Es kaut ko gaidu. Mūsu klimats vispār paredz dzīvošanu gaidīšanā. Mēs gaidam pirmo saulīti un pavasari, tad mēs gaidam, kad beidzot paliks silts, tad gaidam, kad jau pāries tas karstums, tad gaidam braucienu uz Siguldu rudens krāsas un aukstā gaisa svaigumu, tad gaidam pirmo sniegu, tad gaidam Jaungadu, tad gaidam, kad jau nokusīs tas sniegs, tad gaidam, kad beigsies slapjdranķis, tad gaidam pirmo saulīti un pavasari... Es visu laiku kaut ko gaidu, un izskatās, ka mana asā vēlme pēc baltajiem džinsiem, ko uzvilkt kopā ar biezu norvēģu džemperi, ir nekas cits, kā vasaras beigu sindroms. Man jau gribas pārmaiņas, jakas, zābakus, aukstumu, slēpošanu un Pink Floyd.
Un vēl gribas:
pie friziera (ne ātrāk par oktobri)
Sintijas alu (intriga)
karameļu skrubi
dažus jaunus krekliņus (es jau izvēlējos un ļoti)
lielu šķīvi soļankas (es tak teicu, ka visu laiku gribu ēst!)
uz mežu skriet
pastaigāties (ar vīnu)
gulēt (arī visu laiku)
lai kāds izmazgā man grīdu (labi, es jau pati to izdarīju)
Bet mēs joprojām esam vasarā, tāpēc turpinam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru