Visi mēs nenogurstam diskutēt par patērētājainavas rašanos, par dabas un dabiskuma trūkumu mūsu ikdienā un apkārtnē – tā saucamajā publiskajā ārtelpā, kas likumā ”Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību” (2002) tiek definēta kā „ielas, bulvāri, laukumi, parki, skvēri, krastmalas, kvartālu telpa, pagalmi, kas bez ierobežojumiem pieejami sabiedrībai neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas.” Šoreiz gan gribētos pievērst uzmanību ne tik daudz šim jau banālajam faktam, cik tam, no kurienes šai parādībai bieži vien aug kājas. Ideālā ir paredzēts, ka plānotāji vadītos pēc iedzīvotāju vēlmēm. Dažkārt tas tā arī mēģina notikt. Tomēr, kāpēc, pat ja neņem vērā cilvēka mūžīgo neapmierinātību ar realitāti, patērētājs gala rezultātā nekad nav laimīgs? Liekas, ka plānošanas-īstenošanas ķēdīte veidojas pavisam citādāka, pat ja plānotāji tajā neizpaliek kā posms: patērētāju visai miglaini izteiktas prasības – stereotipiska to uztvere no ierēdņa puses – vēlmju ģeneralizācija slēgtajās biroja telpās – kārtējā nedzīvā dzīvojamā ciemata rašanās. Nianses, kas liek aizdomāties ir pretrunas mūsu pašu izteikumos. Lūk:
„Prātojot par publisko telpu, vispirms iedomājamies ainas no kādām Dienvideiropas pilsētām: cilvēki, kas pastaigājas, sēž uz kāpnītēm vai strūklaku malām, vēro, bērni, kas skraida apkārt, rotaļājās, saulē izlaidušies suņi, baloži, ielas kafejnīcas, ielu tirgotāji.” (A. Zvirgzdiņš) Cik jauki! Bet kad ir bijis tā, ka reālā dzīvē šis Dienvidu pilsētas modelis apmierinātu visus Rietumu pasaules, tai skaitā Latvijas iedzīvotājus? Tikai populārākie no piemēriem: Rīgas ielās kafejnīcas bieži vien tiek nosodītas, jo traucē pārvietoties pa ietvēm un veicina ne tikai telpisko, bet arī skaņas un smaržas piesārņojumu, tādēļ to ierīkošana vienmēr prasa saskaņošanu ar institūcijām. Ielu tirgotāji un muzikanti arī negūst nekādu lielo atbalstu iedzīvotāju vidū, jo iejaucās cilvēku privātajā telpā, daži no tiem pat norāda uz trūcīgo cilvēku klātbūtni pilsētā, tādā veidā netieši atgādinot par mūsu apdraudēto drošību. No suņiem mēs vispār baidāmies. Tādejādi, cilvēki, kas sēž uz šīm minētajām kāpnītēm un arī citās vietās, pieprasa publisko pulcēšanās telpu, tomēr arī tajā vēlas paturēt savas tiesības uz privāto telpu.
Par to pašu savās definīcijās ir runājuši ģeogrāfi un plānotāji kopš sensenajiem laikiem. Plānošanā pastāv LULU (locally-unwanted land uses – vietēji nevēlama zemes lietošana) un NIMBY („not in my back yard” - „ne manā pagalmā”) terminoloģija, kas raksturo privātās telpas izpausmi publiskā telpā. Katrā pilsētā ir nepieciešama atkritumu pārstrādes rūpnīca, bet neviens nevēlas redzēt to savā teritorijā; daži no mums grib dzīvot klusumā un mierā, tādēļ nosodot motociklistus; mēs vēlamies saglabāt plašas skatam atvērtas teritorijas, kas paveras pa mūsu logiem, tādejādi liedzot citiem mājokļu iegādi. Ričarda Seneta (Richard Sennett) definīcijā bezpajumtnieki par mūsdienu publiskajā telpā neiekļaujas, jo viņi aizņem publisko telpu, bet tur nodarbojas ar ikdienas aktivitātēm. Sets Lovs (Seth Low) norāda uz mēģinājumiem kontrolēt publisko telpu, parasti aizsargājot vidusšķiras brīvā laika pavadīšanas ideālus – patērēšanu, kā arī tūristiem domātās telpas. Viņš arī min dažādu sabiedrības grupu - tīņu, ielu tirgotāju, pensionāru - ikdienas darbības, kas piesavinās telpu dažādos veidos.
