Septembri mēs noslēdzām ar Gandra skolu, kur es beidzot noskaidroju, kuras ogas ir indīgas, sasēju pāris mezglus un nevarēju ne pāris soļus paspert pa virvi. Un galu galā ar 4 stundu rogainingu. Komandu mēs nosaucām Kapteinis Bremze, par godu šim cilvēkam.
Visu laiku solīja lietusgāzes, bet viņas beidzās tieši tajā brīdī, kad mēs izgājām mežā. Un turpmāk visu laiku spīdēja saule. Pirmais secinājums, ko es esmu izdarījusi, ir tas, ka tomēr jāatbrauc laicīgi. Ka karte šeit ir palags, un ka ir ko plānot. Kaut gan, kas tur mums, ko plānot, ja nav ne jausmas, cik mēs varam izdarīt četrās stundās. Apvidus uz palaga mērogā 1:20 000 izskatījās lūk šādi (zaļais, protams, ir mūsu ceļš):
Bija doma doties šādi: 43-44-33-58-31-76-81-51-86-75-39. Mēs rēķinājāmies ar lēnāko - ja attālums starp punktiem ir apmēram kilometrs un es stundā pa taisno noeju 6,5, kas šeit tā arī būs - jo daļu mēs skriesim, bet daļu - stāvēsim, ierēķiniet laiku, kur mēs apmaldīsimies, un tad četrās stundās var paņemt vismaz 12 punktus, nu, un tad otrajā daļā skatīsies pēc laika. Bet priekš tā, izrādās, tomēr jāskrien ātrāk. Nezinu, bet stundā 3 punkti ne pa kam nesanāca, tikai 2. Starp citu, ja tas būtu šonedēļ, es skrietu ātrāk, bet svētdien man bija iemesli neforsēt, tāpēc lielu daļu laika mēs pastaigājāmies un pļāpājām.
Kāpēc es vispār tik gudri saliku maršrutu - negribēju pie pirmā punkta līst purvā. Protams, ņemot vērā tikai karti, nevis ortofoto. Vīrs par mani apsmējās - ja purvs nav uzzīmēts, tad viņa tur nav! Purvs sākās jau aiz 44. punkta, tikko mēs nokāpām no kalniem. Un izkāpām mēs no viņa tikai stigu krustojumā aiz 58. Tur es mazliet paskrējos ar mugursomu, kurā bija pusotrs litrs ūdens un divas jakas, un brīnījos, ko šodien tā neskrienas. Pēc 31. punkta es somu uzkarināju vīram un piedevu gāzi, tad jau viņam sāka slikti skrieties. 76-81 mēs vispār noskrējām ļoti godīgi (nebija iemeslu apstāties), nu, un vīrs ļoti uzstāja, citādi vispār neko nepaspēsim. Un viņam bija taisnība, kā vēlāk izrādījās. Pie 81. mēs bijām kaut kur pēc divarpus stundām ceļa. Bija skaidrs, ka pāri grāvim mēs nepaspēsim.
Kāpēc mēs vispār devāmies uz to pusi - es gribēju paskatīties, kas tas tāds, dzeltens un ar mājiņām. Tā bija bijusī'armijas daļa, kur šobrīd tiem būvētas privātmājas, un pa vidu ir ļoti patīkams Jaunciems smilšu ceļš un priešu sils un dzeloņdrātis. Viena no tādām vietām, kur reāli gribas palikt uz visu dienu, neapstājoties. Pie 63. punkta izskaņojumā bija jau 3 stundas, un mēs jau jutāmies samērā noguruši, man sāka sāpēt tās vietas, kur kājas pieaug pie dibena. Uz stigu noorientēties nebija pēc kā, un mēs močījām pēc kompasa - mati tieši uz dienvidaustrumiem. Iznācām mēs uz takas ne gluži tur, kur gribējām un pirmo reizi šodien sākām brīnīties, kur mēs esam. Tā bija tā vieta aiz 63. punkta, augstāk no 56. Pa to pašu taku mēs tikām līdz stigu krustojumam, kuru vīrs gribēja palaist garām (jā, jā, tā mums ts arī sanāk). Uz 56. iet nebija laika, bet nepaņemt 57. būtu stulbi.
Tā pēdējā stiga gan izrādījās lamatas, mēs pēc tam skatījāmies gps tiešraidē no citām komandām, un tur vieniem bija tieši tas pats. Cilvēki cerēja, ka pa stigu kā dos vaļā līdz finišam, bet tā stiga ir purvs līdz potītēm. Un tā mēs 2,5 kilometrus bridām un čaukstinājām. Rezultātā nokavējām 15 minūtes, kā es arī biju paredzējusi. Ko es nebiju paredzējusi, ir tas, ka nieka 15 minūtes apēdīs mums visu rezultātu.
Nu jā, es zināju, ka par katru nokavēto minūti noņem 2 punktus. Bet es nezināju, ka punkta vērtība ir viņa pirmais cipars. Tāpēc savāktie punkti nekompensē noņemtos. Un labāk mazāk punktu, bet nekavēt - tas ir otrais secinājums. Rezultātā mums bija 45, 30 noņemti, palika 15. Mēs bijām 94. no 97. ieskaitītajām komandām, kaut arī varējām būt, alikam, 66. Priecē tas, ka 12 komandas mūsu laikā vispār nedabūja neko. Es teiktu, pirmajai reizei ļoti pat labi.
Trešais secinājums ir tāds, ka par maz!!! jau nerunājot par to, ka citā meža galā cilvēki purvā esot peldējuši (un tas ir pluss). Nākamreiz jābrauc uz 8 stundām. Tik forši - dari, ko gribi, ej, kur gribi, turklāt visu dienu. Es parastajos magnētos jūtos daudz vairāk ierobežota - ar tumsu, ar finiša slēgšanu, ar to, ka bērns no auklītes jāpaņem. Eh, četras stundas tādai izklaidēi ir ļoti maz.
Un, protams, visus bildē, kad viņi plāno maršrutu vai skrien, bet mūs - kad mēs kārām acīm gaidam ēst!
