Ziniet, cilvēki meklē iedvesmu aizgājušajās dekādēs? N. Laurel saka: "Es esmu trīsdesmitie", un visas korī atbild - un es esmu piecdesmitie!un es divdesmitie!un es ne par ko neesmu divdesmitie! Bet "sixties" vispār ir "seanss". Labi, Nataša par to runā padziļināti un apzināti, citas balso, bet es nekādi nevaru pielaikot desmitgades uz sevi. Jo tā ir ekstraverta pieeja. Es neesmu dekāde, un es neiedvesmojos no dekādes, es iedvesmojos no noteiktā savas dzīves perioda.
Septiņpadsmit. Viss sākās ar tehniskās pases meklēšanu. Es rakņājos grāmatu plauktā un ielasīju savu veco dienasgrāmatu, kurā nebiju ieskatījusies gadus tā... septiņus? astoņus? Bet 1997. gada ierakstos laikam visus divpadsmit. Man toreiz bija divi puiši, un es ar izbrīnu atpazinu sevi, cilvēku ielenktu: "man vajag pabūt vienai" un "lieciet mani mierā!" iet cauri kā piedziedājums. Un es biju domājusi, kas tas ir vēlāks ieguvums...
Ieguvums gan bija arī no pašas lasīšanas. Es jau paspēju sabaidīt duālu ar toreiz aktuālo mūziku (Katatonia? My Dying Bride? Tiamat? Nu, paralēli Bjorkas "Debut" un Kūpera "Trash" un "Hey Stoopid") un atcerēties, kam tā vajadzīga. Un vēl es atcerējos, ka toreiz man nebija ne tas, ka problēmu, nebija pat jautājumu pie noteiktiem apģērba gabaliem. Jā, kā jau jebkura sieviete, ieraugot citu, tievāku sievieti, es vienmēr nodomāju, ka pati varētu būt tievāka, bet lielos vilcienos es vadījos no mērķauditorijas viedokļa. Un mērķauditorija bija sajūsmā, tāpat kā tagad. Vai arī man tā liekas. Tāpēc tagad man garderobē uzradās džinsi, kas nav divus izmērus par lielu. Un es pati arī esmu sajūsmā. Starp citu, šī te kāju fīča arī nāk no maniem septiņpadsmit, kopš tā laika es to biju aizmirsusi, bet nu kad jau ir seanss...
Bet, ja ir jāizvēlās dekāde, tad deviņdesmitie.
Bet, ja ir jāizvēlās dekāde, tad deviņdesmitie.
3 komentāri:
Ir sajūsmā, ir, pareizi tev liekas. Bet par dekādēm - tiešām, kāpēc jādzīvo kaut kādā dekādē, ja man labāk patiktu paņemt kādu savas dzīves daļu un tālāk jau pie tās piemērot fragmentus no visādām tur dekādēm, centūrijām vai kaut vai ērām.
Ieraudzīju pēdējo bildi - eh, skaisti bija iet pa ceļu un nesteigties. Ceru, ka šovasar atkal sanāks pa Latviju pabraukāt un pa mežiem pavazāties.
Nedaudz mulsinoša tā vēlēšanās ielikt sevi kaut kādos rāmjos, kaut vai dekādes diskursā. Man ir labi, es esmu 2010.gads. Nākamgad būšu 2011. :D
Vai arī tā ir rāmju apzināšanās. Vai noskaņojums. Tu jau saki, ka jūties no modes tālāk nav kur, tad jau 2010. tev arī ir tikai formalitāte.
Ierakstīt komentāru