Iespēja salīdzināt sporta dejas ar mūsu ierastajām balles dejām man gadījās kad visus interesentus no mūsu grupas uzaicināja piedalīties Cēsu deju konkursā. Secinājumi ir plaši, bet principā arī aprakstāmi dažos vārdos - starp mums ir bezdibenis.
Bezdibeni apskatot sīkāk, noteikti var izdalīt tā atsevišķās daļas. Viens no tiem ir soļu tehnika. Nē, nevis tieši cik to ir daudz, ar kuru kāju un uz kuru pusi, bet dejotāju attieksme pret tehnisko izpildījumu. Pirmkārt, šeit uz jums skatās, bet ne tā kā skatās ballē, bet ar tiešo un vienīgo nolūku ieraudzīt nepilnības un par to jūs nopelt. Man, kuras vide noteikti nav konkursi, mazliet trīcēja ceļi, kad bija jādejo tiesnešu priekšā. Tas notika neskatoties uz to, ka novērtējums man bija absolūti vienaldzīgs – uz balvām un goda vietām nepretendēju un neuzskatīju, ka dejojam labāk vai sliktāk kā citi pāri mūsu grupā. Mūsu attieksme pret striktu soļu kārtību un noteikumu ievērošanu parādās katrā dejā. Hehe, es dzirdēju, ka 180 grādu pagriezienu ātrajā valsī var izdarīt nevis no pozīcijas, kur jūs stāvat ar seju pa dejas ceļu, bet iepriekš pagriežoties pa 45 grādiem. „Pa cik grādiem?” – aizdomīgi pajautāju es partnerim.- „Vai tad tu negriezies no kurienes pagadās?” „Tieši tā”,- seko atbilde. Ilgi meklēju nepieciešamību dejot džaivu. Ar ko tas ir atšķirīgs no svinga, ar ko tas labāks? Ko man personīgi dos „rok rok šasē šasē”? Izskatu. Bet kam izskats, ja sabojāts viss fīlings. Un, nomocījušies ar šasē pirms sacensībām, mēs ļaujamies frivoliem svinga griezieniem. Ai, lai taču tas pasniedzējs stāv blakus un ironiski smaida. Mēs to darām viens otram un tādēļ nolemjam paturēt sev vienu tehniski neapstrādāto baudas lauciņu. „Ko jūs dejojat pie šīs mūzikas, uz mani vairs neattiecas”,- galu galā nolemj pat pasniedzējs.
Bet esmu redzējusi sporta pāra strīdus ballē, kur tas mēģināja izpildīt ballei galīgi nepiemērotas un bieži neiespējamās lietas, tādas kā figūras ar striktu soļu skaitu. Un ja kāds piedejo priekšā vienam no partneriem, kamēr abi izpilda savus astoņus soļus? Ir problēma. Sporta dejai vajag plašumu, kur izvērsties. Sociālā deja iekļausies starp diviem citiem cieši dejojošiem pāriem un šajā laukumiņā izrādīs visu, kas tai ir. Tomēr, ar visām tehniskām problēmām, kas citreiz rodas arī mums un tādēļ man ir pilnīgi izprotamas, kāpēc viņu starpā nevalda saskaņa? Perfekcionisms jau kļūst par ieradumu, cilvēki arī uz balli nāk kā uz izrādi, kur nedrīkst kļūdīties. Mums pat konkursā daži nojaukti soļi izraisīja tikai ķiķināšanu un mana partnera huligānisko priekšlikumu pamēģināt vēlreiz to figūru, kas divu tiesnešu acu priekšā nesanāca. Cik labi tomēr ir ne par ko nedomāt un neko negaidīt. Šeit pa īstam nostrādā budistu tēze – jo mazāk iedomājies, jo mazāka ir iespēja vilties.
Tas ir tas, kas mūs atšķir. Bet kas mūs vieno? Ko es esmu gan pati sapratusi, gan dzirdējusi no pasniedzēja – dejot var tikai sev, bet tas nenozīmē, ka var to darīt ar sakumpušu muguru, nevietā saliektām kājām un vaļīgām rokām. Bet par tām rokām un sporta dejām – vai tur vispār pastāv vadīšana?
Man patika īslaicīga apmaiņa ar partneriem, kur man ir trāpījies puisis - topošais sporta dejotājs. Pareizāk sakot, daudz puišu-sportistu draudzības valša laikā un viens uz veselu aplausu deju dejas. Jau draudzības valša laikā garām paslīdēja divi-trīs pazīstami puiši un tas sākās mans izbrīns – kur tad tā vadīšana? Labākais, ko šie puiši darīja, bija, acis grīdā nodūruši, paņēma manas rokas savējās. Sliktākajā – knapi pieskārās ar diviem pirkstiem. Un es biju iedomājusies ka mēs KOPĀ dejosim. Puisis-sportists valša soļus mācēja un centās tos izpildīt. Viens. Savus soļus. Ar mani tur nebija nekāda sakara, pat mēģinājumu sakaru radīt, tas ir, satvert, vadīt sev nepieciešamā ātrumā un virzienā. Acis mans partneris arī nebija pacēlis. Eh...
Valša soli jau es arī protu, un nācās vien to izpildīt vienai – paralēli puisim. Es tomēr nezinu, kur es iešu, kur griezīšos, jo parasti man to parāda partneris. Kā nez viņējā zina? Droši vien, ir jāmācās soļi no galvas, jāiemēģina 237 reizes un aiziet. Kāpēc jāvada partnere, ja viņa savus soļus var vienkārši iezubrīt? Ar citu jau nebūs jādejo... Cerams. Kaut arī, daži puiši dejoja ar divām dāmām, interesanti, kā tiem veicās pie šādiem nosacījumiem? Bet man diemžēl neizdevās pavizināties ne uz viena no tiem.
Beidzot es nonācu atpakaļ pazīstamās un spēcīgās rokās, kas mani vada pa dejas ceļu un aizsargā no apkārtējo dejotāju elkoņiem. Manam partnerim, kā izrādās, ir tikusi viena no sporta meitenēm. Pēc viņa teiktā nemaz tik slikti nebija – soļus zina, vadīšanai ļaujas, smaida un lūr uz visām pusēm. Vēl bijām pamainījušies ar pazīstamu pāri, par kuru mūsu iespaidi noteikti veidoja kopēju ainu. „Viņa vada!”- pasūdzējās mans partneris. -”Saķer rokas un velk.” Nu ja, tas izskaidro to, ka nevada viņas partneris, ar kuru biju dejojusi es.
Esmu dzirdējusi vīrieša viedokli par to, ka vissliktāk ar to vadīšanu ir tiem, kas nāk dejot ar sievu vai draudzeni, tas ir, kad cilvēki ir iesaistīti attiecībās. Vīrietim vadīšana parasti nepadodas ar pirmo reizi, bet ne katra sieviete ir gatava gaidīt, kamēr vīrietis iemācās un ķeras pie darba pati. Gluži vienkārši, ir taču vieglāk izdarīt pašai nekā cerēt uz otru - tā mēs darām ikdienā, visos darbos. Un kaut kādu deju dēļ jau neiesi šķirties – kādu nu tur starpība, kurš vada, ka tik kaut ko nodejot var. Turklāt, ka ar laiku vīrietis pierod, ka viņa funkcijas pilda sieviete - uzreiz ir tik viegli mācīties, kad puse no pienākumiem noņemta, un abi sāk to uztvert kā normālu parādību. Gadījuma partneri, kas nav iesaistīti attiecībās, ir daudzreiz prasīgāki. „Es no tādas skriešus aizskrietu”,- komentē vadošās sievietes mans partneris. Viņš ir sācis viens un divus gadus dejojis ar dažādām sievietēm – no meitenēm kursos līdz kundzītēm ballēs. Un tad parādās izvēle un priekšstats par to cik viegli vadāmas (bet dažas – stumjamas) ir partneres.
Cik tad laika ir nepieciešams, lai iemācītos dejot? Teiksim tā, lai iemācītos spert soļus – apmēram, trīs-četras nodarbības. Tomēr! Pasniedzējs reiz ir mēģinājis nolikt trīs noteikumus – mugura (tas ir, stāja), rokas (tas ir, atspēriens), kājas (tas ir, pēdu vingrums) un brīnījies, ka pāris, gribot iemācīties dejot divu nodarbību laikā (ha!), nevar izpildīt pat šos noteikumus. It kā tas būtu tik vienkārši. Tikko viss ir jāievēro reizē, projām aizslīd vai nu viens, vai nu otrs. Par stāju esmu zinājusi jau kopš pirmās nodarbības, pēc diviem mēnešiem regulāru nodarbību es sāku tam tiešām pievērst uzmanību. Pēc pieciem mēnešiem, piedaloties konkursā, es iemācījos tiešām noturēt muguru taisnu un plecus lejā. Apmēram vienu minūti un desmit sekundes – tik cik ilgst vienas dejas demonstrējums konkursā. Pēc tam, pie mums pienāca pasniedzējs un izlaboja visu stāju pa jaunu. Lai nodejotu kaut vai kāzu valsi... es teiktu, vismaz astoņas nodarbības, bet tas nenozīmē, ka jūs mācēsiet vēl kaut ko bez tā kāzu valša. Teiksim tā, ka jūs tiešām mācēsiet dejot.
Kas attiecināms, uz sporta dejām, laikam vilciens ir aizgājis – to vajadzēja sākt bērnībā. Pieaugušajiem vairs nav īsti ne laika ar to nodarboties (dienu dienā, stundām), ne vairs tie muskuļi ir attīstības stadijā – tas ir, stāju var uzlabot, bet izveidot pa jaunu ir praktiski neiespējams. Tieši tādēļ ir dīvaini piedalīties sacensībās, kur sajaukti gan amatieru klases dejotāji, gan profesionāļi. Nu kāpēc tam, kas dejo bez gada nedēļu ir jādejo līdzās kādam sporta klases īpašniekam? Tas bija pirmais, kas iemetās acīs tikko, uz Cēsīm atbraukuši, mēs pat ieskatījāmies deju zālē – tie ir tie cilvēki, ar ko mums jāsacenšas? Aizrautā elpa vieniem pārauga nervozā ķiķināšanā, citiem pārmetumos skolotājam. Galu galā izrādījās, ka visi šie iesildīšanās laukumā meistarīgi virpuļojošie pāri nedejos sešas dejas, kā to darām mēs. Visi ne, bet daži noteikti. Un dejos viņi vienā līmenī ar mūsu kursantiem. Nedzenoties pēc augstas vietas, man tas pat glaimo, bet ja nu kādam no amatieriem to vietu tomēr vajag – vai sistēma labi ož?
Tomēr, pats galvenais, kas mani sacensībās pievīla, bija kopskats. Tādēļ ir viss šis pasākums?! Visi šie dienām ilgi treniņi, visi šie strīdi, viss šis sports tikai tam, lai apbrīnojami nedabiskā izskatā, ar savaskotiem matiem, ar paštonējošo krēmu notraipītu ādu, atbaidošā grimā un ārprātīgā kleitā ar spīguļiem nozīmētos sporta zālē, kas sadalīta divās pusēs un otrā pusē spēlē basketbolu? Par šo jautājumu mēs ar partneri, kurš bieži ir pārāk iecietīgs pret visu, pat mazliet pakašķējāmies. „Kāpēc obligāti sporta zāle? Dejo arī citās vietās.” „Kādās? Kā tad sauc šo vietu? Sporta komplekss, vai tad ne? Un mēs atrodamies basketbola laukumā.” Kā pierādījums, tikko konkurss beidzas, aizkars tiek pacelts un dejotāji tiek burtiski aiztriekti projām, jo nu jau sāk ierasties cita, populārāka sporta fani.
„Nu zini, tu daudz gribi. Labas, īstas deju zāles Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt.” „Jā, un mēs tās visas apmeklējam.” Ko vēl var gribēt? Medaļu? Negribu medaļu. Man dejas asociējas ar skaistu zāli, smagnējām antikvārām lustrām, dzīvu mūziku un partnera sajūsmu acīs. Sajūsmu par mani, nevis sasprindzinājumu un bailes nokļūdīties solī. Es negribu, lai vīrietis izrādās ar mani rokās. Es gribu, lai viņš patiesi smaida man, nevis stīvi atņirdz zobus visai zālei. Es negribu mākslīgi smaidīt skatītājiem, kas uzskata, ka dejas ir sports, kas ir atnākuši uz mums skatīties kā uz dresētiem zvēriem cirkā. Tieši otrādi, es viņus labprāt sadzītu zālē un liktu ar deju parādīt partnerim, ko viņš tam nozīmē. Un strīdīgs jautājums vēl ir kas ir grūtāk. Dejas no pirmsākumiem bija paredzētas kā partneru abpusējs prieks un veids kā izrādīt otram savu interesi, simpātiju, maigumu, kaisli... jebko! un nevis iespēja nodemonstrēt tiesnešiem un skatītājiem savu fizisko sagatavotību un iemācītos soļus, ko esam atkārtojuši atkal un atkal, vēl un vēl, līdz vēdergraizēm, un kas apnicīgi konsekventi seko viens otram, ne citādāk. Garlaicība ir mans ienaidnieks numur viens. Un deja, kur soļi ir strikti secīgi, ir garlaicības iemiesojums.
Gan jau, varētu rīkot jaunu aktieru konkursu par to, kurš skaistāk notēlos mīlestību. Bet vai Jūs izvēlētos iet skatīties šo izrādi tā vietā, lai pašiem baudītu savas, ne izcili skaistas, ne izrādāmas, bet tomēr savas un siltas, jūtas?
Protams, tas nevarēja neizraisīt smagas kaujas starp sportistiem un nesportistiem...
Piedalīties diskusijā par šo rakstu.
