Depression test

Disorder	Your Score
Major Depression:	Slight
Dysthymia:	Slight-Moderate
Bipolar Disorder:	Slight
Cyclothymia:	High-Moderate
Seasonal Affective Disorder:	High
Postpartum Depression:	N/A
Take the Depression Test

Šeit vietā būtu pajautāt - i čo? 

Atbilde - kā parasti: vieglie nomierinošie aka baldriāni, sports un censties vairāk gulēt.

Brīvdienas

Vakar bija pirmā diena šogad, kad es neko nedarīju, nevingroju, nepeldēju, neslēpoju un pat negāju kājām. Tā kā man šobrīd neiet mašīna, janvāris izskatās tā:

Un šodien būs otrā tāda diena, jo bērns saķēra iesnas. Bet rīt jau pāries kājas, kuras es nevaru pacelt pēc piektdienas/sestdienas slēpošanas, un būtu jāsāk ar jogu.

Nightrain

Pārlasīju savus ierakstus pēc tega Hair Flare un noskatījos gadu atpakaļ ielikto video. Un aiz viņa video, ko YouTube piedāvāja.
Is it just me vai tiešām pirmajā versijā čaļi izpilda vienu populāru dziesmu, bet otrajā ir kaut kāds patiess frenzy? Nu, šitais, ugars. Kā viņu latviski.

Versija 1
 

 Versija 2
 

Bļāviens, cik tomēr piesātināts skanējums! Un kā man patīk, ka Aksels nekad nesteidzas beigt performanci (originālā dziesma ir divreiz īsāka)!

PS Of course, some people prefer top hats to good music.  (no komentāriem trubā)

Jeeves and Old Navy

Эти сапоги, как настоящий Дживз, а вы с ними всегда  как Вустер. Можете блажить, как угодно. Вас спасут. Они послушно следуют за тем, куда их ведут. 

Man takš viņi ir!

Kad es nopirku tos veicmanu dubultniekus (nu, ne jau īstos veicmanus, nē!), man bija sajūta, ka izgāju uz mazākā ļaunuma - viss pārējais veikalos bija TIK šausmīgs, bet garus siltus melnus klasiskus zābakus TĀ vajadzēja, ka es paņēmu šos. Kaut gan vienotību ar tiem nejutu (atšķirībā no brūnajiem Timberlendiem, ar kuriem es uzreiz sajūtu TĀDU vienotību, ka fakts, ka pirmo reizi tajos kāpu minūtes 15 un nosvīdu vairāk nekā pie Džiliānas vingrojot, neko nemainīja). Bet šogad uzvilku ar šiem svārkiem... un sajutu visu ttrūkstošo vienotību. Tiem vienkārši vajadzēja partneri. Un tad Nataša ar savu Džīvsu.

Если сапоги доходят до самой коленной чашечки, то вы получаете те же пропорции, как если бы вы встали на каблук.  

!!!! Absolutely.

Ja zābaki sasniedz ceļgalu, tad proporcijas sanāk līdzīgas, it kā jūs būtu uz augstiem papēžiem. 

(tam nav sakara ar bildēšanu no apakšas, bet ir gan ar to, ka tas sāk strādāt tikai ar augsto šasiju, tas ir, virs 1,70)

Es esmu ievērojusi, jā. Īpaši, ja uzvelk virsū biezus svārkus, kas pārsedz zābaka augšu. Pēkšņi ir skaisti... un silti. Jums vienmēr likās, ka starp svārkiem un zābaku jābūt redzamai kājas daļai (citādi 'jūsu kājas izskatās kā ielas stabi' (c)Cosmopolitan)? Tieši otrādi, galvenais, lai starp zābaku un svārku malu tā kājas daļa nerēgojas. Tad nevajadzēs pat špiļkas.

Un to dara gan mani džīvsi gan mani timberlendi. Lai ka man nepatiktu, ka mani džīvsi klab un slīd uz ledus, bet ļoti patīk tas, kādu efektu tie dod. Nesīs es savu Džīvsu pie kurpnieka stiprināt tam zoli ar vibramu.

PS Un vēl es te nesen ielūkojos cilvēcīgajā veikalā uz izmešanu, viss par Eur 1,50, aizgāju ar diviem vienādiem Old Navy džemperiem. Nepielaikoju gan, ar domu, ka, ja nepatiks - pārdošu, tas man ātri iet.  Bet nu nē, nekur nepārdošu. Siiiilti, viegli un nemaz nekož (80% kokvilna, 20% jēra vilna)! Normāli ieguldīti 3 ēriki, ārā nekāpju.

Black leather

Manā garderobē nejauši iekrita ādas bikses. No vienas puses - tas bija gaidāms, jo tēma ir absolūti mana, no otrās - iešu es pirkt kaut ko tik nelietderīgu. Lūk, tā nelietderība bija tas, par ko es visvairāk šaubījos. Vai tiešām kaut kas, kas nemirkst, nesmērējas un nav viegli nogalināms, ikas nēsājams ziemā un vasarā, ir nelietderīgs? Bet nu kad viņas bija man deguna priekšā un tieši manā izmērā, kā es varētu nepaņemt. Tad pusgadu nogaidīju. Gali viņām nav apšūti - vajag izdomāt ar garumu un tad vai nu aiznest atšūt, vai pašai atlīmēt. Nevaru izdomāt, kuru. 

Bet galvenais - katru reizi, kad uzvilku, sapratu, ka šauri. No otrās, puses, pērkot tās vasarā, es pati nebiju neko šaurāka. Ilgi domāju, kā lai sašaurīnās vai kaut kā izdara, lai viņas visur nespiež... kamēr atvēru internetus. Iekšpusē viņām ir odere līdz celim. Baigi gribējās viņu izplēst (riebjas papildus slāņi - it kā zeķbikses zem džinsiem arī - kas tur biezs plānajās zeķbiksēs? bet nē takš, sajūta, it kā vilnas reitūzes apakšā būtu pavilktas) un tieši to es internetos gāju noskaidrot - kam tā odere un vai vajag kaut ko plēst. Daudz uzzināju:

- odere ir tam, lai ceļi un pakaļa neizstaipās (un āda labi, ļoti labi staipās!)

- un lai varētu tajās biksēs vispār iekāpt, jo āda nav slīdīga

 - un ka ādas bikšu īpašnieču (konkrēti tajā vietā, kur lasīju) komentāri ir jāņem vērā diametrāli pretēji.

Jo manās acīs skaistas ādas bikses ir šādas:

 Bet šo skaistuļu acīs skaistas ādas bikses ir šādas:

Te man ir jautājums - kam šajā orķestrī vispār tā āda? Varēja takš kaut kādus džegingus vilkt, a. Īpaši tā tur, rozā džemperī. Tas pats sanāktu. Bet ko nu klausīt cilvēkus, kuri pilnā nopietnībā apspriež, kā ir ādas biksēs sēdēt 8 stundas darbā. Vai ne, birojā tas ir pats nepieciešamākais apģērba gabals.

Protams, to pašu var teikt par mani - kam tev āda, ja tev papilnam tieši tādu nodrāztu džinsu? Bet atbilde ir vienkārša - tāpēc ka man jau ir āda. Atnāca pati. Ir pieņemti divi lemumi - oderi saīsināt līdz dibenam un ienēsāt tās bikses, lai paliek vaļīgas. Un izstaipītas. Nu padomājiet - man tās ir jāvelk ar 36. izmēra NIN krekliņu. Ko es būšu, kā cīsiņš iepakojumā? Sēžu, staipu (mož pusstundu jogas tajās uztaisīt?)

Janvāris: viena mana diena

13.01.14

Sagadīšanās pēc - mana 34. dzimšanas diena.

Modinātājs zvana septiņos.

Pagajušonedēļ es pamodos attiecīgi 7:30, 7:30, 7:20, 7:15 un piektdien, kad jau bija jaušama pozitīva tendence, 7:40. Tāpēc tagad es uzreiz pielecu kājās. Aizvelkos uz virtuvi uzlikt tējkannu, pamodinu bērnu, sevi, saģērbju abas, aizvedu līdz dārziņam. Pamodinu vēlreiz.

Ieeju pastā. Piektdien atnāca uzaicinājums pēc ierakstītās vēstules ar Latvijas izsekojuma kodu, tāpēc gaidīju kādu negantu vēstuli no instancēm, kas grib no manis naudu. Bet tas negaidīti izrādījās pazudušais sūtījums no Ķīnas, par kuru es jau pat atvēru keisu ebajā, cepurīte bērnam. 

Ieeju Narvesenā izņemt vienu dāvanu no biļešu servisa.  Tad ierasts 3.5 km gājiens līdz mājām. Aust  pelēciņš rītiņš.

Un tālāk.

Molly Hooper

Až nezinu, tās divas aizraušanās vienā vai tas ir tas, ka gribu sen kaut ko uzrakstīt par šmotkām, bet galvā viens šerloks un kaut kā riebjas pat frendlentas ieraksti, visi, kas nav par tēmu (nesaprotu, kā šerloka laikā, visu triju nedēļu laikā, rakstīt par kaut kādām glupībām!). Un tā būs vēl kādu mēnesi, apsolu.

Tad lūk, Molija. Pelīte no morga, pasvītroti nesmuka un nemākulīga.

 Vienā sērijā viņu par saģērba un uzkrāsoja ar vienīgo nolūku - pretstatīt tā saucamajai 'Sievietei'

Turpat izskanēja Šerloka bezcilvēciskais komentārs par kleitu un lūpukrāsu, kas cenšas kompensēt krūšu un lūpu trūkumu. Hah, it kā Sievietei (un visām sievietēm un Sievietēm) būtu kādi citi nolūki, un it kā šai būtu bijušas lūpas un krūtis. Irēnas vienīgā neapšaubāmā priekšrocība ir tāda, ka viņa necenšas neko maskēt un jūtās komfortabli lūpenē un kleitā. Un tā plānās lūpas pārvēršas par dūzi. 

Un to sievietēm vajadzētu atcerēties (Sievietes zina pašas) - ja tu centies kaut ko nomaskēt... tas ir redzams. Visiem, kas grib skatīties, tā kā nav vērts. If you got it, flaunt it! 

Kas attiecas uz Molliju, trešajā sezonā viņa beidzot ir izaugusi un kļuvusi par to pašu, ar mazo burtu. Šeit kostīmu mākslinieki ir ielikuši visu savu simpātiju pret viņu un piešķīruši viņai to angļu prasmi pasmieties par sevi. Tā šalle līdz zemei, parasta astīte, soma, cimdi!!! Skaisti, miļi un ar humoru. 

Īpaši pievērsiet uzmanību krekla/džempera/šalles salikumam. Kas nebaidās no rakstiem, tas nebaidās no sevis. Viņā ir dzirkstīte un humors, tāpēc tagad viņa ir droša un pārliecinoša (un arī pārliecināta, viņa tak aiziet uz pretējo pusi nekā Šerloks). 

Viņa ir atradusi sevi (un vēl līgavaini viņiem ir suns viņi iet brīvdienās uz pabu viņa iepazinās ar viņa draugiem un vecākiem nezinu kāpēc es to visu jums stāstu). Redzat, ko var izdarīt ar apģērbu? Minimālas izmaiņas, un mēs par Molliju vairs nesmējamies, mēs viņu mīlam!

Arī Vatsona kāzās viņa ir saģērbta ļoti skaisti, Atšķirībā no tās pirmās kleitas, kura maskēja un centās būt skaista, te viņa ir viņa pati, ar visu to pašironiju un banti uz galvas. Burvīga. Vai pateiksiet, ka pele?

Irēnā atkal nav nemaz nekāda humora. Jo personāžs to principā neparedz. Tas ir spēlētājs - visu vai neko, kāds humors, nav te nekā smieklīga. Bet krievu auditorija (ojā, es pazīstu krieviski runājošo modi cienošo auditoriju!!! Es visu laiku lasu viņu viedokļus) šausmīgi uzbudinājās uz to Sievieti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ir perfekta (citādi, kā tu spēli spēlēsi?). Un krievu auditorija grib būt perfekta, glauna, stīlīga, dārga. Aizmirstot, ka ikdienā mēs neesam Sievietes personāžs un spēles nespēlējam. Mēs esam meitenes, kam ir līgavainis un suns, brīvdienās mēs ejam uz pabu un tā, tā kā izturieties pret sevi ar humoru, kā to dara parasti cilvēki. Un būs jums stils un laime.

PS Kailā Sieviete dzīvo Holmsa galvā ne tāpēc, ka viņa ir 'ak, kāda Sieviete!' kā daudzām gribētos domāt, bet tāpēc, ka Šerloku ir aizķērusi ar to, ka viņš nevarēja viņu nolasīt. Tāpēc, ka 

 Tikpat labi tas varēja būt kails Vīrietis vai pat Kamielis.

Šerloks, hobits un savējie sapratīs

Nu ko, iznākušas divas filmas, kuras visi tik ļoti gaidīja. Un es jautāju: mudīt, tu???? Daudzi joprojām mēdz būt neapmierināti ar to, ka autors man neparādīja to, ko es gribēju redzēt. 

Ir arī neapmierinātie, kuriem ir konstruktīvas piezīmes, bet es labāk par to, kas man patika. Hobitā man patika daudzas atsauces uz Simarilionu, un es tagad vispār sāku domāt, ka tas nav tīrs Hobits, bet Hobita/Silmariliona mikslis. Ļoti patīk, kā parādās gan elfu, gan rūķu īstā seja (par ko neko nevarēja nojaust LOTR, bet tur to arī nevajadzēja!), īpaši elfu. Jo, ja Viduszemē bija kādi patiesi mudaki, tad tie noteikti bija elfi. Intelektuāli, vīzdegunīgi, cietsitdīgi, paštaisni un bez jebkādas intereses pieņemt, saprast vai atbalstīt jebko, kas pēc izcelsmes ir mazāk cēls nekā paši. Un ar garu atmiņu. Tranduils kā zīmēts no šo te elfu dzimtas pārstāvjiem, ar kuriem Silmarilions pilns - atnes man akmentiņus! Ļoti patika pūķa (kuru citādāk kā par Beņu vairs neviens nesauc) un hobita dialogs, ļoti patika Bards un Ezerpilsēta. Man pretenziju nav pat pret kaujām - nu, garlaicīgi, nujā, bet atkal tiem, kas detaļas nepazīst un par tām nefano, garlaicīgi bez kaujām. Un ļoti glauns moments izvēlēts filmas nobeigumam. Like!

Kas attiecas uz Šerloku... Oi, kāds balagāns!!! Iespaidi, emocijas. Paldies, Mofats, paldies, Getiss - es visu mūžu esmu gaidījusi tieši šo. Visu bērnību skatījos, zin, Čipu un Deilu - un katrā sērijā viņi kadu glābj. Un atkal glābj. Un vēl glābj. Kamon, pietiek glābt!!! Veltiet pāris epizodes viņu sadzīvei, pagātnei, ģimenēm un jau beidzot parādiet, kā Gaječka (vai kā jūs viņu tur latviski saucat) salaida ar tiem abiem puikām reizē, un ko viņi par to teica (jā, mēs, slešeri). Ir kaut kāds brīdis, kad varoņi paliek par taviem tuvākajiem draugiem, un tev gribas skatīties fanfiku, nevis krimiķi. Vēl jo vairāk, ka pirmais formāts manā dzīvē ir daudz iederīgāks, nekā otrais. Turklāt, es daudz zinu un labi tveru cilvēku izturēšanos, uzvedību un attiecības, bet kurš kuru kā un kāpēc nogalināja - to es tā ne pārāk, bet ja iesaistīti politiskie dokumenti, tad vispār čau.

Nu, jūs sapratāt, kāpēc man patīk jaunās sezonas pirmās divas sērijas. Otrā sērija  ir vispār labākā dāvana faniem! Es pa nakti gulēju un sapnī redzēju tās fragmentus. Un tad, man liekas, man bija gadījuma tikšanās ar Beņu Šerloka lomā, kuru es nevarēju laist garām (kā savulaik tas bija ar Tilu). Redzat, pēc otrās sērijas man pat Beņa iepatikās! ...kaut arī pirmās divas sezonas es skatījos ar sakostiem zobiem (jo krimiķis-pārkrimiķis, jo riebīgs tas Šerloks bija nu riebīgs, un abi kopā ar Moriārtiju vispār emo-kids kaut kādi - kuram garlaicīgāk, kurš skaļāk nomirs un vairāk sev līdzi pavilks, psc). Un te tas pusaudzis ir izaudzis un kļuvis par īstu vīru.  Ja mans duāls būtu viens no tiem skatītājiem, turklāt, no vērīgākajiem, tad decembra 20. datumos mums nebūtu tā ikgadējā saruna. Bet, atkal, kas tā par dzīvi būtu bez tām sarunām un bez tā, ka Džons Šerlokam trīs reizes saliek pa seju, kad šis atgriežas. Pēc tam visu dienu staigā domādama, vai trīs bija pietiekami vai vēl vajadzēja.

Protams, ka tas, kurš ar Šerloku neslimo no 10 gadu vecuma un grib paskatīties krimiķi, nav apmierināts, ka nozieguma/dedukcijas līnija ir minimizēta (un lai skatās CSI), un jautā 'mudīt, tu?' Bet man un daudziem citiem ir pienākuši ziedu laiki (un, domājams, ar nākamo sēriju arī beigsies), mēs esam apmierināti, jo mums - tadā! - parādīja to, ko mēs gribējām redzēt. Un nevajag arī aizmirst M/G vārdus, ka šis nav 'detektīvseriāls, bet seriāls par detektīvu'. 

Bet kas attiecas uz jūsu otro pretenziju - ka neatbildēja, kā viņš izdzīvoja... Nu paga, ja arī vēl nav (kas nav droši) ,sezona vēl nav beigusies! Nav jau gluži tā, ka M/G tandēms kādreiz atstāj kādas durvis atstās vaļā - atbilde uz jūsu jautājumu būs. Un ja jūs viņu nesaskatījāt, tātad - slikti skatījāties vai par maz domājāt.

PS Kā vispār cilvēki var būt tik pašpārliecināti, ka domā, ka scenārija autors ir stulbāks par viņu pašu. Kas tiešām tā domā un vēl 'esredzusavādāk' un 'visifilmēparnaudu', tie iet un lasa šo te. Un godīgi pasaka: jūs to visu ievērojāt? Visas ausauces? Krāsu gammas maiņas? Fona mūzikas izvēli? Jā? Vai vienkārši paskatījāties un aiziet 'neparādīja, ko es gribēju' un 'visifilmēparnaudu'?

Apņemšanās

Visi tā ņemas, tā apņemas kaut ko gada sākumā, ka man arī sagribējās. Es gan domāju, ka tās visas apņemšanās liek dzīties pēc mērķa tā, ka aizmirsti par procesu un par līdzekļiem, un vispār traucē dzīvot, nevis izpildīt piecgadi. Bet nu šo to var un vajag.

- vakariņās ēst tikai griķus un dārzeņus (citādi, vienmēr sanāk pārēsties uz nakti, un pašai tas nepatīk)

- regulāri tīrīt truša būdu (viņš gan sen nedzīvo krātiņā, jo jaunākais kaķis viņu tur tramda, bet tas, par ko tā būda pārvērtās pēdējā laikā, ir vienkārši apkaunojums un riebums)

- kaut mazliet tikt galā ar saviem parādiem un komunālajiem maksājumiem (un tad ieslēdzās 'dzīvot, nevis izpildīt piecgadi' - kāds koncerts, ceļojums uz kaimiņvalstīm, divi rogainingi vienā mēnesī, un galu galā atkal finansu katastrofa)

- neslinkot jogot un staipīties (es zinu, ka salīdzinot ar savu vīru un daudziem citiem es esmu tas jogs, kurš pīpē, aizmetis kājas aiz kakla, bet brīžiem jūtos stīva kā krūmiņš)

- ai, nu es nezinu, ar visu pārējo es esmu apmierināta.

Laimīgu-2014

Es tik ļoti centos šo gadu izdzīvot, ka gandrīz vai paskrēju tam garām. Nezinu. Kopumā man šis gads atgādina to, kā es varētu būt skrējusi pusmaratonu. Neizteiksmīgs, sakošļāts sākums, kad liekas, ka nav vērts, košs vidus, kad pēkšņi viss sokas, viss skrienas un viss notiek pats par sevi, bet beigās es totālu esmu izsitusies no spēkiem. Jau kopš oktobra man liekas, ka joprojām ir oktobris, bet opā - jau vecgada vakars. Bet es to norakstu uz sniega trūkumu.

No otrās puses, varbūt, nevis 'nepamanīju', bet bija par īsu? Februāris noteikti bija par garu, un marts arī. Bet tad visi pavasara un vasaras mēneši bija par īsu. Un laiks no tā brīža, kad es ievēroju, ka pēkšņi, kā man likās, vasaras vidū, mašīnas logs no rītiem ir aizsalis, līdz šim brīdim, arī kaut kā bija par īsu. 

Es pagajušogad un vēl senāk biju šo to apņēmusies, apskatīsimies, kas sanāca.

Veselība 

Jā, jo ziedošiem 30-gadniekiem klājas slimot. Gadu atpakaļ teicu, ka risināšu iekrājušās problēmas. Galvenā doma bija tāda, ka iesākumam jānoskaidro, vai mans hormonālais līmenis ir pareizajā vietā. Iemesli bija dažādi: pusgadu ilgi mēģinājumi palikt stāvoklī (es zinu, ka tas nav ilgi, bet man tomēr negaidīti ilgi), noskaņojuma svārstības un trauksmes. Un vispār kopēja sajūta, ka manī kaut kas izstājies no līdzsvara. Parasti tie tiešām ir hormoni. Nepaspēju es neko pārbaudīt, kā grūtniecības tests izrādījās pozitīvs (piecas dienas pēc jaungada iestāšanās). Tas gan arī nebija pārāk ilgi, un tad jau vairs nebija jēgas kaut ko darīt ar hormoniem - te bija vesela vētra, te augšā, te lejā. Tagad gan tie atkal nav īpaši līdzsvarā, un tas, laikam, būtu jārisina.

Vēlāk neizdevusies grūtniecība atspēlējās uz pārējās veselības, to es jau esmu stāstījusi un neatkārtošos. Galu galā, es tiku pie skaidras diagnozes 'veģetatīvā distonija' un sāku lietot B vitamīnu. Nezinu, vai tas ir viss, kas man vajadzīgs, bet jūtos daudz līdzsvarotāka un mierīgāka. Iesaku! Otrkārt, pateicoties tai visai jezgai iepazinos ar tādu speciālistu kā osteopāts. Divas vizītes, un cits cilvēks! Arī iesaku. Otrais speciālists, kuru gada sākumā gribēju piesaistīt savu problēmu risināšanai, bija psihologs. Bet arī šī situācija atrisinājās pati. Man, ja ne pašai vajadzēja viņa palīdzību, tad noteikti vajadzēja kādu padomu, kā komunicēt ar psihiski ne visai līdzsvarotiem cilvēkiem. Bet abiem šiem cilvēkiem palika labāk, tā kā es šobrīd nogaidu. Un ceru, ka viens uzcītīgi lietos savas zāles, bet otram nāks par labu mazliet mierīgāk dzīvesveids un tas, ka vairs nav pastāvīga kaitinājuma avota. Kopumā, veselības aspektā mani plāni šogad ir lietot kompleksos vitamīnus un apmeklēt osteopātu. Pagaidām viss.

Dzīves aicinājums

Kaut kad (droši vien, tomēr, divus gadus atpakaļ) esmu teikusi, ka gribu saprast, ko īsti vēl gribu padarīt, atskaitot savu pamatdarbu. papildu tulkošanas darbi man ĻOTI nepatika. Es negribu kā papildnodarbi kaut ko, kas ir līdzīgs manai ikdienai, toties ir kaut kas tāds... Es ļoti mīlu drēbes. Es tajās saskatu nedaudz vairāk nekā lupatas. Un, kā daži ņem kaķus no ielas un meklē tiem saimniekus, tā es izpildos ar apģērbu. Es noteikti kaut kad atradīšu laiku pastāsīt par to sīkāk, bet pagaidām priecājos, ka kaut kas šajā jomā ir sācis kustēties pēc pāris gadu gremošanas.

Ceļojumi

Kaut kur izbraucām mēs šogad tikai divreiz - uz Varšavu divatā un uz Lietuvu trijatā. Varu pateikt, ka es neesmu dažādu valstu kolekcionētāja. Un uzskatu, ka tepat kaimiņos var izdauzīties uz nebēdu. Īpaši ar bērnu, jo viņš atšķirībā no mums, kas ir jau atskatījušies un atēdušies, to visu redz pirmo reizi. Plus, viņam jebkura darbība ar vecākiem kopā ir tīrākā laime. Tā kā ceļojums sanāca tāds, ka tagad es nožēloju, ka nebildēju katru sekundi, katru muļķību, jo tagad bieži šķirstu to atmiņā, katru no tām sekundēm un vietām.

Sports

Nu, un par sporta sasniegumiem visskaļāk runā tegs Sportiste Wannabe, kā arī šis te endomondo grafiks:

...un man vēl likās, ka es 2012. esmu gana labi trenējusies...

Noskrieti 309 km, noorientēti, ja tā var teikt, 352 km. Nostaigāti 680 km. Un 51 - nopeldēti.

Septiņi rogainingi, Kāpas trīsdienas un divi publiskie 10 km skrējieni. Nākamā gada mērķis ir izturība, līdzsvars un lokanība. 

Bērni

Barbara šogad pirmkārt iemācījās peldēt, un tāpēc es nolēmu, ka šis ir labs laiks nodot viņu trenera rokās. Tagad jau peld lielajā baseinā un ir ļoti priecīga. Otrkārt, iemācījās lasīt - tā, pa īstam. Gadu atpakaļ viņa atkoda kā vispār strādā burtu salikšana, bet tagad viņai ir parādījusies interese lasīt to, kas apkārt ir uzrakstīts. Es jau vienu brīdi biju domājusi, kas tāda vēlme uznāk ne visiem bērniem, bet nē, vajadzēja tik pagaidīt... Un es neticēšu savām ausīm, dzirdot 'SIE-VIE-ŠU ĢĒRB-TU-VE LŪD-ZAM AP-MEK-LĒ-TĀ-JUS IE-VĒ-ROT AP-MAK-SĀ-TO BA-SEI-NA AP-MEK-LĒ-JU-MA LAI-KU". Wow! Un vēl viņā beidzot pamodās humors un pat ironija. Ir tomēr neizsakāma bauda komunicēt ar kādu, kas šad un tad izsaka dziļi sarkastiskas piezīmes tavā adresē.

Tāpat esmu priecīga, ka mums tagad ir trīs kaķi. Šis eksemplārs ir gadījies īpaši terapeitisks. Turklāt, izrādās, ka audzināt kaķēnu no pašas viņa bērnības ir reāli citādāk nekā dabūt jau gatavu pusaudzi (abi mani pirmie kaķi ir tikuši pie mums pusgada vecumā).

Nu, un tagad mēs esam pārēdušies, palaiduši gaisā laternu, tā kā laiski gaidīsim jaungadu.

Te es... emmm, kaujas elfa apģērbā rādu hobita kājas, egles un citas lietas.

Laimīgu!

Devītā no 15

Bilde no dienas, kas palika atmiņā.

Baigā problēma patiesībā, jo man visas dienas paliek atmiņā smalkās detaļās. Nu, izņemot tās, kuras 'darbs un ūdens'. Bet nu labi, paņemsim šo.

Man vispār ir vissiltākās jūtas pret Baltijas jūru, neskatoties uz tās temperatūru. Es esmu redzējusi viņu gan no šīs puses - auksto un oļaino Jūrkalnē, Liepājā un Ventspilī, laukakmeņaino Tūjā un Vitrupē, noaugušu zaļu Ainažos, rupjajām smiltīm Vidzemes jūrmalā, manām mīļākajām smalkajām smiltīm Jūrmalas pusē, un arī nedaudz no Skandināvijas puses. Bet šeit es viņu nepazinu, kaut arī tikko trīs dienas nodzīvojām turpat netālu Miķeļtornī.

Šajā rītā mēs pamodāmies Sīļu kempingā pie Pāvilostas, kurā iebraucām vēlu vakarā, un nolēmām aiziet līdz jūrai, tur stāvkrasts esot. Un kad atnācām, tā nebija mana Baltijas jūra - tik tālu lejā, tik nikna un tik zaļa! Tie vilnīši patiesībā bija ļoti pat spēcīgi- peldēties es te ietu nu tā, uz jūs. Un tas zilizaļums un šalkoņa. Uzreiz atausa atmiņā Tūves Jansones 'Tētis un jūra', stāsts, kurā mani vienmēr izbrtīnīja tas, ka jūra ne vienmēr ir prieka un iedvesmas pilna, kā man pašai licies. Viņa var būt arī ļoti auksta, apnicīga un vientulīga. Nu lūk, šeit izskatījās ļoti ticami - tā šalkoņa nebija nomierinoša, bet trauksmaina un depresīva. Ļoti gribējās kaut kā tikt ātrāk prom.

Tomēr lejā bija simtmiljardi olīšu, un mēs ar bērnu uz kādu stundu iekritām lasīšanas orģijā. Es ļoti mīlu akmeņus, un arī šoreiz atvedu pāris spaiņus. Tagad man ir skatāmie un taustāmie izvēlētie olīši un vesels trauciņš smalku, jūras noslīpētu, plakanu akmentiņu, kuras es izmantoju akmeņu terapijai - grābju saujā un spaidu. Kā es tikai bez tiem biju dzīvojusi.

(te es mazliet aizrāvos, jo šie visi ir no Karkles (pie Klaipēdas), bet jūra vienalga tā pati, un ceļojums tas pats, tā kā).

Pēc tam mēs ar bērnu gājām kempinga dušā (1 lats un ne mazākās poņas, kur iemest žetonu, jo viss tāpat strādā) un braucām uz Liepāju. Liepāja sākās ar K-Rautu, kur steidzami bija jāpērk kaut kas jukošā vagoniņa lāpīšanai) un ar bļāvieniem 'gribu uz Lunaparku!!!!!!' Nolādētās vecāku lamatas - visu laiku klausījos par to Lunaparku, ibio. Bet paši runājām par to, ka Liepājas mērs, atšķirībā no Lemberga, savā pilsētā neko nav izpagānījis, tāpēc viņa vārdu medijos neviens nav locījis. Laikam, tā agrāk varētu būt izskatījusies tā Ventspils. Šķūnis uz šķūņa, krams uz krama. Neko diži interesantu neatradām. Liepāja ir no to īpatnējo pilsētu skaita, kurām ir savs gars, kuru viņa neatklāj kuram katram. Atbraukt divatā uz vairāku dienu specpasākumu, kas iekļautu vazāšanos pa pussabrukušo pilsētu būtu labi, bet ar bērniem izbaudīt īsti nav ko. Aizbēgām.

Pieveicām 70 km līdz Palangai. Kaut kur esmu lasījusi, ka Palanga ir Jūrmala Jaunā viļņa laikā - nu, precīzāk arī nepateiksi. Pretīgāk par pretīgu. Pārdevēji nelaipni, šansons bļauj no katra kafūža, cenšoties pārbļaut kaimiņu, uz ielas visu laiku uzbāžās te ar puķēm, te vēl ar kaut ko, jau nemaz nerunājot par 'lamatām vecākiem'. Zinat lamatas? Cukurvate, kukurūza, krāsainais saldējums, popkorns, baloni, vilcieniņš, atrakcijas, mašīnītes - visa daudz un vienlaicīgi, un bērnam visu gribas reizē, pat ja viņš ir atēdies tās izklaides jau iepriekš. Un kā vecākiem to visu drazu gribas pirkt, ojā! Rezultāts diezgan histērisks - bērnam liekas, ka nekas nav izbaudīts, vecāks noguris atrisināt visu mierīgā ceļā. Vēl viens mīnuss pilsētas kontā. Principā, ja te dzīvo nedēļu, tad šo problēmu var risināt ar pakāpenisku patērēšanu - šodien saldējums, rīt kukurūza, bet ja tas ir viens vakars - tad ir bēda.

Otrs mīnuss - stāvvietas kemperiem nepastāv kā klase. Novietot kaut kur var tikai vieglo auto. Man gan tieši tajā dienā pietika prāta taupības nolūkos izlemt nakšņot nevis kempingā, bet ārā uz ielas. Palangā to darīt nevajag! Jo nav nevienas nomaļākas stāvvietas, bet nakšņot uz ielas nozīmē ko - traukus izmazgāt nevar, zobus iztīrīt nav, pačurāt aiziet nav kur. Izbraucām uz šosejas, izdarījām visu un atgriezāmies pilsēta. No rīta tā pati bēda - pamosties, bet tualetes nav! Nācās braukt klajā laukā brokastot un ģimeniski čurāt krūmos. Bet, domājams, tiem, kas nežēlos naudu kempingam, nebūs arī tādas problēmas. Es tikai atgādinu, ka Palanga nav īstā vieta eksperimentiem. Aizbēgām.

Toties Palangā ir garš mols, un jūra tur bija tikpat zaļa un nikna. Mans bērns visu ceļu baidījās, ka tas mols iebruks, toties citi tur nēsājās rikšodami. Aizstaidzinies līdz mola beigām, pablenz uz viļņiem un dodies atpakaļ, bet tur jau cilvēki iekārtojušies uz speciālajiem soliņiem ar segām - gaida saulrietu. Jā, šeit ir speciāla vieta saules pavadīšanai. Atkal uzausa jautājums - vai saule vienmēr visur riet jūrā?

Astotā no 15

Nejaušā bilde

Tautas rogainings 2012, starts. Starts ir tajā virzienā, kurā iet divas sievietes priekšplānā. Komandas Kapteinis Bremze dalībniece zilajā jakā startē ūdens bundžas virzienā. Jums te starts, bet dzert ta gribas. No otrās puses, varbūt, es meloju, un mēs vienkārši gājām tajā virzienā, ne tur, kur viņas. Tāpēc re ku otra nejaušā bilde, kas pierāda, ka neskatoties uz to, ka tas ir mūsu pirmais rogains, mani arī karte interesē, ne tikai ēst un dzert.

Bildes ņemtas no Gunas un Valtera galerijām.

Septītā no 15

Bilde no bērnības

Skolas zsv tirdziņš. Es rēgojos ārā pa durvīm. Man mugurā ir zili-sarkans samtveidīgs džemperītis ar v-veida izgriezumu, tēva šūtie vārītie džinsi un brūni zamšādas zābaki. Vot tūlīt pat to visu uzvilktu. Un frizūra man ir tāda, kādu es, varbūt, atkal nēsāšu lielākos gados, ja mati vairs nelokosies. 

Vistālāk pa labi stāv mana labākā draudzene no pirmās līdz astotajai klasei (tad viņa aizgāja uz citu skolu), ko duāls tagad pazīst kā slepeno aģenti. Parīt plānojam iet slidot. Man labajā pusē stāv meitene, kura būs mana labākā draudzene uz gadu-diviem sākot ar 9. klasi. Viņu es neesmu redzējusi jau gadus 15. Meiteni pa kreisi no manis sauc ne mazāk, ne vairāk, bet Odeta. Aiz viņas, tādā pašā kleitā stāv tāda, emm, uz papīra ideāla meitene. Skaista, gudra, pareiza un vīzdegunīga (pēdējo gan labāk sāka ievērot vecākajās klasēs). Maliņā stāv mūsu klases audzinātājas dēls, iespējams, jūs viņu esat redzējuši kādā reklāmā.

Sestā no 15

Bilde ar draugu, ar kuru šobrīd nekomunicēju.

Viņš te figurē fonā, tieši pie manas sejas.

Sākās viss trešdien, 1999. gada 10. martā, Pulkvedī, izvērtās tādās samērā parastās attiecībās, kas ilga divus gadus, un pēc tam vēl trīs - on again, off again. Viss tāpēc, ka man toriez likās, ka attiecībās galvenais ir drāma. Pēc tiem pieciem gadiem mums galīgi iztecēja derīguma termiņš. Bet vēl gadu mēs pavadījām viens otra sabiedrībā, saistīti ar zināmu pusbiznesu (kuru es vairāk redzēju kā izklaidi un tāpēc tas puslīdz izdevās, jo man bija pilnīgi vienalga kas tur kā notiek un tāpēc es necentos visu iekārtot pēc sava prāta. Turklāt, fotogrāfs viņš izrādījās labs, un no tā laika vēl palika burvīgākās bildes manā mūžā - pirmā un piektā no šis sērijas, arī ir viņa darbs) un ar emocionāli un fiziski drošu seksu. Jo, izejot jaunajos meklējumos, mēs abi atklājām, ka brīvu sakarīgu eksemplāru mūsu vecumā vairs nav. Visi ir vai nu aizņemti, vai nekur neder. Tā mēs braukājām pa dažādiem apvidiem, taisot bildes un daudz smējāmies. Galvenokārt, par 'pārdomāti kredīti. apprecēšos - atdošu ātrāk' un cilvēkiem, kas iet uz darbu. Jo mums, brīvajiem, uz darbu nav jāiet. Protams, tāpēc, ka esam visgudrākie pasaulē. 

Bet kopš manas iepazīšanās ar manu vīru tas pārvērtās par pilnīgu sviestu. Kā gan es varēju palikt tik stulba, ka tiešām apprecētos un paņemtu kredītu! Mēs taču kopīgi zviedzām par idiotiem, kuri to dara! Bet, ja godīgi, man tas toreiz likās tik indīgi smieklīgi tikai tāpēc, ka biju iemīlējusies precētā vīrietī. Laulība kā tāda bija izsmiekla objekts, jo, ja nesmejas, atliek nošauties. 

Bet, ja uz to paskatās no citas pozīcijas, laulība un liels kredīts ir liela uzdrīkstēšanās. Tagad, kad esmu mēģinājusi abus - precēties un neprecēties - saprotu, ka sēdēt vienam un nedot nevienam nekādus solījumus, ir daudz vieglāk. Un visu pamest... Nē, paga, pamest var, ja ir ko pamest. Bet ja tev nav absolūti nekādu sasniegumu, īpašumu un saistību, tad ko tev pamest. Tad jau aizbraukt uz austrumu zemēm vispār nav uzdrīkstēšanās, tā ir bēgšana no vietas, kurā tev tā arī nekas neizdevās un no brašās lielīšanās 25 gados (kad man būs sarkani numuri mašīnai, kad man būs miljons) nekas nepiepildījās. Savulaik mana atklāsme, ka ar mums ir cauri, notika, kad es sapratu, ka šis cilvēks koku nestādīs un māju necels. Viņš ir nolēmis skraidīt pa svešiem dārziem un zagt ābolus no svešiem kokiem. Un ka man, ar visiem dzīvniekiem un bērniem, ko es gribu savā īpašumā, no dārza uz dārzu skraidīt nebūs ērti. Un viņš jau nu nevienu nenesīs. Bet nu labi, divos vārdos to sauc par 'mūsu ceļi vairs nesakrita'. 

Ko es tik indīga? Tā ir mana reakcija uz viņa pēkšņo vīzdegunību un klusēšanu, kuru es tulkoju kā nicinājumu. Es zinu, ka cilvēki mēdz klusēt arī aiz citiem iemesliem, bet tad viņi nicīgi nesaka 'ja es dzīvotu ēeelvēeee (LV)' un necitē angļvalodīgos blogus tā vietā, lai izdomātu kaut ko pašiem. Un visādi, man neliekas kruti 35-40 gados savu neprasmi kaut kur ierakstīties maskēt ar nicinājumu. Mūsu pēdējā komunikācija notika pa e-pastu savstarpējos centienos pierādīt, kā pareizi dzīvot un cik liels muļķis ir otrs. Laik. And that's it for today.

Piektā no 15

Bilde ar smieklīgu seju

Arī 2005. gada bilde, kuru es visu laiku raujos ielikt kaut kur, bet galu galā nekur nelieku. Pat nezinu, kāpēc, jo vispār manu dabu tā raksturo ļoti labi. Iespējams, es to dabu slēpju. To bildēja mans bijušais draugs-fotogrāfs-wannabe (par kuru būs pie nākamās bildes) Stabu ielas bārā, ja nemaldos, "Sarkans". Ko es daru? Acīmredzami, krāsoju lūpas un ķēmojos.