Janvāris, ziema, 1992.

Atceros, viena meitene no frendlentas rakstīja par ziemu un par dzīvošanu tālajā rajonā Maskavā un par salšanu līdz asarām bērnībā un jaunībā autobusa pieturā, kas galu galā lika viņai iegūt tiesības un nopirkt pirmo mašīnu tikko viņai palika 18. Viņa nevienu reizi nav to nožēlojusi. Es viņu pilnīgi saprotu.

Cita meitene vairs ne, bet sieviete, rakstīja par 1992. gadu Grūzijā, kad vakaros nebija elektrības un nebija ūdens krānos, un viņa gāja pēc ūdens uz aku, bet viņas vecākais dēls, toreiz jaunāks par manu meitu šobrīd, stāvēja uz palodzes un skatījās kā viņa to dara. Viņu es arī pilnīgi saprotu.

Jo man 1992. gads ir tagad. Kad ir krīze, dzirdējāt par to, ne? Kad ir milzīgi maksājumi, bet ienākumi knapi samērojami ar tiem. Kad liekās naudas nav nevienas kapeikas. Kad beidzot klāt ir skarba ziema, ar salu, ar ledu un ar sniegu. Kad bērns brauc pie auklītes vai omes, lai es varētu pastrādāt. Kad mana laimīgā diena tā, kurā nevajag sēsties pie stūres un braukt. Es labi braucu, tiešām labi, nevar sūdzēties, īpaši vasarā. Un ziemas vakaros man ir 1992. gads - es braucu pa Brīvības ielu Ogrē -  apsnigušu, apledojušu, lokainu (lai var sanest), apdzīvotu (lai ir gājēji un riteņbraucēji, kuru celiņš taka ir piesnigusi līdz jostasvietai), garu (lai ir pilns ar mudakiem, kuriem nepieciešams ātri braukt mājās dzert tēju). Es ne pārāk labi redzu tumsā, un pietiek ar pretīmbraucošās mašīnas tuvajām gaismām, lai es uz brīdi neredzu pavisam neko. Un, ja prētī brauc gudrinieks ar kseonu, tad meita jautā "Tu neieredzi, jā?" Jā, neieredzu.

Vēl ziemā brauktuves kļūst krietni šaurākas, jo malās pilns ar sniegu. Un vēl ziemā brauktuves kļūst caurumainas, bet manai mašīnai amortizatoriem jau sen gals ir klāt. Es neesmu tos nomainījusi, jo mašīnai nereti ir beidzies ne tas, ka amortizatori, bet pat benzīns. Jo mums ir 1992. Šad tad es lepni uzpildos 'par visiem'. Par visiem Ls 2.16, piemēram. Un vēl regulāri no akumulatora lec ārā kaut kas, no kā iztrūkuma tas vairs nestrādā, un tad ir iespēja kaut kur apstāties uz ilgāku laiku. Un vēl logu šķidrums ir vai nu beidzies, vai nu aizsalis, bet to vismaz kaut kā var saglābt.

Nu tā. Kopsavikumā - auksti, salst rokas, jo tikko ir kasīts ledus no stikliem, mašīna vēl nav uzsilusi, toties braucot lēkā kā pa batutu, tikai ne tik mīksti, tumšs, šaurs, gājēju pāreja, riteņbraucējs, mudīte, kam šeit vajag braukt 90, sniegs, ledus, acu nogurums no datora, sasprindzinājums no pretīmbraucēju gaismām un sīki durieni deniņos no miega trūkuma izvēršas par kārtējo migrēnu, zb!!!!! Man nav iebildumu pret ziemu, kad es sēžu mājās vai braucu vilcienā. Reizi nedēļā, ne biežāk.