Parasti visums interesanti interpretē manis noformulēto vēlēšanos un izpilda to nu ļoti oriģinālā veidā.
Sākumā bija pāris vēstules ar pilnīgi nevainīgiem jautājumiem vai apsveikumiem vai komentāriem, par kuriem es nodomāju "ko īsti tu gribēji teikt?" Nē, nu viens ir skaidrs, ka viņš meklē iemeslus mani uzrunāt, bet nekad neturpina uzrunāšanu, jo... Nu, mēs abi esam aizņemti. Un vispār, ko īsti viņš var man piedāvāt? Es to atkal uztveru normāli, kā jebkura precēta meitene. Kurai tad nepatīk uzmanība un nenozīmīgs nepiespiests flirts?
Un tad fakti. Vēstule, vēstule, viņa parādīšanās vietās, kur arī man ir jābūt (lai gan, es nebiju). Un tad tikšanās. Plānoti-neplānota. Jā, mums abiem bija jābūt tajā vietā. Nē, mēs nevienojāmies. Mēs abi nebijām vieni. Mēs sen neesam redzējušies. Viens no mums apjuka un kādu momentu izskatījās, ka viņš gribētu pazust zem zemes. Vai notēlot, ka manis šeit nav. Es notēloju, ka neko nepamanīju un pirmā sasveicinājos un sarunājos ar tevi. Ek, būtu tu tajā reizē mierīgi pasmaidījis, sasveicinājies ar mums abiem (ar vīru) un parunājis par neko, es neko arī nesaprastu. Bet tagad es esmu pārliecināta, ka kāds ir saķēries.
Vēlāk tu nolēmi labot situāciju un parādījies vēl vienā vietā, kur man vajadzētu būt. Uzminēji, es tur tiešām biju. Tas bija likumsakarīgi, es gandrīz vai nebiju izbrīnīta. Bet es jau biju pietiekami uzvilkta, risinot tavas uzvedības rēbusu un svārstīdamās starp pārliecību un šaubām - un domās jautāju visumam: "vai varētu kādu mājienu, es tiešām tik ļoti viņam patīku? Vai tā ir manas fantāzijas? Vienu mājienu!" Heh, manā iztēlē es pie nākamās tikšanās biju nosauļojusies, ideāli sēdošos džinsos, žilbinoši seksīga. Un pienāca tā reize - tu biji nosauļojies, ideāli sēdošos džinsos, žilbinoši seksīgs. Es biju sasvīdusi, noskrējusies un man virsū visu laiku sēdās dunduri.
Tev gandrīz vai izdevās labot iespaidu par pagājušo reizi - mēs trijatā draudzīgi papļāpājām par neitrālām lietām, un gandrīz vai varētu ticēt, ka tu neesi domājis ar vēstulēm neko tādu. Un pagājušoreiz man tikai likās, ka tu uzvedies dīvaini. Bet! Visums deva man mājienu - tavu garo skatienu tieši acīs, it kā mēs šeit būtu divi. Un smaidu, kurš absolūti neatstāj vietu šaubām - es esmu ļoti vērtīgs ieguvums tavās acīs.
Un, lai saglabātos intriga, tas arī ir viss, ko visums man ir iedevis. Lai kā gribētos, es nevaru attīstīt situāciju, jo man to nevajag. Man ir apliecinājums, mani tas viss intriģē un pavelk, bet es nezinu, ko ar to darīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru