"Тиха украинская ночь..." В. Драгунский

Наша преподавательница литературы Раиса Ивановна заболела. И вместо нее к нам пришла Елизавета Николаевна. Вообще-то Елизавета Николаевна занимается с нами географией и естествознанием, но сегодня был
исключительный случай, и наш директор упросил ее заменить захворавшую
Раису Ивановну.
Вот Елизавета Николаевна пришла. Мы поздоровались с нею, и она уселась
за учительский столик. Она, значит, уселась, а мы с Мишкой стали
продолжать наше сражение - у нас теперь в моде военно-морская игра. К
самому приходу Елизаветы Николаевны перевес в этом матче определился в мою
пользу: я уже протаранил Мишкиного эсминца и вывел из строя три его
подводные лодки. Теперь мне осталось только разведать, куда задевался его
линкор. Я пошевелил мозгами и уже открыл было рот, чтобы сообщить Мишке
свой ход, но Елизавета Николаевна в это время заглянула в журнал и
произнесла:
- Кораблев!
Мишка тотчас прошептал:
- Прямое попадание!
Я встал.
Елизавета Николаевна сказала:
- Иди к доске!
Мишка снова прошептал:
- Прощай, дорогой товарищ!
И сделал "надгробное" лицо.
А я пошел к доске. Елизавета Николаевна сказала:
- Дениска, стой ровнее! И расскажи-ка мне, что вы сейчас проходите по
литературе.
- Мы "Полтаву" проходим, Елизавета Николаевна, - сказал я.
- Назови автора, - сказала она; видно было, что она тревожится, знаю ли
я.
- Пушкин, Пушкин, - сказал я успокоительно.
- Так, - сказала она, - великий Пушкин, Александр Сергеевич, автор
замечательной поэмы "Полтава". Верно. Ну, скажи-ка, а ты какой-нибудь
отрывок из этой поэмы выучил?
- Конечно, - сказал я,
- Какой же ты выучил? - спросила Елизавета Николаевна.
- "Тиха украинская ночь..."
- Прекрасно, - сказала Елизавета Николаевна и прямо расцвела от
удовольствия. - "Тиха украинская ночь..." - это как раз одно из моих
любимых мест! Читай, Кораблев.
Одно из ее любимых мест! Вот это здорово! Да ведь это и мое любимое
место! Я его, еще когда маленький был, выучил. И с тех пор, когда я читаю
эти стихи, все равно вслух или про себя, мне всякий раз почему-то кажется,
что хотя я сейчас и читаю их, но это кто-то другой читает, не я, а
настоящий-то я стою на теплом, нагретом за день деревянном крылечке, в
одной рубашке и босиком, и почти сплю, и клюю носом, и шатаюсь, но
все-таки вижу всю эту удивительную красоту: и спящий маленький городок с
его серебряными тополями; и вижу белую церковку, как она тоже спит и
плывет на кудрявом облачке передо мною, а наверху звезды, они стрекочут и
насвистывают, как кузнечики; а где-то у моих ног спит и перебирает лапками
во сне толстый, налитой молоком щенок, которого нет в этих стихах. Но я
хочу, чтобы он был, а рядом на крылечке сидит и вздыхает мой дедушка с
легкими волосами, его тоже нет в этих стихах, я его никогда не видел, он
погиб на войне, его нет на свете, но я его так люблю, что у меня теснит
сердце...
- Читай, Денис, что же ты! - повысила голос Елизавета Николаевна.
И я встал поудобней и начал читать. И опять сквозь меня прошли эти
странные чувства. Я старался только, чтобы голос у меня не дрожал.

...Тиха украинская ночь.
Прозрачно небо. Звезды блещут.
Своей дремоты превозмочь
Не хочет воздух. Чуть трепещут
Сребристых тополей листы.
Луна спокойно с высоты
Над Белой церковью сияет...

- Стоп, стоп, довольно! - перебила меня Елизавета Николаевна. - Да,
велик Пушкин, огромен! Ну-ка, Кораблев, теперь скажи-ка мне, что ты понял
из этих стихов?
Эх, зачем она меня перебила! Ведь стихи были еще здесь, во мне, а она
остановила меня на полном ходу. Я еще не опомнился! Поэтому я притворился,
что не понял вопроса, и сказал:
- Что? Кто? Я?
- Да, ты. Ну-ка, что ты понял?
- Все, - сказал я. - Я понял все. Луна. Церковь. Тополя. Все спят.
- Ну... - недовольно протянула Елизавета Николаевна, - это ты немножко
поверхностно понял... Надо глубже понимать. Не маленький. Ведь это
Пушкин...
- А как, - спросил я, - как надо Пушкина понимать? - И я сделал
недотепанное лицо.
- Ну давай по фразам, - с досадой сказала она. - Раз уж ты такой. "Тиха
украинская ночь..." Как ты это понял?
- Я понял, что тихая ночь.
- Нет, - сказала Елизавета Николаевна. - Пойми же ты, что в словах
"Тиха украинская ночь" удивительно тонко подмечено, что Украина находится
в стороне от центра перемещения континентальных масс воздуха. Вот что тебе
нужно понимать и знать, Кораблев! Договорились? Читай дальше!
- "Прозрачно небо", - сказал я, - небо, значит, прозрачное. Ясное.
Прозрачное небо. Так и написано: "Небо прозрачно".
- Эх, Кораблев, Кораблев, - грустно и как-то безнадежно сказала
Елизавета Николаевна. - Ну что ты, как попка, затвердил: "Прозрачно небо,
прозрачно небо". Заладил. А ведь в этих двух словах скрыто огромное
содержание. В этих двух, как бы ничего не значащих словах Пушкин рассказал
нам, что количество выпадающих осадков в этом районе весьма незначительно,
благодаря чему мы и можем наблюдать безоблачное небо. Теперь ты понимаешь,
какова сила пушкинского таланта? Давай дальше.
Но мне уже почему-то не хотелось читать. Как-то все сразу надоело. И
поэтому я наскоро пробормотал:

...Звезды блещут.
Своей дремоты превозмочь
Не хочет воздух...

- А почему? - оживилась Елизавета Николаевна.
- Что почему? - сказал я.
- Почему он не хочет? - повторила она.
- Что не хочет?
- Дремоты превозмочь.
- Кто?
- Воздух.
- Какой?
- Как какой - украинский! Ты ведь сам только сейчас говорил: "Своей
дремоты превозмочь не хочет воздух..." Так почему же он не хочет?
- Не хочет, и все, - сказал я с сердцем. - Просыпаться не хочет! Хочет
дремать, и все дела!
- Ну нет, - рассердилась Елизавета Николаевна и поводила перед моим
носом указательным пальцем из стороны в сторону. Получалось, как будто она
хочет сказать: "Эти номера у вашего воздуха не пройдут". - Ну нет, -
повторила она. - Здесь дело в том, что Пушкин намекает на тот факт, что на
Украине находится небольшой циклонический центр с давлением около семисот
сорока миллиметров. А как известно, воздух в циклоне движется от краев к
середине. И именно это явление и вдохновило поэта на бессмертные строки:
"Чуть трепещут, м-м-м... м-м-м, каких-то тополей листы!" Понял, Кораблев?
Усвоил? Садись!
И я сел. А после урока Мишка вдруг отвернулся от меня, покраснел и
сказал:
- А мое любимое - про сосну: "На севере диком стоит одиноко на голой
вершине сосна..." Знаешь?
- Знаю, конечно, - сказал я. - Как не знать?
Я выдал ему "научное" лицо.
- "На севере диком" - этими словами Лермонтов сообщил нам, что сосна,
как ни крути, а все-таки довольно морозоустойчивое растение. А фраза
"стоит на голой вершине" дополняет, что сосна к тому же обладает
сверхмощным стержневым корнем...
Мишка с испугом глянул на меня. А я на него. А потом мы расхохотались.
И хохотали долго, как безумные. Всю перемену.

Анна Гавальда "Просто вместе"

Šī būs vēl viena grāmata par cilvēkiem, ko es visvairāk mīlu, par cilvēkiem, kas dara tikai to, ko visvairāk mīl. Tikai šoreiz to nevar manīt. Ilgi. Vecenīte, kas, atrauta no mājas, kas ir daļa no viņas pašas, lēnām izgaist pansionātā. Pavārs, kurš neieredz savu tikpat ka diennakts darbu. Vēsturnieks, kas pats nesaprot, kur atrodas. Māksliniece, kura berž tualetes podus un mirst badā. Netīri un neomulīgi mājokļi, iemītnieki, kas ienīst tos un viens otru. Grāmatas sākums ir jāgrauž, jākošļā, tā ir sausa, auksta un neizturami garlaicīga. Mokot to lappusi pēc lappuses tā sāk mazliet atsilt, atmaigt un pat nedaudz ieinteresēt. Pēdējā trešdaļā lasīt jau ir tikpat patīkami, cik gulties uz svaigas veļas pēc smagas darbadienas. Beidzamās nodaļas lasot es ar smaidu glāstīju grāmatu. Un pēdējais teikums ir grāmatas kulminācija – tik uzjautrinošs un draisks un vienlaicīgi tik aizkustinošs, ka es iesāku smieties, bet tomēr nolēmu labāk raudāt. Šī teikuma dēļ es pat pievēru acis uz lēto paņēmienu, ko autorei nez kāpēc labpatikās izmantot – „ak, kā viss pēkšņi nogāja greizi!” mākslīgi izveidoto rūgto momentu pirms vissaldākā nobeiguma.

Tad lūk vēl... Jodi viennozīmīgi ir cilvēks, ko es apbrīnoju, cienu un kuras viedoklis man pat var likt pārskatīt savu viedokli, bet ne šoreiz. Pāris dienas atpakaļ es lasīju viņas domas par kādu pavisam citu darbu un citu negatīvu atsauksmju starpā tur figurēja „Happy end? Un kopš šī laika viņi visi dzīvoja laimīgi? Un tas ir viss? Kā var tik sūdainai grāmatelei vēl pierakstīt tik sūdainas beigas?” Mani tas uzvedināja ne vairāk ne mazāk kā uz domām par kulturāli-starpkontinentālām atšķirībām. Tātad, Štatos „happy end” vairs nav modē? Un ja Jodi tā saka, tad tas tā ir, varat man ticēt. Viņiem droši vien pārāk bieži tādas beigas ir bijušas. Eiropā happy end pēc visām mocībām, asarām un vilšanās, ko mums sagādāja gaumīgs Eiropas kino un gaumīga Eiropas literatūra, no kuras pakārties gribas, totāli rullē. Īpaši, kad šī pārsteiguma bumba ir ieguldīta pašā pēdējā teikumā. (Otrā versija ir tāda, ka Jodi ir laba gaume, un pasaules klasika ir tendēta uz sāpīgām rakstu darba beigām, bet tas būtu pārāk vienkārši.) Tā lūk, Jodi, tagad ir pienākusi mūsu laimīgo beigu un grāmatu, pēc kuru iztukšošanas gribas dzīvot, dejot, mīlēt un dzemdēt, ēra. Paldies Dievam un rakstniekiem, kas ir noguruši filozofēt, par to!

---

Amerikas kārta umniekot, aizverot grāmatu justies sarūgtinātiem un tēlot iedvesmu

Oooooo... domubiedrs! Nu re, man ir pilnīga taisnība!

Этери Чаландзия "Архитектор снов"

Godīgi, žurnāliste Eteri ir daudz veiklāka nekā rakstniece. Dīvaina grāmata – parasti grāmatas, kas nepatīk, ir jāmet pie malas. Šoreiz gribējās to ātrāk izlasīt, ne aiz lielas patikas, bet tāpēc, ka kaut kas nelika mieru. Parasti es arī atgriežos pie tikko izlasītā – citreiz gribas pārlasīt foršākos momentus, citreiz noskaidrot kaut ko, kas nepieleca ar pirmo reizi. Šeit man palika daudz jautājumu, ļoti daudz, bet ne mazākās vēlmes tos noskaidrot.

Varoņi atstāja visai jocīgu iespaidu... Pirmkārt, nepārtraukti ir sajūta, ka autore visu ceļu masturbē uz saviem varoņiem un grib, lai arī citiem gribas darīt tāpat. Bet viņai nav ne 18, lai patiktu agresīva neformāle noskrandušos džinsos, ne 25, lai sajūsminātos par jēli šiku biznesa kuci. Otrkārt, es viņiem neticu - šie tēli it kā daudz ko ir noslēpuši no sava aprakstnieka un tāpēc palikuši tādi plakani un neprecīzi. Visu laiku mani izseko sajūta, ka tie ir rakstīti no kādiem autorei tuviem un simpātiskiem cilvēkiem, bet viņa visai pavirši apjauš, kas notiek viņu galvās. Piemēram, galvenās varones pakāpeniska pāriešana no nepiederošās dzīvo pasaulei, kas it kā ir uzzīmēta mīlas līnijā, drīzāk saprotama loģiski nevis manāma pašas varones pārvērtībās. Kāpēc? Tāpēc, ka varone ir pārāk prototipiska, lai viņā kaut kas acīmredzami izmainītos. Un tās nedaudzās seksa ainas – gan varoņu domās, gan darbos! Tik banālas, tik kautras, kā vārdi, ar ko autore pirmo reizi mēģinātu neķītri uzrunāt savu vīru pēc viņa pieprasījuma.

Bet ja trillera uzdevums ir sabaidīt, tad autorei sākumā tas godam izdevās. Tieši tas man nelika mieru - gribējās ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka nav no kā baidīties. Romāna sākums ir diezgan gaumīgi izrotāts ar atbilstošiem gotiskiem elementiem, tāpēc pat paliek gana baisi. Tomēr, elementi ir pārāk stilizēti - Stīvens Kings šādu efektu panāca ar ikdienišķāku priekšmetu palīdzību. Tāpēc līdz beigām apnīk arī tas...

---

kāds no romāna aprakstiem tīklā

Дуня Смирнова "С мороза"

Tik ironiski, ka pilnīgi kritiski stāstiņi par un ap dzīvi mūsdienu Krievijā un Padomijas mantojumā. Sevis vai apkārtnes atpazīšana liek uzsmaidīt, bet autores māksla lietot vārdus – skaļi zviegt. Godīgi sakot, es vairāk zviedzu nekā smaidīju. Tomēr, visi tie seši majonēzes salātu veidi svētkos, santehniķi, kas nepastāv dabā tad kad vajag, un sieviešu žurnāli ar savām rekomendācijam, pat būdami atpazīstami sejā, nav apkārtne kurā es dzīvoju. Un tam ir pavisam neliels sakars ar to, ka es izvēlos apkārtni bez salātiem un rekomendācijām. Mūsu mentalitātē tomēr salātiem un santehniķiem nav tās dvēseles.

