1998. gadā The Downward Spiral man bija totāli iekš top5 klausāmākiem albumiem. Arī šobrīd es viņu drošu roku ielikšu iekš top20. Tas nozīmē, ka man patīk nevis atsevišķi gabali no turienes, bet viss albums ka vienums - nekas nav jāizvēlas vai jāpārtin, klausies tikai uz priekšu. Un liels liels sapnis man bija sēžot Pulkvedī pie tukšas letes (kur es biju neatņemama sastāvdaļa tajā 1998. gadā) klausīties The Becoming. Es neatceros, vai tas sapnis bija piepildījies (droši vien bija, jo es toreiz tusējos ar tā kroga dīdžeju). Bet ja gadījumā nebija, tad noteikti bija aizvakar.
Es pirms koncerta izpētīju setlisti iepriekšējiem koncertiem, ieraudzīju, ka pārsvarā tur ir visādi jauni garadarbi (jauni = sarakstīti pēdējos 15 gados, kuros es NIN neklausījos). 'Vienreiz noklausījos, man ne īpaši patika'. Tā arī aizgāju.
Bet Reznors bija jaukumiņš, teica, ka sen neesot šo spēlējuši, bet viņam tas esot viens no mīļākajiem gabaliem. Un aiziet, The Becoming. Un pēc brīža Eraser.
Es zinu, Reznor, ka tu lasi manu blogu, tā kā vēlreiz milzīgs paldies par šo apsveikumu! Nu, plus lielie hīti, kuri man parasti un vienmēr riebjas (numuri 3,4,5,10,19 un 20), bet koncertos tas ir tik sirsnīgi, kad viss pūlis vienbalsīgi dzied 'you could have it all, my empire of dirt' un 'i wanna fuck you like an animal', ka pat šie man liekas superīgi.
Ar 'iwon'tgiveupitwantsmedeadgoddamnthisnoiseinsidemyhead' un 'smash me erase me' es savā tuvākajā apkārtnē uzstājos solo. Bet publika bija ļoti dzīva, un ja ne tas zilais pirksts, es labprāt ietu mošīt kopā ar džekiem priekšā, jo arī man nepazīstami gabali bija ļoti dzīvi un skaisti. Apbrīnojami, kā cilvēki turpina darīt savu lietu, it kā nekas nebūtu mainījies kopš deviņdesmitajiem un viņi joprojām būtu muzikālās uzmanības centrā. Katru reizi koncertā par to brīnos, par to, ka katra no šīm vecajām grupām tagad strādā un izskatās daudz labāk nekā plaukuma gados, un ļauj man pilnībā izbaudīt to, kas viņiem ir radāms. Tieši tagad. Tieši man. Es nedomāju, ka tālajā 1998. Reznors būtu uz to spējīgs, bet tagad vēl nav par vēlu.
Ar 'iwon'tgiveupitwantsmedeadgoddamnthisnoiseinsidemyhead' un 'smash me erase me' es savā tuvākajā apkārtnē uzstājos solo. Bet publika bija ļoti dzīva, un ja ne tas zilais pirksts, es labprāt ietu mošīt kopā ar džekiem priekšā, jo arī man nepazīstami gabali bija ļoti dzīvi un skaisti. Apbrīnojami, kā cilvēki turpina darīt savu lietu, it kā nekas nebūtu mainījies kopš deviņdesmitajiem un viņi joprojām būtu muzikālās uzmanības centrā. Katru reizi koncertā par to brīnos, par to, ka katra no šīm vecajām grupām tagad strādā un izskatās daudz labāk nekā plaukuma gados, un ļauj man pilnībā izbaudīt to, kas viņiem ir radāms. Tieši tagad. Tieši man. Es nedomāju, ka tālajā 1998. Reznors būtu uz to spējīgs, bet tagad vēl nav par vēlu.
Reznors ir izaudzis. Deviņdesmitajos es pret viņu jutu pilnīgi vai bijību, jo šis ir rets gadījums, kad sākumā dzirdi perfektu mūziku, un tad ieraugi tās autoru. Un tas autors vizuāli ir šis mūzikas iemiesojums - ne pielikt ne atņemt. Reznors izskatījās tieši tā, kā es viņu biju iedomājusies, taisni bail. Man toreiz bija 18. Tagad es koncertā teicu vīram, ka atceros Trentu jaunu un tievu. Bet tagad redzu, ka vīrieši uz 50 tikai sasniedz īstu krāšņumu. Before and after.
Labi vien, ka man ir slikta redze, un patiesību par to, kā tagad izskatās Reznors, es uzzināju tikai tagad internetos, vismaz koncertā man tas nenovērsa uzmanību.
Vispār, cilvēkiem ir tomēr ļoti dīvaina izpratne par skaistumu un harmoniju. Šopēns (un arī Vāgners nē, ja kas) lūk, mani neķer. Bet šī te mūzika liekas perfekti harmoniska un skaista. Es tagad nelecos un nezīmējos, tas tiešām tā ir - pilnīga atbrīvotība, prāts pilnīgi izslēdzas un ķermenis kustas pats. Ritms, kurš mani nomierina, enerģija, kuru man vajag atbrīvot, un agresija, kuru man ir vitāli nepieciešams izmest ārā. Es ļoti cienu, kad šīs trīs sastāvdaļas ir virtuozi ievērptas saprotamā dziesmā ar konkrētu struktūru, bet kad tas plūst bez robežām un iespējas uzminēt, kur tā iet, tā ir pilnīga terapija. Sometimes not being in control is the most beautiful thing in the world.
PS Katrs koncerts, īpaši tie, no kuriem es neko daudz negaidu (tagad mēs nerunājam par ramštainu), atgādina man, ka es neesmu visgudrākā pasaulē un ka nevajag spriest par to, ko neesi redzējusi. Nē, iebāž man to sejā. Kad es nodomāju 'ko nu šie man var parādīt', viņi man parāda tā, ka mute paliek vaļā.
PS Katrs koncerts, īpaši tie, no kuriem es neko daudz negaidu (tagad mēs nerunājam par ramštainu), atgādina man, ka es neesmu visgudrākā pasaulē un ka nevajag spriest par to, ko neesi redzējusi. Nē, iebāž man to sejā. Kad es nodomāju 'ko nu šie man var parādīt', viņi man parāda tā, ka mute paliek vaļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru