Atkal biju bērnu laukumā. Šoreiz tur tusējās apmēram vienpadsmitgadnieki, dvīņi brālis ar māsu un vēl viens džeks klāt, uz šūpolēm šūpojās. Meitene nebija no īpašām skaistulēm, toties no tām īpatnējām. Garš tievs kumeļš ar nebeidzamām kājām-kociņiem un pārdesmit bizītēm līdz jostasvietai. Man gan ļoti patika tas, kas viņai bija mugurā. Īss mētelis ar kapuci, zilas un tumši sarkanas rūtis, pelēki džinsi (savā prikidā es gan skinny nomainītu uz boifrendiem, bet ak, tā jaunatne!), melna lielo meiteņu šalle (tas ir, tāda, kādas nēsā lielas dāmītes, nevis bērni), uzsieta tik skaisti, ka pat es tā neprotu, fuksijas krāsas zeķes, kas rēgojas ārā no zemām baltām kedām, viena šnore melna, otra - balta.
"Mammu, kāpēc tu esi tik domīga?"- apjautājas mans bērns. Tāpēc ka... Trešais puika pajautāja "Jūs nāksiet pie manis, ja mums tur būs, ko ēst?", un es dzirdēju, ka ne jau viņas dvīņubrālim viņš to jautāja. "Nu..."- atbildēja meitene-kumeļš ar to dabiski augstprātīgo mazo meiteņu koķetēriju, ko lielās meitenes tikai mēģina kopēt. Viņa šūpojās, ceļot taisnas kājas augšā un ar bizitēm slaukot zemi. "Lec!"- teica puika. -"Es tevi noķeršu." Romantiski nu bez gala. Tieši tā, kā man patīk. Skaistie gadi, kad vēl neviens no viņiem pa īstam nesaprot, kas notiek, un ko ar to darīt.
Bet nu ja, par bērnību. Kas jau reiz tas ir, ka visu heirmetālu, mūsu atsevišķi stāvošo GN'R un vispār visu, kas ir mazāk nopietns un vieglāks par Metallica, piemin tikai saistībā ar bērnību. GN'R koncertā var skatīties tikai izrādot cieņu pret savu un citu metālistu bērnību. Atceros vēl manas patiešām bērnības laikā, gadā tā 1995., tolerantākie nopietnie metaļori laipni atļāva to visu klausīties, ja tu biji seksīga un jēdzīga meitene vai tu biji dzimis pirms 1970. gada. To glauni sauca "klausīties vecos". Ojā. Daudz gan tas neatšķiras no slaveno īdētāju metaforu demonstrācijas. Man kaut kā gadu laikā mūzikā sanāca izdarīt pilnu loku un atgriezties laimīgajā bērnībā, un man nav arī draugu, kuru priekšā man būtu jāizrāda sava labā mūzikālā gaume. Tāpēc es uzstāju - GN'R un vispār heirmetāls ir atsevišķs mākslas veids, nevis kaut kāds tur pakāpiens ceļā uz nopietnāku mūziku. Un arī Hendels nav pakāpiens ceļā uz Mocartu. Un, citējot Mārci, lai klausītos devīto simfoniju, nav obligāti jānoklausās arī piektā.
Es ļoti labi dzirdu atšķirību gan mūzikālajā pieejā - tā ir vienkārši tupi atšķirīga un nesalīdzināma, gan dziesmu tekstos - jā, no Metalikas un uz augšu tie ir par sarežģītu. Ir posms dzīvē, kad gribas nopietnus tekstus, kas liek domāt. Bet kaut kādā brīdī paliek neinteresanti vest gudras sarunas, jo ne tu vairs kaut ko jaunu un noderīgu uzzini, ne, kas galvenais, tev vairs ir interesanti kādam izrādīt, cik pats esi gudrs.
Un tad jūs vienkārši dumji viens otru smīdinat, skatāties apkārt, aprunājat citus, uz šūpolēm šūpojaties, klausāties tādu, jā, nesarežģītu mūziku un nodarbojaties ar to, uz kā stāv pasaule. Desmit gados vai trīsdesmit. Audzinat bērnus vai taisat tos, kokus tur zāģējat, mājas būvējat, grāmatas rakstat, nu es nezinu. Because you need nothing but a good time.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru