Maijs (izsitusies no spēkiem)

Vismaijākais maija tērps ir svārki komplektā ar pusgarajām zeķem (nē, bez lūpiņām) par godu mainīgajam laikam. Jo iešļūcenēm ir vēl par agru, zeķbiksēm par vēlu. Nē, tas nenozīmē obligāti skolnieces tērpu ar svārkiem līdz ceļiem, kur zeķes pa lielai daļai ir fašens, tikpat labi tie svārki var būt garāki vai pavisam gari. Man tas nav neierasts komplekts, tā kā šīgada izjūtas sagādāja lielu pārsteigumu. Tā plikā daļa starp zeķi un veļu šausmīgi... neteiktu mulsināja, bet nogurdināja. Jā, tieši nogurdināja. Es visu laiku jūtos kaila, kas nenotiek pat tad, ja kājas ir kailas visā garumā un laimīgi beidzas iešļūcenēs.  

Pirmkārt, tas ir ieraduma trūkums. Kad strādā mājās un caurām dienām vazājies ērtās izbalējušās biksēs vai pavisam kreklā, ļoti ātri aizmirstas cēlā stāja, ko veicina drēbes, kas ir pieklājīgas pret apkārtējiem. Nav tonusa. Rezultātā vairākas stundas sievietes tērpā, un es izjūku gabalos.

Otrkārt, esvienkāršiesmuizsitusiesnospēkiem. Pat vistuvākie un vissimpātiskākie mani nogurdina līdz pilnīgam trulumam. Līdz pēkšņi uznākušam miegam, kurā nevis iepeldi, bet apgāzies.

Kad mēs pirkām māju, bijusī saimniece teica, ka gribot atpūsties, nevis tikai vergot, tāpēc māju viņai vairs nevajag. Es atbildēju, ka nekas, mēs esam tajā vecumā, kad par atpūtu var tikai sapņot. Kā es tā uzminēju. Jautājums: kāda ir pasīvā atpūta, no kuras pēc tam nevajag atpūsties? Man vajag.

Make a wish

Es padomāju, ka piepildas pavisam dīvainas, ļoti uzskatāmas, pat tādas taustāmas lietas, par ko nekad nebūtu padomājusi, ka tas ir iespējams. Bērnībā man bija daži vasaras raibumi. Gadiem ap 12 es tos ievēroju. Gadiem ap 18 man to likās par maz, tik traki par maz, ka es ne vienu vien reizi nopietni aizdomājos par hennas tetovējumu uz deguna un vaigu kauliem. Tagad manu ādas krāsu uz deguna aiz vasaras raibumiem nevar ieraudzīt - tas ir gandrīz līdzeni brūns uz pārējās sejas fona. Un piere. Un vaigi. Un zods. Un tagad ievēroju, tas, ko sauc par dekoltē. Un mazliet pleci. Jā.

Tajos pašos 18 es pirmo reizi nokrāsoju matus, melnus ne, bet tumši brūnus. Un tā desmit gadus. Sākumā zēngalviņu, tad saknes matiem līdz viduklim. Un tad es noguru to darīt un laika nebija... un likās, ka nemaz nemana, ka man kaut kas nav piekrāsots. Un pagāja gandrīz gads, kad es sapratu, ka tiešām gandrīz nevar redzēt atšķirību. Es tik ļoti gribēju tumšus matus, ka man tādi sāka augt.

Pirms es to visu apkopoti izdomāju, man galvā grozījās, ka ir ļoti skaisti, kad cilvēkiem ir dažādas acis. Uz kaķi pirms tam skatījos. Un tad es padomāju visu to, kas rakstīts pirmajās divās rindkopās. Un tad atcerējos, ka labajā acī zaļuma man vienmēr ir bijis vairāk. Pagaidīšu gadus desmit vai divdesmit un, domāju, ka ar gribasspēku tikšu pie pilnīgi dažādu krāsu acīm.

Seanss - septiņpadsmit

Ziniet, cilvēki meklē iedvesmu aizgājušajās dekādēs? N. Laurel saka: "Es esmu trīsdesmitie", un visas korī atbild - un es esmu piecdesmitie!un es divdesmitie!un es ne par ko neesmu divdesmitie! Bet "sixties" vispār ir "seanss". Labi, Nataša par to runā padziļināti un apzināti, citas balso, bet es nekādi nevaru pielaikot desmitgades uz sevi. Jo tā ir ekstraverta pieeja. Es neesmu dekāde, un es neiedvesmojos no dekādes, es iedvesmojos no noteiktā savas dzīves perioda.

Septiņpadsmit. Viss sākās ar tehniskās pases meklēšanu. Es rakņājos grāmatu plauktā un ielasīju savu veco dienasgrāmatu, kurā nebiju ieskatījusies gadus tā... septiņus? astoņus? Bet 1997. gada ierakstos laikam visus divpadsmit. Man toreiz bija divi puiši, un es ar izbrīnu atpazinu sevi, cilvēku ielenktu: "man vajag pabūt vienai" un "lieciet mani mierā!" iet cauri kā piedziedājums. Un es biju domājusi, kas tas ir vēlāks ieguvums...

Ieguvums gan bija arī no pašas lasīšanas. Es jau paspēju sabaidīt duālu ar toreiz aktuālo mūziku (Katatonia? My Dying Bride? Tiamat? Nu, paralēli Bjorkas "Debut" un Kūpera "Trash" un "Hey Stoopid") un atcerēties, kam tā vajadzīga. Un vēl es atcerējos, ka toreiz man nebija ne tas, ka problēmu, nebija pat jautājumu pie noteiktiem apģērba gabaliem. Jā, kā jau jebkura sieviete, ieraugot citu, tievāku sievieti, es vienmēr nodomāju, ka pati varētu būt tievāka, bet lielos vilcienos es vadījos no mērķauditorijas viedokļa. Un mērķauditorija bija sajūsmā, tāpat kā tagad. Vai arī man tā liekas. Tāpēc tagad man garderobē uzradās džinsi, kas nav divus izmērus par lielu. Un es pati arī esmu sajūsmā. Starp citu, šī te kāju fīča arī nāk no maniem septiņpadsmit, kopš tā laika es to biju aizmirsusi, bet nu kad jau ir seanss...

Bet, ja ir jāizvēlās dekāde, tad deviņdesmitie.

Sapņi vs realitāte

Es neko. Jo es sapņoju tikai sapņos, nav laika.

Modernais spriedums

Divos vārdos. Stils un mode, tas, protams, ir forši. Še jums divas meitenes - viena stilīga un ar mantām, otra garlaicīgāk nav kur. Ir vērts uzdot jautājumu, kura izskatās skaista un seksīga, bet kura - stilīga un izmukusi?

no The Killing Moon

Meiteņu skumjas

Tomboy ir tā meitene, kuras spēles spēlē puiši. Nu, un pati viņa labprāt spēlē viņu spēlēs. Līdzvērtība, jautrība, kustība un nesadomātība. Kopā jūs izsmējat savus vienpadsmitgadīgos vienaudžus skinny džinsos, kas klausās mūziku, kas pašiem nemaz nepatīk un vienpadsmitgadīgās vienaudzes, kas krāso lūpas, smaržojas un cauriem vakariem čupojas ar saviem ultrasvarīgiem noslēpumiem. Tu esi laimīgākā meitene pasaulē, jo tev noslēpumu nav, un pasaulei nav noslēpumu no tevis, un tavi rotaļu biedri ir bez prāta tevī iemīlējušies, to arī Lindgrena apstiprina. Pati gan tu vēl to īsti nesaproti.

Kārtējo vakaru jūs pavadat dauzoties pagalmā, sēžot džinsu galiem un kedām putekļos, briest kārtējā rotaļa, un tu kā parasti nostādi noteikumus. Un te pēkšņi... garām iet viņa: pusgarās zeķītes-sarkanās lūpiņas-"pēc kā es izskatos? muļķīši, es izskatos pēc zvaigznes, žurnālus vajag lasīt!"... Ooooo, jūs abi sagatavojaties jautrībai. Sāns pie sāna tu un tavs rotaļubiedrs sākat ierasto zvaigznes ķircināšanu... bet pēc brīža tu saproti, ka viņš vairs nav tavā pusē. "Bet smuki,"- ...nē, to tiešām teica viņš? Un tad vēl sliktāk: "Viņa spēlēs ar  mums, labi?" Nodevējs. Tu nomurmini kaut ko mazsakarīgu par to, ka matemātika vēl nav izrēķināta, ka tev jāiet un aizlasies. Neviens neievēro tavu pārakmeņojušos seju un satumsušās acis.

Pavadi vakaru neredzamā agonijā, slaukot asaras, kas ik pa laikam satek mutes kaktiņā, jūtoties lieka un neglīta. Lādē to, ka tavas pusgarās zeķes slēpj netīrie džinsu gali, to, ka proti sasmīdināt puikas, to, ka neesi samelojusi un matemātiku rēķini labprāt un veikli, bet visvairāk to, ka neesi atļāvusi nogriezt sev poniju. Ai, cik smalki tagad varētu uzpūst sarkanās lūpiņas no tā apakšas! Šajā brīdī tu neapzinies savu pārākumu pār sarkanajām zeķītēm un pusgarajām lūpiņām, bet tavai agonijai tomēr ir robeža. Jo pat rotaļu biedru uzmanības dēļ tu neesi gatava katru ierakstu savā blogā beigt ar šķebinoši-vulgāru 'Kisses!'

Aprīlis

30 dienas un 35 filmas šomēnes. Слабо?

Kā izpatikt Hakslijam

(nemaz neceri!)
Acīmredzamu iemeslu dēļ man šis jautājums pavisam nav aktuāls, bet socionikas foruma diskusiju es palasīju ar patiesu prieku, jo visi klātesošie sociotipi man ir tuvu pazīstami.

Драйзер:    Как ему понравиться? И как понять, если уже нравлюсь?
Гексли:      Угощать едой, трогать и намекать на секс.
Драйзер:    Ну, как все некрасиво. Я же Драйзер... Просто поприличнее как-то хочется.
Гексли:      Что значит ''поприличнее''? У Габенов и Гексли так принято! А кормить и трогать это прилично. И намекать тоже не значит исполнять! Еще можно попробовать цинично высказываться.
Драйзер:    OMG взрыв драйзерского мозга!

http://www.socioforum.su/viewtopic.php?f=106&t=29548&start=30

Lupatas, heirmetāls, bērnība un love

Atkal biju bērnu laukumā. Šoreiz tur tusējās apmēram vienpadsmitgadnieki, dvīņi brālis ar māsu un vēl viens džeks klāt, uz šūpolēm šūpojās. Meitene nebija no īpašām skaistulēm, toties no tām īpatnējām. Garš tievs kumeļš ar nebeidzamām kājām-kociņiem un pārdesmit bizītēm līdz jostasvietai. Man gan ļoti patika tas, kas viņai bija mugurā. Īss mētelis ar kapuci, zilas un tumši sarkanas rūtis, pelēki džinsi (savā prikidā es gan skinny nomainītu uz boifrendiem, bet ak, tā jaunatne!), melna lielo meiteņu šalle (tas ir, tāda, kādas nēsā lielas dāmītes, nevis bērni), uzsieta tik skaisti, ka pat es tā neprotu, fuksijas krāsas zeķes, kas rēgojas ārā no zemām baltām kedām, viena šnore melna, otra - balta.

"Mammu, kāpēc tu esi tik domīga?"- apjautājas mans bērns. Tāpēc ka... Trešais puika pajautāja "Jūs nāksiet pie manis, ja mums tur būs, ko ēst?", un es dzirdēju, ka ne jau viņas dvīņubrālim viņš to jautāja. "Nu..."- atbildēja meitene-kumeļš ar to dabiski augstprātīgo mazo meiteņu koķetēriju, ko lielās meitenes tikai mēģina kopēt. Viņa šūpojās, ceļot taisnas kājas augšā un ar bizitēm slaukot zemi. "Lec!"- teica puika. -"Es tevi noķeršu." Romantiski nu bez gala. Tieši tā, kā man patīk. Skaistie gadi, kad vēl neviens no viņiem pa īstam nesaprot, kas notiek, un ko ar to darīt.