Mans jautājums šoreiz nav pat tas, kur būtu jāiet tiem, kas patērēšanas interešu grupā neiekļaujas, bet vai pat tiem, kas iekļaujas, ir vajadzīga tieši šāda un tikai šāda telpa. Vai telpas veidotāji to apzinās. Un šobrīd pievērsim acis uz to, kurš galu galā vinnē cīņu par publisko telpu, ja jau sākotnēji mēs paši, patērētāji, fanojam par sociālās telpas dienvidniecisko paraugu, nemaz gan nenojaušot, ka arī dienvidniekiem Marciālam un Senekai krita uz nerviem pilsētas publiskā jezga. Visbeidzot veidojas šis plānošanas un pat mūsu pašu iegribu paradokss – sajūsmas pilnām acīm skatīties austrumu virzienā un slavēt šo sociāli atvērto dzīvesveidu, kas piemīt vietām pa labi un uz leju no Latvijas, ja skatās pasaules kartē, nebaidīšos teikt – sociālās telpas modelis, kas piemīt ekonomiski mazāk organizētām vietām, proti, mazāk attīstītajām valstīm, bet tai pašā laikā būvēt savu dzīvi pēc Rietumu parauga, plānojot telpu sev apkārt, atbalstot organizēto darbu un plānveida atpūtu, kas atkal un atkal balstās patērēšanā nevis radīšanā. Šo ģeogrāfisko sakarību jūs viegli ieraudzīsiet tikai uzmetot acis jūsu pašu ceļojumu bildēm – nu nefotografējam mēs tos Rietumu stila rindu māju ciematus! Nekad arī neesmu dzirdējusi arīdzan „Amerikā visi brauc ar mašīnām pat pēc maizes, bet kājāmgājējam vienmēr pajautās vai tam viss ir labi. tas ir tik jauki! kad jau reiz pie mums tā būs?” līdzīgus izteikumus.
Bet tikko lieta nonāk līdz plānošanai, šī brīvā telpa ne tikai netiek plānota kā iespēja Rīgas iedzīvotājiem veidot to kā tiem patīk – šī iespēja pat netiek ņemta vērā kā iespējamais attīstības variants. Ne pat ņemot vērā vēsturiski veidojušos sabiedrisko dzīvi, kas nenotiek tikai tam speciāli paredzētās vietās. Krīt kārtējie plānošanas postulāti – „spēļu laukumus bērniem”, „fitnesa zāli katram dzīvojamam ciematam”, „izklaides centrus pieaugušajiem”. Kad plānotājiem pajautā – ko tad jūs gribat redzēt izklaides centros? – atbilde ir visai nenoteikta... nnnu, kādu sporta zāli, kafejnīcu, iepirkšanās centru. Uz sekundi, vai tie nebija tie paši cilvēki, kas tikko iebilda pret kārtējā mola celšanu?
Vienā no semināriem tika pacelts jautājums par Krasta ielas veidošanu – esot aizbūvēta, iedzīvotājiem nav pieejas ūdenim, esošiem iepirkšanās centriem nevar tikt klāt bez automašīnas. Kāds gan labums no šīs „pieejamās publiskās telpas” būs tiem iedzīvotājiem, kas šobrīd Krasta ielu neapmeklē, jo viņu rīcībā nav auto? Un kā tad šī „publiskā pieeja pie ūdens” izskatīsies? Kā mežonīga pludmale? Drīzāk jau kā labi organizēta atpūtas zona ar asfalta celiņiem, publiskās ēdināšanās vietām un plašām stāvvietām, kam no visām pusēm lavīsies klāt ekonomiski pievilinātie iepirkšanās centri.
Runājot par Lucavsalu, vieni plānotāji min citu plānotāju vienaldzību vai merkantilās intereses, kas „ļauj sabojāt kārtējo brīvās dabas gabalu augstceltņu labā”, bet pēc brīža, jautāti, kā tad īsti vajadzētu plānot Lucavsalu, no jauno plānotāju mutēm izskan „konstruktīvi” piedāvājumi veidot šeit sporta kompleksu. Lai pilsētas iedzīvotājiem atkal ir pieeja pie ūdens. Kāds no šiem plānotājiem ir vismaz apmeklējis šo ģeogrāfisko objektu? Tāpat vien, lai uz mirklīti pārliecinātos, ka šobrīd pieeja ir, bet līdz ar sporta kompleksa parādīšanos tās gan vairs nebūs. Toties būs runas par kārtējo akvaparku un stāvvietu tur, kur agrāk ziedēja ceriņi. Saprotams, ka par ziedošiem ceriņiem atšķirībā no tā paša akvaparka patērētājs nemaksā, bet kāpēc investora intereses vienmēr stāv augstāk par iedzīvotāja interesēm, ja jau tehniski visi labumi ir paredzēti pēdējam! Un kaut arī plānotāju balsis skan kā to aizstāvju balsis, teiktā saturs ož visai dīvaini.
Šīs pretrunas vienmēr iezīmējas pašu patērētāju sūdzībās – piekļuve pie ūdens nav, bet tur, kur tā ir (publiskās pludmales, ūdens atrakciju parki) – ir pārāk dārgi vai arī telpas ir pārpildītas vai nav tieši tās izklaides, kuras gribas. Kurš organizētās atpūtas pretinieks, ieskaitot pašus plānotājus, atzīsies, ka viņam patīk Dzintari vasarā? Labprāt atzīsies tas, kurš atzīsies arī šopoholismā. No tiem, kas šķietami vai patiesi neizvēlas pavadīt laiku šajā stilā, katrs ar lepnumu pastāstīs par slepeno pludmalīti, kur iedegums labāks un līdzatnestais izkusušais saldējums garšīgāks. Sliktākajā gadījumā pretstatīs Dzintariem Vecāķus. Jau nemaz nerunājot par to, ka neviens, kas labprāt uzturas organizētajās izklaides vietās, neietu peldēties Daugavas upē Rīgas centrā.
Cita plānotāju realitātes izjūtas ilustrācija: piedāvājums „lai novērstu automašīnu stāvlaukumu ierīkošanu pagalmos, nepieciešams veidot nakts stāvlaukumus ielu brauktuvju malās vai arī veidot daudzstāvu autostāvvietas 15-20 (!) min gājiena sasniedzamības zonā no iedzīvotāju dzīvesvietas.” Patiešām, kas ir 15-20 minūšu gājiens, it sevišķi vēlu vakarā vai spēcīga sala laikā! Rodas sajūta, ka tas, kurš to raksta, vai nu nekad nav staigājis kājām, vai pats neseko līdzi savai domai.
Bet es nemaz nevēršos pie patērētājiem, jo šiem tik un tā būs jāizvēlas no esošā piedāvājuma klāsta. Es vēršos pie plānotājiem, pie tiem, kas nosoda to, ko paši izbūvē. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka iedomātās cilvēku vajadzības tiek standartizētas un pieņemtas kā dotais. Tāpēc, ka plānojot mēs ieraduma pēc atkārtojam vārdus, kas tik ļoti iederas šajā jomā – „sporta un kultūras komplekss”. Organizētā izklaide ir izklaides fast-food, kas der atsevišķos gadījumos, bet labāk nepadarīt to par sava uzturam pamatiem. Rezultātā rodas kas? Vienu un to pašu vārdu karuselis, pilsētas vietu štampēšana pēc esošā parauga un nez no kurienes pieņemtā viedokļa par to, kas iedzīvotājiem ir nepieciešams. Plānotā telpa – atsvešinās, neplānotā – personificējas. Daugavas krasts abpus Vanšu tilta maģistrālei Pārdaugavas pusē. Klīversalas pusē - Saules akmens teritorija - izbūvēts laukumiņš pie ūdens – aha, pieeja pie ūdens! – sakopts un saslaucīts, ar zāles pleķīti, ar soliņiem – nāc, atpūties-negribu... Mūžīgi tukšs. Ķīpsalas pusē – bijusī smilšu atsūknēšanas stacija – piedrāzota rupjo smilšu pludmalīte, vienmēr pilna ar atpūtniekiem.
Piedāvājums šo to neplānot un atstāt kādu dzīvu vietu pilsētā, tiek atmests kā nekonstruktīvs, un tieši iedzīvotāju prasību posms plānošanā izpaliek – vairuma iedzīvotāju intereses tiek stereotipiski pieņemtas un tiek piedāvāts standartizēts produkts. To veicina arī pašu iedzīvotāju neatsaucība aptaujās un prasmes noformulēt savas vēlmes trūkums. Iespējams, lietderīgāk ir veikt nevis iedzīvotāju aptaujas, kas bieži ir ļoti neprecīzas, bet gan iedzīvotāju patstāvīgās darbības novērošanu, jo bieži to izvēle krasi atšķiras no vispārpieņemtiem standartiem un pat no pašu izteiktajām vēlmēm. Nesūtīsim uzreiz pieaugušos uz izklaides centru un bērnus uz rotaļu laukumu, bet pavērosim kaut vai to, kādus šie pieaugušie veido savus pagalmus, pa kurām ielām pastaigājas tie, kam pagalmi nepieder un kādā drazas kaudzē vai bēniņos, ignorējot spēļu laukumu, labprātāk spēlējas viņu bērni. Un dažās pavisam neplānotās vietās rēgotos pilsētas dzīves dabiskā seja. Iespējams, tas zināmā mērā ir līdzeklis kā panākt tuvināšanos publiskās telpas iedomātajām ainām.
