No mums ir aizgājusi Gvena Stefani. Aizgājusi no mūzikas uz modes industriju. Viņas solo albums ir fons viņas darbībai modē, nekas vairāk. Neviens taču nenoticēja, ka tas bija muzikāls ieraksts, vai ne?
Pirmoreiz es viņu ieraudzīju zilajā kleitiņā, basām kājām, balinātiem matiem, dziedošu salkanu dziesmiņu par šķiršanos. Ļoti piemīlīga, garlaicīga, ar dumpinieces skatienu un piecgadīga bērna sejas izteiksmi. Vēlāk es viņu redzēju tricinot sienas ar savu spēcīgo balsi, kurā viņa ielika visu savu mīlas pārdzīvojumu sasāpināto meitenīgo dvēseli, es viņu redzēju riskējot ar neiedomājami bezgaumīgiem „mammu, mammu, es saģērbu savu Bārbiju kā klaunu no sliktā šapito cirka!” tērpiem. Viņa vairs gandrīz nelikās piemīlīga un vairs nepavisam nelikās garlaicīga. Pat viņas matiem vairs nebija tas pats tonis. Tikai dumpiniece viņa kā bija tā arī palika. Un par šķiršanos vēl joprojām dziedāja, un kā vēl – nu vairs ne raudulīgi, bet izsmejoši, nievājoši, iešpricējot gan savā balsī, gan dziesmu tekstos tik lielu indes devu, kādu tādam meitēnam nevienā aptiekā nepārdotu.
Viena ļoti gaumīga, asprātīga un no modes attāla sieviete, īstens mūzikas nerds, ievietoja Stefani atbaidošāko lietu sarakstā, starp zirnekļiem un vientulību. Stefani tiek vissliktāk ģērbto slavenību ielenkta, apsūdzēta par pārdošanos pop-industrijai, vainota talanta trūkumā un visi viņas panākumi bieži tiek zinošu kritiķu piedēvēti viņas grupai (nezinoši novieto viņu blakus Britnijai). Grupas talantu noliegt nevar, bet tā vienmēr ir pastāvējusi kā monolīts bloks, ar grupas iekšējo brīvību raksturojošo Stefani priekšgalā. Nē, No Doubt pirmā dziesma nebija „Don’t Speak”! Uz dziesmas nepamatotās slavas momentu grupa jau bija pastāvējusi veselu mūžību. „Ak, mēs esam labākā jaunā grupa? Jauki. Mēs jau vienpadsmit gadus apkārt mētājamies.”
Četrus gadus pirms šī zvaigžņu brīža tika ierakstīts pancīgs ska easy-listening albūmiņš "No Doubt", kur Stefani sarakstītās dziesmiņas vēstīja par to pašu, par ko rakstītu sacerējumā katra sākumskolniece ar pildspalvu rokā – par zobu, kas iesāpējās no rīta un ārsta spalvainajām rokām. Par puisi biezajās brillēs, kas līmē populārās meičas plakātu uz sienas cerībā, ka viņa piezvanīs. Par makaroniem, saldējumu un ābolu pīrāgiem, par burritos un pepperoni šķēlēm. Par to kā viņu kompānija pārcēlās no mājas uz māju, jo kaimiņiem nepatika mūzika, ko viņi spēlē. Uz „māju ielas vidū”. Nu labi, labi, patiesībā dziesma bija par svaigā gaisa malku mūzikas biznesā, ko, atsaucoties uz Madness un nez kāpēc vardulēnu Kermitu kā garīgiem līderiem, kā karogu nesa No Doubt.
1995. gadā paralēli tika ierakstīti divi pilnīgi atšķirīgi albumi, no kuriem viens ("Tragic Kingdom") saturēja vairākus pop-hītus un kļuva par platīnalbumu, bet otrs ("Beacon Street Collection") ar smagnējām drūmām dziesmām par atteikšanos iziet ārā un ar solījumiem atrast savu ceļu uz zaļākiem ganību laukiem, atspoguļoja klasiskās, nekomerciālās Stefani iekšējās nekārtības, kuras atkal izraisīja jau minētie meitenīgie mīlas pārdzīvojumi. Viņas balss vairs neskanēja izlaidīgi, bet tikpat vaļsirdīgi un tikpat vienaldzīgi pret to, ko prasa maksātspējīgs klausītājs.
Sākumā Stefani izskatījās un uzvedās kā gribēja, jo, šķiet, viņai ne prātā nenāca, ka var arī citādāk. Jo likās, ka tā ir modīgi, un bija arī Kalifornijas vietējā ska gara cienītāju un panku sabiedrībā. Jo sākumā arī visa grupa spēlēja to, ko gribēja un kā gribēja, nemēģinot iekļauties vispasaules grunge modē. Vēlāk klausītāji sāka gribēt to, ko gribēja grupa. Un popularitātes ietekmētā grupa, sāka gribēt to, ko grib klausītāji. Stefani ieguva iespēju un finansiālu pamatu spīdēt tabloīdos un šopot dizaineru bodēs, un tieši šajā brīdī mūsu lielā meitene aizgāja no mūzikas.
Es piedošu viņai pozēšanu glancētiem izdevumiem, kļūšanu par patērētāju sabiedrības seju un atklātas dumjības intervijās. Es piedošu viņai pat duetus ar Eve un parādīšanos uz ekrāna kopā ar Slim Thug. Lai viņa aizmirst par savu vecumu, salasot tīņu auditoriju; lai izmanto mūziku kā fonu savai aptrakušai radošai darbībai modes industrijā; lai stāsta, ka jūsu fotokamerai ir noteikti jāatbilst jūsu apakšveļas krāsai; lai slēpj savu šķietami kaprīzas, bet patiesībā dziļi ievainotās mazās meitenītes, kas dzied, izmētājot savas rotaļlietas, kamēr neviens neredz, balsi. Tagad viņa ir laimīga. Un viņa to ir pelnījusi. To zina visi, kas ir bijuši viņai līdzās pēdējos divdesmit gadus. Tie, kas nezina, paši vainīgi.
Un es viņu ievietoju iedvesmojošāko izdomāto personāžu sarakstā, starp nevīžīgi ironisko, pēc savas kārtības dzīvojošo rudmati Pepiju Garzeķi un klusi meklējošo īpatnējas izklaides Amēliju Pulēnu, jo Stefani vieta ir starp meitenēm, kas nekad neizaug. Es zinu, ka Gvena Stefani nav grāmatas varone. Bet viņai vajadzētu būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru