Septiņdesmitajos gados termini „placelessness” (bezvietība) un „non-place” (bezvieta) parādījās humānistiskajā ģeogrāfijā, kad Edvards Relfs (Edward Relph) fokusēja uz tiem savu uzmanību grāmatā "Place and Placelessness”.
„Autentiska” vietas izjūta, kas piemīt pirmsindustriālām kultūrām un kas cilvēkam rodas, kad to neietekmē sociālās un mēdiju izpausmes, norādes un mode, izzūd. Vēsturiskās, arhitektoniski īpatnējās celtnes tiek aizvietotas ar „neko”, t.i. ar pāradresētām vietām, vietām ar noteiktu piešķirtu izskatu un izjūtu - lauku mājām, biroju parkiem, jaunām viesnīcām un tirdzniecības centriem; ieviešoties gigantismam – debesskrāpjiem un megalopolēm, starpvalstu autoceļiem un lidostām, industriāliem un biroju rajoniem, internacionālam stilam dizainā un arhitektūrā, vietām kļūst raksturīga vienveidība, standartizācija un pārspīlēts mērogs. Kad telpa (abstraktā un objektīvā, tās garumā un platumā) ir piepildīta ar kultūras izpausmēm, rodas „vietas”; kad ainavas netiek lietotas, respektīvi, kad tajās nedzīvo cilvēks un nepiedalās to attīstībā un dzīves ciklā, no „biezām” tās pārvēršas par „plānām”, rodas bezvietība. Dažādas apkaimes ir radītas vienādas – tās izskatās vienādas un tām ir vienāda izjūta. Bezvietība dehumanizē pasauli un to dēļ vietām ir par maz vai nav nemaz saistības ar cilvēku. Tāds ir Relfa un bezvietības prokuroru viedoklis.
Mans pretjautājums viņiem ir - kādas ir kultūrainavas proporcijas šodien? Mūsdienās etniskās, reliģiskās un dabiskās ainavas, kas ir spēlējušas milzīgu lomu cilvēka dzīvē līdz 19. gadsimtam, aizņem vairs tikai niecīgu daļu no visām ainavām, praktiski no tām vairs ir tikai paliekas. Bet vai mūsdienu cilvēkam ir milzīga nepieciešamība pēc šiem ainavu veidiem? Vai ainava pastāv dabai vai cilvēkam? Kas to rada? Ja to rada cilvēks pats, kāpēc dominējošās ir auto ainavas un arvien vairāk pieaug izklaides ainavu loma? Kāpēc cilvēks rada sev tieši šādu ainavu?
Skatoties uz šo jautājumu no cilvēka viedokļa un šoreiz neņemot vērā ne dzīvnieku, ne augu intereses, ir jāpieņem, ka ainava pastāv cilvēkam tāpat kā pilsētas parki ir radīti pilsētnieku ērtībām, nevis zālei. Jau no 20. gs sākuma cilvēks ņem aktīvāko dalību ainavu veidošanas jomā, radot antropogēno ainavu. Šaubu nav, galvenais cilvēka virzītājspēks ir dzišanās pēc komforta, un jo vairāk cilvēce attīstās, jo lielākas prasības tai ir. Tomēr, ekonomiskie apsvērumi nav komfortablās dzīves veidošanas vienīgais aspekts. Cits aspekts ir cilvēka estētiskās prasības. Manuprāt, ir loģiski pieņemt, ka cilvēks vairs nav tāds pats kā tūkstoš, piecsimt vai pat simt gadu atpakaļ – cilvēks ir mainījies, ir mainījušās viņa prasības un ir mainījusies viņa gaume. Dabiskās ainavas vairs nav cilvēka gaumē, vairāk – dabiskā vidē cilvēks vairs nespēj izdzīvot. „Autentiskuma” trūkums? Iespējams, šis arī ir 21. gadsimta autentiskums, un mūsdienu cilvēkam antropogēnā ainava ir tikpat dabiska cik mežs un ala aizvēsturiskam cilvēkam.
Pēc „autentiskās” vietas aizstāvju domām, būvniecības gigantisms ir nesamērojams ar cilvēka proporcijām – mūsdienu celtnes pastāv nevis cilvēkam, bet tirdzniecībai, bet pasaules tirdzniecība šobrīd pastāv, lai vienaldzīgi izmantotu pasaules ainavas un cilvēkus un koncentrētu un izplatītu peļņu starp pasaules turīgākajiem cilvēkiem. Tomēr pasaules tirdzniecība aktīvi piedalās jauno kultūrainavu veidošanā. Visi cilvēka radītie objekti ir sveši dabiskās ainavās, vienādi gan Pasaules Tirdzniecības Centrs, gan koka arhitektūra, bet kultūrainavas kontekstā to saistību nosaka tikai novietojums pret apkārt esošiem objektiem. Debesskrāpis ir tas, kas mūsdienu lielpilsētā iederas vislabāk. Runājot par gigantismu un cilvēcīgiem mērogiem, kalnu mērogs arī ne gluži atbilst cilvēka mērogam. Tādā gadījumā kāpēc kalni vilina cilvēku? Kur sakņojas alpīnisms un citi augstkalnu sporta veidi? Vai kalni nav vieta, kuros cilvēks izjūt dabas varenumu, jūtās, kāds teiktu „tuvāk Dievam”, vai varbūt pats jūtās kā būtne vai spēks, kas ir varenāks par mirstīgo cilvēku? Savukārt kādas izjūtas mums rodas caurspīdīgā liftā paceļoties virs pilsētas 26, 57, 79 stāvu augstumā? Neesmu sastapusi nevienu, kas noraustītu plecus vai vienaldzīgi novērstos palūkojoties uz Rīgas naksnīgo panorāmu pa Reval Hotel Latvia „Skyline” bāra logu visas sienas platumā.
Gaisa ceļojumi pārnes mūs pāri milzīgām platībām, liekot pazaudēt ceļojuma hepeningu, pārlekt pāri iespaidīgām ainavām un harizmatiskām vietām; tie piešķir vietai telpas mērogu, mākslīgi izstiepjot to. Gigantiskās lidostu celtnes iznīcina intriģējošās un piesaistošās vietas un pašas kļūst par tukšām bezvietām. Bet ja lidosta ir bezvieta, kāpēc tā izraisa atmiņas? Kāpēc tai piemīt tā īpatnēja aura, kas izraisa ceļojuma prieku? Kāpēc lidostas ierašanās zāle ir vieta, kur var redzēt vislaimīgākās sejas – cilvēki, kas atkal tiekas ar draugiem, ģimenēm, kur vecās ķildas netiek pieminētas? Kāpēc lidostas un dzelzceļa stacijas pilda vietas lomu daudzās filmās, kad ir nepieciešams parādīt cilvēku šķiršanos vai tikšanos un ar to saistītas emocijas? Vai tikai tāpēc, ka šis ir punkts, kuros šie procesi cilvēku dzīvēs ir iespējami? Vai kādu lomu spēlē arī šo staciju milzīgie apjomi, uz kuru fona cilvēka personiskie pārdzīvojumi šķiet īpaši asi? Vai mums atmiņā nepaliek īpašā termināļu akustika, tai raksturīgās uz ritentiņiem braucošo somu skaņas, mehāniskās balsis, kas paziņo transporta atiešanas laikus, plašo telpu skati, dzelzs margu un stikla sienu aukstums, lidmašīnu gaismiņas tumsā, pa lidlauku braucošās dzeltenās mehanizētās trepes, dzelzceļa darvas īpatnēja smaka? Vai mums nāktu atmiņā visas šīs asociācijas, ja lidosta vai dzelzceļa stacija pelnītu bezvietas nosaukumu? Atbildot uz jautājumu par to, kas ir lidosta, katrs iedomājas nevis abstraktu gaisa satiksmes staciju, bet kādu noteiktu objektu - grāmatu, kas pirkta un lasīta Kopenhāgenas Kastrupā četru stundu ilgā gaidīšanas laikā, espresso tasīti Milānas Malpensā ceļā uz Madridi, tumšos negaisa mākoņus virs Parīzes Orlī, Hītrovas muitas darbinieku jautājumus, kas uzstājīgi interesējas par atpakaļbiļetes esību... Katrai no starpvalstu lidostām piemīt savas īpatnējas kolorītas iezīmes, kas nav novērojamas citās lidostās, bet, nokļūstot cilvēku uztverē, termināļi iegūt savu īsto seju.
Līdz ar pasaules iedzīvotāju pārticības attīstību un vēlēšanos ceļot un apskatīt pasauli, vietas sāka izteikti pārvērsties par tūrisma objektiem. Bet tas vēl nepadara tās par bezvietām – vietas, kā dzīvas būtnes, ir par daudz viltīgas, dzīvot gribošas un gudras. Kā daļa no lielā procesa, arī lielpilsētas pārvēršas par tūrisma objektiem. Tomēr nav tā, ka gan Rīga, gan Prāga, gan Parīze tāpēc kļūtu vienādas, katrai paliek sava seja un pat sava attieksme. Piemēram, divas savā starpā kontrastējošās pilsētas – Parīze un Londona. Šobrīd es nerunāju par arhitektūru vai kultūru, kaut gan tas noteiktā veidā atspoguļojas šo pilsēta kā tūrisma objektu izpausmē. Parīze ir zināmā mērā augstprātīga pilsēta, kas vienaldzīgi demonstrē savus krāšņumus ceļotājiem, neaicinot tos iesaistīties savā dzīvē, tieši otrādi, tos nicinot. Savukārt, Londona ir daudz atvērtāka, sabiedriskāka un internacionālāka - tā neuzspiež savu kārtību, bet draudzīgi aicina pievienoties tās dzīvei, un tūristu bērnišķīgā sajūsma par policistiem uniformā, sarkanām telefonbūdiņām, divstāvīgiem autobusiem un uzrakstiem „LOOK LEFT” neatduras pret aborigēnu neizpratnes pilniem aukstiem vīzdegunīgiem skatieniem. Sejas, ko šīs pilsētas parāda cilvēkiem var būt arī atšķirīgas. Kāds noteikti gribēs aizstāvēt Parīzes dvēselīgumu vai norādīt uz Londonas snobismu, bet šī būs tikai tās pašas parādības – pilsētas attieksmes pret tūristiem - pretējā izpausme.
Cilvēku mājokļu masveida būvniecība noved pie vienveidīgas, neizteiksmīgas ainavas. Tādas vietas, kā Rīgas mikrorajonus vai Amerikas izpletušās piepilsētas, kas ir viena un tā paša procesa izpausmes – steidzamās iedzīvotāju apgāde ar mājokļiem – divi dažādi rezultāti, bieži uzskata par šādas bezvietas spilgtu piemēru - vienveidīgām, pelēcīgām, vienmuļām kultūrainavām. Noteiktas vietas specifiska izjūta veidojas cilvēka darbības rezultātā, bet tajā pašā laikā vietas izjūta veidojas caur cilvēku uztveri, cilvēku prātu, to veido cilvēka atmiņas, atpazīšana, iedomas un dzīves ritms. Process ir abpusējs. Bezvieta cilvēka prātā var rasties tikai kad cilvēks ar to nav pazīstams, tātad, ja nebūtu cilvēka, kas vietu apdzīvo, nevarētu runāt par tās izjūtu. Drūms, pelēcīgs pagalms, kurā mēs pavadām savas bērnības lielu daļu, spēlējoties ar biedriem un kas sniedz tik daudzas atmiņas par jautrām bezrūpīgām bērnības dienām, padara šo pagalmu daudzreiz skaistāku nekā tas varētu šķist pilnīgam svešiniekam. No otras puses, cilvēka, kas ir pavadījis varbūt savas dzīves rūgtākos brīžus istabā ar skatu uz šo pašu pagalmu, atmiņas padarīs to par vēl nepievilcīgāku nekā tas ir. Tomēr, tas vēl nepadara visu vienmuļo bloku māju ainavu par bezvietu, jo savukārt daudzi Iļģuciema iedzīvotāji nevar iedomāties sevi dzīvojot citā vietā. Mājokļa iegādes un mainīšanas procesā man ir nācies sastapties ar daudziem cilvēkiem, kuriem vienīgā dzīvošanai pieņemama un pievilcīga vieta liekas Purvciems vai Pļavnieki, un tas nav vienmēr tikai finansu jautājums, jo, piemēram, tāda cenu ziņā pat pievilcīgāka, bet izteikti „autentiska” vieta kā Pārdaugava tiek pilnīgi ignorēta.
Šādas mākslīgi un steigā radītas vietas var būt tikai estētiski nepatīkamas, bet no cilvēku uztveres viedokļa tās nekādā ziņā nekļūst par bezvietām, kamēr vismaz vienam šī vieta ir mājas. Ir samērā nekorekti attiecināt vienmuļību tikai uz cilvēku radītām ainavām. Cilvēkam atrodoties noteiktā ainavā, esot tās sastāvdaļai, tās vairs nešķiet vienmuļas. Daudzas dabas ainavas, piemēram, mežs, atklāta jūra, kalni, ir pietiekoši vienveidīgas. Domājams, ka cilvēkam, kas izglābās no grimstoša kuģa, un ir spiests dienām peldēt atklātā jūrā, arī citos apstākļos dabīga, skaista un rosinoša jūras ainava, šķitīs pilnīga bezvieta. Tāpat kā ir grūti atšķirt vienu bloka māju vai amerikāņu piepilsētas rajonu no otras, tikpat grūti ir atšķirt vienu jūru no otras, kad tajā peldi un kad neizjūti to kā savas laimes un dzīves nepieciešamo sastāvdaļu.
Par otru bezvietību radošu elementu Relfs uzskata kiču un masveida gaumi. Bet kas ir masveida gaume un kā tā saistās ar gigantismu? Liela cilvēku skaita izvēle dot priekšroku kādam noteiktam ģērbšanās, uzvedības, darba vai atpūtas stilam? Lielā pilsētā, kas tiek uzskatīta par „bezpersonisku” ir mazāk stila, gaumes vai, galvenais, izvēles brīvības nekā mazajā klasiskās vietas izjūtas pilnajā miestā? Manuprāt, tieši otrādi, nelielās apdzīvotās vietās ir tendence izveidoties komūnas tipa sabiedrībām, kam izveidojas noteikts uzvedības, gaumes, stila normu komplekss, un indivīdam ir mazāk iespēju izrauties no tā autentiskuma un izpausties personīgi nekā plašāk apdzīvotā vietā. Tāda pati attiecība ir lielākai pilsētai pret mazāku, megapolei pret lielāku pilsētu, lielākai valstij pret mazāku.
Vārds kičs savukārt raksturo kopējo stila trūkumu, saldi-sentimentālos objektus, vēsturisku notikumu un cilvēku iespiešanu objektos, lai padarītu tos par plaša patēriņa precēm. Vai jēdziens „stila trūkums” nav absurds kā tāds? Kas nosaka stilu vai gaumi? Kas norāda kā ir pareizi ģērbties vai izrotāt savu apkārtni? Tā ir tikai izvēles lieta, kur katrs izvēlas sev, savām tieksmēm un saviem uzskatiem atbilstošu stilu, un tieši šī izvēles brīvība netieši piepilda pasauli ar vietas izjūtu, laujot cilvēkiem radīt minēto „autentiskumu”, dodot iespēju salīdzināt un novērtēt un pasargāt pasauli no minētās „masveida gaumes”. Kičs jau sen ir kļuvis par atsevišķu kultūras nozari tādu kā pop-art, kas pats savā būtībā ir kičs. Protams, moments, kas atdala kiču no mākslas, par kuru tiek pieņemts pop-arts, ir cilvēka intelektuālais ieguldījums tajā. Ja pop-arts ir tikai estētiskās un intelektuālās izpausmes mēģinājums, tad kiča galvenā nozīme ir reklāma un cilvēku piesaiste noteiktām precēm un pakalpojumiem. Tomēr brīdī, kad tas tiek apkopots un dokumentēts, kā to ir darījis savos darbos amerikāņu fotogrāfs Džons Margoliss (John Margolies), arī kičs kļūst par mākslas izpausmi. Margolisa fotogāfijās tā saucamās bezvietas kļūst par modernās kultūrvides izpausmēm. Un pie šādiem spēles noteikumiem nevar noliegt kiču, nenoliedzot arī pop-artu, izņemt no kultūras attīstības procesa vienu, neizņemot otru, ēst kūkas, atsakoties no tortēm, dzīvot garajā gadā, neuzskaitot lieko februāra dienu. Vietai ir jātiek skatītai kā vienai no globālā tīkla daļām, kas mijiedarbojas.
Plakanās ainavas, bezvietība, bezvietu ģeogrāfija – tam visam pietrūkst dažādības, nozīmīguma un cilvēka vietas izjūtas... Vai arī tieši otrādi – tā ir vienīgi iespējamā mūsdienu kultūrainavas krāsainā dažādība, ikdienas dzīves gaitām nepieciešamais nozīmīgums, piesātinātā eksistenciālā piederība vietai? Ir tikai jābūt pietiekoši drosmīgiem un godīgiem un jāatrod sevī spēja sadzīvot ar mūsdienu kultūrainavu, ko paši esam radījuši?
