Pagajušogad braukšana pa ziemas ceļiem bija ļoti stresaina. Šogad nevarētu teikt, ka ir vieglāk sniega, vai ledus, vai tumsas, vai mašīnas ziņā.
Vakar vedu ar gripu apsirgušo vīru pie ārsta. Uz mūsu Brīvības ielas jau otro gadu ir izrakumi, jo liek kanalizāciju - apsnigušie lauki, milzīgas kupenas brauktuves malās ar grūti nosakāmu robežu, izgrauzti caurumi segumā, pārklāti ar plānu smilšu un sniega kārtiņu, vietām izraktās bedres, ap kurām tusē apsalušie strādnieki. "Uz karalaiku velk. Kaut kādi četrdesmitie Vācijā,"- nokomentēja vīrs. -"Izbombardēti ceļi, sals, gūstekņi pie darba..." Mūsu mašīna, kā parasti, vēl nav sasildījusies. Dubaks, vīriņš, kas tipina pa gājēju taciņu ar pārbāztiem maisiem katrā rokā, cietējs uz pasažieru sēdekļa un garu izlaidušie amortizatori sajūtu kā reiz pastiprina - sēdi kā uz asfalta, ņifiga nepateiksi, ka 21. gadsimts.
31 diena, 30 filmas. Arbeit macht frei. Jā, šogad arī nevarētu teikt, ka ir vieglāk sniega, vai ledus, vai tumsas, vai mašīnas ziņā. No 1992. pa taisno ielecām 1942., bet, palēkdamās uz katras bedres, es zviedzu pilnā balsī. Un migrēna nemaz vairs no braukšanas un apžilbšanas nav - vai tāpēc, ka tagad te visi brauc 30, vai tāpēc, ka pieradusi, vai tāpēc, ka brilles saplīsa, un tagad esmu spiesta gan strādāt, gan vakaros braukāt saulenēs ar dioptrijām.
Citējot pašas tviteri: "Atklāju, ka man mapē outfits ir divas bildes ar Erin Wasson. Izbrīnījos, aizgāju goglēt, kas tā tāda. Uzzināju, ka nevis divas, bet trīs."
Es vispār ar to austrumu kalendāru esmu ļoti tuvās attiecībās (tas ir, kādā zīmē būs nākamais gads es neuzzinu no avīzes decembra vidū, bet tāpat labi zinu). Tātad, ja iepriekšējais, Vērša gads bija darba un ienākumu gads - ziniet, es no tā tikai ieguvu un tikai sūri grūti strādāju, tad 2010., Tīģera gads ir, kā lai pasaka, dzirkstošs. Mainīgs. Un tā, viss, ko es ieguvu 2006., 2007. un 2009. kā sāka dzirksteļot un placināt mani uz visām pusēm! Neparedzētākos pavērsienos. Tikko tiec galā ar vienu situāciju, jau ir gatava nākamā, nepaspēj pat elpu atvilkt. Bērns nomainīja divas auklītes un trīs bērnudārzus, salauza roku, uztaisīja adenoīdu operāciju un visādi simbolizēja gada noskaņu, atrodoties burvīgā vecumā, kad mamma ir vismīļākais un dārgākais (un bērns to ļoti kaislīgi izrāda) un vienlaicīgi viņam visi, īpaši pieaugušie, liekas tik dumji un nesaprotoši (un to viņš izrāda vēl sparīgāk). Un tā samīļošanās un patiesa laime no tā, ka viena otrai esam, mijās ar abpusēju nervu tīšanu uz pirksta.
Darbs... ko darbs. Aprīlī es teicu 30 dienas: 35 filmas? Lūk, decembrī bija jau par 2-3 filmām dienā (normāli ir viena, tā, ja kas). Bet man vēl joprojām ir sapņu darbs, kas uztur tonusā manas vienmēr garlaikotas smadzenes, neliek komunicēt ar cilvēkiem un neliek braukt uz biroju. Ko vēl var vēlēties? Es čīkstu un īdu, bet, ja man šobrīd katru dienu būtu jālēkā pa kupenām un tumsu uz darbu Rīgā un tur jāklausās sarunas par valdību, svešu ģimeni un jauno jaciņu... gan jau es sen būtu nomirusi. Badā acīmredzot.
Tuvākie arī sagādāja lērumu dīvainu brīžu. Un pats labākais ir tas, ka es pat nevaru pateikt, vai man notiekošais patika vai nē. Nebija laika saprast. Jā, gads bija visai intensīvs, tāds apmēram kā laikapstākļi, ko tas atnesa. Jutat?
Un tātad:
Gada cilvēks
Pirmā vieta godam tiek duālam, ko. Viss, ko es rakstīju vēl 2009. septembrī ir spēkā, tikai, kā šim gadam pieklājas, ir par stipru. No malas var padomāt, ka mums ir nevis draudzība, bet romāns, bet ko tā mala var zināt. Mēs esam duāli, to mums neatņemsi, bez viņa man ne tas, ka nāktos grūti, bet es vispār nezinu, ko iesāktu. Katram ir nepieciešams cilvēks, kas ir pilnīgi atšķirīgs no tevis, kas tevi pazīst, kas tevi pieņem tādu, kāds tu esi, un ar kuru - pats galvenais! - tev nav kopīgas sadzīves, bet ir kopīgas lietas. Un ar kuru var satikties katru dienu, vismaz virtuāli. Es visādi cenšos atbalstīt skolas laika draudzības modeli - kad jūs nevar izšķirt caurām dienām klasē, tad pēc stundām, un vēl brīvdienās jūs apraujat viens otram telefonu. Дружить взахлёб это называется.
Otrā vieta tiek Ksenijai, manam menedžerim. Es visu gadu jutu, ka strādā visi, ne tikai es te viena mājās pašīju pie viasata. Es redzēju, ka ieraksti notiek gan agrā rītā, gan vēlā naktī. Viņa man zvanīja gan septiņos no rīta, gan vienpadsmitos vakarā, un reti kad arī es gulēju. Strādāja tulki, strādāja pārējie redaktori, strādāja tehniķi, un par pašu Kseniju es esmu dzirdējusi stāstu, kā viņa gulēja darbā uz virtuves dīvāniņa un nobiedēja apkopēju, kas nāk uz biroju no rīta. Ar iepriekšējo menedžeri tik intensīva darba sajūta man nebija.
Gada grupa: GN'R
Joprojām nemāku pateikt, kāpēc. Bet mani aizķer un neapnīk. Viss, kas man 1994. gadā likās, tagad pierādās - es visu dzirdēju pareizi. Visi 20 gadus veci klipi ne par sekundi nav novecojuši, bet ir palikuši tikai aktuālāki un dzīvāki. Un, ieraugot 80. gadu ganzu bildes, es jūtos kā satikusi klasesbiedrus, gatava spiegt no prieka. Un kā bonuss nāk iespēja redzēt, kādi viņi ir tagad.
Gada dziesma
Gada lapa
FreePeople iedvesmas netrūkst nekad, un, kā es jau kaut kad teicu, mums ir ļoti līdzīga izpratne par skaisto.
Gada vilšanās
BigRRadio, 80s Metal FM. Nē, ar abām rokām esmu par Judas Priest, par Accept, par veco Oziju... Un, teorētiski es saprotu, ka bez Metālikas, AC/DC un Iron Maiden ir grūti atspoguļot 80-to metālu, bet bāc... tie pēdējie galīgi mani neuzrunā. Pēc pusgada manas klausīšanās viņi nolēma uzlabot formātu. Es nolēmu nomainīt radiostaciju.
Gada personīgais sasniegums
Pieci sirmi mati skaitās? Labi, ja es piecpadsmitgadīgā ieraudzītu sevi tagad, es būtu sajūsmā par savi trīsdesmitgadīgu. Ne tikai kopumā, bet katrā detaļā: ko es daru, ar ko dzīvoju, kur dzīvoju, kā iekārtots mans mājoklis, ko klausos, kā ģērbjos, kāda man ir frizūra, acu skatiens un domas. Un es piecpadsmitgadīgā esmu sev liela autoritāte.
Gada grāmata
Decembrī apēdu pārizdoto Zentu Ērgli. Skola vispār ir mans mīļākais temats grāmatās. Un man atkal un atkal gribas atgriezties pie dažām detaļām. Bet kopumā, es šogad lasījusi vispār neesmu, tikai lappuse lappusē sekojusi līdzi visam, ko lasīja mans vīrs. Līdzlasīšana jau nav lasīšana.
Gada ēdiens un dzēriens
Viss, ko var uztaisīt no redzamajiem ingredientiem. Divos vārdos: asinainā Mērija mājas apstākļos un burkānu-citronu salāti (ziemas radi tiem košajiem dārzeņu salātiem, no kuriem pārtikām vasarā).
Gada sajūta
No breathing room between pleasure and pain.
Brīžiem aprītā spīdīgā diskobumba no iekšpuses placināja uz nebēdu, citi periodi atkal mani izmocīja līdz pēdējam.
Gada ēstuve dzertuve
Coffee Nation nepievīla ne reizi. Blaumaņā ielā ir burvīga istabiņa ar dīvānu. Valdemāra publika ir flegmātiska un nelecīga. Dzirnavu ir glaimojošākais apgaismojums tualetē, prieks spogulī skatīties. Tikai žurnāls Ir viņiem ir. Un roku žāvētāja nav.
Gada ekstrīms
Man viņš ir absolūti saistīts ar darbu.
No vienas puses, Viasat Nature. Filmu "Baltais Bims, melnā auss" visi atceras kā bērnības traumu. Tad lūk, mani šadi traumē katru dienu. Piemēram, Elephant Diaries - filmas par ziloņu patversmi Kenijā, kur savannā izceļ no nāves mazus pamestus un ievainotos zilonēnus, izaudzina līdz diviem gadiem un pārceļ un nacionālo parku, bet vēlāk tie aiziet dzīvot brīvībā. Izdzīvo, protams, ne visi, un tās filmas vienmēr ir pietiekami dramatiskas, lai aizķertu skatītājus. Un es esmu pateicīgs skatītājs. Savu mūžu neesmu tik daudz raudājusi pie darba kā kopš man ir šis kanāls.
No otrās puses, Viasat Explorer. Piemēram, burvīga filma Absolute Zero.
Сверхтекучий гелий обладает свойствами, считавшимися невозможными, противоречащими законам природы. Похоже, ему чужды законы гравитации: он может забраться по стенкам и ускользнуть из своего сосуда. Это происходит из-за нулевой вязкости. В 20-х годах прошлого века надежды возлагались на квантовую теорию, которая и должна была разъяснить эти странные явления. Ее идея сводилась к тому, что атомы не всегда ведут себя как отдельные частицы. Иногда они взаимодействуют, превращаясь в волны. И ведут себя как единое целое. Этот странный парадокс было трудно понять, даже такому великому ученому как Альберт Эйнштейн.
Es vairāk necitēšu, pateikšu tikai, ka man uzsprāga galva. Grūti labot filmu par to, ko nesaprot pat Einšteins.
Vārdu sakot, nākamgad, Salavecīt, atnes man lūdzu vairāk History, īpaši par viktoriāņu laiku viskautko. Tas būtu burvīgi.
Gada ceļojums
Vecdaugava, jūlijs. Mēs ar duālu staigājam pa mazajām ieliņām, kas atrodas starp Mangaļu prospektu un Vecdaugavu, meklējot izeju starp tiem ezeriem pie jūras. Man rokā ir ceļojuma krūzīte ar greifrūtu sulu. Galva tikko attīrīta no migrēnas ar mazu, bet veiklu espresso devu stacijā. Mugurā man ir pelēks wifebeater, garie džinsu svārki ar puķīšu maliņu, kas pinas pa kājām, un iešļūcenes, kurās es nevaru atraut skatienu no savām pēdām. Apkārt klusums, temperatūra +30, jūra ir tuvu, darbs ir tālu, ielas ir garas, hakslijs dzen jokus, dvēselē ir pilnīgs dzen. Spīdīgās bumbas periods.
Abava, jūlijs. Garas karstas dienas pievakare. Pārējās laivas jau sen pazudušas priekšā. Vīrs laivas aizmugurē met makšķeri, es lēnām airēju. Satumst, un minūtes laikā sākas negaiss. Vīrs atmet makšķeri un paņem airu. Izrādās, ka dienas garumā mēs strīdējāmies par airēšanu, laikam, sava prieka pēc, jo šajā brīdī strādājam mēs ātri un saliedēti. Gāž kā no spaiņa, es interesējos, vai zibens vislabprātāk sitīs uz kailās strēmeles meža vīdū - upes, uz kuras augstākais objekts ir mūsu galvas. Man mugurā ir peldkostīma krūšturis un viscaur slapjie vīra melnie linu šorti. Mezš, lietus šalkoņa, nav zonas, nav cilvēku. A little breathing room.
Gada apģērbs
Džinsi. Mēs ilgus gadus bijām viens otram vienaldzīgi un pat uz jūs. Bet uz gada beigām man ir kādi desmit. Un es neplānoju pie tā apstāties. Tas ir ēras sākums.
freepeople.com
Gada citāts
Самоограничение – самый худший и самый злостный вид индульгирования. Поступая подобным образом, мы заставляем себя верить, что совершаем нечто значительное, чуть ли не подвиг, а в действительности только еще больше углубляемся в самолюбование, давая пищу самолюбию и чувству собственной важности. (Кастанеда)
Un tagad lielie jaungada vakara plāni.
Es tur modes community lasīju, ka sievietes plāno ģērbt topiņu-svārkus-ar-augsto-vidukli-jostu-pērles-zeķbikses-kurpes, sagaidot Jaungadu mājās, es nemeloju! Mani kas interesē - kā viņi panāk, ka viņu vīrieši (nu vīrieši taču pārsvarā ir normāli, vai ne?) ir smokingā? Vai arī viņi ir treniņbiksēs?
Es vilkšu (varbūt, pat nost) vīriešu kreklu un zeķes. Un džinsus, ko tur liegties. Mums ir Lambrusco, baltais vīns, Internu pēdējās piecas sērijas (paldies duālam), pirmajā janvārī gan jau kāds Big Lebowski. Uz kalniņu aiziesim. Majonēzes salātus ēdīsim, kad tad vēl, ja ne tagad. Un uz veikaliem es vairs galīgi neiešu. Austrumu horoskops saka, ka Kaķa gads būtībā ir laiskāks. Un man tas ir loti nepieciešams.
Gada priekšpēdējais rīts. Sapņi piepildās. Es beidzot arī piedalos tajā izvirtībā, citādi viņi tur parasti šņāc astoņos caurumos, bet es te... Piedziedājumu jūs zināt.
Šajā mājā mamma prot.
Prot paralēli pārējiem pienākumiem uzlipināt kaut ko no plastilīna. Piemēram, Pinokio, Karlo, Figaro un kas tur vēl pie tilta spēlē futbolu.
Salīmēt mājiņu.
Un vēl mājiņu. Bērnudārza pasākumam.
Un vēl mājiņu. Un uz tapetēm pazīmēt arī nav muļķe. Pīrāgus gan šoreiz atveda viesi.
Aizvakar veiksmīgi notēlojām, ka esar RTU studenti un iefiltrējāmies viņu ballē. Ballē. Ša guru teiktu - solīja balli, sanāca ballīte. Nē, atvainojiet, kāda tur ballīte.
Bija tā. Karsti, drūzmaini tik ļoti, ka dejojot es pirmo reizi reāli uztraucos, ka nav tālu līdz traumām - griezieni, sveši elkoņi un smailie papēži pirmo reizi atradās tik niecīgā attālumā no manām acīm un pēdu pirkstiem. Apkārt visi jauni, skan latviešu jauniešu tautas himnas aka "vislabāk man patīk būt ziemā", visi spiedz, ālējas un dauzās. Tauriņos, uzvalkos, vakarkleitās un augstpapēžu kurpēs. Kaut kas pa vidu starp balli un koncertu. Kaut kas pa vidu starp dejošanu un mīcīšanos, lai neteiktu vairāk. Balle, kurā ir piedienīgi kaislīgi skūpstīties zāles vidū. Balle, kur mēs, laikam, bijām visvecākie apmeklētāji. Kādu reizi ir ļoti veselīgi atrasties starp divdesmitgadīgajiem, nevis starp pensionāriem. Un vispār, tie pienapuikas mēdz būt burvīgi savā bravurībā un dumjībā - kostīms un botas. Uzvalks un atpogātā apkakle. Es tipa neesmu kostīmā. Burvīgi kucēni.
Es starp citu, ātkal ar izbrīnu aizdomājos par vecumu. Skanēja tur viens gabals, un es atskārtu, ka tas iznāca 1996. gadā, un griezās visās mašīnās, kurās mēs ceļojām ar stopiem pa Latviju. 15 (piecpadsmit!!!!) gadus atpakaļ. Izbīna pat ne cipars, bet tas, ka nekas nemainās. Labi vēl "kaut kas tur bija 1988. gadā"... 1988. es gāju otrajā klasē, un mazliet atšķiros no sevis tagadējas, bet 1996. gan ne īpaši, vismaz just es to nejūtu. Nav vairs nekāda bērnība-pusaugi-jaunība-briedums-vecums... Ir bērnība un ir pārējā dzīve. Uh, aiznesa mani uz filozofiju.
Bet, lai ko tur apgalvotu pasaules gudrie, tie jaunieši tīri labi prot dejot. Un tad tas mudaks Sinatra, kuru tā patīk klausīties ap Ziemassvētkiem, bet viņš tā riebjas kopš labotajā filmā es iepazinos ar viņu kā ar personību... Bet jā, tas mudaks Sinatra un svingotais fokstrots un gaismas un smaidi un zemrokas griezieni un tururū-trakās trompetes un seksīgs vīrietis uzvalkā. Eh, laime!
Adaptētā hanuka šogad ir izdevusies skarba. Plānveida operācijas vieniem, neplānotas slimības citiem, vēl mazāk plānotā gandrīz prātā sajukšana vēl dažiem. Tiešām, šie pirmsziemassvētki ir gadījušies izcili stresaini. Man gan tas arī bija neliels sociālās adaptācijas kurss.
Pirmkārt, tagad es droši varu pateikt, ka tie, kas depresiju, nomāktību un panikas lēkmes iesaka ārstēt ar smaržu terapiju, vannu un ko tur vēl, iebāziet savus homeopātiskos līdzekļus sev vienā vietā. Bet, ja kādam no lasītājiem ir augstāk aprakstītās problēmas - arī, metiet laukā sveces un ēteriskās eļļas un meklējiet rokā psihoterapeitu. Vismaz gadījumā, ja pats nevarat izdibināt, kāpēc jūsu galvā notiek tas, ko nepasūtījāt. Bet arī tad to nedara stulbi relaksējoties.
Otrkārt, ja jums kaut ko vajag - noteiktus darbus vai brīvdienas no menedžera vai naudu no klienta, ir viens negaidīts risinājums - paprasīt! Un viņi to ir kā gaidījuši. Nu, ok, menedžers man ņifiga negaidīja, lai es prasu atvaļinājumu, bet ar varu izdevās izspiest nedēļu. Tagad ir jau labāk.
Tagad ir kabaču ikri, cepta turku maize, zaļie lociņi, jauns mīļākais jūzers liebertine (pirmā, kas man lika noticēt, ka dienvidos nav slikti), un Zenta Ērgle. Rīt braucam pēc eglītes, History tikai svētdien un nekādu filmu par dabu. Un frendlentu es tomēr patīrīšu.
Vakar atkal man lika sacepties par mistisko nelaipnību Latvijā. Es jau kaut kad par to rakstīju, ne? Bet man nav slinkums atkārtot.
1. Man, personīgi MAN neviens nešķiet nelaipns. Vēl mazāk man vietējā tauta šķiet nelaipna masveidā. Jo individuālos gadījumos es nelaipnību labi saprotu, kam negadās slikta diena. Bet kopumā - nē, Latvijā cilvēki nav nelaipni un nepieklājīgi.
2. Gan pastāv iespēja, ka to, ko citi sauc par laipnību, es saucu par uzbāzību. Un pieklājību par vēlmi man kaut ko iesmērēt. Jo visa cepšanās sākās no vienas meitenes izteikuma par lv nelaipnību. Tomēr, tas ir meituks, kas savulaik fanoja par to, ka kaut kur dienvidos restorāna saimnieks viņus sagaidījis ar sajūsmas kliedzieniem. Es toreiz až noskurinājos riebumā.
3. Tā ir liela laime katrā 'aha' mācēt sadzirdēt 'paldies' un katrā 'vai' - 'piedodiet'. Jo tā tas ikdienā ir domāts, un formai šeit nav nozīmes. Nesaprati - pats vainīgs. Galu galā, angliski forma parasti tiek ieturēta pareizā, bet reti kurā valodā var tik smuki pateikt "I am so sorry", un tas skaidri liek saprast, ka tu pat attāli neesi sorry.
4. Duāls mani, kā parasti, atbalstīja savā garā: laganovskism@elizabeth_neimi pamēģini ieiet veikalā ar tekstu: eu tu, ****, ****** šurp, man te ***** paiku vajag, saprati, ***** tu ar kājām?
Vo, man dažkārt ir aizdomas, ka tie, kam rimi kasiere šķiet nelaipna, gaida no viņas svētību, blenžot pretī ar trulu purnu. Nē, viņai nav tev jāsmaida, tāpēc, ka viņai maksā par "darbiņu ar cilvēciņiem". Un pats tu esi muļķis, ja apkalpojošā personāla eļļaino laipnību kūrortos noturi par patiesu simpātiju pret sevi. Jūs, tie, kuriem visi šķiet nelaipni, jūs pasmaidat vai pamājat vai kaut kā vēl izrādat pateicību autobraucējiem, kas palaiž jūs uz gājēju pārējas, a? Jā, cilvēkiem jāsanem paldies arī tad, kad viņš pilda savus pienākumus, nevis tikai tad, kad viņš ir par to samaksājis.
5. Jā, bet pēc tam duāls nonāca pretrunā ar pašu sevi, un mums izvērtās lieliska diskusija.
MARCIS: Es regulāri pārsteidzu kontroli sabtransportā ar savu "lūdzu" un "paldies".
Liz: bet tu atkal pats ar sevi pretrunā.
Liz: Es nekādi nespēju sataustīt tavas loģikas gājienu. Tu it kā tikko piekriti man, bet tagad saki, ka kontroli pārsteidz.
MARCIS: nu, kur tur pretruna?
Liz: man neliekas, ka es kādu pārsteidzu ar paldies
Liz: ja tu saki, ka tu pārsteidz, tu ar to apliecini, ka šeit nav pieņemts teikt paldies un lūdzu
Liz: bet es taču uz ielām dzirdu, ka tas tā nav!
MARCIS: nav jau arī pieņemts, jo tas tiek uztverts kā represīvs orgāns un kā pret tādu arī atnesas (kā man patīk šis vārds)
Liz: o_O
Liz: neko nesapratu
MARCIS: varbūt man tāda nobojāta uztvere, bet kad iekāpj kontole, tad es redzu pārsvarā tikai divu veidu emocijas: atkal tie sukas iekāpa, ko man viņiem pateikt, kāpēc biļetes nav un atkal tie sukas iekāpa, es tā jau kavēju
Liz: nē, nu tu mani atvaino, es arī tā domāju, es arī domāju, ka tie sukas visu laiku labo ceļu un ber smiltis uz ielām bet tas neatceļ paldies, jo sukas ir sukas, bet paldies ir paldies
Liz: tas, ka es domāju, ka viņi ir sukas, nenozīmē, ka es no tīras sirds neteikšu paldies, bet no tā, ka es patiesi teikšu paldies, es nebeigšu domāt, ka viņi ir sukas
MARCIS: par tiem uz ielām es arī tā domāju, bet ja viņi ir aiztaisījuši visu ielu un pabīda savu traktoru, lai es varu izbraukt, es viņam kaut ar roku pamāšu par paldies
MARCIS: nu jā
MARCIS: raksta te kāds ātrāk par mani
Liz: un tu, suka, traucē man strādāt
Liz: paldies
MARCIS: lūdzu
Meklēju zābakus. Ziemai jau esmu atradusi, bet meklēju vēl arī dvēselei. Veikalos ir daudz zābaku visām gaumēm. Tantukiem, prostitūtām, tīņiem... Un kovbojiem? Kur ir zābaki kovbojiem? Es esmu kovbojs. Bet nu, kā gribat. Kamēr nevar sameklēt zābakus kovbojiem, es spēlēšu pretējā pusē. Es kā reiz redzēju tādus zābakus vietējā otrās rokas veikalā. 3 lati. Pāris reizes skatījos, bet neizlēmu. Tagad izlēmu, bet vairs nav uz ko skatīties. Nu nekas, satikšu līdzīgus, jo tagad bez tādiem būs grūti iztikt.
Starp citu, ilgi domāju, kā lai sakārto tos autfitus, no kuriem šobrīd gribas iedvesmoties, tā, lai tie vienmēr ir pa acij. Viss atdūrās pret printera trūkumu. Un tad es atcerējos, nafig man printers, ja ir desktops? Tagad man viņš izskatās tā. Vairums bilžu, kā parasti, ir no freepeople, un tikai labajā pusē var apskatīt manu pirmo pašpīto fishtail bizi.
Vakarā, labojot filmu, klausīšos The Doors, Waiting For The Sun un The Soft Parade albumus. Vēlāk, laikam, Led Zeppelin.
Es gan nekomentēšu ne mākslinieku, ne viņa darbus. Man daudz interesantāk liekas komentēt, kurus darbus kurš izvēlas rakstot par viņu savā blogā. Kura seksu, kura smalkās dāmas cepurēs, puika - puikas.
Man arī atradās kumosiņš. Šo es varētu iekārt savā mājā, un visi jautātu, vai tā esmu es.
Kā jau apnikušas tās sieviešu sabiedrības, kur apspriež lupatas. Nē, bildes patīk, šo to labu var izcopēt komentāros... viss patīk. Nepatīk tikai...
- Pirmkārt, tās blāvās vārgules "kad es būšu veca, es nopirkšu šaneles kostīmu un pērles, ne tā kā jūs te sazin kamā staigājat". Nedasistās odrijas, nedasistās džekijas un nedasistās šaneles domā, ka tā ir gaume. Ņifiga, tā ir gļēvulīga kopēšana. Tas gan arī ir normas robežās - uz katru šaneli pircējs atradīsies, bet no virtuālās šaneles augstumiem spļaut virsū tiem, kam patīk kas cits... nu tā kaut kā. Nopietni kā šaneles kostīms. Garlaicīgi kā tālizpētes lekcija. Pašpārliecināti, ka nezinu, ko viņas darīs, kad, tēlaini izsakoties, bikšu priekša izrādīsies vaļā.
- Otrkārt tas, ka tur permanenti "stilizē", "eksperimentē" un "kombinē". "Darbabiedrene aizsniegusi kombinēt rokeru ādeni ar vecmāmuļas lakatu!" "Es šodien esmu hipijs!" Draudzene, no tā, ka tev ir gara kleita, tu neesi hipijs. Kāds hipijs, kad tu šo vārdu pirmoreiz esi padzirdējusi no modes žurnāla pagajušogad! Turklāt, ka blāvi rozā kleita ir pārāk labas gaumes, atkal tev sanāca džekija. Un tavas pērles, kas karājas līdz viduklim, izskatās pēc zarnām.
Mož tomēr ādenes rokeriem, lakatus vecmāmuļām, LSD hipijiem? Es gribu teikt, kad ģērbies par to, kas tu esi, nevis "stilizē" tad arī izskatās labi. Bet, ja nezini, kas tu esi, tad ar to arī sāc. Un, ja tev pārāk daudz cita, ko darīt, tad pieturies pie tiem tur sarakstiem tipa "10 bāzes lietas, kam jābūt katras sievietes garderobē", bet tad arī klusē lupatiņā.
PS Vispār, ūdeni es te leju. Protams, te ir jau skaisti pateikts par tiem, kam šanele un par tiem, kas hipiji.
Kaut kad te ielasīju nejaunu domu, ka dzejnieks ir tad, kad viņš nevar nerakstīt dzeju, nevis tad, kad var rakstīt, bet tikpat labi var arī nerakstīt. Tad lūk, pirms es kļuvu par redaktoru, mēs ar vīru mēdzām skatīties tulkotās filmas. Tas parasti ievilkās, jo es nopauzēju, norādīju uz kļūdu tulkojumā un paskaidroju, kā būtu bijis labāk un kāpēc. Ziniet, citreiz skaties tulkoto filmu un domā, ka to rakstījis galīgs idiots - varoņi ir pilnīgi imbecīļi, viņu teiktajā pat jēgas nekādas nav, ne tas, ka loģikas. Patiesībā nevis rakstījis idiots, bet tulkojis. Vai pat pārbaudījis.
Vēl ir cilvēki, kas mīl labot pasauli. Viņi zina, kā vajadzēja būvēt jaunu tiltu, kur gājēju ielu, kā veidot izklaides šovus televīzijā un kā jāvada valsts. Vismaz, viņi grib labot to, kā tas šobrīd tiek darīts. Kāpēc gan viņi to nedara, es neprotu pateikt. Es sen jau gribēju tikai vienu - lai filmas rāda ar normālu tulkojumu un nejauc galvu skatītājam.
Bet jumts brīžiem brauc prom. Goglējot filmai par kādu Dienvidamerikas upi. Aizgoglējos.
PS Otra lieta, ko es nevaru nedarīt, ir nedomāt par to, ko var sev uzģērbt, uzkarināt un uzkrāsot.
Не, плохое начало. Открыла, ржу сижу, аж больше плакать не хочется.
Ладно, давайте я вам моих дорогих поцитирую.
Вот эти даже комментировать не буду, сами должны понимать.
И 116 из них пришлось сжечь в море Так что, может быть, нам придется заставить ветеринара удалить часть ее хвоста. Заставить гиганта весом семь тысяч триста тонн в толще воды – непростая задача.
Чую, что и переводчиков моих кто-то заставляет. Неспроста же это слово вставляется куда надо и куда не надо, а? И всё же интересно, что они там хотели этого гиганта заставить?
Еще английский знаем. Или чуем, если интуиты, а не логики хреновы. Бедный биолог, целый день копавшись в грязи в поисках скорпионов, пива жаждет. А переводчик что о нем подумал?
I feel like a beer. Чувствую себя медведем.
It comes several weeks later in Scotland than it does in the south west of England and it’s also affected by how high or low you are, how wet or how dry. В Шотландию весна приходит на несколько недель позже, чем на юго-восток Англии, но прогноз ещё зависит от настроения предсказателя, от того, какая погода там, где он находится. (и от того, что он курил)
Я понимаю, почему переводчиков никогда не приглашают на корпоративы. За вот это при встрече буду поймать и больно бить.
Надо поймать свой автобус.
Здесь у нас дерево, потому что это часть ее пещеры, куда людям приходится совать руки, а вот это нам нужно, потому что когда она выберется, она будет очень опасно, так что я подниму эту штуку.
Предоставляющая несколько захватывающие видов окружающей сельской местности является великолепным местом для прогулки пешком.
Когда кто-то рождается там, это правда, ничто иное не привлекает.
о_О
А вот, хотите угадать, о чем следующие слова?
Она поддерживает связь со всеми остальными и с сознанием долга собирает все лучшее из обоих миров.
Инопланетный гость летит издалека... Ни фига не угадали. Это о железной дороге.
На самом деле это не просто скромное место, с всего лишь 18 комнатами и черырьмя (sic!) люксами, это шикарная исключительность места жительства и едва заметное обслуживание
Едва заметное обслуживание - это дома у меня, когда практикантов читать надо.
Прежде чем подвергнуться перемене пола, в архитектурном эквиваленте, Церковь Святого Жана Мальтийского была военной крепостью
Да ладно вам. Есть и более чудные вещи в мире, например...
PS Interesanti, kāds no maniem lasītājiem ir spējīgs šīs pērles novērtēt? Tagad viņu ir tik daudz, ka es pēc ip vairs neatpazīstu, bet vai viņi pārzina valodas? Īpaši jau tik retas valodas...
Bijām rotaļu laukumā. Barbara ieskatījās misenē un uz ilgu laiku tur palika. Tad pienācu es. "Nabaga tīģeris!"- bēdīgi teica bērns. Mēs abas ļoti saņēmāmies un aizgājām uz karuseli. Bērns neko. Es neko. Tad pajautāju - tu taču gribi glābt to tīģeri, vai ne. Cilvēkam až acis iedegās - gribu!!! Nu, izpūtu ārā un ieliku roku ādas cimdā misenē. Guļ tagad jaunais draugs uz radiatora vannas istabā, žāvējas. Rīt kakla aizšūšanas operācija. Bļin, bet cik labi. Neizvilktu viņu no misenes, es vēl tagad par to domātu.
Nezinu, klīst runas par to, ka sievietes ir princeses, kas gaida, ka viņas glābs. Man vienmēr likās, ka sievietēm ir raksturīgi glābt pašām, vai tad ne? Un tad tevis izglābtie brīvprātīgi un regulāri glābj tevi, kad tu vismazāk to gaidi. Vai vispār neapzinies.