---

Bet nu ja, par bērnību. Kas jau reiz tas ir, ka visu heirmetālu, mūsu atsevišķi stāvošo GN'R un vispār visu, kas ir mazāk nopietns un vieglāks par Metallica, piemin tikai saistībā ar bērnību. GN'R koncertā var skatīties tikai izrādot cieņu pret savu un citu metālistu bērnību. Atceros vēl manas patiešām bērnības laikā, gadā tā 1995., tolerantākie nopietnie metaļori laipni atļāva to visu klausīties, ja tu biji seksīga un jēdzīga meitene vai tu biji dzimis pirms 1970. gada. To glauni sauca "klausīties vecos". Ojā. Daudz gan tas neatšķiras no slaveno īdētāju metaforu demonstrācijas. Man kaut kā gadu laikā mūzikā sanāca izdarīt pilnu loku un atgriezties laimīgajā bērnībā, un man nav arī draugu, kuru priekšā man būtu jāizrāda sava labā mūzikālā gaume. Tāpēc es uzstāju - GN'R un vispār heirmetāls ir atsevišķs mākslas veids, nevis kaut kāds tur pakāpiens ceļā uz nopietnāku mūziku. Un arī Hendels nav pakāpiens ceļā uz Mocartu. Un, citējot Mārci, lai klausītos devīto simfoniju, nav obligāti jānoklausās arī piektā.

Es ļoti labi dzirdu atšķirību gan mūzikālajā pieejā - tā ir vienkārši tupi atšķirīga un nesalīdzināma, gan dziesmu tekstos - jā, no Metalikas un uz augšu tie ir par sarežģītu. Ir posms dzīvē, kad gribas nopietnus tekstus, kas liek domāt. Bet kaut kādā brīdī paliek neinteresanti vest gudras sarunas, jo ne tu vairs kaut ko jaunu un noderīgu uzzini, ne, kas galvenais, tev vairs ir interesanti kādam izrādīt, cik pats esi gudrs.

Un tad jūs vienkārši dumji viens otru smīdinat, skatāties apkārt, aprunājat citus, uz šūpolēm šūpojaties, klausāties tādu, jā, nesarežģītu mūziku un nodarbojaties ar to, uz kā stāv pasaule. Desmit gados vai trīsdesmit. Audzinat bērnus vai taisat tos, kokus tur zāģējat, mājas būvējat, grāmatas rakstat, nu es nezinu. Because you need nothing but a good time.

Lupatas un heirmetāls

Jo tās ir divas vienīgās lietas, par ko esmu spējīga runāt. Nē, par ko gribu runāt. Tāpēc pie velna filmu par Gessause, ko vajadzētu lasīt, un mēneša atzīmes tulkiem. Apmierināšos.

Sestdien intensīvi komunicēju ar interneta lietotājiem dzīvajā. Kosmētika, kafija, pilsēta, auksts vējš, bigmaks, krogs, balzāms, tēja, cigarete, dīvāns un tās burvīgās zeķbikses, kas man liek iedomāties, ka kājas ir mana skaistākā daļa (kas nav patiesība). Laime. Svētdien gandrīz piecas stundas nosēdēju taisni, lasot topošo mākslas katalogu, to sauc par darbu. Pēc tam mazliet pablandījos pa veikaliem, jo man gadījās mazliet liekas naudas. Mazliet, patērētāji, ir reāli mazliet. Rīga-Ogre, un vakarā nācās piesēsties pie filmas par vāverēm (Kalahari tuksneša vāverēm, nevis blondajām).

Tāpēc maisiņu, kas palika arvien smagāks, izkrāmēju tikai nākamajā rītā. Un izvilku

1. divas šalles (viena tā, ar kuru es iepriekšējā vakarā sedzos uz rock'n'riga dīvāna; otra atsaucās uz manām mīļākajām krāsām, segšos citreiz.)

2. ēteriskās eļļas pudelīti (tējas koks, smaržo tā, ka vīrs šodien virtuvē pajautāja "kas te tā smird?", toties dziedē visas kaites un vainas), nagu vīlīte un sejas krēms (bla-bla).

3. divi spilvendrāni (nav smieklīgi, gultasveļu nomainīt vajag jau divus gadus)

4. sauļošanās krēmi (50+ bērnam, 20 man, jūs jau padomājāt par to?)

5. siksna. (Man bija 10 liekas minūtes pirms tikšanās un nepazīstams pagraba veikals pa ceļam. Sākumā es iekritu uz tā, ka tā ir padrāzta un palietota tā, ka vietām pat diegi atiruši, bet metāls saskrāpēts līdz baltumam. Tad iekritu uz krāsu, materiālu un tiem tumšpelēkiem rakstiem. Tikai izkrāmējot no maisiņa sapratu, ka nekas nav atiris, tas tā ir domāts. Nekas nav saskrāpēts, tā ir krāsa. Un tie caurumi... Tik daudz laimes par pusotru latu.)

6. vasaras čības (būs zeķes nost no kājām, būs bildes)

7. apžēlošos, pārtikas veikala un aptiekas apmeklējumu neuzskaitīšu.

8. stulbene, balzāmu vajadzēja nopirkt! Divus - gan matiem, gan iekšķīgai lietošanai.

9. sestdien es dodos pie psihiatra pie friziera un beidzot būšu вменяемая izpūrusi (arī gan), bet nu laimīga noteikti.

Aizvakar atņirdzās Hair Flare radiostacija. Labi, ka duāls ieteica Bigrradio, kas man, kā parasti, sākumā likās nogurdinoši. Iešu nu es klausīties citas dziesmas citā secībā, aha. Bet nu, labi, ka dažkārt kāds mani piespiež kaut ko darīt, jo ir laiks paklausīties arī tiešām kādu nepazīstamu vai labi aizmirstu gabalu. So far so good:

Kiss - Reason To Live

Skid Row - Quicksand Jesus

Queensryche - Operation: Mindcrime

L.A.Guns - Never Enough

Slaughter - Desperately

Scorpions - Blackout
Motley Crue - Live Wire (es gan labāk gribētu Look That Kills)

Visādi citādi, šonedēļ atkal sanāca strādāt naktīs, bet gulēt dienās. Gulēt pa dienu, kad spīd saule nav mazāk jauki nekā gulēt pa dienu, kad līst lietus. Pamosties vismaz patīkami. Ir saule, ne pusgads nav pagājis, kā mums te lieldienas liek sevi manīt, un visādi pavasaris.

PS Un vēl. Es mīlu mākslu. Pēcpusdiena, kas sākas zem galda no smiekliem, ir laba pēcpusdiena.

Divi no pieciem dzimumiem

о чем говорят мужчины, когда женщин вокруг нет? о том же, о чем и при женщинах (машины, спортзал, экскременты), о самих женщинах (см. мои выходы на кухню) или о чем-то более захватывающем? скажем, мы говорим о популярных телесериалах, малоизвестных литераторах и животных из скандинавских мифов (это была скрытая реклама игры в бумажки, ой, уже раскрытая), или печем кексы, или сравниваем переводы стихов бодлера на русский, или придумываем очередной план по захвату вселенной, на крайняк сплетничаем про других женщин. в общем, это такие простые, понятные, надежные вещи, поэтому в чисто женскую компанию идти никогда не стремно, знаешь, что вряд ли будет скучно. а мужчины почему-то часто отказываются обсуждать бодлера и баттлстар галактику, и продолжают про экскременты. это они для нас стараются или без нас тоже так?

Es, protams, maldini mīlu bezgalīgi, bet es esmu sieviete. Un šodien būšu skarba. Ja vīrietis negrib ar tevi apspriest Battlestar Galactica, Bodlēru, kulināriju, modīgas lupatas, tavus bērnus un tavu iedomāto lieko svaru, tu vienkārši neliecies viņam pietiekoši pievilcīga. Es pateicu.

Via frendlenta

Daudz man ir sakrājies.

Tur.

Pārtraukums 467

Nesen brīnījos, kāpēc savulaik GN'R klausīšanās norisinājās plostā. Tāpēc nolēmu pamēģināt tagad. Ko jūs domājat? Atkal aizgāju klausīšanās plostā.Tam par godu desmit mīļākās dziesmas:

Nightrain

Estranged
Think About You
Don't Cry
Patience
The Garden
Get In The Ring
Double Talkin' Jive
Ain't It Fun
Dust N'Bones

Komiksi no Pandoras

Too Funky

Starp citu, par modes skatēm. Deviņdesmitajos vēl šis tas bija stilīgs, lai arī dažkārt ārpus jebkāda saprāta. Varbūt, novirzienu bija mazāk. Un vispār, izvēles - modeļu, mūzikas, modes... Bija vēl robežas, jā, tās, bez kurām mēs nevaram.

Pilns video pieejams šeit. Un klasika šodien ir ne tikai pats klips, bet arī katrs no atsevišķiem tērpiem.

Klasika

Godavārds, aizejiet uz kosmoforumu un pajautājiet vāverēm, kas ir klasiska. Uzzināsiet - smailpapēžu kurpes, svārki-zīmulis (nav ne jausmas, kā to sauc latviešu vāveres), balta blūze... nē, nu jā. Bet bija tur arī cilvēks, kas centās pierādīt, ka ir arī citi klasikas veidi, un, lūk viņa kā reiz nēsā tikai klasiku - džinsus, ādu, dabīgos materiālus, smagus zābakus un krāsas, kas nemetas acīs. Ainēnukojūs! "Tas tev tāds rokeru stils!"- atbildēja vāveres.

Es arī gribu pacitēt šo to par klasiku apģērbā. "Я хочу, чтобы мне было тепло, и наряд не вызывал подозрений. Осторожно иду между полок, глаза привыкают к темноте. Начинаю со штанов. Черные "левисы". Выбираю темно-синюю фланелевую рубашку, тяжелое шерстяное пальто с двойной подкладкой, тяжелые перчатки для скалолазания и шапку с ушами. В обувном отделе с огромным удовлетворением нахожу "док-мартенс"... Я готов к действию." Klasika.

Viens amerikāņu jurists neko nenojaušot stāstīja par meiteni, kas strādāja bibliotekā (lielajās brillēs un ar šlipsi), pavirši pieminot "paša šlipsi". Vienā joku anketā bija jautājums "kādas bikses jums šobrīd ir mugurā", kur viņa atbilde bija "tumši zilas kostīmbikses". Arī klasika.

Tas, kas ir nepieciešamība - ir klasiski. Un seksīgi. Jā, ja tu esi prokurors, bikses no kostīma un šlipse ir klasika un staigājošs sekss. Ja tu esi meitene, nav svarīgi, kur tu strādā - šlipse ir ponti. Ja tu klaiņo pa ielām tā vietā, lai sēdētu birojā, martensi ir klasika, bet kostīms - ponti. Un cik seksīgi izskatās mans vīrs netīrā kombinezonā, you have no idea! Godīgi sakot, štukoju teikumu, kur svārki-zīmulis būtu klasika, bet viņi visur sanāk vieni-vienīgi ponti. Tie ir pārspīlēti un neērti. Un ponti ir neērta pārspīlēšana. Kā bomzīga paskata plostojošs dzērājs autobusā apsēžas un ar pontu uzmet vienu kāju pāri otrai. Ponti. Autobusā tā sēdēt ir neērti un pretdabiski, tāpēc uzreiz rodas asociācijas ar dzeruma bravūrību, sarkanu lūpkrāsu uz mutes ar iztrūkstošiem zobiem un mēnešiem ilgi nemazgāto matu seksīgo purināšanu.

Un jā, ja kāds palaida garām - pētot modes tendences, man rodas pamatotas aizdomas par to, ka mode ir sinonims vārdiem antisekss, pilsētas trakie un kopējas nebeidzams wtf.

Un šis te salikums ir klasikas klasika.

Bildes no Whimsical Agnesiga un Cosmo.ru