Adaptētā hanuka šogad ir izdevusies skarba. Plānveida operācijas vieniem, neplānotas slimības citiem, vēl mazāk plānotā gandrīz prātā sajukšana vēl dažiem. Tiešām, šie pirmsziemassvētki ir gadījušies izcili stresaini. Man gan tas arī bija neliels sociālās adaptācijas kurss.
Pirmkārt, tagad es droši varu pateikt, ka tie, kas depresiju, nomāktību un panikas lēkmes iesaka ārstēt ar smaržu terapiju, vannu un ko tur vēl, iebāziet savus homeopātiskos līdzekļus sev vienā vietā. Bet, ja kādam no lasītājiem ir augstāk aprakstītās problēmas - arī, metiet laukā sveces un ēteriskās eļļas un meklējiet rokā psihoterapeitu. Vismaz gadījumā, ja pats nevarat izdibināt, kāpēc jūsu galvā notiek tas, ko nepasūtījāt. Bet arī tad to nedara stulbi relaksējoties.
Otrkārt, ja jums kaut ko vajag - noteiktus darbus vai brīvdienas no menedžera vai naudu no klienta, ir viens negaidīts risinājums - paprasīt! Un viņi to ir kā gaidījuši. Nu, ok, menedžers man ņifiga negaidīja, lai es prasu atvaļinājumu, bet ar varu izdevās izspiest nedēļu. Tagad ir jau labāk.
Tagad ir kabaču ikri, cepta turku maize, zaļie lociņi, jauns mīļākais jūzers liebertine (pirmā, kas man lika noticēt, ka dienvidos nav slikti), un Zenta Ērgle. Rīt braucam pēc eglītes, History tikai svētdien un nekādu filmu par dabu. Un frendlentu es tomēr patīrīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru