Kaut kad te ielasīju nejaunu domu, ka dzejnieks ir tad, kad viņš nevar nerakstīt dzeju, nevis tad, kad var rakstīt, bet tikpat labi var arī nerakstīt. Tad lūk, pirms es kļuvu par redaktoru, mēs ar vīru mēdzām skatīties tulkotās filmas. Tas parasti ievilkās, jo es nopauzēju, norādīju uz kļūdu tulkojumā un paskaidroju, kā būtu bijis labāk un kāpēc. Ziniet, citreiz skaties tulkoto filmu un domā, ka to rakstījis galīgs idiots - varoņi ir pilnīgi imbecīļi, viņu teiktajā pat jēgas nekādas nav, ne tas, ka loģikas. Patiesībā nevis rakstījis idiots, bet tulkojis. Vai pat pārbaudījis.
Vēl ir cilvēki, kas mīl labot pasauli. Viņi zina, kā vajadzēja būvēt jaunu tiltu, kur gājēju ielu, kā veidot izklaides šovus televīzijā un kā jāvada valsts. Vismaz, viņi grib labot to, kā tas šobrīd tiek darīts. Kāpēc gan viņi to nedara, es neprotu pateikt. Es sen jau gribēju tikai vienu - lai filmas rāda ar normālu tulkojumu un nejauc galvu skatītājam.
Bet jumts brīžiem brauc prom. Goglējot filmai par kādu Dienvidamerikas upi. Aizgoglējos.
PS Otra lieta, ko es nevaru nedarīt, ir nedomāt par to, ko var sev uzģērbt, uzkarināt un uzkrāsot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru