoju visas kleitas, izdarīju secinājumus un pat pierakstīju. Vīrs ar bērnu pa to laiku strādāja dārzā un pat netraucēja viens otram. Un, kad aizgāja izvest zarus uz mežu, atveda saujiņu sēņu. Man kā reiz cepās vistas fileja paniņās ar kariju, tur es sēnes arī iemetu. Tālāk plāns bija tāds: aizbraukt pie vīra vecākiem, pierīties mazsālīto lasi, izsniegt bērnu, apgāzties uz dīvāna, paņemt līdz ķiplokgrauzdiņus, aizvērt durvis un no sirds paskatīties "Internus". Izdevās, pat ar visu to, ka bērns nolēma skatīties ar mums.

Jā, tātad taisījāmies mēs uz balli. Uz Ģildi. Kad atnācām, Ģildes durvis bija ciet (hello, Ingus un ballesdejas.lv kalendārs!). Kamēr gājām balles tērpos pa Vecrīgas ielām un spriedām, ko lai dara, sanāca aiziet līdz "Vecrīgai" (klubs tāds, tiem, kam pāri... jaunieši, "Depo" ir blakusmājā). Anšlags! Domāju, vietējā publika bija pārsteigta. Šad tad tur ieklīst jauni skaisti dejojoši pāri, bet te vēl tādu vāveri atveda... Vārdu sakot, apmeklētājus iepriecinājām.

Un labi vien, ka es piekritu iet prom ātrāk par savu līdzsvaru, jo atpakaļceļā mēs uzgājām bendu, kas uzstājās pseidoitāļu krogā Līvu laukumā. Nu kā iesi garām, kad skan tāds svings! Es apgriezu vīru riņķī un aiziet - ledains alus pa 2.20 (es tikai šodien uzzināju, ka tas nav lēti), pīpēšana svaigā gaisā un svings uz bruģa. Līdzjūtēji sapratīs - bez papēžiem un parketa svingā ir pavisam cita gaita. Es sāku pārnest svaru uz papēžiem (ko nevar darīt balles kurpēs) un sanāk tādi kaķa soļi - veikli un zaglīgi. Īpaši seksīgi tas viss ir, kad partneris ir tērpts uzvalkā un es mētelī. Itāļu šlāgeri un itāļu tūristi blakus - kāds brīnums, kad ārā deju laukumā puse ir šmigā un bļauj kā nenormāli, tas rullē (ne tā kā ballē, ko tu neteiksi!). All in all, contentedly content. 

No rīta puikas aizbrauca makšķerēt, bet meitenes devās uz Vasiļjeva Artdeco izstādi, vazāties pa Vecrīgu, griezties ap visiem stabiem, kas gadījās pa ceļam, ēst kūkas (bueeee, toties bērns laimīgs un pumpains) un baklažānu groziņus Salā un tad uz rotaļu laukuma. Es devos uz dīvāna dzert kafiju ar duālu un necenzētiem vārdiem komentēt rakstus žurnālā "Ir". Coffee Nation vadība, es zinu, ka jūs lasāt manu blogu, es lūdzu vairs neielaist šo izdevumu jūsu lasāmvielas plauktā un ielikt žāvētāju tualetē. Un pašās beigās es tomēr iegādājos sev Krievijas ražojuma jūrnieku kreklu (nevis vienkārši strīpainu krekliņu) - tātad, ar pareizo strīpojumu.

Puikas bija samakšķerējuši līdaku un vēl šo to, ko mēs paņēmām līdz un dažas sēnes arī. Atlikt nevarēja, tāpēc pie zivju tīrīšanas un sēņu zupas vārīšanas mēs ķerāmies astoņos vakarā, kad atbraucām mājās. Bērns palīdzēja tīrīt zivis, traucēja vārīt zupu, skandalēja, vaimanāja, lika lasīt, spēlēt vilcieniņus, baroja dinozauru, kuru sauc par Suni, un galā piečurāja virtuves grīdu. Es nolēju ūdeni no izvārītām sēnēm vannā (tas šeit no svara), jo vīrs aizņēma izlietni ar zivīm. Kamēr es skraidīju slaucīt grīdu un noliet sēnes, Jakss nozaga vienu no zivīm un aiznesa zem gultas. Padzīts no turienes, izvārtīja zivi pa halles grīdu. Tad jau kļuva skaidrs, ka glābt nav ko un zivi labāk atdot godīgam uzvarētājam. Un es gāju slaucīt ar to pašu slotu zivs paliekas. Un tagad varat iedomāties, kā smaržo manā vannasistabā (sēnes plus čuras plus zivis).

Finālā mums ir sēņu zupa, iztīrītas, sagrieztas zivis, kuras es bojāšu rīt, kaut kas picveidīgs (sarkanie sīpoli ar šķiņķi un papriku, apcepti krējumā, pārkaisīti ar dor blu sieru, ielikti austrumu lavaša tipa plācenīšos un iestumti cepeškrāsnī uz piecām minūtēm), un plauktā atradām nepabeigtu sarkanvīna pudeli. Labāk vairs nav kur. Es vēl varētu pusstundu pastrādāt. Varbūt.