Kakls un kāja

Pusnakti sapņoju, kā es sūkāju dekatilēna tabletes. No rīta piecēlos, iebāzu aiz vaiga dekatilēna tableti un aizkliboju uz dārziņu.

Jūs taču esat lietas kursā, ka tautas atziņas "izpūta cauri" un "kaut ko sliktu apēdu" - ir galīgas muļķības? 90% (no neapstiprinātiem avotiem) gadījumu, ja jums sāp kakls, ir iesnas vai sāp vēders - tas ir vīruss. Un tikai ļoti retos gadījumos saaukstēšanās un šprotu nesaderība ar pienu. Tiešām, veselam cilvēkam neliels vējš nekādu kaitējumu nodarīt nevar. Un sagremot vai vismaz ātri izvadīt vesels cilvēks var daudzmaz visu, atskaitot, varbūt, poloniju. Un ja tas ir slikts, tad to parasti jūt jau pirms ielikt mutē, nemaz norīt nevajag.

Bet šoreiz man ir tieši pretēja lieta. Nedēļu es iesāku ar kuņģa sāpēm un auzu pārslām. Tāpēc, ka nav ko izrīties, it kā tev otrs vēders pieaugtu. Uz trešdienu es samierināju vēderu un aizbraucu uz Carnikavu meklēt piedzīvojumus. Tur es saberzu kāju (nu labi, saberzu viņu es jau senāk, tur tikai pieliku klāt) un izskraidījos pa slapju mežu trīsarpus stundas. Tagad man sāp kakls un bail skatīties uz kājas mazo pirkstiņu.

Nezinu, kāpēc es to visu uzrakstīju. Kaut gan nē - zinu. Lai būtu kur pašpikot, kad nākamreiz aizmirsīšu, ka pārēsties un staigāt trīs stundas ar cauri slapjām kājām - nav labi. Pati sev vīruss.