Droši vien, no šīs pašas operas ir mans patiess izbrīns par to, ka šī ir jau otra pieaugusī, veiksmīga un psihiski normāla sieviete, kas publiski paziņo, ka cilvēks (vai sieviete?) nevar atļauties iedzert kafiju vienatnē, lai netiktu nepareizi saprasts. Kāpēc nevar? Kas notiek? Vai pareizāks jautājums ir - KUR tas notiek, un varbūt, tieši šis moments ir visu stāstu vienotais koncentrētās jēgas kodols?

Izlasiet, ja domājat, ka starp pēcpadomju Latviju un pēcpadomju Krieviju nav lielas atšķirības.

---

recenzija no kāda, kas ir TUR un varbūt zina kāpēc to kafiju nevar dzert vienatnē...

Джоанн Хэррис "Шоколад"

Man patīk cilvēki, kas profesionāli dara to, kas viņiem patiesi patīk un netērē laiku ar banālu naudas pelnīšanu. Nē, nevis uzsāk ienesīgu biznesu un tad izdomā, ka patīk arī, bet gan dzīvo šajā savā lietā, padarot to gan par iztikas avotu, gan par visas savas dzīves fonu. Lielākoties šie cilvēki ir ārkārtīgi laimīgi, bet es varu saskaitīt uz pirkstiem cik tādus esmu satikusi. Lūk, šī grāmata ir par šādu cilvēku, vai pat vairākiem šādiem cilvēkiem, un katrs var izvēlēties sev mīļāko varoni pēc patikas – tik dažādi ir viņi visi.

Es atceros bezgalīgu siltuma sajūtu, lasot to. Varoņi, notikumi, attiecības – viss ir tik dabisks, simpātisks un īsts. Mana mīļākā aina ir kādas večiņas pēdējā dzimšanas diena, kas tiek svinēta pie galdiem vasaras dārzā, ar daudziem ēdieniem, kurus visus nevar nepagaršot, ar ļoti dažādiem savā starpā viesiem, kas tomēr atrod kopīgus sarunas tematus, ar suņiem un bērniem, kas pinas pa kājām, ar daudz sarkanvīna un dejām. Vislabākais veids kā svinēt kaut ko nebūt vai vispār atpūsties.

Grāmata garšīga nu bez gala, un, starp citu, garšo ne obligāti pēc šokolādes. Nebūt ne.

---

kāda recenzija, tikpat silta cik grāmata

Kāpēc ne uz balli?

Jau 2004. gadā šajā forumā tika publicēts visai trāpīgs raksts par tās dienas bēdīgo situāciju ar ballēm Latvijā. Ir pagājuši trīs gadi, kaut kas ir mainījies, bet piedziedājumā mums ir tik un tā skan kāpēc-jautājumi par kursos iegūto iemaņu pielietojumu. Diemžēl man uz tiem pat ir atbildes. Atbildes, kas nāk no cilvēkiem, kurus deju skolotāji un „vecā gvarde” vēlas redzēt ballēs un kuri nenāk un nenāk – no dejot protošiem kursantiem vecumā no 20 līdz 30.

Tad nu visu pēc kārtas. Kāpēc cilvēki nāk uz deju kursiem? Reti ir sastopama tāda notikumu secība, kad sākumā cilvēks uzzina par ballēm un tad nāk mācīties ar mērķi tās apmeklēt, parasti gan ir otrādi - nākot uz kursiem, viņam nav ne jausmas par tām ballēm. Un nāk viņš pavisam citu iemeslu dēļ. Jūs jautājat, kur tad viņš ir iecerējis dejot? Pavisam godīgi... nekur! Lielākā daļa atnākušo patiesi grib mācīties dejot. Mācīties, nevis dejot. Viņiem patīk mācību process. Arī ejot uz baseinu, viņi neplāno sacensības. Viņi pat neplāno peldēt pēc tam jūrā. Tā vienkārši ir bauda – mācīties dejot.

Esmu uzdevusi savu mīļāko jautājumu – kāpēc? Bez augstākminētajiem iemesliem esmu saņēmusi sekojošās atbildes. Izraušanās no rutīnas, iespēja pabūt kopā ar savu otro pusīti bez darba jautājumiem, bērniem un televizora. Jā, atkal, dzīves vai izklaides partnera meklēšana. Mazkustīgs dzīvesveids un iespēja šādi pavingrot. Dejotprasmes „noderība”, ko es priekš sevis iztulkoju kā nepieciešamību iemācīties gluži vienkārši nebaidīties dejot situācijā, kad tas ir tas, ko no tevis gaida – kādā korporatīvajā ballītē, bijušo klasesbiedru salidojumā vai vienalga kur. Lai dejošana daudzmaz kļūst, ja ne par baudu, tad par ieradumu, nevis kauna kalngalu. Lai nav jāķeras pie alus pudeles un jāuzsāk nopietna saruna ar čomu tikko sāk skanēt mūzika. Tad vēl es pazīstu tos dažus puišus, kas kursos nonāca no savas augstskolas – kāpēc lai neatnāk, ja pasniedzējs aicina un ja varbūt dažreiz var padejot ar kādu simpātisku meitēnu. Šeit vēl būtu jāmin „Manieru” visai sirsnīgā atmosfēra un personiska attieksme pret kursantiem. Tikai tāpēc vieni vada šo forumu, citi raksta rakstus, bet citi atnāk uz kursiem vēl pēc deju ieskaites nokārtošanas augstskolā.

Un tikai retais nāk, apzināti paredzot savā dzīvē regulārās balles, garās kleitas un valšus.

Pastāv ne vienu vien reizi izteikts viedoklis par to, ka vairākumā deju kursu māca dejas to sporta izpausmē, kā arī neinformē kursantus par iespēju apmeklēt Rīgas publiskās balles. Neuzņemos spriest par to, ko māca citos kursos – tur pagaidām neesmu bijusi - un varu tikai zīlēt par to vai tur kursantiem sniedz informāciju par to, kur šīs iemaņas var pielietot. Un, kaut gan kāda pazīstama meitene, kas dejot mācās kādā citā skolā, dzirdot no manis par balli Ģildē, ļoti brīnījās, viens gadījums nav nekāda statistika. Šeit izskanēja viedokļi par to, ka auditorijas paplašināšanas labad par iespēju dejot vajadzētu informēt jauniešus augstskolās. Tiesa, informācija ir laba lieta. Bet, arī būdami informēti, arī būdami apmācīti dejot, pat būdami pietiekami drosmīgi, lai apmeklētu balli vismaz vienreiz, jaunieši... nekad neatgriežas. Tāpat dara arī Manieru kursanti, pat tie, kuri, iespējams, labprāt balles apmeklētu.

Kā fizikā pastāv ideālā gāze un reālā gāze, tāpat dejotāju sabiedrībā klejo mīts par ideālo balli un tās apmeklētājiem, uz kuru fona nedejojošā publika izskatās kulturāli atpalikusi. Kāds personāžs šajā forumā ir pat pacenties izvērtēt tās cēloņus un sekas.

„Lai apmeklētu deju kursus, vajadzīga DROSME;
Lai kursos atrisinātu neskaitāmas problēmas - IZTURĪBA un DROSME;
Vajadzīgi līdzekļi (deju kursi vienmēr ir bijuši dārgi);
Lai aizietu uz balli (pat pēc kursiem)
- DROSMI;
- speciālu svētku apģērbu, apavus - IZMAKSAS;
- ieejas biļetes ballēs – IZMAKSAS
Kad tas viss ir apgūts (tērēta enerģija, laiks, nauda, pārvarētas neskaitāmas grūtības) tikai tad var doties mierīgu prātu uz balli. Tas nozīmē, ka līdz balles apmeklējumam spēj nonākt tikai patiesi maza sabiedrības daļiņa. Laikam tādu var apzīmēt ar vārdu - elitāra. Skan jauki un man pieņemami.”

Tas tik tiešām būtu jauki! Bet ir jau arī reālās balles, pirms nokļūšanas kurās var to visu apgūt, un tad atskart, ka patiesībā tur skan aizvēsturiskā sintiņa „um-pam-pā” pavadībā viduvēji izpildīti šlāgeri, astoņdesmito disenes stila prožektoru gaismā zāles vidū starp dejojošiem pāriem mēdz lēkāt iedzēruši īpatņi džinsos, turklāt pati zāle ir tā pārpildīta, ka tiem, kas ir ieguldījuši minēto izturību un izmaksas, nekāda dejošana īsti vairs nesanāk. Atgriešanās šeit tik tiešām prasa zināmu drosmi. Elitārs ir nu pēdējais, kas nāk prātā.

Paskatieties kā vienmēr atnāk vieni un tie paši cilvēki ...tie, kuru vecums svārstās starp 40 un 70. Un ko par to domā jaunieši kaut vai Manieru forumā? No ļoti godīgas atzīšanās „Pirmo reizi ar vīru aizgājām uz balli Ģildē. Mums abiem 23. Bijām šokēti par to, ka ballē tik daudz veco cilvēku. Izskatījās pēc pensionāru saieta. Jutāmies neomulīgi un aizgājām mājās. Bijām orientējušies uz kaut ko citu.” Līdz ironiskajam ieteikumam, kas lika uzsmaidīt man personīgi, „Gribēju vēl piebilst, ka vēlams rūpīgi apdomāt vēstījuma saturu, t.i., izvairīties no frāzēm a-la "Balle tiem, kas jūtas jauni", balle "Labākie gadi", "Atvasara" u.tml. :))” Un līdz skarbajam, bet patiesajam „Jā, ŠĀDAS balles viņiem šķiet vienkārši garlaicīgas.” Nē, reālajā ballē tas nav viņu „zemais kultūras līmenis” un „bērnišķība”, tas ir pieprasījuma un piedāvājuma konflikts. Gaumes konflikts. Citādi kāpēc gan visādā veidā kulturālie un pieaugušie Manieru kursanti apmeklē Ģildes un VEF balles visai epizodiski, toties uz Melngalvju Namu ierodas visi kā viens?

Šī arī ir vienīgā balle, kas līdz šim brīdim atstāja uz mani elitārā pasākuma, kurā ir vērts ieguldīt visu no drosmes līdz izmaksām, iespaidu – mūzika, zāles noformējums, apmeklētāju izskats. Jā, šeit atnāk arī cilvēki bez minētās izturības un drosmes, toties viņi arī reti aizņem dejojamo laukumu – tur tomēr lielākoties apgrozās dejotpratēji. Jā, ne visi skaisti ģērbušies pilsoņi prot tikpat skaisti uzvesties, bet ģimene vienmēr ir ne bez dīvainīša. Tomēr, tik šikas balles, ar 20-30 latu ieejas maksu nav paredzētas ikmēneša rīkošanai, un iet uz tādu biežāk nekā reizi pusgadā būtu krietni par daudz pat ne izmaksu dēļ, bet tā paša iemesla dēļ kāpēc putukrējuma torti nevar ēst ikdienā un ekspresīvu izteiksmīgu tango nevar dejot desmit reizes pēc kārtas. Tas gan nenozīmē, ka dejot mums arī gribas reizi vai divas gadā, tāpēc atliek vien apmeklēt tos pasākumus, kas ir piedāvājumā un kur sanāk dejot visu, ko protam. ...dažkārt gan lai tas realizētos ir pamatīgi jāpaveicas. Izvēles trūkums, nevis mana gaumes lieta - tas ir mans personīgais iemesls, kāpēc es apmeklēju šīs specifiskās balles.

Pagaidām es vēl runāju tikai par tiem jauniešiem, kas uz ballēm nāk pāros, bet tomēr, dejojot ar savu partneri, var nedaudz abstrahēties no ārējiem traucēkļiem un koncentrēties uz deju. Bet kā ir vieniniekiem? Un, vēl vairāk, vieniniecēm? Jo, ja pat ballēs nav atrodamas jaunkundzes, tad noteikti ir atrodamas kundzes, kas, pēc nostāstiem, bieži vien gan dejo krietni labāk par jaunkundzēm, gan arī viņu izturēšanās mēdz būt patīkamāka. Ar kungiem gan ballēs ir problēma – atskaitot Manieru kursantu gadījuma iznākšanu gaismā, visi balles apmeklējoši brīvi kungi ir zināmi vaigā un bieži arī pēdā. Cik no tiem ir dejot protoši? Trīs? Šis ir galvenais iemesls, kādēļ brīvās Manieru meitenes ikmēneša ballēs nekad nav redzamas. Pat es, lielā ziņkārīgā avantūriste, būdama spiesta nākt viena, ātri vien aiz bezcerības un garlaicības pārstātu tās apmeklēt.

Šo šķelšanos veicina gan mūzika – apšaubāma tiem, kam zem 50... O nē, es nepiedāvāju pasūtīt „Prāta vētru”, tāpēc nevajag piesaukt „grabinātājus”! Es runāju par to, ka balles mūzika ir – viens: klasiskā, ko šajās ballēs nespēlē un, ja spēlētu, tad šis atkal būtu pavisam cita mēroga pasākums, un – divi: šlāgeris, kura fani nav tie divdesmitgadnieki. Un pat iespēja padejot, kas Ģildē vienalga ir apšaubāma, daudziem neatsver to, kas ne īpaši patīk. Pavisam godīgi, es labāk gribētu lai cienījamie muzikanti brīžiem nedziedātu nemaz, nekā dzirdēt Sinatras un Mancini klasiskos hītus izpildījumā, no kā ausis vīst. Gan publika un tās izskats veido vakara vienotu noskaņu. Un no pretējās puses atkal atmosfēra piesaista noteiktu kontingentu - tos, kam šī atmosfēra šķiet jauks vakara ietērps; tos, kas ir antipodi jaunākiem dejotājiem - tiem, ko ir nepieciešams piesaistīt šiem skaistajā zālē un uz nopulētā parketa iznīkt draudošiem pasākumiem vārdā balles.

Šobrīd Rīgā publiskajās ballēs pastāvīgi spēlē divas grupas – spēlē, cik noprotu, tikpat ka par velti... Labi, viena no šīm vietām regulāri uzaicina viesmūziķus – „un tagad spēlē grupa „Eolika”! Pēc tam jūs gaidāt divdesmitgadīgos atpakaļ? Tehniski, jā – ir Latvijā grupas, kas spēlē klausāmu, nē, pat dejojamu mūziku. Ne visas gan spēlē mūziku, pie kādas var dejot visas dejas – un nespēlēs, kamēr šī prasme nebūs plaši pieprasīta! Bet nē, taču lētāk un labāk uzaicināt tās grupas, kuru ziedu laiki ir pagājuši jau divdesmit gadus atpakaļ, un kuru honorāru pilnībā kompensē biļetes par 3 latiem!

Un balles organizētāji netaisās neko mainīt vai papildināt šajā ziņā. Kamdēļ, ja ar esošo piedāvājumu viņu pasākumi ir pārbāzti? Kuru interesē tā kvalitāte, ja kvantitāte birst kabatā? Šodienas apmeklētājiem viss ir pa prātam, ja jau viņi nāk, un šīs balles paliks tieši tādas, kamēr šis apmierinātais kontingents ir pārsvarā.

Ar esošo izklāstu mums ir un būs situācija ar – viens: klubiem, kuros dejot protošie jaunieši arī izklaidēsies un dejos sev patīkamas un, godīgi sakot, bieži kvalitatīvākas mūzikas pavadījumā; divi: klubiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kur viss ir iekārtots atbilstoši viņu gaumei; un – trīs: pāris reizes gadā notiekošām īstajām ballēm. Pirmais un otrais elementi krustosies un vienosies tikai trešajā. Viena puse nepiekāpsies. Otra puse ignorēs.

Lai kaut kas mainītos, organizētājiem vispirms būtu jāatzīst, ka jaunajiem ir nedaudz citāda gaume, pat ja viņu mērķi sakrīt ar vecāko apmeklētāju mērķiem, un ka viņiem ir tiesības uz šo savu gaumi, kas nepadara viņus par nekulturāliem un nepieaugušiem. Otrkārt, ar pašu jauniešu pārstāvjiem būtu jāvienojas, kas varētu piesaistīt viņu auditoriju. Starp citu, salsas popularitāte jauniešu vidū ir izskaidrojama tieši ar to, ka salsas vakaros vienmēr ir daudz jauniešu. Un ja spēlē aicinātās grupas, tad tās ir jauniešu grupas! Varbūt šādā veidā, ar tematisko vakaru palīdzību var sākt popularizēt arī citas sarīkojumu dejas, kaut vai pa vienai. Es neuzstāju, ka ir jāaicina, manuprāt, nepamatoti nopeltais Ašmaņa orķestris, līdz ar ko ieejas biļetes cena paaugstinātos līdz tās pusgadā organizējamās elitārās balles līmenim. Bet varbūt var uzaicināt reiz kādu bendu, kas spēlē lielisku svingu, reiz kādu grupu, kas specializējas autentiskajos latīņu ritmos, citreiz vēl kādu citu... Un jau tad, pēc šī neliela soļa atpakaļ, atplaukušas ar jaunām sejām, balles atkal varētu ielekt savā vietā izklaides industrijā.

Protams, bez brīvprātīgās palīdzības un patiesa entuziasma kaut ko realizēt ir grūti, bet tas nav neiespējams, taču kopš trīs gadus vecā raksta situācija ar pašiem deju kursiem ir uzlabojusies! Tātad, ja vien kādam tas būs vajadzīgs, arī ballēm nebūs kur virzīties, izņemot, ka augšup.

---

No manas puses šī ir absolūta cīņa ar vējdzirnavām, bet jūs varat palasīt vai pat piedalīties diskusijā par šo rakstu.

Publiskās telpas plānošana – no mutes mutē

Visi mēs nenogurstam diskutēt par patērētājainavas rašanos, par dabas un dabiskuma trūkumu mūsu ikdienā un apkārtnē – tā saucamajā publiskajā ārtelpā, kas likumā ”Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību” (2002) tiek definēta kā „ielas, bulvāri, laukumi, parki, skvēri, krastmalas, kvartālu telpa, pagalmi, kas bez ierobežojumiem pieejami sabiedrībai neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas.” Šoreiz gan gribētos pievērst uzmanību ne tik daudz šim jau banālajam faktam, cik tam, no kurienes šai parādībai bieži vien aug kājas. Ideālā ir paredzēts, ka plānotāji vadītos pēc iedzīvotāju vēlmēm. Dažkārt tas tā arī mēģina notikt. Tomēr, kāpēc, pat ja neņem vērā cilvēka mūžīgo neapmierinātību ar realitāti, patērētājs gala rezultātā nekad nav laimīgs? Liekas, ka plānošanas-īstenošanas ķēdīte veidojas pavisam citādāka, pat ja plānotāji tajā neizpaliek kā posms: patērētāju visai miglaini izteiktas prasības – stereotipiska to uztvere no ierēdņa puses – vēlmju ģeneralizācija slēgtajās biroja telpās – kārtējā nedzīvā dzīvojamā ciemata rašanās. Nianses, kas liek aizdomāties ir pretrunas mūsu pašu izteikumos. Lūk:

„Prātojot par publisko telpu, vispirms iedomājamies ainas no kādām Dienvideiropas pilsētām: cilvēki, kas pastaigājas, sēž uz kāpnītēm vai strūklaku malām, vēro, bērni, kas skraida apkārt, rotaļājās, saulē izlaidušies suņi, baloži, ielas kafejnīcas, ielu tirgotāji.” (A. Zvirgzdiņš) Cik jauki! Bet kad ir bijis tā, ka reālā dzīvē šis Dienvidu pilsētas modelis apmierinātu visus Rietumu pasaules, tai skaitā Latvijas iedzīvotājus? Tikai populārākie no piemēriem: Rīgas ielās kafejnīcas bieži vien tiek nosodītas, jo traucē pārvietoties pa ietvēm un veicina ne tikai telpisko, bet arī skaņas un smaržas piesārņojumu, tādēļ to ierīkošana vienmēr prasa saskaņošanu ar institūcijām. Ielu tirgotāji un muzikanti arī negūst nekādu lielo atbalstu iedzīvotāju vidū, jo iejaucās cilvēku privātajā telpā, daži no tiem pat norāda uz trūcīgo cilvēku klātbūtni pilsētā, tādā veidā netieši atgādinot par mūsu apdraudēto drošību. No suņiem mēs vispār baidāmies. Tādejādi, cilvēki, kas sēž uz šīm minētajām kāpnītēm un arī citās vietās, pieprasa publisko pulcēšanās telpu, tomēr arī tajā vēlas paturēt savas tiesības uz privāto telpu.

Par to pašu savās definīcijās ir runājuši ģeogrāfi un plānotāji kopš sensenajiem laikiem. Plānošanā pastāv LULU (locally-unwanted land uses – vietēji nevēlama zemes lietošana) un NIMBY („not in my back yard” - „ne manā pagalmā”) terminoloģija, kas raksturo privātās telpas izpausmi publiskā telpā. Katrā pilsētā ir nepieciešama atkritumu pārstrādes rūpnīca, bet neviens nevēlas redzēt to savā teritorijā; daži no mums grib dzīvot klusumā un mierā, tādēļ nosodot motociklistus; mēs vēlamies saglabāt plašas skatam atvērtas teritorijas, kas paveras pa mūsu logiem, tādejādi liedzot citiem mājokļu iegādi. Ričarda Seneta (Richard Sennett) definīcijā bezpajumtnieki par mūsdienu publiskajā telpā neiekļaujas, jo viņi aizņem publisko telpu, bet tur nodarbojas ar ikdienas aktivitātēm. Sets Lovs (Seth Low) norāda uz mēģinājumiem kontrolēt publisko telpu, parasti aizsargājot vidusšķiras brīvā laika pavadīšanas ideālus – patērēšanu, kā arī tūristiem domātās telpas. Viņš arī min dažādu sabiedrības grupu - tīņu, ielu tirgotāju, pensionāru - ikdienas darbības, kas piesavinās telpu dažādos veidos.

Mans jautājums šoreiz nav pat tas, kur būtu jāiet tiem, kas patērēšanas interešu grupā neiekļaujas, bet vai pat tiem, kas iekļaujas, ir vajadzīga tieši šāda un tikai šāda telpa. Vai telpas veidotāji to apzinās. Un šobrīd pievērsim acis uz to, kurš galu galā vinnē cīņu par publisko telpu, ja jau sākotnēji mēs paši, patērētāji, fanojam par sociālās telpas dienvidniecisko paraugu, nemaz gan nenojaušot, ka arī dienvidniekiem Marciālam un Senekai krita uz nerviem pilsētas publiskā jezga. Visbeidzot veidojas šis plānošanas un pat mūsu pašu iegribu paradokss – sajūsmas pilnām acīm skatīties austrumu virzienā un slavēt šo sociāli atvērto dzīvesveidu, kas piemīt vietām pa labi un uz leju no Latvijas, ja skatās pasaules kartē, nebaidīšos teikt – sociālās telpas modelis, kas piemīt ekonomiski mazāk organizētām vietām, proti, mazāk attīstītajām valstīm, bet tai pašā laikā būvēt savu dzīvi pēc Rietumu parauga, plānojot telpu sev apkārt, atbalstot organizēto darbu un plānveida atpūtu, kas atkal un atkal balstās patērēšanā nevis radīšanā. Šo ģeogrāfisko sakarību jūs viegli ieraudzīsiet tikai uzmetot acis jūsu pašu ceļojumu bildēm – nu nefotografējam mēs tos Rietumu stila rindu māju ciematus! Nekad arī neesmu dzirdējusi arīdzan „Amerikā visi brauc ar mašīnām pat pēc maizes, bet kājāmgājējam vienmēr pajautās vai tam viss ir labi. tas ir tik jauki! kad jau reiz pie mums tā būs?” līdzīgus izteikumus.

Bet tikko lieta nonāk līdz plānošanai, šī brīvā telpa ne tikai netiek plānota kā iespēja Rīgas iedzīvotājiem veidot to kā tiem patīk – šī iespēja pat netiek ņemta vērā kā iespējamais attīstības variants. Ne pat ņemot vērā vēsturiski veidojušos sabiedrisko dzīvi, kas nenotiek tikai tam speciāli paredzētās vietās. Krīt kārtējie plānošanas postulāti – „spēļu laukumus bērniem”, „fitnesa zāli katram dzīvojamam ciematam”, „izklaides centrus pieaugušajiem”. Kad plānotājiem pajautā – ko tad jūs gribat redzēt izklaides centros? – atbilde ir visai nenoteikta... nnnu, kādu sporta zāli, kafejnīcu, iepirkšanās centru. Uz sekundi, vai tie nebija tie paši cilvēki, kas tikko iebilda pret kārtējā mola celšanu?

Vienā no semināriem tika pacelts jautājums par Krasta ielas veidošanu – esot aizbūvēta, iedzīvotājiem nav pieejas ūdenim, esošiem iepirkšanās centriem nevar tikt klāt bez automašīnas. Kāds gan labums no šīs „pieejamās publiskās telpas” būs tiem iedzīvotājiem, kas šobrīd Krasta ielu neapmeklē, jo viņu rīcībā nav auto? Un kā tad šī „publiskā pieeja pie ūdens” izskatīsies? Kā mežonīga pludmale? Drīzāk jau kā labi organizēta atpūtas zona ar asfalta celiņiem, publiskās ēdināšanās vietām un plašām stāvvietām, kam no visām pusēm lavīsies klāt ekonomiski pievilinātie iepirkšanās centri.

Runājot par Lucavsalu, vieni plānotāji min citu plānotāju vienaldzību vai merkantilās intereses, kas „ļauj sabojāt kārtējo brīvās dabas gabalu augstceltņu labā”, bet pēc brīža, jautāti, kā tad īsti vajadzētu plānot Lucavsalu, no jauno plānotāju mutēm izskan „konstruktīvi” piedāvājumi veidot šeit sporta kompleksu. Lai pilsētas iedzīvotājiem atkal ir pieeja pie ūdens. Kāds no šiem plānotājiem ir vismaz apmeklējis šo ģeogrāfisko objektu? Tāpat vien, lai uz mirklīti pārliecinātos, ka šobrīd pieeja ir, bet līdz ar sporta kompleksa parādīšanos tās gan vairs nebūs. Toties būs runas par kārtējo akvaparku un stāvvietu tur, kur agrāk ziedēja ceriņi. Saprotams, ka par ziedošiem ceriņiem atšķirībā no tā paša akvaparka patērētājs nemaksā, bet kāpēc investora intereses vienmēr stāv augstāk par iedzīvotāja interesēm, ja jau tehniski visi labumi ir paredzēti pēdējam! Un kaut arī plānotāju balsis skan kā to aizstāvju balsis, teiktā saturs ož visai dīvaini.

Šīs pretrunas vienmēr iezīmējas pašu patērētāju sūdzībās – piekļuve pie ūdens nav, bet tur, kur tā ir (publiskās pludmales, ūdens atrakciju parki) – ir pārāk dārgi vai arī telpas ir pārpildītas vai nav tieši tās izklaides, kuras gribas. Kurš organizētās atpūtas pretinieks, ieskaitot pašus plānotājus, atzīsies, ka viņam patīk Dzintari vasarā? Labprāt atzīsies tas, kurš atzīsies arī šopoholismā. No tiem, kas šķietami vai patiesi neizvēlas pavadīt laiku šajā stilā, katrs ar lepnumu pastāstīs par slepeno pludmalīti, kur iedegums labāks un līdzatnestais izkusušais saldējums garšīgāks. Sliktākajā gadījumā pretstatīs Dzintariem Vecāķus. Jau nemaz nerunājot par to, ka neviens, kas labprāt uzturas organizētajās izklaides vietās, neietu peldēties Daugavas upē Rīgas centrā.

Cita plānotāju realitātes izjūtas ilustrācija: piedāvājums „lai novērstu automašīnu stāvlaukumu ierīkošanu pagalmos, nepieciešams veidot nakts stāvlaukumus ielu brauktuvju malās vai arī veidot daudzstāvu autostāvvietas 15-20 (!) min gājiena sasniedzamības zonā no iedzīvotāju dzīvesvietas.” Patiešām, kas ir 15-20 minūšu gājiens, it sevišķi vēlu vakarā vai spēcīga sala laikā! Rodas sajūta, ka tas, kurš to raksta, vai nu nekad nav staigājis kājām, vai pats neseko līdzi savai domai.

Bet es nemaz nevēršos pie patērētājiem, jo šiem tik un tā būs jāizvēlas no esošā piedāvājuma klāsta. Es vēršos pie plānotājiem, pie tiem, kas nosoda to, ko paši izbūvē. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka iedomātās cilvēku vajadzības tiek standartizētas un pieņemtas kā dotais. Tāpēc, ka plānojot mēs ieraduma pēc atkārtojam vārdus, kas tik ļoti iederas šajā jomā – „sporta un kultūras komplekss”. Organizētā izklaide ir izklaides fast-food, kas der atsevišķos gadījumos, bet labāk nepadarīt to par sava uzturam pamatiem. Rezultātā rodas kas? Vienu un to pašu vārdu karuselis, pilsētas vietu štampēšana pēc esošā parauga un nez no kurienes pieņemtā viedokļa par to, kas iedzīvotājiem ir nepieciešams. Plānotā telpa – atsvešinās, neplānotā – personificējas. Daugavas krasts abpus Vanšu tilta maģistrālei Pārdaugavas pusē. Klīversalas pusē - Saules akmens teritorija - izbūvēts laukumiņš pie ūdens – aha, pieeja pie ūdens! – sakopts un saslaucīts, ar zāles pleķīti, ar soliņiem – nāc, atpūties-negribu... Mūžīgi tukšs. Ķīpsalas pusē – bijusī smilšu atsūknēšanas stacija – piedrāzota rupjo smilšu pludmalīte, vienmēr pilna ar atpūtniekiem.

Piedāvājums šo to neplānot un atstāt kādu dzīvu vietu pilsētā, tiek atmests kā nekonstruktīvs, un tieši iedzīvotāju prasību posms plānošanā izpaliek – vairuma iedzīvotāju intereses tiek stereotipiski pieņemtas un tiek piedāvāts standartizēts produkts. To veicina arī pašu iedzīvotāju neatsaucība aptaujās un prasmes noformulēt savas vēlmes trūkums. Iespējams, lietderīgāk ir veikt nevis iedzīvotāju aptaujas, kas bieži ir ļoti neprecīzas, bet gan iedzīvotāju patstāvīgās darbības novērošanu, jo bieži to izvēle krasi atšķiras no vispārpieņemtiem standartiem un pat no pašu izteiktajām vēlmēm. Nesūtīsim uzreiz pieaugušos uz izklaides centru un bērnus uz rotaļu laukumu, bet pavērosim kaut vai to, kādus šie pieaugušie veido savus pagalmus, pa kurām ielām pastaigājas tie, kam pagalmi nepieder un kādā drazas kaudzē vai bēniņos, ignorējot spēļu laukumu, labprātāk spēlējas viņu bērni. Un dažās pavisam neplānotās vietās rēgotos pilsētas dzīves dabiskā seja. Iespējams, tas zināmā mērā ir līdzeklis kā panākt tuvināšanos publiskās telpas iedomātajām ainām.

Tīkls potenciāliem partneriem

Partnera meklējumi arvien biežāk pieņem tādas mūsdienīgas kiberformas - ja slinkums, kautrība vai jebkas cits, ko ikdienā mēs apkopoti saucam par „nav laika”, traucē aiziet līdz kursiem vai līdz ballei, tad partneri vienmēr var mēģināt meklēt internetā. Vai tas ir tas labākais variants, jo diemžēl daudzi labi potenciāli partneri nemaz nelieto internetu un ievietoto sludinājumu nekad neieraudzīs. Tomēr, ja nav intereses iet uz balli vienam un redzēt atkal tos pašus brīvus kungus un dāmas, ko parasti, vai cilvēkam patīk iet kur citur, jo nu nav tas pasākums organizēts viņa gaumē, tikpat daudzi neies arī uz balli. Cik garš, tik plats.

Arī būdama liela interneta dzīves fane – tā, kura mēdz strādāt virtuālu darbu un iesaistīties virtuālās attiecībās un nereti apspriež savas virtuāli radušās emocijas ar virtuāliem draugiem pie virtuālām brokastīm – es tomēr uzskatu, ka virtuāls deju partneris diemžēl derēs tikai un vienīgi virtuālām dejām.

Šaubu nav, internetam ir dažas manāmas priekšrocības. Var uzreiz noskaidrot, ar kādiem mērķiem partneris grib dejot – trenēties Olimpiskajām spēlēm vai priecāties par dzīvi. Varbūt izlocīt kājas pēc darba trenažieru zāles vietā? Varbūt meklēt dzīvesdraugu? Varbūt dejas viņam ir starpposms starp sniega dēli un lidmašīnu modelīšu līmēšanu garajā hobiju virknē? Vienīgi, par dzīvesbiedra meklēšanu viņš visdrīzāk neatzīsies, bet par savu ātri izgaistošo interesi pret šo vai to nodarbi pats nenojauš. Tomēr, var vismaz nodalīt – vai tas būs sports vai izklaide. Internetā „kāpēc gribat dejot?” ir otrais jautājums partnerim pēc vecuma/garuma parametriem. Reālā dzīvē tas uzpeld tikko jums ir jāsāk komunicēt ārpus deju zāles, un atbilde citreiz var izraisīt zināmu vilšanos.

Kas man vienmēr ir paticis pie interneta, ir tas, ka bieži vien iesaisties kādās diskusijās ar cilvēkiem, kuriem reālā dzīvē pat skatienu neuzmestu. Kāpēc neuzmestu? Tāpēc, ka viņam vai deguns pārāk garš, vai viņa matu krāsa nepatīk, vai viņa kurpes nav manā gaumē. Jau tas vien sniedz vismaz iespēju katram no mums, kam ir deguns vai matu krāsa vai kurpes. Un citreiz, aprunājoties ar kādu, saproti cik daudz zaudētu, ja vadītos pēc tā, kas pašam liekas nepieciešamie parametri.

Šīs labās parādības otrā puse ir aklā randiņa faktors. Arī iepriekš parunājoties ar kādu internetā, pat ja cilvēks ir iepaticies, nekad nav obligāti, ka, redzot viņu dabā, netēlosi, ka neesi tas, kas nācis uz šo tikšanos - viens no iemesliem kāpēc cilvēki vēl joprojām izvairās no šāda iepazīšanās veida. Un nevajag man norādīt uz daudziem, kas labprāt izmanto šīs virtuālās telpas iespējas – esmu viens no šiem 21. gadsimta bērniem. Bet citi šeit neiesaistās, un vārds viņiem ir leģions. Ne katram ir tik veselīga lietu uztvere, lai uzskatītu, ka potenciālais partneris, kas nav atnācis uz tikšanos vai arī atnācis un aizgājis, ieraugot mani, ir pats vainīgs un ne man par to vajadzētu uztraukties. Daudzi no mums ilgi mocīsies ar šo jautājumu – kas tad viņam nebija pa prātam? – un šie prātojumi daudziem šķiet un arī ir gana pazemojoši. Starp citu, pat ja persona, ar ko tikšanās bija norunāta, atnāk, jūs tik un tā varat atgriezties pie minētajiem prātojumiem, kad saprotat, ka kaut kas nelīmējas un ir tādas aizdomas, ka viņš/viņa nemaz nav sajūsmā par jūsu kontaktu. Un domājiet vien, kāpēc. Tāpēc, ka jums ir deguns. Un mati. Un kurpes.

Šī problēma ļoti bieži atkāpjas otrajā plānā kad jūs abi ar sarakstes palīdzību esat izveidojuši kaut vai nelielu kontaktu, kad esat jau tuvāki par trīs standarta e-pasta vēstulēm, kur norunājāt laiku, vietu, augumu un svaru, un kaut kas pie potenciālā partnera jums jau šķiet ļoti simpātisks. Uz šīs bāzes parasti matu krāsai vairs nav tik liela nozīme vai vismaz jūs dosiet kaut vienu iespēju arī cilvēkam ar citādiem fiziskiem parametriem nekā jūs uzskatāt par ideāliem. Nav jau tā, ka dejošana ir tāda sastāšanās kopā un nekas vairāk, kas varētu pieprasīt kopīgu valodu un savstarpējas simpātijas. Ja jau balles deju vēl mēdz saukt par sociālo deju un sporta klases tai nepiešķir, tad jau neliela komunicēšana būs nepieciešama. Tad kāpēc lai to neveido vēl pirms sāk kopā dejot?

Ir tikai trīs iespējamie varianti, mācoties balles dejas ne ar savu pastāvīgo partneri, lasi, draugu. Vismaz, es esmu redzējusi tikai trīs. Pirmais pāris, kas nāk pa vienam, aiziet pa vienam un dejo pa vienam. Viņa, kas skriešus skrien prom precīzi astoņos, neļauj sevi pat pavadīt un ar aizdomām prasa „kam tev mans telefona numurs?” Viņš, kas sarkst un mulst no šādas attieksmes. Viņi abi, kuru skatieni nodurti grīdā un deja ir soļu izstaigāšana, robotu kustības. Otrais pāris, kas atklāti dejo publikai nevis viens otram. Katrs dejo skaisti, katrs dejo pats pa sevi, un sasaiste pastāv tikai kā dekoratīvā lente, kam nav noturēšanas funkcijas. Trešais pāris – nē, tas nav pāris, jo meitene pagaidām pabieži maina partnerus, dejo gan ar katru kopā – cieši kopā un, es zinu, aizies pa to pašu ceļu, ko gāju es. No diviem svešiniekiem, kas mācās kopā, viņi pārtaps par siltu un maigu pāri, kas cieši kopā jau vairs ne tikai dejo. Es ar citām iespējām iepazinusies neesmu, kaut gan daži, ieskaitot manu pašu vīru, man oponē, bet, manuprāt, ja partneris jums ir simpātisks, partnerība ne tikai dejā, bet dzīvē, ir tikai laika jautājums. Tāda ir balles deju specifika?

Kas man personīgi patīk virtuālajā pasaulē, ir tas, ka pareizi ievietotā informācija var ilgstoši saglabāties un nav vajadzības dzesēt muti, stāstot katram vienu un to pašu. Nezinu kā citiem, bet man atbildēt uz tiem pašiem jautājumiem atkal un atkal šķiet diezgan nogurdinoši. Toties reālā dzīvē visa tā pati informācija par jums ir kā uz plaukstas pasniegta – potenciālam partnerim nav jāmeklē veids izdibināt interesējošo, nepārkāpjot pieklājības robežas un nav jāzīlē kāda iemesla dēļ jūs sverat tik, cik jūs sverat. Viņš redz jūs kopskatā, kamēr virtuāli var iztēloties jebko. Ko var zināt, varbūt strikti noteiktu parametru dēļ meklētājs ir zaudējis trīs labas partneres – vienu, kas ir pievilcīgi apaļīga sieviete un talantīga deju partnere, kas prot pielāgoties jebkuram, ar ko dejo; otro, kas bērnību ir pavadījusi profesionālā sportā un tāpēc ar visu savu slaidumu ir fiziski smaga; un trešo, kas varēja izrādīties viņa liktenīgā, ja ne šis ciparu faktors. Un vēl septiņas ārkārtīgi simpātiskas dāmas, kam vīrietis, kas dāmas šķiro pēc kaut kādiem medicīniskiem dotajiem, nav vajadzīgs pat ja viņas iekļaujas dotajā intervālā.

Virtuālās informācijas divas sejas ir izmisušo vai vienkārši sev glaimojošo meklētāju patiesībai neatbilstošu parametru ievietošana un, tieši otrādi, pliku faktu objektivitātes trūkums. Vai jūs spējat iedomāties cik dažādi cilvēki var slēpties zem apraksta „simpātisks vīrietis - mati tumši - augums 1,80 - svars 90 - vecums 30 - dejoju divus gadus”? Jauks, jaunībā tumšmatains, bet tagad plikpaurains onkulis ar piemīlīgu punci un trīsdesmitgadīgā vīrieša dvēseli, kas patiesi prot un mīl dejot ar sievieti. Patmīlīgs mačo bez mazākās humora izjūtas, kas ir pieradis izspēlēt muskuļotā ķermeņa un skaisto acu kārti, un kuram deja un sieviete dejā ir nepieciešama kā sava perfektuma apliecinājums. Vīrišķīgs, labi audzināts tumšs rudmatis ar sliktu muzikālo dzirdi un fantāziju, bet ar stingrām rokām un patīkamu apiešanos. Sievietēm šīs maskēšanās iespējas ir vēl plašākas. Varbūt vienīgi kāda bilde var līdzēt?

Kas attiecas uz tiem minētajiem diviem pieredzes gadiem, nekad nevar būt drošs par to, kas tur šo divu gadu laikā tika iemācīts. Kad viens jau līgani virpuļo ar vecām un jaunām pie jebkuras dejojamās melodijas, tad cits vēl nav apguvis vadīšanas pamatprincipus.

Dejotprasmi, saderību dejā un tādus sīkus faktorus kā partnera smarža un, teiksim, smaids, internetā uz šo brīdi izvērtēt nevar nekādā veidā. Toties, asprātību un pieklājību gan var ļoti labi. Ko var zināt, varbūt tas, kas jums šķita ārkārtīgi asprātīgs joks, tikko padarīja jūs par idiotu simtiem cilvēku priekšā. Un apgalvojums, ka jums visas garās meklēšanas laikā vēl nav atradies piemērots partneris, atņēma jebkādu vēlēšanos to mēģināt ar jums visiem brīviem dejot gribētājiem. Īpaši jau kad tos apriori izaicina, apvainojot dejot neprasmē. Savu īsto dabu paslēpt aiz segvārda ir praktiski neiespējams, pat tos regulāri mainot. Mēs esam tas, ko mēs sakām, vai šajā gadījumā rakstām, un iespaidu par sevi tīklā katrs atstāj tikpat spožu un dziļu kā dzīvē. Varbūt pat iespējas klusu stāvēt malā un smaidīt trūkuma dēļ, vēl spožāku. Un tēmu arhīva dēļ, vēl dziļāku.

---

piedalīties diskusijā par šo rakstu

Kāzu valša postlūdija

Pagājušā gada oktobrī mūsu jaunajā ģimenē notika viens vērienīgs pasākums – kāzas. Un, protams, kā jau pārim, kas pat iepazinās deju skolā, tajā neizpalika arī kāzu valsis.

Kaut gan, kurš teica, ka kāzu valsis ir obligāti valsis? Daudzi savu pirmo deju cenšas pielāgot mīļākai dziesmai, citi izvēlas no deju klāsta, rezultāts var būt visai pārsteidzošs. Izvēloties pirmo deju pēc mīļākās dziesmas, tās ritms var likt jums dejot, piemēram, blūzu, rumbu vai vēl ko citu. Izvēlieties tādu ar skaidri saklausāmu vienveidīgu ritmu un, labāk, lēnu – nerunājot par tehniskām problēmām, kas varētu rasties iesācējiem, tā ir arī romantiskāk. Galu galā, neskatoties uz to, ka šī ir jūsu diena un jūsu deja, kāzas parasti ir tāds liels balagāns, kurā jaunlaulātie piedalās galvenokārt, lai izklaidētu viesus, un tas ir viņu galvenais uzdevums – uztaisīt šovu... tāpēc jau laikam daudzi mācās dejot tieši šim pasākumam par godu. Esmu redzējusi kā pāri, kas dejot neprot nemaz, panāk tīri labu efektu, izvēloties ļoti romantisku un ļoti populāru kompozīciju un iesaistot publiku dejā – kaut vai staigāšanā apkārt pārim, kas paši, godīgi sakot, nevis dejo, bet apkampušies un mazliet šūpodamies stāv apļa vidū. Citās kāzās jaunlaulāto vietā dejoja vedēju pāris. Bet, ja tomēr dejosiet jūs paši, atcerieties, ka skatītāju uzmanība ir jānotur - tātad, galvenā būs deja, nevis dziesma. Lēnais valsis var būt ideāli skaists, kaislīgi un saliedēti nodejots tango ir visai iespaidīgs, bet par vislielāko šiku es uzskatu klasisko Vīnes valsi dejot pie klasiskās Štrausa mūzikas.

Tradicionālajās kāzās ar klātiem galdiem šis atbildīgais brīdis ir paredzēts starp karsto un starpbrīdi – tātad, pēc tam, kad laulības ceremonijā un pastaigā izbadējušies viesi ir paēduši, pirmie tosti pateikti, bet vēl pirms tā brīža, kad daļa viesu jau skrien ārā smēķēt. Savās kāzās, lai ievadītu pirmo valsi mēs likām vedējam nolasīt īsu un veiklu mutisko ievadu – gan pirmajam valsim, gan katrai nākamai priekšnesuma dejai.

Tā kā mūsu satikšanās, iepazīšanās un turpmākais risinājums notika pateicoties dejām, saistībā ar dejām un dejojot, mēs nolēmām neierobežoties ar vienu pašu kāzu valsi un veidot veselu izrādi kāzu programmas ietvaros „Mūsu stāsts dejās”. Atraisīts un jautrs svings, kas mūsu attiecībām lika pamatu, jo gan līgava atnāca galvenokārt gribēdama mācīties dejot svingu, gan līgavainis šo deju mīlēja visvairāk, gan svings ir īpašās ēras – ēras, kur valdīja vieglprātība, labs noskaņojums un deja, simbols. Tad sekoja ugunīga samba – kā flirta perioda raksturojums. Tad tango, kā pirmo konfliktu, to risinājumu, partneru proporcionālās atbildības dejā un attiecībās zīmējums. Pēdējais nāca vēl viens Vīnes valsis kā loģisks nobeigums garam attiecību stāstam – savā, romantiskā kāzu valša lomā.

Ja mēs gribējām veidot publiku izklaidējošo šovu, tad mums tas izdevās. Tomēr tam, ka jūs divi protat sekot noteiktai soļu kārtībai un kopā veidot kompozīciju, ko zinātājs vai nezinātājs sauks par deju, var rasties savas negatīvās sekas. Pēc šāda priekšnesuma, pārējiem viesiem no sava aizgalda piecelties būs vēl grūtāk nekā tiem būtu tāpat (kas jau parasti ir grūti). Katrā ziņā mūsējie stipri iebilda: „Ko nu mēs tagad, mēs taču neprotam...” Tam, lai viņus iekustinātu, pastāv, protams, dažādas spēles ar dejām, tomēr arī tas ne vienmēr palīdz. Tad viesiem parādās cita problēma – mūzika nav tāda kā vajag. Man gan šķiet, ka tam, kurš grib dejot, der jebkāda mūzika, pretējā gadījumā skanošo var izmantot kā iemeslu kreņķēties: „uzlieciet kaut ko lēnāku, lai arī vecāki cilvēki dejot, citādi jums ir mūzika tikai jauniešiem” – aiziet lēnāka mūzika, bet atkal nav labi: „bet vai jums kaut kas jautrāks nav? Aizmigt var pie tādas.” Palīdzēja atkal kārtējā izdoma: mūsu pašu izrādes procesā dejotā samba daļēji izvērtās par problēmu, tāpēc, lai nenogurdinātu viesus ar astoņu minūšu garu izrādi un pie reizes viņus iesildītu, mēs nolēmām likt tiem pievienoties. Dejojot sambu, mēs aizdejojām pie jauniešu galdiņa un vilkām ārā pāri, kurš, likās, nekautrēsies dejot. Partneris ar līgavu, partnere ar līgavaini. Puisis gan vēl mēģināja murmināt „es neprotu”, bet nu... bija par vēlu. Un kad izrādījās, ka nav obligāti jādejo samba, izrādījās, ka dejot var tīri labi! Manam partnerim vispār ne ar vienu no dāmām problēmu nebija, kā jau tām dāmām parasti ir. Pēc brīža pāris tika salikts atpakaļ kopā, bet mēs paši vilkām ārā nākamo pāri. Aktīvo un nekautrīgo pāru skaits parasti gan ir ierobežots, bet pēc tam, kad kādi trīs pāri jau ir ārā, ar pārējiem ir daudz vieglāk. Bez šī gājiena, man šķiet, viesi būtu līdz pašām beigām nosēdējuši kā pielīmēti. Rezultātā šis „pārāk garš” gabals tika spēlēts trīs reizes pēc kārtas, bet dejā izdevās iesaistīt gandrīz visus klātesošos jauniešus.

Starp citu, deja var būt atkarīga arī no kleitas fasona. Manuprāt, visām kāzu kleitām būtu jābūt atglaustām uz aizmuguri, lai mūsdienu sievietes, nepieradušas nēsāt krinolīnus, varētu pat ne dejot, bet vismaz staigāt, nekāpjot uz apakšsvārkiem. Citādi rodas līgavas, kas kliedz, vicina rokas un ceļ svārkus gaisā. Tomēr klasiskā garā līgavas kleita neparedz ātrās kaislīgas dejas ar daudzām figūrām. Es vakara laikā kleitu mainīju trīsreiz – garo balto atlasa „torti” ceremonijas atklāšanai un pirmajam valsim, kura laikā es pārliecinājos, ka dejot tajā var un ļoti viegli; tad īsu melnu kleitiņu ar spīguļiem svingam, sambai un tango, kuru jēga zūd, slēpjot kājas audumā, un tad atkal to pašu garo balto kleitu pēdējam valsim. „A! Beidzot arī līgava parādījās, citādi mūs te visu vakaru tāda meitene melnā kleitā izklaidēja.”

Mums gatavošanās aizņēma divas privātstundas... un vienu gadu. Tas ir, no visām dejām iestudēts mums bija tikai tango, visas pārējās – tīra improvizācija, tomēr līdz šim ilgi un pacietīgi bijām trenējušies, nebūt neplānojot tuvākajā laikā dejot kāzu valsi. Tiem, kas dejot vēl neprot, divās nodarbībās to iemācīt arī nevarēs. Manuprāt, pat sirsnīga pamīcīšanās kā kāzu deja ir labāka nekā tas, ko var paspēt iemācīt nedēļas laikā, t.i., saspringta viens-divi-trīs valša kvadrātiņa nostaigāšana. Arī tiem, kas jau prot dejot, nenāk par skādi apmeklēt pāris privātstundas – izmēģināt kāzu kleitu un kurpes, savu dziesmu, un, noteikti, pasniedzējs pieliks kādu knifu jūsu priekšnesumam.

Mans mīļotais mani kārtējo reizi izbrīnīja. Privātstundu laikā viņš izrādīja pilnīgu mūzikas un dejas soļu saskaņošanas neizpratni, novezdams mani izmisumā, un līdz pat pēdējam brīdim nebiju pārliecināta vai viņš vismaz atceras kādas mūzikas pavadījumā dejosim. Galu galā tiku izvadīta cauri garam un diezgan sarežģītam tango ideāli, tieši tā kā biju gribējusi, nesajaucot nevienu niansi un izrādot visu dejas kaisli. Uz manu jautājumu „tad jau tu visu saprati uzreiz?” viņš labvēlīgi paraustīja plecus: „Protams, ka sapratu. Bet tu taču gribēji trenēties.” ...šīs neizdibināmās būtnes...


P.S. Starp citu, es mēģinātu dejot šo pirmo valsi, lai arī kur mēs svinētu kāzas – vai valsi pastaigā pa Rīgu pie ielu muzikanta spēlētās melodijas, vai salsu klubiņā, kur mēs ar draugiem ieveltos iedzert par godu notikumam, vai svingu mājās pie mīļākā diska, kad mēs atteikušies no banketa un ceremonijām esam atgriezušies no dokumentu noformēšanas dzimtsarakstu nodaļā. Ar fantāziju, smaidu un bez prasīgiem viesiem citreiz var sanākt pat labāk.

---

piedalīties diskusijā par šo rakstu

You scored as gluttony...

Atkal uzgāju tīklā šo testu. Četrus gadus atpakaļ man topā bija slinkums. Mājsaimniecība šo lietu ir atsviedusi pat ceturtajā vietā, bet negausība arī toreiz daudz neatpalika. Skaudība un alkatība vēl joprojām nav savākušas nevienu pašu procentu, tā kā bizness man nekad nepadosies, atliek lepni gulēt, ēst un drāzties. Un starplaikos dusmoties uz to, ka vienmēr kāds traucē.

You're welcome!

Kazahstāna

(Pilna rakstu sērija publicēta Enduroadventure motoekspedīcijas mājaslapā)

Ekspedīcijas ceturtā tranzītvalsts un devītā lielākā valsts pasaulē ir karstu putekļu un zāles pikantās smaržas piepildītā Kazahstāna.

Vislielākais un visraksturīgākais, bet ne vienmēr vispamanītākais valsts piemineklis ir senā Lielā Stepe, kas Kazahstānas teritorijā atrodas ziemeļos, rajonā, ko šķērsos mūsu ekspedīcija. Lielā Stepe ne tik daudz fiziska, cik vēsturiska teritorija, kas vieno zemes, kas tiek saprastas zem mūsdienu Centrālāzijas jēdziena – bijušās Padomijas republikas - Kazahstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu, un arī teritorijas, kas šeit iekļaujas kultūrvēsturiski – Mongoliju, Austrumturciju un Sibīriju. Tomēr, arī no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa lielāko daļu Kazahstānas teritorijas klāj stepe.

Neskatoties uz PSRS laikos veiktiem kodolizmēģinājumiem Semipalatinskas apkārtnē un stepju teritorijas uzaršanu lauksaimniecības nolūkos, daļa no tās ir saglabājusies savā pirmatnējā izskatā. Stepe ir tā skaistā dabas zona, kur zāles līdz jostasvietai un ziedošie lauki pavasarī veido miljoniem kvadrātkilometru plašu krāsainu – zaļu, oranžu, sarkanu, zilu, dzeltenu – paklāju; kuru vasarā piepilda miljonu tarkšķošu siseņu vienveidīgā dziesma, kas skan no karstuma sabiezinātā gaisā; kurā cilvēka izkoptās oāzes pārvēršas par augļu paradīzi rudenī.

No sociālā viedokļa Kazahstāna ir arī pazīstama ar visatvērtāko attieksmi pret ienācējiem, iespējams, pateicoties savai lielajai teritorijai. Šī valsts atrodas joslā, kuras teritorijā ir satikušās Eiropa un Āzija. Tās pamatus veido Centrālāzijas nomadu tautu kultūra, ar tās tūkstošgadīgajām tradīcijām, ar kuru palīdzību tām izdevās ne tikai izdzīvot šajos apstākļos, bet arī apdzīvot milzīgas stepju teritorijas. Šī kultūra ir askētiska un stingri pieturas pie racionālisma gan dzīvesveidā – klejošana paredz visas savas mājas nēsāšanu līdzi; gan izskatā – apģērbam ir jānodrošina patvērumu no tuksneša saules stariem; gan valodā – lai aiztaupītu enerģiju, pārgājienos un karstumā tiek lietoti tikai nepieciešamie vārdi.

Daba un klejojošais dzīvesveids noteica arī Kazahstānas tradicionālo ēdienkarti, kas sastāv no ēdieniem, kas visilgāk saglabājas karstā laikā - bešbarmaka, kazi, šužuka u.c., lielākā daļa no kuriem ir gatavoti no zirga gaļas (ko mūsdienu virtuvē aizvieto ar jēra gaļu), un rūgušpiena produktiem, kas vislabāk veldzē slāpes – kumisa, šubata un airana. Eiropas kultūra savukārt ir atnesusi Kazahstānai kalnrūpniecību, lauksaimniecību, dārzkopību un zinātni. Kazahu galdu tā papildināja ar dārzeņu, augļu, zivju, jūras produktu ēdieniem un saldumiem.

Šis sajaukums ir ieviesis dažādību arī mūsdienu Kazahstānas iedzīvotājos, kuri veido te tipiski aziātisku vidi ar tirgu burzmu, sirsnīgu uzsaucienu troksni un nacionāliem tērpiem, tur - eiropeiska izskata pilsētas ar civiliedzīvotājiem džinsos, kas steidzas uz darbu.

Mūsu ekspedīcijas maršruts iet caur četrām pilsētām - Kostanaju, Astanu, Pavlodaru un Semeju (Semipalatinsku). Daudzās no Ziemeļkazahstānas pilsētām, tajā skaitā galvaspilsētā Astanā krievu un citu Eiropas tautību pārstāvji ir pārsvarā par kazahiem - Astanā pamatiedzīvotāju īpatsvars ir tikai 30%. Agrāk šī pilsēta ir saukusies par Akmolu - „balto kapu” pēc senā cietokšņa nosaukuma – līdz 1998. gadā tā tika pārdēvēta un kļuva par Kazahstānas jauno galvaspilsētu. Līdz 1950. gadiem pilsēta ir drīzāk bijusi ogļraču ciemats, līdz Kazahstānas stepes tika uzartas un upurētas lauksaimniecības, kas, protams, cēla PSRS ekonomiku, bet arī veicināja gan Arāla jūras un Balhaša ezera izžūšanu, gan stepju ekoloģisko katastrofu. Astana, bijusī Celinogrāda, ir šīs cietsirdīgās lauksaimniecības centrs. Šobrīd tā ir neliela pilsēta ar samērā zemu apbūvi, kas pakļauta spēcīgiem stepes vējiem.

Izrādot cieņu abu kontinenta daļu kultūrām, kazahi svin Jaunā gada atnākšanu divas reizes – pēc pasaules tradīcijām 1. janvārī un pēc Centrālāzijas tradīcijām – 22. martā.

Kolas pussala - zeme, kur saule nenoriet

Pie sāmiem

„Kas par cilvēkiem un kas par Ziemeļiem! Vasaras vidū sniegs snieg tieši uz ziedošām magonēm, bet tās tikai nopurinās un zied tālāk. Ronis dejo jūras ūdeņos blakus laivai, un var tam ieskatīties tieši spožajās un naivajās acīs. Savvaļas brieži skrien caur tundru, un viņu ragi uzliesmo saules staros kā drēbju uzkaramie kādā pilī. Vai tieši otrādi – sals. Nospļaujies, un siekalas sasalst lidojumā. Bet cilvēki šeit vienalga dzīvo, ceļ mājas, zvejo, mācās neklātienē, dāvina viens otram dāvanas, lido ar helikopteri apciemot slimniekus un pat pastaigājas ar zīdaiņiem, un šie zīdaiņi arī smejas savos ratos tādā salā.” (Zoja Žuravļova „Kūlenis pāri galvai” )


Lai kā katram no mums gribētos kļūt par laisku dienvidu cilvēku un kaut mazliet sasildīties saulītē, reti kurš var pretoties Ziemeļu skarbā skaistuma valdzinājumam. Ilgu laiku saimniekojis ledājs šīs zemes ir atstājis tikai 10 000 gadu atpakaļ, kas mūsu planētai ir acumirklis. Pulējot Baltijas kristālisko vairogu, tas veidojis ceļu sev, un, kā zinādams, formas, tīkamas cilvēka acij - tektoniskās ieplakas, kurās veidojas tūkstošiem ezeru; lūzumus un plaisas, kurās skaļi iegāžas kalnu upītes; aizas, kurās nokāpj līkās tundras eglītes.

Kolas pussalas Rietumu un Austrumu daļas savā starpā spēcīgi atšķiras – Rietumu daļa un pussalas centrs ir klāti ar kalnu masīviem, to starpā ir pazīstamie Hibīnu kalni ar augstāko virsotni Judičvumčorru, un to mazākais brālis - Lovezera tundru kalni ar Angvundasčorru. Hibīnu kalni pēc savas formas atgādina milzīgu pakavu. Klintis, kas savulaik ļāva ledājam sevi grauzt līdz tas nokusa, rezultātā iedzīvojās plakanajās virsotnēs un milzīgajās apaļajās ieplakās - cirkos, kas cauru gadu ir pildīti ar sniegu. Pussalas Austrumu daļa ir klāta ar sīkkrūmu tundru un mežatundru, bet Dienvidaustrumos – ar taigu. No maija sākuma saules stari šeit vairs nepazūd aiz horizonta, bet pundurbērzi un kārkli atplaukst pēc polārās nakts vēl no sniega neatbrīvojušies.

Ziemeļu daļa ir vēl gleznaināka – tā ir klāta ar fjordiem - šaurām garām ielejām ar stāvām kraujām, kur spoguļojās gludie ūdeņi; pret Ziemeļpolu vērstās aukstās upes no virsotnēm traucās Barenca jūrā. Citas stūrgalvīgas klintis nolieca savas pieres tieši pret ledāju, lai tas viņas ķemmē un noapaļo. Tagad tās, lēzenas no vienas puses un stāvas un apaļas no otrās, saucās par „aunapierēm”.

Kolas pussalu sauc par Krievu Lāpzemi. To ieņem Krievijas Federācijas Murmanskas apgabals, kas Krievijas sastāvā ir kopš 1486. gada, bet vēsturiski ir sāmu zeme, līdz ar to arī nosaukumi šeit parādās divās valodās – krievu un sāmu. Pamatiedzīvotāju - to pašu, kas saimnieko arī Somijas Lāpzemē, to pašu, kurus pasakā „Sniega Karaliene” sastop Gerda - valoda stāv savrup no visām valodu grupām, tā nav tuva pat somugru grupai. Arī lielākās pilsētas ir radušās vai nu veco sāmu mītņu vietās, vai nu jau padomju laikā. Tās viegli var atšķirt pēc nosaukumiem; salīdziniet - Umba, Umptek, Kandalakša, Kola, Lujavrjurta, Varzuga un - Apatīti, Kirovska, Mončegorska, Oļeņegorska... Reģiona lielākā pilsēta ir krievu cara Nikolaja Romanova dibinātā Murmanska, bet sāmi vēl joprojām apdzīvo atsevišķās pussalas teritorijas, to skaits ap 1200 cilvēkiem.

Toties, praktiski visi dabas veidojumi šeit nēsā sāmu nosaukumus ar neizrunājami trollisku skanējumu - Judičvumčorrs, Vudjevrs, Imandra un, īpasī jau, Vilgiskoddeoaivinjarvi ezers, kas tulkojumā nozīmē „ezers pie Vilka kalna”. Ezers ir slavens ar to, ka šeit atrodas arī dziļākais pasaulē eksperimentālais urbums – 12 km dziļš, kas tika veidots bez ieguves nolūkiem, tikai ar zinātniskiem iežu izpētes mērķiem. Ar urbumu atvērto iežu vecums sasniedz trīs miljardus gadu, un to sastāvs gandrīz pilnībā sakrīt ar grunts sastāvu, kas iegūta uz Mēness virsas.

Nelokamo ziemeļnieku cīņas ar dabu pēdas ir sastopamas viscaur šķietami neskartai tundrai vispārsteidzošākajās vietās un veidos. Klints zīmējumi – šamāņu vēstījumi Umbas vientuļā klinšainajā salā. Piekārtie tilti pāri mežonīgām kalnu upēm. Cilvēka veidotās garu mītnes vaviloni - labirinti, sastādīti no akmeņiem 12-15 metrus diametrā, kas vēl 2 tūkstošus gadu p.m.ē. svētīja senos iezemiešus zvejniecībai. Seidi, akmens kraujas, kas pēc izskata atgādina cilvēka figūru, un iemieso gan ļaunos, gan labestīgos garus. Gūrijas, līdzīgas pēc izskata, kalpoja seno krievu jūras ceļotāju jau praktiskākiem nolūkiem – tās ir navigācijas zīmes. Katrs cilvēka veidojums šeit izskatās kā apliecinājums, kas izraisa sajūsmu par šiem drosminiekiem, kas mēģina sadzīvot ar skarbo ainavu, pielabināties tai un, vēl vairāk, kļūt par vienu veselu ar to.

Pāris N 39

Iespēja salīdzināt sporta dejas ar mūsu ierastajām balles dejām man gadījās kad visus interesentus no mūsu grupas uzaicināja piedalīties Cēsu deju konkursā. Secinājumi ir plaši, bet principā arī aprakstāmi dažos vārdos - starp mums ir bezdibenis.

Bezdibeni apskatot sīkāk, noteikti var izdalīt tā atsevišķās daļas. Viens no tiem ir soļu tehnika. Nē, nevis tieši cik to ir daudz, ar kuru kāju un uz kuru pusi, bet dejotāju attieksme pret tehnisko izpildījumu. Pirmkārt, šeit uz jums skatās, bet ne tā kā skatās ballē, bet ar tiešo un vienīgo nolūku ieraudzīt nepilnības un par to jūs nopelt. Man, kuras vide noteikti nav konkursi, mazliet trīcēja ceļi, kad bija jādejo tiesnešu priekšā. Tas notika neskatoties uz to, ka novērtējums man bija absolūti vienaldzīgs – uz balvām un goda vietām nepretendēju un neuzskatīju, ka dejojam labāk vai sliktāk kā citi pāri mūsu grupā. Mūsu attieksme pret striktu soļu kārtību un noteikumu ievērošanu parādās katrā dejā. Hehe, es dzirdēju, ka 180 grādu pagriezienu ātrajā valsī var izdarīt nevis no pozīcijas, kur jūs stāvat ar seju pa dejas ceļu, bet iepriekš pagriežoties pa 45 grādiem. „Pa cik grādiem?” – aizdomīgi pajautāju es partnerim.- „Vai tad tu negriezies no kurienes pagadās?” „Tieši tā”,- seko atbilde. Ilgi meklēju nepieciešamību dejot džaivu. Ar ko tas ir atšķirīgs no svinga, ar ko tas labāks? Ko man personīgi dos „rok rok šasē šasē”? Izskatu. Bet kam izskats, ja sabojāts viss fīlings. Un, nomocījušies ar šasē pirms sacensībām, mēs ļaujamies frivoliem svinga griezieniem. Ai, lai taču tas pasniedzējs stāv blakus un ironiski smaida. Mēs to darām viens otram un tādēļ nolemjam paturēt sev vienu tehniski neapstrādāto baudas lauciņu. „Ko jūs dejojat pie šīs mūzikas, uz mani vairs neattiecas”,- galu galā nolemj pat pasniedzējs.

Bet esmu redzējusi sporta pāra strīdus ballē, kur tas mēģināja izpildīt ballei galīgi nepiemērotas un bieži neiespējamās lietas, tādas kā figūras ar striktu soļu skaitu. Un ja kāds piedejo priekšā vienam no partneriem, kamēr abi izpilda savus astoņus soļus? Ir problēma. Sporta dejai vajag plašumu, kur izvērsties. Sociālā deja iekļausies starp diviem citiem cieši dejojošiem pāriem un šajā laukumiņā izrādīs visu, kas tai ir. Tomēr, ar visām tehniskām problēmām, kas citreiz rodas arī mums un tādēļ man ir pilnīgi izprotamas, kāpēc viņu starpā nevalda saskaņa? Perfekcionisms jau kļūst par ieradumu, cilvēki arī uz balli nāk kā uz izrādi, kur nedrīkst kļūdīties. Mums pat konkursā daži nojaukti soļi izraisīja tikai ķiķināšanu un mana partnera huligānisko priekšlikumu pamēģināt vēlreiz to figūru, kas divu tiesnešu acu priekšā nesanāca. Cik labi tomēr ir ne par ko nedomāt un neko negaidīt. Šeit pa īstam nostrādā budistu tēze – jo mazāk iedomājies, jo mazāka ir iespēja vilties.

Tas ir tas, kas mūs atšķir. Bet kas mūs vieno? Ko es esmu gan pati sapratusi, gan dzirdējusi no pasniedzēja – dejot var tikai sev, bet tas nenozīmē, ka var to darīt ar sakumpušu muguru, nevietā saliektām kājām un vaļīgām rokām. Bet par tām rokām un sporta dejām – vai tur vispār pastāv vadīšana?

Man patika īslaicīga apmaiņa ar partneriem, kur man ir trāpījies puisis - topošais sporta dejotājs. Pareizāk sakot, daudz puišu-sportistu draudzības valša laikā un viens uz veselu aplausu deju dejas. Jau draudzības valša laikā garām paslīdēja divi-trīs pazīstami puiši un tas sākās mans izbrīns – kur tad tā vadīšana? Labākais, ko šie puiši darīja, bija, acis grīdā nodūruši, paņēma manas rokas savējās. Sliktākajā – knapi pieskārās ar diviem pirkstiem. Un es biju iedomājusies ka mēs KOPĀ dejosim. Puisis-sportists valša soļus mācēja un centās tos izpildīt. Viens. Savus soļus. Ar mani tur nebija nekāda sakara, pat mēģinājumu sakaru radīt, tas ir, satvert, vadīt sev nepieciešamā ātrumā un virzienā. Acis mans partneris arī nebija pacēlis. Eh...

Valša soli jau es arī protu, un nācās vien to izpildīt vienai – paralēli puisim. Es tomēr nezinu, kur es iešu, kur griezīšos, jo parasti man to parāda partneris. Kā nez viņējā zina? Droši vien, ir jāmācās soļi no galvas, jāiemēģina 237 reizes un aiziet. Kāpēc jāvada partnere, ja viņa savus soļus var vienkārši iezubrīt? Ar citu jau nebūs jādejo... Cerams. Kaut arī, daži puiši dejoja ar divām dāmām, interesanti, kā tiem veicās pie šādiem nosacījumiem? Bet man diemžēl neizdevās pavizināties ne uz viena no tiem.

Beidzot es nonācu atpakaļ pazīstamās un spēcīgās rokās, kas mani vada pa dejas ceļu un aizsargā no apkārtējo dejotāju elkoņiem. Manam partnerim, kā izrādās, ir tikusi viena no sporta meitenēm. Pēc viņa teiktā nemaz tik slikti nebija – soļus zina, vadīšanai ļaujas, smaida un lūr uz visām pusēm. Vēl bijām pamainījušies ar pazīstamu pāri, par kuru mūsu iespaidi noteikti veidoja kopēju ainu. „Viņa vada!”- pasūdzējās mans partneris. -”Saķer rokas un velk.” Nu ja, tas izskaidro to, ka nevada viņas partneris, ar kuru biju dejojusi es.

Esmu dzirdējusi vīrieša viedokli par to, ka vissliktāk ar to vadīšanu ir tiem, kas nāk dejot ar sievu vai draudzeni, tas ir, kad cilvēki ir iesaistīti attiecībās. Vīrietim vadīšana parasti nepadodas ar pirmo reizi, bet ne katra sieviete ir gatava gaidīt, kamēr vīrietis iemācās un ķeras pie darba pati. Gluži vienkārši, ir taču vieglāk izdarīt pašai nekā cerēt uz otru - tā mēs darām ikdienā, visos darbos. Un kaut kādu deju dēļ jau neiesi šķirties – kādu nu tur starpība, kurš vada, ka tik kaut ko nodejot var. Turklāt, ka ar laiku vīrietis pierod, ka viņa funkcijas pilda sieviete - uzreiz ir tik viegli mācīties, kad puse no pienākumiem noņemta, un abi sāk to uztvert kā normālu parādību. Gadījuma partneri, kas nav iesaistīti attiecībās, ir daudzreiz prasīgāki. „Es no tādas skriešus aizskrietu”,- komentē vadošās sievietes mans partneris. Viņš ir sācis viens un divus gadus dejojis ar dažādām sievietēm – no meitenēm kursos līdz kundzītēm ballēs. Un tad parādās izvēle un priekšstats par to cik viegli vadāmas (bet dažas – stumjamas) ir partneres.

Cik tad laika ir nepieciešams, lai iemācītos dejot? Teiksim tā, lai iemācītos spert soļus – apmēram, trīs-četras nodarbības. Tomēr! Pasniedzējs reiz ir mēģinājis nolikt trīs noteikumus – mugura (tas ir, stāja), rokas (tas ir, atspēriens), kājas (tas ir, pēdu vingrums) un brīnījies, ka pāris, gribot iemācīties dejot divu nodarbību laikā (ha!), nevar izpildīt pat šos noteikumus. It kā tas būtu tik vienkārši. Tikko viss ir jāievēro reizē, projām aizslīd vai nu viens, vai nu otrs. Par stāju esmu zinājusi jau kopš pirmās nodarbības, pēc diviem mēnešiem regulāru nodarbību es sāku tam tiešām pievērst uzmanību. Pēc pieciem mēnešiem, piedaloties konkursā, es iemācījos tiešām noturēt muguru taisnu un plecus lejā. Apmēram vienu minūti un desmit sekundes – tik cik ilgst vienas dejas demonstrējums konkursā. Pēc tam, pie mums pienāca pasniedzējs un izlaboja visu stāju pa jaunu. Lai nodejotu kaut vai kāzu valsi... es teiktu, vismaz astoņas nodarbības, bet tas nenozīmē, ka jūs mācēsiet vēl kaut ko bez tā kāzu valša. Teiksim tā, ka jūs tiešām mācēsiet dejot.

Kas attiecināms, uz sporta dejām, laikam vilciens ir aizgājis – to vajadzēja sākt bērnībā. Pieaugušajiem vairs nav īsti ne laika ar to nodarboties (dienu dienā, stundām), ne vairs tie muskuļi ir attīstības stadijā – tas ir, stāju var uzlabot, bet izveidot pa jaunu ir praktiski neiespējams. Tieši tādēļ ir dīvaini piedalīties sacensībās, kur sajaukti gan amatieru klases dejotāji, gan profesionāļi. Nu kāpēc tam, kas dejo bez gada nedēļu ir jādejo līdzās kādam sporta klases īpašniekam? Tas bija pirmais, kas iemetās acīs tikko, uz Cēsīm atbraukuši, mēs pat ieskatījāmies deju zālē – tie ir tie cilvēki, ar ko mums jāsacenšas? Aizrautā elpa vieniem pārauga nervozā ķiķināšanā, citiem pārmetumos skolotājam. Galu galā izrādījās, ka visi šie iesildīšanās laukumā meistarīgi virpuļojošie pāri nedejos sešas dejas, kā to darām mēs. Visi ne, bet daži noteikti. Un dejos viņi vienā līmenī ar mūsu kursantiem. Nedzenoties pēc augstas vietas, man tas pat glaimo, bet ja nu kādam no amatieriem to vietu tomēr vajag – vai sistēma labi ož?

Tomēr, pats galvenais, kas mani sacensībās pievīla, bija kopskats. Tādēļ ir viss šis pasākums?! Visi šie dienām ilgi treniņi, visi šie strīdi, viss šis sports tikai tam, lai apbrīnojami nedabiskā izskatā, ar savaskotiem matiem, ar paštonējošo krēmu notraipītu ādu, atbaidošā grimā un ārprātīgā kleitā ar spīguļiem nozīmētos sporta zālē, kas sadalīta divās pusēs un otrā pusē spēlē basketbolu? Par šo jautājumu mēs ar partneri, kurš bieži ir pārāk iecietīgs pret visu, pat mazliet pakašķējāmies. „Kāpēc obligāti sporta zāle? Dejo arī citās vietās.” „Kādās? Kā tad sauc šo vietu? Sporta komplekss, vai tad ne? Un mēs atrodamies basketbola laukumā.” Kā pierādījums, tikko konkurss beidzas, aizkars tiek pacelts un dejotāji tiek burtiski aiztriekti projām, jo nu jau sāk ierasties cita, populārāka sporta fani.

„Nu zini, tu daudz gribi. Labas, īstas deju zāles Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt.” „Jā, un mēs tās visas apmeklējam.” Ko vēl var gribēt? Medaļu? Negribu medaļu. Man dejas asociējas ar skaistu zāli, smagnējām antikvārām lustrām, dzīvu mūziku un partnera sajūsmu acīs. Sajūsmu par mani, nevis sasprindzinājumu un bailes nokļūdīties solī. Es negribu, lai vīrietis izrādās ar mani rokās. Es gribu, lai viņš patiesi smaida man, nevis stīvi atņirdz zobus visai zālei. Es negribu mākslīgi smaidīt skatītājiem, kas uzskata, ka dejas ir sports, kas ir atnākuši uz mums skatīties kā uz dresētiem zvēriem cirkā. Tieši otrādi, es viņus labprāt sadzītu zālē un liktu ar deju parādīt partnerim, ko viņš tam nozīmē. Un strīdīgs jautājums vēl ir kas ir grūtāk. Dejas no pirmsākumiem bija paredzētas kā partneru abpusējs prieks un veids kā izrādīt otram savu interesi, simpātiju, maigumu, kaisli... jebko! un nevis iespēja nodemonstrēt tiesnešiem un skatītājiem savu fizisko sagatavotību un iemācītos soļus, ko esam atkārtojuši atkal un atkal, vēl un vēl, līdz vēdergraizēm, un kas apnicīgi konsekventi seko viens otram, ne citādāk. Garlaicība ir mans ienaidnieks numur viens. Un deja, kur soļi ir strikti secīgi, ir garlaicības iemiesojums.

Gan jau, varētu rīkot jaunu aktieru konkursu par to, kurš skaistāk notēlos mīlestību. Bet vai Jūs izvēlētos iet skatīties šo izrādi tā vietā, lai pašiem baudītu savas, ne izcili skaistas, ne izrādāmas, bet tomēr savas un siltas, jūtas?

---

Protams, tas nevarēja neizraisīt smagas kaujas starp sportistiem un nesportistiem...Piedalīties diskusijā par šo rakstu.

Bezvietas aizstāvībā

Septiņdesmitajos gados termini „placelessness” (bezvietība) un „non-place” (bezvieta) parādījās humānistiskajā ģeogrāfijā, kad Edvards Relfs (Edward Relph) fokusēja uz tiem savu uzmanību grāmatā "Place and Placelessness”.

„Autentiska” vietas izjūta, kas piemīt pirmsindustriālām kultūrām un kas cilvēkam rodas, kad to neietekmē sociālās un mēdiju izpausmes, norādes un mode, izzūd. Vēsturiskās, arhitektoniski īpatnējās celtnes tiek aizvietotas ar „neko”, t.i. ar pāradresētām vietām, vietām ar noteiktu piešķirtu izskatu un izjūtu - lauku mājām, biroju parkiem, jaunām viesnīcām un tirdzniecības centriem; ieviešoties gigantismam – debesskrāpjiem un megalopolēm, starpvalstu autoceļiem un lidostām, industriāliem un biroju rajoniem, internacionālam stilam dizainā un arhitektūrā, vietām kļūst raksturīga vienveidība, standartizācija un pārspīlēts mērogs. Kad telpa (abstraktā un objektīvā, tās garumā un platumā) ir piepildīta ar kultūras izpausmēm, rodas „vietas”; kad ainavas netiek lietotas, respektīvi, kad tajās nedzīvo cilvēks un nepiedalās to attīstībā un dzīves ciklā, no „biezām” tās pārvēršas par „plānām”, rodas bezvietība. Dažādas apkaimes ir radītas vienādas – tās izskatās vienādas un tām ir vienāda izjūta. Bezvietība dehumanizē pasauli un to dēļ vietām ir par maz vai nav nemaz saistības ar cilvēku. Tāds ir Relfa un bezvietības prokuroru viedoklis.

Mans pretjautājums viņiem ir - kādas ir kultūrainavas proporcijas šodien? Mūsdienās etniskās, reliģiskās un dabiskās ainavas, kas ir spēlējušas milzīgu lomu cilvēka dzīvē līdz 19. gadsimtam, aizņem vairs tikai niecīgu daļu no visām ainavām, praktiski no tām vairs ir tikai paliekas. Bet vai mūsdienu cilvēkam ir milzīga nepieciešamība pēc šiem ainavu veidiem? Vai ainava pastāv dabai vai cilvēkam? Kas to rada? Ja to rada cilvēks pats, kāpēc dominējošās ir auto ainavas un arvien vairāk pieaug izklaides ainavu loma? Kāpēc cilvēks rada sev tieši šādu ainavu?

Skatoties uz šo jautājumu no cilvēka viedokļa un šoreiz neņemot vērā ne dzīvnieku, ne augu intereses, ir jāpieņem, ka ainava pastāv cilvēkam tāpat kā pilsētas parki ir radīti pilsētnieku ērtībām, nevis zālei. Jau no 20. gs sākuma cilvēks ņem aktīvāko dalību ainavu veidošanas jomā, radot antropogēno ainavu. Šaubu nav, galvenais cilvēka virzītājspēks ir dzišanās pēc komforta, un jo vairāk cilvēce attīstās, jo lielākas prasības tai ir. Tomēr, ekonomiskie apsvērumi nav komfortablās dzīves veidošanas vienīgais aspekts. Cits aspekts ir cilvēka estētiskās prasības. Manuprāt, ir loģiski pieņemt, ka cilvēks vairs nav tāds pats kā tūkstoš, piecsimt vai pat simt gadu atpakaļ – cilvēks ir mainījies, ir mainījušās viņa prasības un ir mainījusies viņa gaume. Dabiskās ainavas vairs nav cilvēka gaumē, vairāk – dabiskā vidē cilvēks vairs nespēj izdzīvot. „Autentiskuma” trūkums? Iespējams, šis arī ir 21. gadsimta autentiskums, un mūsdienu cilvēkam antropogēnā ainava ir tikpat dabiska cik mežs un ala aizvēsturiskam cilvēkam.

Pēc „autentiskās” vietas aizstāvju domām, būvniecības gigantisms ir nesamērojams ar cilvēka proporcijām – mūsdienu celtnes pastāv nevis cilvēkam, bet tirdzniecībai, bet pasaules tirdzniecība šobrīd pastāv, lai vienaldzīgi izmantotu pasaules ainavas un cilvēkus un koncentrētu un izplatītu peļņu starp pasaules turīgākajiem cilvēkiem. Tomēr pasaules tirdzniecība aktīvi piedalās jauno kultūrainavu veidošanā. Visi cilvēka radītie objekti ir sveši dabiskās ainavās, vienādi gan Pasaules Tirdzniecības Centrs, gan koka arhitektūra, bet kultūrainavas kontekstā to saistību nosaka tikai novietojums pret apkārt esošiem objektiem. Debesskrāpis ir tas, kas mūsdienu lielpilsētā iederas vislabāk. Runājot par gigantismu un cilvēcīgiem mērogiem, kalnu mērogs arī ne gluži atbilst cilvēka mērogam. Tādā gadījumā kāpēc kalni vilina cilvēku? Kur sakņojas alpīnisms un citi augstkalnu sporta veidi? Vai kalni nav vieta, kuros cilvēks izjūt dabas varenumu, jūtās, kāds teiktu „tuvāk Dievam”, vai varbūt pats jūtās kā būtne vai spēks, kas ir varenāks par mirstīgo cilvēku? Savukārt kādas izjūtas mums rodas caurspīdīgā liftā paceļoties virs pilsētas 26, 57, 79 stāvu augstumā? Neesmu sastapusi nevienu, kas noraustītu plecus vai vienaldzīgi novērstos palūkojoties uz Rīgas naksnīgo panorāmu pa Reval Hotel Latvia „Skyline” bāra logu visas sienas platumā.

Gaisa ceļojumi pārnes mūs pāri milzīgām platībām, liekot pazaudēt ceļojuma hepeningu, pārlekt pāri iespaidīgām ainavām un harizmatiskām vietām; tie piešķir vietai telpas mērogu, mākslīgi izstiepjot to. Gigantiskās lidostu celtnes iznīcina intriģējošās un piesaistošās vietas un pašas kļūst par tukšām bezvietām. Bet ja lidosta ir bezvieta, kāpēc tā izraisa atmiņas? Kāpēc tai piemīt tā īpatnēja aura, kas izraisa ceļojuma prieku? Kāpēc lidostas ierašanās zāle ir vieta, kur var redzēt vislaimīgākās sejas – cilvēki, kas atkal tiekas ar draugiem, ģimenēm, kur vecās ķildas netiek pieminētas? Kāpēc lidostas un dzelzceļa stacijas pilda vietas lomu daudzās filmās, kad ir nepieciešams parādīt cilvēku šķiršanos vai tikšanos un ar to saistītas emocijas? Vai tikai tāpēc, ka šis ir punkts, kuros šie procesi cilvēku dzīvēs ir iespējami? Vai kādu lomu spēlē arī šo staciju milzīgie apjomi, uz kuru fona cilvēka personiskie pārdzīvojumi šķiet īpaši asi? Vai mums atmiņā nepaliek īpašā termināļu akustika, tai raksturīgās uz ritentiņiem braucošo somu skaņas, mehāniskās balsis, kas paziņo transporta atiešanas laikus, plašo telpu skati, dzelzs margu un stikla sienu aukstums, lidmašīnu gaismiņas tumsā, pa lidlauku braucošās dzeltenās mehanizētās trepes, dzelzceļa darvas īpatnēja smaka? Vai mums nāktu atmiņā visas šīs asociācijas, ja lidosta vai dzelzceļa stacija pelnītu bezvietas nosaukumu? Atbildot uz jautājumu par to, kas ir lidosta, katrs iedomājas nevis abstraktu gaisa satiksmes staciju, bet kādu noteiktu objektu - grāmatu, kas pirkta un lasīta Kopenhāgenas Kastrupā četru stundu ilgā gaidīšanas laikā, espresso tasīti Milānas Malpensā ceļā uz Madridi, tumšos negaisa mākoņus virs Parīzes Orlī, Hītrovas muitas darbinieku jautājumus, kas uzstājīgi interesējas par atpakaļbiļetes esību... Katrai no starpvalstu lidostām piemīt savas īpatnējas kolorītas iezīmes, kas nav novērojamas citās lidostās, bet, nokļūstot cilvēku uztverē, termināļi iegūt savu īsto seju.

Līdz ar pasaules iedzīvotāju pārticības attīstību un vēlēšanos ceļot un apskatīt pasauli, vietas sāka izteikti pārvērsties par tūrisma objektiem. Bet tas vēl nepadara tās par bezvietām – vietas, kā dzīvas būtnes, ir par daudz viltīgas, dzīvot gribošas un gudras. Kā daļa no lielā procesa, arī lielpilsētas pārvēršas par tūrisma objektiem. Tomēr nav tā, ka gan Rīga, gan Prāga, gan Parīze tāpēc kļūtu vienādas, katrai paliek sava seja un pat sava attieksme. Piemēram, divas savā starpā kontrastējošās pilsētas – Parīze un Londona. Šobrīd es nerunāju par arhitektūru vai kultūru, kaut gan tas noteiktā veidā atspoguļojas šo pilsēta kā tūrisma objektu izpausmē. Parīze ir zināmā mērā augstprātīga pilsēta, kas vienaldzīgi demonstrē savus krāšņumus ceļotājiem, neaicinot tos iesaistīties savā dzīvē, tieši otrādi, tos nicinot. Savukārt, Londona ir daudz atvērtāka, sabiedriskāka un internacionālāka - tā neuzspiež savu kārtību, bet draudzīgi aicina pievienoties tās dzīvei, un tūristu bērnišķīgā sajūsma par policistiem uniformā, sarkanām telefonbūdiņām, divstāvīgiem autobusiem un uzrakstiem „LOOK LEFT” neatduras pret aborigēnu neizpratnes pilniem aukstiem vīzdegunīgiem skatieniem. Sejas, ko šīs pilsētas parāda cilvēkiem var būt arī atšķirīgas. Kāds noteikti gribēs aizstāvēt Parīzes dvēselīgumu vai norādīt uz Londonas snobismu, bet šī būs tikai tās pašas parādības – pilsētas attieksmes pret tūristiem - pretējā izpausme.

Cilvēku mājokļu masveida būvniecība noved pie vienveidīgas, neizteiksmīgas ainavas. Tādas vietas, kā Rīgas mikrorajonus vai Amerikas izpletušās piepilsētas, kas ir viena un tā paša procesa izpausmes – steidzamās iedzīvotāju apgāde ar mājokļiem – divi dažādi rezultāti, bieži uzskata par šādas bezvietas spilgtu piemēru - vienveidīgām, pelēcīgām, vienmuļām kultūrainavām. Noteiktas vietas specifiska izjūta veidojas cilvēka darbības rezultātā, bet tajā pašā laikā vietas izjūta veidojas caur cilvēku uztveri, cilvēku prātu, to veido cilvēka atmiņas, atpazīšana, iedomas un dzīves ritms. Process ir abpusējs. Bezvieta cilvēka prātā var rasties tikai kad cilvēks ar to nav pazīstams, tātad, ja nebūtu cilvēka, kas vietu apdzīvo, nevarētu runāt par tās izjūtu. Drūms, pelēcīgs pagalms, kurā mēs pavadām savas bērnības lielu daļu, spēlējoties ar biedriem un kas sniedz tik daudzas atmiņas par jautrām bezrūpīgām bērnības dienām, padara šo pagalmu daudzreiz skaistāku nekā tas varētu šķist pilnīgam svešiniekam. No otras puses, cilvēka, kas ir pavadījis varbūt savas dzīves rūgtākos brīžus istabā ar skatu uz šo pašu pagalmu, atmiņas padarīs to par vēl nepievilcīgāku nekā tas ir. Tomēr, tas vēl nepadara visu vienmuļo bloku māju ainavu par bezvietu, jo savukārt daudzi Iļģuciema iedzīvotāji nevar iedomāties sevi dzīvojot citā vietā. Mājokļa iegādes un mainīšanas procesā man ir nācies sastapties ar daudziem cilvēkiem, kuriem vienīgā dzīvošanai pieņemama un pievilcīga vieta liekas Purvciems vai Pļavnieki, un tas nav vienmēr tikai finansu jautājums, jo, piemēram, tāda cenu ziņā pat pievilcīgāka, bet izteikti „autentiska” vieta kā Pārdaugava tiek pilnīgi ignorēta.

Šādas mākslīgi un steigā radītas vietas var būt tikai estētiski nepatīkamas, bet no cilvēku uztveres viedokļa tās nekādā ziņā nekļūst par bezvietām, kamēr vismaz vienam šī vieta ir mājas. Ir samērā nekorekti attiecināt vienmuļību tikai uz cilvēku radītām ainavām. Cilvēkam atrodoties noteiktā ainavā, esot tās sastāvdaļai, tās vairs nešķiet vienmuļas. Daudzas dabas ainavas, piemēram, mežs, atklāta jūra, kalni, ir pietiekoši vienveidīgas. Domājams, ka cilvēkam, kas izglābās no grimstoša kuģa, un ir spiests dienām peldēt atklātā jūrā, arī citos apstākļos dabīga, skaista un rosinoša jūras ainava, šķitīs pilnīga bezvieta. Tāpat kā ir grūti atšķirt vienu bloka māju vai amerikāņu piepilsētas rajonu no otras, tikpat grūti ir atšķirt vienu jūru no otras, kad tajā peldi un kad neizjūti to kā savas laimes un dzīves nepieciešamo sastāvdaļu.

Par otru bezvietību radošu elementu Relfs uzskata kiču un masveida gaumi. Bet kas ir masveida gaume un kā tā saistās ar gigantismu? Liela cilvēku skaita izvēle dot priekšroku kādam noteiktam ģērbšanās, uzvedības, darba vai atpūtas stilam? Lielā pilsētā, kas tiek uzskatīta par „bezpersonisku” ir mazāk stila, gaumes vai, galvenais, izvēles brīvības nekā mazajā klasiskās vietas izjūtas pilnajā miestā? Manuprāt, tieši otrādi, nelielās apdzīvotās vietās ir tendence izveidoties komūnas tipa sabiedrībām, kam izveidojas noteikts uzvedības, gaumes, stila normu komplekss, un indivīdam ir mazāk iespēju izrauties no tā autentiskuma un izpausties personīgi nekā plašāk apdzīvotā vietā. Tāda pati attiecība ir lielākai pilsētai pret mazāku, megapolei pret lielāku pilsētu, lielākai valstij pret mazāku.

Vārds kičs savukārt raksturo kopējo stila trūkumu, saldi-sentimentālos objektus, vēsturisku notikumu un cilvēku iespiešanu objektos, lai padarītu tos par plaša patēriņa precēm. Vai jēdziens „stila trūkums” nav absurds kā tāds? Kas nosaka stilu vai gaumi? Kas norāda kā ir pareizi ģērbties vai izrotāt savu apkārtni? Tā ir tikai izvēles lieta, kur katrs izvēlas sev, savām tieksmēm un saviem uzskatiem atbilstošu stilu, un tieši šī izvēles brīvība netieši piepilda pasauli ar vietas izjūtu, laujot cilvēkiem radīt minēto „autentiskumu”, dodot iespēju salīdzināt un novērtēt un pasargāt pasauli no minētās „masveida gaumes”. Kičs jau sen ir kļuvis par atsevišķu kultūras nozari tādu kā pop-art, kas pats savā būtībā ir kičs. Protams, moments, kas atdala kiču no mākslas, par kuru tiek pieņemts pop-arts, ir cilvēka intelektuālais ieguldījums tajā. Ja pop-arts ir tikai estētiskās un intelektuālās izpausmes mēģinājums, tad kiča galvenā nozīme ir reklāma un cilvēku piesaiste noteiktām precēm un pakalpojumiem. Tomēr brīdī, kad tas tiek apkopots un dokumentēts, kā to ir darījis savos darbos amerikāņu fotogrāfs Džons Margoliss (John Margolies), arī kičs kļūst par mākslas izpausmi. Margolisa fotogāfijās tā saucamās bezvietas kļūst par modernās kultūrvides izpausmēm. Un pie šādiem spēles noteikumiem nevar noliegt kiču, nenoliedzot arī pop-artu, izņemt no kultūras attīstības procesa vienu, neizņemot otru, ēst kūkas, atsakoties no tortēm, dzīvot garajā gadā, neuzskaitot lieko februāra dienu. Vietai ir jātiek skatītai kā vienai no globālā tīkla daļām, kas mijiedarbojas.

Plakanās ainavas, bezvietība, bezvietu ģeogrāfija – tam visam pietrūkst dažādības, nozīmīguma un cilvēka vietas izjūtas... Vai arī tieši otrādi – tā ir vienīgi iespējamā mūsdienu kultūrainavas krāsainā dažādība, ikdienas dzīves gaitām nepieciešamais nozīmīgums, piesātinātā eksistenciālā piederība vietai? Ir tikai jābūt pietiekoši drosmīgiem un godīgiem un jāatrod sevī spēja sadzīvot ar mūsdienu kultūrainavu, ko paši esam radījuši?

Nerunā Stefani! Es zinu, ka tu esi laba.

No mums ir aizgājusi Gvena Stefani. Aizgājusi no mūzikas uz modes industriju. Viņas solo albums ir fons viņas darbībai modē, nekas vairāk. Neviens taču nenoticēja, ka tas bija muzikāls ieraksts, vai ne?

Pirmoreiz es viņu ieraudzīju zilajā kleitiņā, basām kājām, balinātiem matiem, dziedošu salkanu dziesmiņu par šķiršanos. Ļoti piemīlīga, garlaicīga, ar dumpinieces skatienu un piecgadīga bērna sejas izteiksmi. Vēlāk es viņu redzēju tricinot sienas ar savu spēcīgo balsi, kurā viņa ielika visu savu mīlas pārdzīvojumu sasāpināto meitenīgo dvēseli, es viņu redzēju riskējot ar neiedomājami bezgaumīgiem „mammu, mammu, es saģērbu savu Bārbiju kā klaunu no sliktā šapito cirka!” tērpiem. Viņa vairs gandrīz nelikās piemīlīga un vairs nepavisam nelikās garlaicīga. Pat viņas matiem vairs nebija tas pats tonis. Tikai dumpiniece viņa kā bija tā arī palika. Un par šķiršanos vēl joprojām dziedāja, un kā vēl – nu vairs ne raudulīgi, bet izsmejoši, nievājoši, iešpricējot gan savā balsī, gan dziesmu tekstos tik lielu indes devu, kādu tādam meitēnam nevienā aptiekā nepārdotu.

Viena ļoti gaumīga, asprātīga un no modes attāla sieviete, īstens mūzikas nerds, ievietoja Stefani atbaidošāko lietu sarakstā, starp zirnekļiem un vientulību. Stefani tiek vissliktāk ģērbto slavenību ielenkta, apsūdzēta par pārdošanos pop-industrijai, vainota talanta trūkumā un visi viņas panākumi bieži tiek zinošu kritiķu piedēvēti viņas grupai (nezinoši novieto viņu blakus Britnijai). Grupas talantu noliegt nevar, bet tā vienmēr ir pastāvējusi kā monolīts bloks, ar grupas iekšējo brīvību raksturojošo Stefani priekšgalā. Nē, No Doubt pirmā dziesma nebija „Don’t Speak”! Uz dziesmas nepamatotās slavas momentu grupa jau bija pastāvējusi veselu mūžību. „Ak, mēs esam labākā jaunā grupa? Jauki. Mēs jau vienpadsmit gadus apkārt mētājamies.”

Četrus gadus pirms šī zvaigžņu brīža tika ierakstīts pancīgs ska easy-listening albūmiņš "No Doubt", kur Stefani sarakstītās dziesmiņas vēstīja par to pašu, par ko rakstītu sacerējumā katra sākumskolniece ar pildspalvu rokā – par zobu, kas iesāpējās no rīta un ārsta spalvainajām rokām. Par puisi biezajās brillēs, kas līmē populārās meičas plakātu uz sienas cerībā, ka viņa piezvanīs. Par makaroniem, saldējumu un ābolu pīrāgiem, par burritos un pepperoni šķēlēm. Par to kā viņu kompānija pārcēlās no mājas uz māju, jo kaimiņiem nepatika mūzika, ko viņi spēlē. Uz „māju ielas vidū”. Nu labi, labi, patiesībā dziesma bija par svaigā gaisa malku mūzikas biznesā, ko, atsaucoties uz Madness un nez kāpēc vardulēnu Kermitu kā garīgiem līderiem, kā karogu nesa No Doubt.

1995. gadā paralēli tika ierakstīti divi pilnīgi atšķirīgi albumi, no kuriem viens ("Tragic Kingdom") saturēja vairākus pop-hītus un kļuva par platīnalbumu, bet otrs ("Beacon Street Collection") ar smagnējām drūmām dziesmām par atteikšanos iziet ārā un ar solījumiem atrast savu ceļu uz zaļākiem ganību laukiem, atspoguļoja klasiskās, nekomerciālās Stefani iekšējās nekārtības, kuras atkal izraisīja jau minētie meitenīgie mīlas pārdzīvojumi. Viņas balss vairs neskanēja izlaidīgi, bet tikpat vaļsirdīgi un tikpat vienaldzīgi pret to, ko prasa maksātspējīgs klausītājs.

Sākumā Stefani izskatījās un uzvedās kā gribēja, jo, šķiet, viņai ne prātā nenāca, ka var arī citādāk. Jo likās, ka tā ir modīgi, un bija arī Kalifornijas vietējā ska gara cienītāju un panku sabiedrībā. Jo sākumā arī visa grupa spēlēja to, ko gribēja un kā gribēja, nemēģinot iekļauties vispasaules grunge modē. Vēlāk klausītāji sāka gribēt to, ko gribēja grupa. Un popularitātes ietekmētā grupa, sāka gribēt to, ko grib klausītāji. Stefani ieguva iespēju un finansiālu pamatu spīdēt tabloīdos un šopot dizaineru bodēs, un tieši šajā brīdī mūsu lielā meitene aizgāja no mūzikas.

Es piedošu viņai pozēšanu glancētiem izdevumiem, kļūšanu par patērētāju sabiedrības seju un atklātas dumjības intervijās. Es piedošu viņai pat duetus ar Eve un parādīšanos uz ekrāna kopā ar Slim Thug. Lai viņa aizmirst par savu vecumu, salasot tīņu auditoriju; lai izmanto mūziku kā fonu savai aptrakušai radošai darbībai modes industrijā; lai stāsta, ka jūsu fotokamerai ir noteikti jāatbilst jūsu apakšveļas krāsai; lai slēpj savu šķietami kaprīzas, bet patiesībā dziļi ievainotās mazās meitenītes, kas dzied, izmētājot savas rotaļlietas, kamēr neviens neredz, balsi. Tagad viņa ir laimīga. Un viņa to ir pelnījusi. To zina visi, kas ir bijuši viņai līdzās pēdējos divdesmit gadus. Tie, kas nezina, paši vainīgi.

Un es viņu ievietoju iedvesmojošāko izdomāto personāžu sarakstā, starp nevīžīgi ironisko, pēc savas kārtības dzīvojošo rudmati Pepiju Garzeķi un klusi meklējošo īpatnējas izklaides Amēliju Pulēnu, jo Stefani vieta ir starp meitenēm, kas nekad neizaug. Es zinu, ka Gvena Stefani nav grāmatas varone. Bet viņai vajadzētu būt.