Es padomāju, ka piepildas pavisam dīvainas, ļoti uzskatāmas, pat tādas taustāmas lietas, par ko nekad nebūtu padomājusi, ka tas ir iespējams. Bērnībā man bija daži vasaras raibumi. Gadiem ap 12 es tos ievēroju. Gadiem ap 18 man to likās par maz, tik traki par maz, ka es ne vienu vien reizi nopietni aizdomājos par hennas tetovējumu uz deguna un vaigu kauliem. Tagad manu ādas krāsu uz deguna aiz vasaras raibumiem nevar ieraudzīt - tas ir gandrīz līdzeni brūns uz pārējās sejas fona. Un piere. Un vaigi. Un zods. Un tagad ievēroju, tas, ko sauc par dekoltē. Un mazliet pleci. Jā.
Tajos pašos 18 es pirmo reizi nokrāsoju matus, melnus ne, bet tumši brūnus. Un tā desmit gadus. Sākumā zēngalviņu, tad saknes matiem līdz viduklim. Un tad es noguru to darīt un laika nebija... un likās, ka nemaz nemana, ka man kaut kas nav piekrāsots. Un pagāja gandrīz gads, kad es sapratu, ka tiešām gandrīz nevar redzēt atšķirību. Es tik ļoti gribēju tumšus matus, ka man tādi sāka augt.
Pirms es to visu apkopoti izdomāju, man galvā grozījās, ka ir ļoti skaisti, kad cilvēkiem ir dažādas acis. Uz kaķi pirms tam skatījos. Un tad es padomāju visu to, kas rakstīts pirmajās divās rindkopās. Un tad atcerējos, ka labajā acī zaļuma man vienmēr ir bijis vairāk. Pagaidīšu gadus desmit vai divdesmit un, domāju, ka ar gribasspēku tikšu pie pilnīgi dažādu krāsu acīm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru