Pagājušā gada oktobrī mūsu jaunajā ģimenē notika viens vērienīgs pasākums – kāzas. Un, protams, kā jau pārim, kas pat iepazinās deju skolā, tajā neizpalika arī kāzu valsis.
Kaut gan, kurš teica, ka kāzu valsis ir obligāti valsis? Daudzi savu pirmo deju cenšas pielāgot mīļākai dziesmai, citi izvēlas no deju klāsta, rezultāts var būt visai pārsteidzošs. Izvēloties pirmo deju pēc mīļākās dziesmas, tās ritms var likt jums dejot, piemēram, blūzu, rumbu vai vēl ko citu. Izvēlieties tādu ar skaidri saklausāmu vienveidīgu ritmu un, labāk, lēnu – nerunājot par tehniskām problēmām, kas varētu rasties iesācējiem, tā ir arī romantiskāk. Galu galā, neskatoties uz to, ka šī ir jūsu diena un jūsu deja, kāzas parasti ir tāds liels balagāns, kurā jaunlaulātie piedalās galvenokārt, lai izklaidētu viesus, un tas ir viņu galvenais uzdevums – uztaisīt šovu... tāpēc jau laikam daudzi mācās dejot tieši šim pasākumam par godu. Esmu redzējusi kā pāri, kas dejot neprot nemaz, panāk tīri labu efektu, izvēloties ļoti romantisku un ļoti populāru kompozīciju un iesaistot publiku dejā – kaut vai staigāšanā apkārt pārim, kas paši, godīgi sakot, nevis dejo, bet apkampušies un mazliet šūpodamies stāv apļa vidū. Citās kāzās jaunlaulāto vietā dejoja vedēju pāris. Bet, ja tomēr dejosiet jūs paši, atcerieties, ka skatītāju uzmanība ir jānotur - tātad, galvenā būs deja, nevis dziesma. Lēnais valsis var būt ideāli skaists, kaislīgi un saliedēti nodejots tango ir visai iespaidīgs, bet par vislielāko šiku es uzskatu klasisko Vīnes valsi dejot pie klasiskās Štrausa mūzikas.
Tradicionālajās kāzās ar klātiem galdiem šis atbildīgais brīdis ir paredzēts starp karsto un starpbrīdi – tātad, pēc tam, kad laulības ceremonijā un pastaigā izbadējušies viesi ir paēduši, pirmie tosti pateikti, bet vēl pirms tā brīža, kad daļa viesu jau skrien ārā smēķēt. Savās kāzās, lai ievadītu pirmo valsi mēs likām vedējam nolasīt īsu un veiklu mutisko ievadu – gan pirmajam valsim, gan katrai nākamai priekšnesuma dejai.
Tā kā mūsu satikšanās, iepazīšanās un turpmākais risinājums notika pateicoties dejām, saistībā ar dejām un dejojot, mēs nolēmām neierobežoties ar vienu pašu kāzu valsi un veidot veselu izrādi kāzu programmas ietvaros „Mūsu stāsts dejās”. Atraisīts un jautrs svings, kas mūsu attiecībām lika pamatu, jo gan līgava atnāca galvenokārt gribēdama mācīties dejot svingu, gan līgavainis šo deju mīlēja visvairāk, gan svings ir īpašās ēras – ēras, kur valdīja vieglprātība, labs noskaņojums un deja, simbols. Tad sekoja ugunīga samba – kā flirta perioda raksturojums. Tad tango, kā pirmo konfliktu, to risinājumu, partneru proporcionālās atbildības dejā un attiecībās zīmējums. Pēdējais nāca vēl viens Vīnes valsis kā loģisks nobeigums garam attiecību stāstam – savā, romantiskā kāzu valša lomā.
Ja mēs gribējām veidot publiku izklaidējošo šovu, tad mums tas izdevās. Tomēr tam, ka jūs divi protat sekot noteiktai soļu kārtībai un kopā veidot kompozīciju, ko zinātājs vai nezinātājs sauks par deju, var rasties savas negatīvās sekas. Pēc šāda priekšnesuma, pārējiem viesiem no sava aizgalda piecelties būs vēl grūtāk nekā tiem būtu tāpat (kas jau parasti ir grūti). Katrā ziņā mūsējie stipri iebilda: „Ko nu mēs tagad, mēs taču neprotam...” Tam, lai viņus iekustinātu, pastāv, protams, dažādas spēles ar dejām, tomēr arī tas ne vienmēr palīdz. Tad viesiem parādās cita problēma – mūzika nav tāda kā vajag. Man gan šķiet, ka tam, kurš grib dejot, der jebkāda mūzika, pretējā gadījumā skanošo var izmantot kā iemeslu kreņķēties: „uzlieciet kaut ko lēnāku, lai arī vecāki cilvēki dejot, citādi jums ir mūzika tikai jauniešiem” – aiziet lēnāka mūzika, bet atkal nav labi: „bet vai jums kaut kas jautrāks nav? Aizmigt var pie tādas.” Palīdzēja atkal kārtējā izdoma: mūsu pašu izrādes procesā dejotā samba daļēji izvērtās par problēmu, tāpēc, lai nenogurdinātu viesus ar astoņu minūšu garu izrādi un pie reizes viņus iesildītu, mēs nolēmām likt tiem pievienoties. Dejojot sambu, mēs aizdejojām pie jauniešu galdiņa un vilkām ārā pāri, kurš, likās, nekautrēsies dejot. Partneris ar līgavu, partnere ar līgavaini. Puisis gan vēl mēģināja murmināt „es neprotu”, bet nu... bija par vēlu. Un kad izrādījās, ka nav obligāti jādejo samba, izrādījās, ka dejot var tīri labi! Manam partnerim vispār ne ar vienu no dāmām problēmu nebija, kā jau tām dāmām parasti ir. Pēc brīža pāris tika salikts atpakaļ kopā, bet mēs paši vilkām ārā nākamo pāri. Aktīvo un nekautrīgo pāru skaits parasti gan ir ierobežots, bet pēc tam, kad kādi trīs pāri jau ir ārā, ar pārējiem ir daudz vieglāk. Bez šī gājiena, man šķiet, viesi būtu līdz pašām beigām nosēdējuši kā pielīmēti. Rezultātā šis „pārāk garš” gabals tika spēlēts trīs reizes pēc kārtas, bet dejā izdevās iesaistīt gandrīz visus klātesošos jauniešus.
Starp citu, deja var būt atkarīga arī no kleitas fasona. Manuprāt, visām kāzu kleitām būtu jābūt atglaustām uz aizmuguri, lai mūsdienu sievietes, nepieradušas nēsāt krinolīnus, varētu pat ne dejot, bet vismaz staigāt, nekāpjot uz apakšsvārkiem. Citādi rodas līgavas, kas kliedz, vicina rokas un ceļ svārkus gaisā. Tomēr klasiskā garā līgavas kleita neparedz ātrās kaislīgas dejas ar daudzām figūrām. Es vakara laikā kleitu mainīju trīsreiz – garo balto atlasa „torti” ceremonijas atklāšanai un pirmajam valsim, kura laikā es pārliecinājos, ka dejot tajā var un ļoti viegli; tad īsu melnu kleitiņu ar spīguļiem svingam, sambai un tango, kuru jēga zūd, slēpjot kājas audumā, un tad atkal to pašu garo balto kleitu pēdējam valsim. „A! Beidzot arī līgava parādījās, citādi mūs te visu vakaru tāda meitene melnā kleitā izklaidēja.”
Mums gatavošanās aizņēma divas privātstundas... un vienu gadu. Tas ir, no visām dejām iestudēts mums bija tikai tango, visas pārējās – tīra improvizācija, tomēr līdz šim ilgi un pacietīgi bijām trenējušies, nebūt neplānojot tuvākajā laikā dejot kāzu valsi. Tiem, kas dejot vēl neprot, divās nodarbībās to iemācīt arī nevarēs. Manuprāt, pat sirsnīga pamīcīšanās kā kāzu deja ir labāka nekā tas, ko var paspēt iemācīt nedēļas laikā, t.i., saspringta viens-divi-trīs valša kvadrātiņa nostaigāšana. Arī tiem, kas jau prot dejot, nenāk par skādi apmeklēt pāris privātstundas – izmēģināt kāzu kleitu un kurpes, savu dziesmu, un, noteikti, pasniedzējs pieliks kādu knifu jūsu priekšnesumam.
Mans mīļotais mani kārtējo reizi izbrīnīja. Privātstundu laikā viņš izrādīja pilnīgu mūzikas un dejas soļu saskaņošanas neizpratni, novezdams mani izmisumā, un līdz pat pēdējam brīdim nebiju pārliecināta vai viņš vismaz atceras kādas mūzikas pavadījumā dejosim. Galu galā tiku izvadīta cauri garam un diezgan sarežģītam tango ideāli, tieši tā kā biju gribējusi, nesajaucot nevienu niansi un izrādot visu dejas kaisli. Uz manu jautājumu „tad jau tu visu saprati uzreiz?” viņš labvēlīgi paraustīja plecus: „Protams, ka sapratu. Bet tu taču gribēji trenēties.” ...šīs neizdibināmās būtnes...
P.S. Starp citu, es mēģinātu dejot šo pirmo valsi, lai arī kur mēs svinētu kāzas – vai valsi pastaigā pa Rīgu pie ielu muzikanta spēlētās melodijas, vai salsu klubiņā, kur mēs ar draugiem ieveltos iedzert par godu notikumam, vai svingu mājās pie mīļākā diska, kad mēs atteikušies no banketa un ceremonijām esam atgriezušies no dokumentu noformēšanas dzimtsarakstu nodaļā. Ar fantāziju, smaidu un bez prasīgiem viesiem citreiz var sanākt pat labāk.
piedalīties diskusijā par šo rakstu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru