Partnera meklējumi arvien biežāk pieņem tādas mūsdienīgas kiberformas - ja slinkums, kautrība vai jebkas cits, ko ikdienā mēs apkopoti saucam par „nav laika”, traucē aiziet līdz kursiem vai līdz ballei, tad partneri vienmēr var mēģināt meklēt internetā. Vai tas ir tas labākais variants, jo diemžēl daudzi labi potenciāli partneri nemaz nelieto internetu un ievietoto sludinājumu nekad neieraudzīs. Tomēr, ja nav intereses iet uz balli vienam un redzēt atkal tos pašus brīvus kungus un dāmas, ko parasti, vai cilvēkam patīk iet kur citur, jo nu nav tas pasākums organizēts viņa gaumē, tikpat daudzi neies arī uz balli. Cik garš, tik plats.
Arī būdama liela interneta dzīves fane – tā, kura mēdz strādāt virtuālu darbu un iesaistīties virtuālās attiecībās un nereti apspriež savas virtuāli radušās emocijas ar virtuāliem draugiem pie virtuālām brokastīm – es tomēr uzskatu, ka virtuāls deju partneris diemžēl derēs tikai un vienīgi virtuālām dejām.
Šaubu nav, internetam ir dažas manāmas priekšrocības. Var uzreiz noskaidrot, ar kādiem mērķiem partneris grib dejot – trenēties Olimpiskajām spēlēm vai priecāties par dzīvi. Varbūt izlocīt kājas pēc darba trenažieru zāles vietā? Varbūt meklēt dzīvesdraugu? Varbūt dejas viņam ir starpposms starp sniega dēli un lidmašīnu modelīšu līmēšanu garajā hobiju virknē? Vienīgi, par dzīvesbiedra meklēšanu viņš visdrīzāk neatzīsies, bet par savu ātri izgaistošo interesi pret šo vai to nodarbi pats nenojauš. Tomēr, var vismaz nodalīt – vai tas būs sports vai izklaide. Internetā „kāpēc gribat dejot?” ir otrais jautājums partnerim pēc vecuma/garuma parametriem. Reālā dzīvē tas uzpeld tikko jums ir jāsāk komunicēt ārpus deju zāles, un atbilde citreiz var izraisīt zināmu vilšanos.
Kas man vienmēr ir paticis pie interneta, ir tas, ka bieži vien iesaisties kādās diskusijās ar cilvēkiem, kuriem reālā dzīvē pat skatienu neuzmestu. Kāpēc neuzmestu? Tāpēc, ka viņam vai deguns pārāk garš, vai viņa matu krāsa nepatīk, vai viņa kurpes nav manā gaumē. Jau tas vien sniedz vismaz iespēju katram no mums, kam ir deguns vai matu krāsa vai kurpes. Un citreiz, aprunājoties ar kādu, saproti cik daudz zaudētu, ja vadītos pēc tā, kas pašam liekas nepieciešamie parametri.
Šīs labās parādības otrā puse ir aklā randiņa faktors. Arī iepriekš parunājoties ar kādu internetā, pat ja cilvēks ir iepaticies, nekad nav obligāti, ka, redzot viņu dabā, netēlosi, ka neesi tas, kas nācis uz šo tikšanos - viens no iemesliem kāpēc cilvēki vēl joprojām izvairās no šāda iepazīšanās veida. Un nevajag man norādīt uz daudziem, kas labprāt izmanto šīs virtuālās telpas iespējas – esmu viens no šiem 21. gadsimta bērniem. Bet citi šeit neiesaistās, un vārds viņiem ir leģions. Ne katram ir tik veselīga lietu uztvere, lai uzskatītu, ka potenciālais partneris, kas nav atnācis uz tikšanos vai arī atnācis un aizgājis, ieraugot mani, ir pats vainīgs un ne man par to vajadzētu uztraukties. Daudzi no mums ilgi mocīsies ar šo jautājumu – kas tad viņam nebija pa prātam? – un šie prātojumi daudziem šķiet un arī ir gana pazemojoši. Starp citu, pat ja persona, ar ko tikšanās bija norunāta, atnāk, jūs tik un tā varat atgriezties pie minētajiem prātojumiem, kad saprotat, ka kaut kas nelīmējas un ir tādas aizdomas, ka viņš/viņa nemaz nav sajūsmā par jūsu kontaktu. Un domājiet vien, kāpēc. Tāpēc, ka jums ir deguns. Un mati. Un kurpes.
Šī problēma ļoti bieži atkāpjas otrajā plānā kad jūs abi ar sarakstes palīdzību esat izveidojuši kaut vai nelielu kontaktu, kad esat jau tuvāki par trīs standarta e-pasta vēstulēm, kur norunājāt laiku, vietu, augumu un svaru, un kaut kas pie potenciālā partnera jums jau šķiet ļoti simpātisks. Uz šīs bāzes parasti matu krāsai vairs nav tik liela nozīme vai vismaz jūs dosiet kaut vienu iespēju arī cilvēkam ar citādiem fiziskiem parametriem nekā jūs uzskatāt par ideāliem. Nav jau tā, ka dejošana ir tāda sastāšanās kopā un nekas vairāk, kas varētu pieprasīt kopīgu valodu un savstarpējas simpātijas. Ja jau balles deju vēl mēdz saukt par sociālo deju un sporta klases tai nepiešķir, tad jau neliela komunicēšana būs nepieciešama. Tad kāpēc lai to neveido vēl pirms sāk kopā dejot?
Ir tikai trīs iespējamie varianti, mācoties balles dejas ne ar savu pastāvīgo partneri, lasi, draugu. Vismaz, es esmu redzējusi tikai trīs. Pirmais pāris, kas nāk pa vienam, aiziet pa vienam un dejo pa vienam. Viņa, kas skriešus skrien prom precīzi astoņos, neļauj sevi pat pavadīt un ar aizdomām prasa „kam tev mans telefona numurs?” Viņš, kas sarkst un mulst no šādas attieksmes. Viņi abi, kuru skatieni nodurti grīdā un deja ir soļu izstaigāšana, robotu kustības. Otrais pāris, kas atklāti dejo publikai nevis viens otram. Katrs dejo skaisti, katrs dejo pats pa sevi, un sasaiste pastāv tikai kā dekoratīvā lente, kam nav noturēšanas funkcijas. Trešais pāris – nē, tas nav pāris, jo meitene pagaidām pabieži maina partnerus, dejo gan ar katru kopā – cieši kopā un, es zinu, aizies pa to pašu ceļu, ko gāju es. No diviem svešiniekiem, kas mācās kopā, viņi pārtaps par siltu un maigu pāri, kas cieši kopā jau vairs ne tikai dejo. Es ar citām iespējām iepazinusies neesmu, kaut gan daži, ieskaitot manu pašu vīru, man oponē, bet, manuprāt, ja partneris jums ir simpātisks, partnerība ne tikai dejā, bet dzīvē, ir tikai laika jautājums. Tāda ir balles deju specifika?
Kas man personīgi patīk virtuālajā pasaulē, ir tas, ka pareizi ievietotā informācija var ilgstoši saglabāties un nav vajadzības dzesēt muti, stāstot katram vienu un to pašu. Nezinu kā citiem, bet man atbildēt uz tiem pašiem jautājumiem atkal un atkal šķiet diezgan nogurdinoši. Toties reālā dzīvē visa tā pati informācija par jums ir kā uz plaukstas pasniegta – potenciālam partnerim nav jāmeklē veids izdibināt interesējošo, nepārkāpjot pieklājības robežas un nav jāzīlē kāda iemesla dēļ jūs sverat tik, cik jūs sverat. Viņš redz jūs kopskatā, kamēr virtuāli var iztēloties jebko. Ko var zināt, varbūt strikti noteiktu parametru dēļ meklētājs ir zaudējis trīs labas partneres – vienu, kas ir pievilcīgi apaļīga sieviete un talantīga deju partnere, kas prot pielāgoties jebkuram, ar ko dejo; otro, kas bērnību ir pavadījusi profesionālā sportā un tāpēc ar visu savu slaidumu ir fiziski smaga; un trešo, kas varēja izrādīties viņa liktenīgā, ja ne šis ciparu faktors. Un vēl septiņas ārkārtīgi simpātiskas dāmas, kam vīrietis, kas dāmas šķiro pēc kaut kādiem medicīniskiem dotajiem, nav vajadzīgs pat ja viņas iekļaujas dotajā intervālā.
Virtuālās informācijas divas sejas ir izmisušo vai vienkārši sev glaimojošo meklētāju patiesībai neatbilstošu parametru ievietošana un, tieši otrādi, pliku faktu objektivitātes trūkums. Vai jūs spējat iedomāties cik dažādi cilvēki var slēpties zem apraksta „simpātisks vīrietis - mati tumši - augums 1,80 - svars 90 - vecums 30 - dejoju divus gadus”? Jauks, jaunībā tumšmatains, bet tagad plikpaurains onkulis ar piemīlīgu punci un trīsdesmitgadīgā vīrieša dvēseli, kas patiesi prot un mīl dejot ar sievieti. Patmīlīgs mačo bez mazākās humora izjūtas, kas ir pieradis izspēlēt muskuļotā ķermeņa un skaisto acu kārti, un kuram deja un sieviete dejā ir nepieciešama kā sava perfektuma apliecinājums. Vīrišķīgs, labi audzināts tumšs rudmatis ar sliktu muzikālo dzirdi un fantāziju, bet ar stingrām rokām un patīkamu apiešanos. Sievietēm šīs maskēšanās iespējas ir vēl plašākas. Varbūt vienīgi kāda bilde var līdzēt?
Kas attiecas uz tiem minētajiem diviem pieredzes gadiem, nekad nevar būt drošs par to, kas tur šo divu gadu laikā tika iemācīts. Kad viens jau līgani virpuļo ar vecām un jaunām pie jebkuras dejojamās melodijas, tad cits vēl nav apguvis vadīšanas pamatprincipus.
Dejotprasmi, saderību dejā un tādus sīkus faktorus kā partnera smarža un, teiksim, smaids, internetā uz šo brīdi izvērtēt nevar nekādā veidā. Toties, asprātību un pieklājību gan var ļoti labi. Ko var zināt, varbūt tas, kas jums šķita ārkārtīgi asprātīgs joks, tikko padarīja jūs par idiotu simtiem cilvēku priekšā. Un apgalvojums, ka jums visas garās meklēšanas laikā vēl nav atradies piemērots partneris, atņēma jebkādu vēlēšanos to mēģināt ar jums visiem brīviem dejot gribētājiem. Īpaši jau kad tos apriori izaicina, apvainojot dejot neprasmē. Savu īsto dabu paslēpt aiz segvārda ir praktiski neiespējams, pat tos regulāri mainot. Mēs esam tas, ko mēs sakām, vai šajā gadījumā rakstām, un iespaidu par sevi tīklā katrs atstāj tikpat spožu un dziļu kā dzīvē. Varbūt pat iespējas klusu stāvēt malā un smaidīt trūkuma dēļ, vēl spožāku. Un tēmu arhīva dēļ, vēl dziļāku.
piedalīties diskusijā par šo rakstu
