Kazahstāna

(Pilna rakstu sērija publicēta Enduroadventure motoekspedīcijas mājaslapā)

Ekspedīcijas ceturtā tranzītvalsts un devītā lielākā valsts pasaulē ir karstu putekļu un zāles pikantās smaržas piepildītā Kazahstāna.

Vislielākais un visraksturīgākais, bet ne vienmēr vispamanītākais valsts piemineklis ir senā Lielā Stepe, kas Kazahstānas teritorijā atrodas ziemeļos, rajonā, ko šķērsos mūsu ekspedīcija. Lielā Stepe ne tik daudz fiziska, cik vēsturiska teritorija, kas vieno zemes, kas tiek saprastas zem mūsdienu Centrālāzijas jēdziena – bijušās Padomijas republikas - Kazahstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu, un arī teritorijas, kas šeit iekļaujas kultūrvēsturiski – Mongoliju, Austrumturciju un Sibīriju. Tomēr, arī no fiziskās ģeogrāfijas viedokļa lielāko daļu Kazahstānas teritorijas klāj stepe.

Neskatoties uz PSRS laikos veiktiem kodolizmēģinājumiem Semipalatinskas apkārtnē un stepju teritorijas uzaršanu lauksaimniecības nolūkos, daļa no tās ir saglabājusies savā pirmatnējā izskatā. Stepe ir tā skaistā dabas zona, kur zāles līdz jostasvietai un ziedošie lauki pavasarī veido miljoniem kvadrātkilometru plašu krāsainu – zaļu, oranžu, sarkanu, zilu, dzeltenu – paklāju; kuru vasarā piepilda miljonu tarkšķošu siseņu vienveidīgā dziesma, kas skan no karstuma sabiezinātā gaisā; kurā cilvēka izkoptās oāzes pārvēršas par augļu paradīzi rudenī.

No sociālā viedokļa Kazahstāna ir arī pazīstama ar visatvērtāko attieksmi pret ienācējiem, iespējams, pateicoties savai lielajai teritorijai. Šī valsts atrodas joslā, kuras teritorijā ir satikušās Eiropa un Āzija. Tās pamatus veido Centrālāzijas nomadu tautu kultūra, ar tās tūkstošgadīgajām tradīcijām, ar kuru palīdzību tām izdevās ne tikai izdzīvot šajos apstākļos, bet arī apdzīvot milzīgas stepju teritorijas. Šī kultūra ir askētiska un stingri pieturas pie racionālisma gan dzīvesveidā – klejošana paredz visas savas mājas nēsāšanu līdzi; gan izskatā – apģērbam ir jānodrošina patvērumu no tuksneša saules stariem; gan valodā – lai aiztaupītu enerģiju, pārgājienos un karstumā tiek lietoti tikai nepieciešamie vārdi.

Daba un klejojošais dzīvesveids noteica arī Kazahstānas tradicionālo ēdienkarti, kas sastāv no ēdieniem, kas visilgāk saglabājas karstā laikā - bešbarmaka, kazi, šužuka u.c., lielākā daļa no kuriem ir gatavoti no zirga gaļas (ko mūsdienu virtuvē aizvieto ar jēra gaļu), un rūgušpiena produktiem, kas vislabāk veldzē slāpes – kumisa, šubata un airana. Eiropas kultūra savukārt ir atnesusi Kazahstānai kalnrūpniecību, lauksaimniecību, dārzkopību un zinātni. Kazahu galdu tā papildināja ar dārzeņu, augļu, zivju, jūras produktu ēdieniem un saldumiem.

Šis sajaukums ir ieviesis dažādību arī mūsdienu Kazahstānas iedzīvotājos, kuri veido te tipiski aziātisku vidi ar tirgu burzmu, sirsnīgu uzsaucienu troksni un nacionāliem tērpiem, tur - eiropeiska izskata pilsētas ar civiliedzīvotājiem džinsos, kas steidzas uz darbu.

Mūsu ekspedīcijas maršruts iet caur četrām pilsētām - Kostanaju, Astanu, Pavlodaru un Semeju (Semipalatinsku). Daudzās no Ziemeļkazahstānas pilsētām, tajā skaitā galvaspilsētā Astanā krievu un citu Eiropas tautību pārstāvji ir pārsvarā par kazahiem - Astanā pamatiedzīvotāju īpatsvars ir tikai 30%. Agrāk šī pilsēta ir saukusies par Akmolu - „balto kapu” pēc senā cietokšņa nosaukuma – līdz 1998. gadā tā tika pārdēvēta un kļuva par Kazahstānas jauno galvaspilsētu. Līdz 1950. gadiem pilsēta ir drīzāk bijusi ogļraču ciemats, līdz Kazahstānas stepes tika uzartas un upurētas lauksaimniecības, kas, protams, cēla PSRS ekonomiku, bet arī veicināja gan Arāla jūras un Balhaša ezera izžūšanu, gan stepju ekoloģisko katastrofu. Astana, bijusī Celinogrāda, ir šīs cietsirdīgās lauksaimniecības centrs. Šobrīd tā ir neliela pilsēta ar samērā zemu apbūvi, kas pakļauta spēcīgiem stepes vējiem.

Izrādot cieņu abu kontinenta daļu kultūrām, kazahi svin Jaunā gada atnākšanu divas reizes – pēc pasaules tradīcijām 1. janvārī un pēc Centrālāzijas tradīcijām – 22. martā.

Kolas pussala - zeme, kur saule nenoriet

Pie sāmiem

„Kas par cilvēkiem un kas par Ziemeļiem! Vasaras vidū sniegs snieg tieši uz ziedošām magonēm, bet tās tikai nopurinās un zied tālāk. Ronis dejo jūras ūdeņos blakus laivai, un var tam ieskatīties tieši spožajās un naivajās acīs. Savvaļas brieži skrien caur tundru, un viņu ragi uzliesmo saules staros kā drēbju uzkaramie kādā pilī. Vai tieši otrādi – sals. Nospļaujies, un siekalas sasalst lidojumā. Bet cilvēki šeit vienalga dzīvo, ceļ mājas, zvejo, mācās neklātienē, dāvina viens otram dāvanas, lido ar helikopteri apciemot slimniekus un pat pastaigājas ar zīdaiņiem, un šie zīdaiņi arī smejas savos ratos tādā salā.” (Zoja Žuravļova „Kūlenis pāri galvai” )


Lai kā katram no mums gribētos kļūt par laisku dienvidu cilvēku un kaut mazliet sasildīties saulītē, reti kurš var pretoties Ziemeļu skarbā skaistuma valdzinājumam. Ilgu laiku saimniekojis ledājs šīs zemes ir atstājis tikai 10 000 gadu atpakaļ, kas mūsu planētai ir acumirklis. Pulējot Baltijas kristālisko vairogu, tas veidojis ceļu sev, un, kā zinādams, formas, tīkamas cilvēka acij - tektoniskās ieplakas, kurās veidojas tūkstošiem ezeru; lūzumus un plaisas, kurās skaļi iegāžas kalnu upītes; aizas, kurās nokāpj līkās tundras eglītes.

Kolas pussalas Rietumu un Austrumu daļas savā starpā spēcīgi atšķiras – Rietumu daļa un pussalas centrs ir klāti ar kalnu masīviem, to starpā ir pazīstamie Hibīnu kalni ar augstāko virsotni Judičvumčorru, un to mazākais brālis - Lovezera tundru kalni ar Angvundasčorru. Hibīnu kalni pēc savas formas atgādina milzīgu pakavu. Klintis, kas savulaik ļāva ledājam sevi grauzt līdz tas nokusa, rezultātā iedzīvojās plakanajās virsotnēs un milzīgajās apaļajās ieplakās - cirkos, kas cauru gadu ir pildīti ar sniegu. Pussalas Austrumu daļa ir klāta ar sīkkrūmu tundru un mežatundru, bet Dienvidaustrumos – ar taigu. No maija sākuma saules stari šeit vairs nepazūd aiz horizonta, bet pundurbērzi un kārkli atplaukst pēc polārās nakts vēl no sniega neatbrīvojušies.

Ziemeļu daļa ir vēl gleznaināka – tā ir klāta ar fjordiem - šaurām garām ielejām ar stāvām kraujām, kur spoguļojās gludie ūdeņi; pret Ziemeļpolu vērstās aukstās upes no virsotnēm traucās Barenca jūrā. Citas stūrgalvīgas klintis nolieca savas pieres tieši pret ledāju, lai tas viņas ķemmē un noapaļo. Tagad tās, lēzenas no vienas puses un stāvas un apaļas no otrās, saucās par „aunapierēm”.

Kolas pussalu sauc par Krievu Lāpzemi. To ieņem Krievijas Federācijas Murmanskas apgabals, kas Krievijas sastāvā ir kopš 1486. gada, bet vēsturiski ir sāmu zeme, līdz ar to arī nosaukumi šeit parādās divās valodās – krievu un sāmu. Pamatiedzīvotāju - to pašu, kas saimnieko arī Somijas Lāpzemē, to pašu, kurus pasakā „Sniega Karaliene” sastop Gerda - valoda stāv savrup no visām valodu grupām, tā nav tuva pat somugru grupai. Arī lielākās pilsētas ir radušās vai nu veco sāmu mītņu vietās, vai nu jau padomju laikā. Tās viegli var atšķirt pēc nosaukumiem; salīdziniet - Umba, Umptek, Kandalakša, Kola, Lujavrjurta, Varzuga un - Apatīti, Kirovska, Mončegorska, Oļeņegorska... Reģiona lielākā pilsēta ir krievu cara Nikolaja Romanova dibinātā Murmanska, bet sāmi vēl joprojām apdzīvo atsevišķās pussalas teritorijas, to skaits ap 1200 cilvēkiem.

Toties, praktiski visi dabas veidojumi šeit nēsā sāmu nosaukumus ar neizrunājami trollisku skanējumu - Judičvumčorrs, Vudjevrs, Imandra un, īpasī jau, Vilgiskoddeoaivinjarvi ezers, kas tulkojumā nozīmē „ezers pie Vilka kalna”. Ezers ir slavens ar to, ka šeit atrodas arī dziļākais pasaulē eksperimentālais urbums – 12 km dziļš, kas tika veidots bez ieguves nolūkiem, tikai ar zinātniskiem iežu izpētes mērķiem. Ar urbumu atvērto iežu vecums sasniedz trīs miljardus gadu, un to sastāvs gandrīz pilnībā sakrīt ar grunts sastāvu, kas iegūta uz Mēness virsas.

Nelokamo ziemeļnieku cīņas ar dabu pēdas ir sastopamas viscaur šķietami neskartai tundrai vispārsteidzošākajās vietās un veidos. Klints zīmējumi – šamāņu vēstījumi Umbas vientuļā klinšainajā salā. Piekārtie tilti pāri mežonīgām kalnu upēm. Cilvēka veidotās garu mītnes vaviloni - labirinti, sastādīti no akmeņiem 12-15 metrus diametrā, kas vēl 2 tūkstošus gadu p.m.ē. svētīja senos iezemiešus zvejniecībai. Seidi, akmens kraujas, kas pēc izskata atgādina cilvēka figūru, un iemieso gan ļaunos, gan labestīgos garus. Gūrijas, līdzīgas pēc izskata, kalpoja seno krievu jūras ceļotāju jau praktiskākiem nolūkiem – tās ir navigācijas zīmes. Katrs cilvēka veidojums šeit izskatās kā apliecinājums, kas izraisa sajūsmu par šiem drosminiekiem, kas mēģina sadzīvot ar skarbo ainavu, pielabināties tai un, vēl vairāk, kļūt par vienu veselu ar to.

Pāris N 39

Iespēja salīdzināt sporta dejas ar mūsu ierastajām balles dejām man gadījās kad visus interesentus no mūsu grupas uzaicināja piedalīties Cēsu deju konkursā. Secinājumi ir plaši, bet principā arī aprakstāmi dažos vārdos - starp mums ir bezdibenis.

Bezdibeni apskatot sīkāk, noteikti var izdalīt tā atsevišķās daļas. Viens no tiem ir soļu tehnika. Nē, nevis tieši cik to ir daudz, ar kuru kāju un uz kuru pusi, bet dejotāju attieksme pret tehnisko izpildījumu. Pirmkārt, šeit uz jums skatās, bet ne tā kā skatās ballē, bet ar tiešo un vienīgo nolūku ieraudzīt nepilnības un par to jūs nopelt. Man, kuras vide noteikti nav konkursi, mazliet trīcēja ceļi, kad bija jādejo tiesnešu priekšā. Tas notika neskatoties uz to, ka novērtējums man bija absolūti vienaldzīgs – uz balvām un goda vietām nepretendēju un neuzskatīju, ka dejojam labāk vai sliktāk kā citi pāri mūsu grupā. Mūsu attieksme pret striktu soļu kārtību un noteikumu ievērošanu parādās katrā dejā. Hehe, es dzirdēju, ka 180 grādu pagriezienu ātrajā valsī var izdarīt nevis no pozīcijas, kur jūs stāvat ar seju pa dejas ceļu, bet iepriekš pagriežoties pa 45 grādiem. „Pa cik grādiem?” – aizdomīgi pajautāju es partnerim.- „Vai tad tu negriezies no kurienes pagadās?” „Tieši tā”,- seko atbilde. Ilgi meklēju nepieciešamību dejot džaivu. Ar ko tas ir atšķirīgs no svinga, ar ko tas labāks? Ko man personīgi dos „rok rok šasē šasē”? Izskatu. Bet kam izskats, ja sabojāts viss fīlings. Un, nomocījušies ar šasē pirms sacensībām, mēs ļaujamies frivoliem svinga griezieniem. Ai, lai taču tas pasniedzējs stāv blakus un ironiski smaida. Mēs to darām viens otram un tādēļ nolemjam paturēt sev vienu tehniski neapstrādāto baudas lauciņu. „Ko jūs dejojat pie šīs mūzikas, uz mani vairs neattiecas”,- galu galā nolemj pat pasniedzējs.

Bet esmu redzējusi sporta pāra strīdus ballē, kur tas mēģināja izpildīt ballei galīgi nepiemērotas un bieži neiespējamās lietas, tādas kā figūras ar striktu soļu skaitu. Un ja kāds piedejo priekšā vienam no partneriem, kamēr abi izpilda savus astoņus soļus? Ir problēma. Sporta dejai vajag plašumu, kur izvērsties. Sociālā deja iekļausies starp diviem citiem cieši dejojošiem pāriem un šajā laukumiņā izrādīs visu, kas tai ir. Tomēr, ar visām tehniskām problēmām, kas citreiz rodas arī mums un tādēļ man ir pilnīgi izprotamas, kāpēc viņu starpā nevalda saskaņa? Perfekcionisms jau kļūst par ieradumu, cilvēki arī uz balli nāk kā uz izrādi, kur nedrīkst kļūdīties. Mums pat konkursā daži nojaukti soļi izraisīja tikai ķiķināšanu un mana partnera huligānisko priekšlikumu pamēģināt vēlreiz to figūru, kas divu tiesnešu acu priekšā nesanāca. Cik labi tomēr ir ne par ko nedomāt un neko negaidīt. Šeit pa īstam nostrādā budistu tēze – jo mazāk iedomājies, jo mazāka ir iespēja vilties.

Tas ir tas, kas mūs atšķir. Bet kas mūs vieno? Ko es esmu gan pati sapratusi, gan dzirdējusi no pasniedzēja – dejot var tikai sev, bet tas nenozīmē, ka var to darīt ar sakumpušu muguru, nevietā saliektām kājām un vaļīgām rokām. Bet par tām rokām un sporta dejām – vai tur vispār pastāv vadīšana?

Man patika īslaicīga apmaiņa ar partneriem, kur man ir trāpījies puisis - topošais sporta dejotājs. Pareizāk sakot, daudz puišu-sportistu draudzības valša laikā un viens uz veselu aplausu deju dejas. Jau draudzības valša laikā garām paslīdēja divi-trīs pazīstami puiši un tas sākās mans izbrīns – kur tad tā vadīšana? Labākais, ko šie puiši darīja, bija, acis grīdā nodūruši, paņēma manas rokas savējās. Sliktākajā – knapi pieskārās ar diviem pirkstiem. Un es biju iedomājusies ka mēs KOPĀ dejosim. Puisis-sportists valša soļus mācēja un centās tos izpildīt. Viens. Savus soļus. Ar mani tur nebija nekāda sakara, pat mēģinājumu sakaru radīt, tas ir, satvert, vadīt sev nepieciešamā ātrumā un virzienā. Acis mans partneris arī nebija pacēlis. Eh...

Valša soli jau es arī protu, un nācās vien to izpildīt vienai – paralēli puisim. Es tomēr nezinu, kur es iešu, kur griezīšos, jo parasti man to parāda partneris. Kā nez viņējā zina? Droši vien, ir jāmācās soļi no galvas, jāiemēģina 237 reizes un aiziet. Kāpēc jāvada partnere, ja viņa savus soļus var vienkārši iezubrīt? Ar citu jau nebūs jādejo... Cerams. Kaut arī, daži puiši dejoja ar divām dāmām, interesanti, kā tiem veicās pie šādiem nosacījumiem? Bet man diemžēl neizdevās pavizināties ne uz viena no tiem.

Beidzot es nonācu atpakaļ pazīstamās un spēcīgās rokās, kas mani vada pa dejas ceļu un aizsargā no apkārtējo dejotāju elkoņiem. Manam partnerim, kā izrādās, ir tikusi viena no sporta meitenēm. Pēc viņa teiktā nemaz tik slikti nebija – soļus zina, vadīšanai ļaujas, smaida un lūr uz visām pusēm. Vēl bijām pamainījušies ar pazīstamu pāri, par kuru mūsu iespaidi noteikti veidoja kopēju ainu. „Viņa vada!”- pasūdzējās mans partneris. -”Saķer rokas un velk.” Nu ja, tas izskaidro to, ka nevada viņas partneris, ar kuru biju dejojusi es.

Esmu dzirdējusi vīrieša viedokli par to, ka vissliktāk ar to vadīšanu ir tiem, kas nāk dejot ar sievu vai draudzeni, tas ir, kad cilvēki ir iesaistīti attiecībās. Vīrietim vadīšana parasti nepadodas ar pirmo reizi, bet ne katra sieviete ir gatava gaidīt, kamēr vīrietis iemācās un ķeras pie darba pati. Gluži vienkārši, ir taču vieglāk izdarīt pašai nekā cerēt uz otru - tā mēs darām ikdienā, visos darbos. Un kaut kādu deju dēļ jau neiesi šķirties – kādu nu tur starpība, kurš vada, ka tik kaut ko nodejot var. Turklāt, ka ar laiku vīrietis pierod, ka viņa funkcijas pilda sieviete - uzreiz ir tik viegli mācīties, kad puse no pienākumiem noņemta, un abi sāk to uztvert kā normālu parādību. Gadījuma partneri, kas nav iesaistīti attiecībās, ir daudzreiz prasīgāki. „Es no tādas skriešus aizskrietu”,- komentē vadošās sievietes mans partneris. Viņš ir sācis viens un divus gadus dejojis ar dažādām sievietēm – no meitenēm kursos līdz kundzītēm ballēs. Un tad parādās izvēle un priekšstats par to cik viegli vadāmas (bet dažas – stumjamas) ir partneres.

Cik tad laika ir nepieciešams, lai iemācītos dejot? Teiksim tā, lai iemācītos spert soļus – apmēram, trīs-četras nodarbības. Tomēr! Pasniedzējs reiz ir mēģinājis nolikt trīs noteikumus – mugura (tas ir, stāja), rokas (tas ir, atspēriens), kājas (tas ir, pēdu vingrums) un brīnījies, ka pāris, gribot iemācīties dejot divu nodarbību laikā (ha!), nevar izpildīt pat šos noteikumus. It kā tas būtu tik vienkārši. Tikko viss ir jāievēro reizē, projām aizslīd vai nu viens, vai nu otrs. Par stāju esmu zinājusi jau kopš pirmās nodarbības, pēc diviem mēnešiem regulāru nodarbību es sāku tam tiešām pievērst uzmanību. Pēc pieciem mēnešiem, piedaloties konkursā, es iemācījos tiešām noturēt muguru taisnu un plecus lejā. Apmēram vienu minūti un desmit sekundes – tik cik ilgst vienas dejas demonstrējums konkursā. Pēc tam, pie mums pienāca pasniedzējs un izlaboja visu stāju pa jaunu. Lai nodejotu kaut vai kāzu valsi... es teiktu, vismaz astoņas nodarbības, bet tas nenozīmē, ka jūs mācēsiet vēl kaut ko bez tā kāzu valša. Teiksim tā, ka jūs tiešām mācēsiet dejot.

Kas attiecināms, uz sporta dejām, laikam vilciens ir aizgājis – to vajadzēja sākt bērnībā. Pieaugušajiem vairs nav īsti ne laika ar to nodarboties (dienu dienā, stundām), ne vairs tie muskuļi ir attīstības stadijā – tas ir, stāju var uzlabot, bet izveidot pa jaunu ir praktiski neiespējams. Tieši tādēļ ir dīvaini piedalīties sacensībās, kur sajaukti gan amatieru klases dejotāji, gan profesionāļi. Nu kāpēc tam, kas dejo bez gada nedēļu ir jādejo līdzās kādam sporta klases īpašniekam? Tas bija pirmais, kas iemetās acīs tikko, uz Cēsīm atbraukuši, mēs pat ieskatījāmies deju zālē – tie ir tie cilvēki, ar ko mums jāsacenšas? Aizrautā elpa vieniem pārauga nervozā ķiķināšanā, citiem pārmetumos skolotājam. Galu galā izrādījās, ka visi šie iesildīšanās laukumā meistarīgi virpuļojošie pāri nedejos sešas dejas, kā to darām mēs. Visi ne, bet daži noteikti. Un dejos viņi vienā līmenī ar mūsu kursantiem. Nedzenoties pēc augstas vietas, man tas pat glaimo, bet ja nu kādam no amatieriem to vietu tomēr vajag – vai sistēma labi ož?

Tomēr, pats galvenais, kas mani sacensībās pievīla, bija kopskats. Tādēļ ir viss šis pasākums?! Visi šie dienām ilgi treniņi, visi šie strīdi, viss šis sports tikai tam, lai apbrīnojami nedabiskā izskatā, ar savaskotiem matiem, ar paštonējošo krēmu notraipītu ādu, atbaidošā grimā un ārprātīgā kleitā ar spīguļiem nozīmētos sporta zālē, kas sadalīta divās pusēs un otrā pusē spēlē basketbolu? Par šo jautājumu mēs ar partneri, kurš bieži ir pārāk iecietīgs pret visu, pat mazliet pakašķējāmies. „Kāpēc obligāti sporta zāle? Dejo arī citās vietās.” „Kādās? Kā tad sauc šo vietu? Sporta komplekss, vai tad ne? Un mēs atrodamies basketbola laukumā.” Kā pierādījums, tikko konkurss beidzas, aizkars tiek pacelts un dejotāji tiek burtiski aiztriekti projām, jo nu jau sāk ierasties cita, populārāka sporta fani.

„Nu zini, tu daudz gribi. Labas, īstas deju zāles Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt.” „Jā, un mēs tās visas apmeklējam.” Ko vēl var gribēt? Medaļu? Negribu medaļu. Man dejas asociējas ar skaistu zāli, smagnējām antikvārām lustrām, dzīvu mūziku un partnera sajūsmu acīs. Sajūsmu par mani, nevis sasprindzinājumu un bailes nokļūdīties solī. Es negribu, lai vīrietis izrādās ar mani rokās. Es gribu, lai viņš patiesi smaida man, nevis stīvi atņirdz zobus visai zālei. Es negribu mākslīgi smaidīt skatītājiem, kas uzskata, ka dejas ir sports, kas ir atnākuši uz mums skatīties kā uz dresētiem zvēriem cirkā. Tieši otrādi, es viņus labprāt sadzītu zālē un liktu ar deju parādīt partnerim, ko viņš tam nozīmē. Un strīdīgs jautājums vēl ir kas ir grūtāk. Dejas no pirmsākumiem bija paredzētas kā partneru abpusējs prieks un veids kā izrādīt otram savu interesi, simpātiju, maigumu, kaisli... jebko! un nevis iespēja nodemonstrēt tiesnešiem un skatītājiem savu fizisko sagatavotību un iemācītos soļus, ko esam atkārtojuši atkal un atkal, vēl un vēl, līdz vēdergraizēm, un kas apnicīgi konsekventi seko viens otram, ne citādāk. Garlaicība ir mans ienaidnieks numur viens. Un deja, kur soļi ir strikti secīgi, ir garlaicības iemiesojums.

Gan jau, varētu rīkot jaunu aktieru konkursu par to, kurš skaistāk notēlos mīlestību. Bet vai Jūs izvēlētos iet skatīties šo izrādi tā vietā, lai pašiem baudītu savas, ne izcili skaistas, ne izrādāmas, bet tomēr savas un siltas, jūtas?

---

Protams, tas nevarēja neizraisīt smagas kaujas starp sportistiem un nesportistiem...Piedalīties diskusijā par šo rakstu.

Bezvietas aizstāvībā

Septiņdesmitajos gados termini „placelessness” (bezvietība) un „non-place” (bezvieta) parādījās humānistiskajā ģeogrāfijā, kad Edvards Relfs (Edward Relph) fokusēja uz tiem savu uzmanību grāmatā "Place and Placelessness”.

„Autentiska” vietas izjūta, kas piemīt pirmsindustriālām kultūrām un kas cilvēkam rodas, kad to neietekmē sociālās un mēdiju izpausmes, norādes un mode, izzūd. Vēsturiskās, arhitektoniski īpatnējās celtnes tiek aizvietotas ar „neko”, t.i. ar pāradresētām vietām, vietām ar noteiktu piešķirtu izskatu un izjūtu - lauku mājām, biroju parkiem, jaunām viesnīcām un tirdzniecības centriem; ieviešoties gigantismam – debesskrāpjiem un megalopolēm, starpvalstu autoceļiem un lidostām, industriāliem un biroju rajoniem, internacionālam stilam dizainā un arhitektūrā, vietām kļūst raksturīga vienveidība, standartizācija un pārspīlēts mērogs. Kad telpa (abstraktā un objektīvā, tās garumā un platumā) ir piepildīta ar kultūras izpausmēm, rodas „vietas”; kad ainavas netiek lietotas, respektīvi, kad tajās nedzīvo cilvēks un nepiedalās to attīstībā un dzīves ciklā, no „biezām” tās pārvēršas par „plānām”, rodas bezvietība. Dažādas apkaimes ir radītas vienādas – tās izskatās vienādas un tām ir vienāda izjūta. Bezvietība dehumanizē pasauli un to dēļ vietām ir par maz vai nav nemaz saistības ar cilvēku. Tāds ir Relfa un bezvietības prokuroru viedoklis.

Mans pretjautājums viņiem ir - kādas ir kultūrainavas proporcijas šodien? Mūsdienās etniskās, reliģiskās un dabiskās ainavas, kas ir spēlējušas milzīgu lomu cilvēka dzīvē līdz 19. gadsimtam, aizņem vairs tikai niecīgu daļu no visām ainavām, praktiski no tām vairs ir tikai paliekas. Bet vai mūsdienu cilvēkam ir milzīga nepieciešamība pēc šiem ainavu veidiem? Vai ainava pastāv dabai vai cilvēkam? Kas to rada? Ja to rada cilvēks pats, kāpēc dominējošās ir auto ainavas un arvien vairāk pieaug izklaides ainavu loma? Kāpēc cilvēks rada sev tieši šādu ainavu?

Skatoties uz šo jautājumu no cilvēka viedokļa un šoreiz neņemot vērā ne dzīvnieku, ne augu intereses, ir jāpieņem, ka ainava pastāv cilvēkam tāpat kā pilsētas parki ir radīti pilsētnieku ērtībām, nevis zālei. Jau no 20. gs sākuma cilvēks ņem aktīvāko dalību ainavu veidošanas jomā, radot antropogēno ainavu. Šaubu nav, galvenais cilvēka virzītājspēks ir dzišanās pēc komforta, un jo vairāk cilvēce attīstās, jo lielākas prasības tai ir. Tomēr, ekonomiskie apsvērumi nav komfortablās dzīves veidošanas vienīgais aspekts. Cits aspekts ir cilvēka estētiskās prasības. Manuprāt, ir loģiski pieņemt, ka cilvēks vairs nav tāds pats kā tūkstoš, piecsimt vai pat simt gadu atpakaļ – cilvēks ir mainījies, ir mainījušās viņa prasības un ir mainījusies viņa gaume. Dabiskās ainavas vairs nav cilvēka gaumē, vairāk – dabiskā vidē cilvēks vairs nespēj izdzīvot. „Autentiskuma” trūkums? Iespējams, šis arī ir 21. gadsimta autentiskums, un mūsdienu cilvēkam antropogēnā ainava ir tikpat dabiska cik mežs un ala aizvēsturiskam cilvēkam.

Pēc „autentiskās” vietas aizstāvju domām, būvniecības gigantisms ir nesamērojams ar cilvēka proporcijām – mūsdienu celtnes pastāv nevis cilvēkam, bet tirdzniecībai, bet pasaules tirdzniecība šobrīd pastāv, lai vienaldzīgi izmantotu pasaules ainavas un cilvēkus un koncentrētu un izplatītu peļņu starp pasaules turīgākajiem cilvēkiem. Tomēr pasaules tirdzniecība aktīvi piedalās jauno kultūrainavu veidošanā. Visi cilvēka radītie objekti ir sveši dabiskās ainavās, vienādi gan Pasaules Tirdzniecības Centrs, gan koka arhitektūra, bet kultūrainavas kontekstā to saistību nosaka tikai novietojums pret apkārt esošiem objektiem. Debesskrāpis ir tas, kas mūsdienu lielpilsētā iederas vislabāk. Runājot par gigantismu un cilvēcīgiem mērogiem, kalnu mērogs arī ne gluži atbilst cilvēka mērogam. Tādā gadījumā kāpēc kalni vilina cilvēku? Kur sakņojas alpīnisms un citi augstkalnu sporta veidi? Vai kalni nav vieta, kuros cilvēks izjūt dabas varenumu, jūtās, kāds teiktu „tuvāk Dievam”, vai varbūt pats jūtās kā būtne vai spēks, kas ir varenāks par mirstīgo cilvēku? Savukārt kādas izjūtas mums rodas caurspīdīgā liftā paceļoties virs pilsētas 26, 57, 79 stāvu augstumā? Neesmu sastapusi nevienu, kas noraustītu plecus vai vienaldzīgi novērstos palūkojoties uz Rīgas naksnīgo panorāmu pa Reval Hotel Latvia „Skyline” bāra logu visas sienas platumā.

Gaisa ceļojumi pārnes mūs pāri milzīgām platībām, liekot pazaudēt ceļojuma hepeningu, pārlekt pāri iespaidīgām ainavām un harizmatiskām vietām; tie piešķir vietai telpas mērogu, mākslīgi izstiepjot to. Gigantiskās lidostu celtnes iznīcina intriģējošās un piesaistošās vietas un pašas kļūst par tukšām bezvietām. Bet ja lidosta ir bezvieta, kāpēc tā izraisa atmiņas? Kāpēc tai piemīt tā īpatnēja aura, kas izraisa ceļojuma prieku? Kāpēc lidostas ierašanās zāle ir vieta, kur var redzēt vislaimīgākās sejas – cilvēki, kas atkal tiekas ar draugiem, ģimenēm, kur vecās ķildas netiek pieminētas? Kāpēc lidostas un dzelzceļa stacijas pilda vietas lomu daudzās filmās, kad ir nepieciešams parādīt cilvēku šķiršanos vai tikšanos un ar to saistītas emocijas? Vai tikai tāpēc, ka šis ir punkts, kuros šie procesi cilvēku dzīvēs ir iespējami? Vai kādu lomu spēlē arī šo staciju milzīgie apjomi, uz kuru fona cilvēka personiskie pārdzīvojumi šķiet īpaši asi? Vai mums atmiņā nepaliek īpašā termināļu akustika, tai raksturīgās uz ritentiņiem braucošo somu skaņas, mehāniskās balsis, kas paziņo transporta atiešanas laikus, plašo telpu skati, dzelzs margu un stikla sienu aukstums, lidmašīnu gaismiņas tumsā, pa lidlauku braucošās dzeltenās mehanizētās trepes, dzelzceļa darvas īpatnēja smaka? Vai mums nāktu atmiņā visas šīs asociācijas, ja lidosta vai dzelzceļa stacija pelnītu bezvietas nosaukumu? Atbildot uz jautājumu par to, kas ir lidosta, katrs iedomājas nevis abstraktu gaisa satiksmes staciju, bet kādu noteiktu objektu - grāmatu, kas pirkta un lasīta Kopenhāgenas Kastrupā četru stundu ilgā gaidīšanas laikā, espresso tasīti Milānas Malpensā ceļā uz Madridi, tumšos negaisa mākoņus virs Parīzes Orlī, Hītrovas muitas darbinieku jautājumus, kas uzstājīgi interesējas par atpakaļbiļetes esību... Katrai no starpvalstu lidostām piemīt savas īpatnējas kolorītas iezīmes, kas nav novērojamas citās lidostās, bet, nokļūstot cilvēku uztverē, termināļi iegūt savu īsto seju.

Līdz ar pasaules iedzīvotāju pārticības attīstību un vēlēšanos ceļot un apskatīt pasauli, vietas sāka izteikti pārvērsties par tūrisma objektiem. Bet tas vēl nepadara tās par bezvietām – vietas, kā dzīvas būtnes, ir par daudz viltīgas, dzīvot gribošas un gudras. Kā daļa no lielā procesa, arī lielpilsētas pārvēršas par tūrisma objektiem. Tomēr nav tā, ka gan Rīga, gan Prāga, gan Parīze tāpēc kļūtu vienādas, katrai paliek sava seja un pat sava attieksme. Piemēram, divas savā starpā kontrastējošās pilsētas – Parīze un Londona. Šobrīd es nerunāju par arhitektūru vai kultūru, kaut gan tas noteiktā veidā atspoguļojas šo pilsēta kā tūrisma objektu izpausmē. Parīze ir zināmā mērā augstprātīga pilsēta, kas vienaldzīgi demonstrē savus krāšņumus ceļotājiem, neaicinot tos iesaistīties savā dzīvē, tieši otrādi, tos nicinot. Savukārt, Londona ir daudz atvērtāka, sabiedriskāka un internacionālāka - tā neuzspiež savu kārtību, bet draudzīgi aicina pievienoties tās dzīvei, un tūristu bērnišķīgā sajūsma par policistiem uniformā, sarkanām telefonbūdiņām, divstāvīgiem autobusiem un uzrakstiem „LOOK LEFT” neatduras pret aborigēnu neizpratnes pilniem aukstiem vīzdegunīgiem skatieniem. Sejas, ko šīs pilsētas parāda cilvēkiem var būt arī atšķirīgas. Kāds noteikti gribēs aizstāvēt Parīzes dvēselīgumu vai norādīt uz Londonas snobismu, bet šī būs tikai tās pašas parādības – pilsētas attieksmes pret tūristiem - pretējā izpausme.

Cilvēku mājokļu masveida būvniecība noved pie vienveidīgas, neizteiksmīgas ainavas. Tādas vietas, kā Rīgas mikrorajonus vai Amerikas izpletušās piepilsētas, kas ir viena un tā paša procesa izpausmes – steidzamās iedzīvotāju apgāde ar mājokļiem – divi dažādi rezultāti, bieži uzskata par šādas bezvietas spilgtu piemēru - vienveidīgām, pelēcīgām, vienmuļām kultūrainavām. Noteiktas vietas specifiska izjūta veidojas cilvēka darbības rezultātā, bet tajā pašā laikā vietas izjūta veidojas caur cilvēku uztveri, cilvēku prātu, to veido cilvēka atmiņas, atpazīšana, iedomas un dzīves ritms. Process ir abpusējs. Bezvieta cilvēka prātā var rasties tikai kad cilvēks ar to nav pazīstams, tātad, ja nebūtu cilvēka, kas vietu apdzīvo, nevarētu runāt par tās izjūtu. Drūms, pelēcīgs pagalms, kurā mēs pavadām savas bērnības lielu daļu, spēlējoties ar biedriem un kas sniedz tik daudzas atmiņas par jautrām bezrūpīgām bērnības dienām, padara šo pagalmu daudzreiz skaistāku nekā tas varētu šķist pilnīgam svešiniekam. No otras puses, cilvēka, kas ir pavadījis varbūt savas dzīves rūgtākos brīžus istabā ar skatu uz šo pašu pagalmu, atmiņas padarīs to par vēl nepievilcīgāku nekā tas ir. Tomēr, tas vēl nepadara visu vienmuļo bloku māju ainavu par bezvietu, jo savukārt daudzi Iļģuciema iedzīvotāji nevar iedomāties sevi dzīvojot citā vietā. Mājokļa iegādes un mainīšanas procesā man ir nācies sastapties ar daudziem cilvēkiem, kuriem vienīgā dzīvošanai pieņemama un pievilcīga vieta liekas Purvciems vai Pļavnieki, un tas nav vienmēr tikai finansu jautājums, jo, piemēram, tāda cenu ziņā pat pievilcīgāka, bet izteikti „autentiska” vieta kā Pārdaugava tiek pilnīgi ignorēta.

Šādas mākslīgi un steigā radītas vietas var būt tikai estētiski nepatīkamas, bet no cilvēku uztveres viedokļa tās nekādā ziņā nekļūst par bezvietām, kamēr vismaz vienam šī vieta ir mājas. Ir samērā nekorekti attiecināt vienmuļību tikai uz cilvēku radītām ainavām. Cilvēkam atrodoties noteiktā ainavā, esot tās sastāvdaļai, tās vairs nešķiet vienmuļas. Daudzas dabas ainavas, piemēram, mežs, atklāta jūra, kalni, ir pietiekoši vienveidīgas. Domājams, ka cilvēkam, kas izglābās no grimstoša kuģa, un ir spiests dienām peldēt atklātā jūrā, arī citos apstākļos dabīga, skaista un rosinoša jūras ainava, šķitīs pilnīga bezvieta. Tāpat kā ir grūti atšķirt vienu bloka māju vai amerikāņu piepilsētas rajonu no otras, tikpat grūti ir atšķirt vienu jūru no otras, kad tajā peldi un kad neizjūti to kā savas laimes un dzīves nepieciešamo sastāvdaļu.

Par otru bezvietību radošu elementu Relfs uzskata kiču un masveida gaumi. Bet kas ir masveida gaume un kā tā saistās ar gigantismu? Liela cilvēku skaita izvēle dot priekšroku kādam noteiktam ģērbšanās, uzvedības, darba vai atpūtas stilam? Lielā pilsētā, kas tiek uzskatīta par „bezpersonisku” ir mazāk stila, gaumes vai, galvenais, izvēles brīvības nekā mazajā klasiskās vietas izjūtas pilnajā miestā? Manuprāt, tieši otrādi, nelielās apdzīvotās vietās ir tendence izveidoties komūnas tipa sabiedrībām, kam izveidojas noteikts uzvedības, gaumes, stila normu komplekss, un indivīdam ir mazāk iespēju izrauties no tā autentiskuma un izpausties personīgi nekā plašāk apdzīvotā vietā. Tāda pati attiecība ir lielākai pilsētai pret mazāku, megapolei pret lielāku pilsētu, lielākai valstij pret mazāku.

Vārds kičs savukārt raksturo kopējo stila trūkumu, saldi-sentimentālos objektus, vēsturisku notikumu un cilvēku iespiešanu objektos, lai padarītu tos par plaša patēriņa precēm. Vai jēdziens „stila trūkums” nav absurds kā tāds? Kas nosaka stilu vai gaumi? Kas norāda kā ir pareizi ģērbties vai izrotāt savu apkārtni? Tā ir tikai izvēles lieta, kur katrs izvēlas sev, savām tieksmēm un saviem uzskatiem atbilstošu stilu, un tieši šī izvēles brīvība netieši piepilda pasauli ar vietas izjūtu, laujot cilvēkiem radīt minēto „autentiskumu”, dodot iespēju salīdzināt un novērtēt un pasargāt pasauli no minētās „masveida gaumes”. Kičs jau sen ir kļuvis par atsevišķu kultūras nozari tādu kā pop-art, kas pats savā būtībā ir kičs. Protams, moments, kas atdala kiču no mākslas, par kuru tiek pieņemts pop-arts, ir cilvēka intelektuālais ieguldījums tajā. Ja pop-arts ir tikai estētiskās un intelektuālās izpausmes mēģinājums, tad kiča galvenā nozīme ir reklāma un cilvēku piesaiste noteiktām precēm un pakalpojumiem. Tomēr brīdī, kad tas tiek apkopots un dokumentēts, kā to ir darījis savos darbos amerikāņu fotogrāfs Džons Margoliss (John Margolies), arī kičs kļūst par mākslas izpausmi. Margolisa fotogāfijās tā saucamās bezvietas kļūst par modernās kultūrvides izpausmēm. Un pie šādiem spēles noteikumiem nevar noliegt kiču, nenoliedzot arī pop-artu, izņemt no kultūras attīstības procesa vienu, neizņemot otru, ēst kūkas, atsakoties no tortēm, dzīvot garajā gadā, neuzskaitot lieko februāra dienu. Vietai ir jātiek skatītai kā vienai no globālā tīkla daļām, kas mijiedarbojas.

Plakanās ainavas, bezvietība, bezvietu ģeogrāfija – tam visam pietrūkst dažādības, nozīmīguma un cilvēka vietas izjūtas... Vai arī tieši otrādi – tā ir vienīgi iespējamā mūsdienu kultūrainavas krāsainā dažādība, ikdienas dzīves gaitām nepieciešamais nozīmīgums, piesātinātā eksistenciālā piederība vietai? Ir tikai jābūt pietiekoši drosmīgiem un godīgiem un jāatrod sevī spēja sadzīvot ar mūsdienu kultūrainavu, ko paši esam radījuši?

Nerunā Stefani! Es zinu, ka tu esi laba.

No mums ir aizgājusi Gvena Stefani. Aizgājusi no mūzikas uz modes industriju. Viņas solo albums ir fons viņas darbībai modē, nekas vairāk. Neviens taču nenoticēja, ka tas bija muzikāls ieraksts, vai ne?

Pirmoreiz es viņu ieraudzīju zilajā kleitiņā, basām kājām, balinātiem matiem, dziedošu salkanu dziesmiņu par šķiršanos. Ļoti piemīlīga, garlaicīga, ar dumpinieces skatienu un piecgadīga bērna sejas izteiksmi. Vēlāk es viņu redzēju tricinot sienas ar savu spēcīgo balsi, kurā viņa ielika visu savu mīlas pārdzīvojumu sasāpināto meitenīgo dvēseli, es viņu redzēju riskējot ar neiedomājami bezgaumīgiem „mammu, mammu, es saģērbu savu Bārbiju kā klaunu no sliktā šapito cirka!” tērpiem. Viņa vairs gandrīz nelikās piemīlīga un vairs nepavisam nelikās garlaicīga. Pat viņas matiem vairs nebija tas pats tonis. Tikai dumpiniece viņa kā bija tā arī palika. Un par šķiršanos vēl joprojām dziedāja, un kā vēl – nu vairs ne raudulīgi, bet izsmejoši, nievājoši, iešpricējot gan savā balsī, gan dziesmu tekstos tik lielu indes devu, kādu tādam meitēnam nevienā aptiekā nepārdotu.

Viena ļoti gaumīga, asprātīga un no modes attāla sieviete, īstens mūzikas nerds, ievietoja Stefani atbaidošāko lietu sarakstā, starp zirnekļiem un vientulību. Stefani tiek vissliktāk ģērbto slavenību ielenkta, apsūdzēta par pārdošanos pop-industrijai, vainota talanta trūkumā un visi viņas panākumi bieži tiek zinošu kritiķu piedēvēti viņas grupai (nezinoši novieto viņu blakus Britnijai). Grupas talantu noliegt nevar, bet tā vienmēr ir pastāvējusi kā monolīts bloks, ar grupas iekšējo brīvību raksturojošo Stefani priekšgalā. Nē, No Doubt pirmā dziesma nebija „Don’t Speak”! Uz dziesmas nepamatotās slavas momentu grupa jau bija pastāvējusi veselu mūžību. „Ak, mēs esam labākā jaunā grupa? Jauki. Mēs jau vienpadsmit gadus apkārt mētājamies.”

Četrus gadus pirms šī zvaigžņu brīža tika ierakstīts pancīgs ska easy-listening albūmiņš "No Doubt", kur Stefani sarakstītās dziesmiņas vēstīja par to pašu, par ko rakstītu sacerējumā katra sākumskolniece ar pildspalvu rokā – par zobu, kas iesāpējās no rīta un ārsta spalvainajām rokām. Par puisi biezajās brillēs, kas līmē populārās meičas plakātu uz sienas cerībā, ka viņa piezvanīs. Par makaroniem, saldējumu un ābolu pīrāgiem, par burritos un pepperoni šķēlēm. Par to kā viņu kompānija pārcēlās no mājas uz māju, jo kaimiņiem nepatika mūzika, ko viņi spēlē. Uz „māju ielas vidū”. Nu labi, labi, patiesībā dziesma bija par svaigā gaisa malku mūzikas biznesā, ko, atsaucoties uz Madness un nez kāpēc vardulēnu Kermitu kā garīgiem līderiem, kā karogu nesa No Doubt.

1995. gadā paralēli tika ierakstīti divi pilnīgi atšķirīgi albumi, no kuriem viens ("Tragic Kingdom") saturēja vairākus pop-hītus un kļuva par platīnalbumu, bet otrs ("Beacon Street Collection") ar smagnējām drūmām dziesmām par atteikšanos iziet ārā un ar solījumiem atrast savu ceļu uz zaļākiem ganību laukiem, atspoguļoja klasiskās, nekomerciālās Stefani iekšējās nekārtības, kuras atkal izraisīja jau minētie meitenīgie mīlas pārdzīvojumi. Viņas balss vairs neskanēja izlaidīgi, bet tikpat vaļsirdīgi un tikpat vienaldzīgi pret to, ko prasa maksātspējīgs klausītājs.

Sākumā Stefani izskatījās un uzvedās kā gribēja, jo, šķiet, viņai ne prātā nenāca, ka var arī citādāk. Jo likās, ka tā ir modīgi, un bija arī Kalifornijas vietējā ska gara cienītāju un panku sabiedrībā. Jo sākumā arī visa grupa spēlēja to, ko gribēja un kā gribēja, nemēģinot iekļauties vispasaules grunge modē. Vēlāk klausītāji sāka gribēt to, ko gribēja grupa. Un popularitātes ietekmētā grupa, sāka gribēt to, ko grib klausītāji. Stefani ieguva iespēju un finansiālu pamatu spīdēt tabloīdos un šopot dizaineru bodēs, un tieši šajā brīdī mūsu lielā meitene aizgāja no mūzikas.

Es piedošu viņai pozēšanu glancētiem izdevumiem, kļūšanu par patērētāju sabiedrības seju un atklātas dumjības intervijās. Es piedošu viņai pat duetus ar Eve un parādīšanos uz ekrāna kopā ar Slim Thug. Lai viņa aizmirst par savu vecumu, salasot tīņu auditoriju; lai izmanto mūziku kā fonu savai aptrakušai radošai darbībai modes industrijā; lai stāsta, ka jūsu fotokamerai ir noteikti jāatbilst jūsu apakšveļas krāsai; lai slēpj savu šķietami kaprīzas, bet patiesībā dziļi ievainotās mazās meitenītes, kas dzied, izmētājot savas rotaļlietas, kamēr neviens neredz, balsi. Tagad viņa ir laimīga. Un viņa to ir pelnījusi. To zina visi, kas ir bijuši viņai līdzās pēdējos divdesmit gadus. Tie, kas nezina, paši vainīgi.

Un es viņu ievietoju iedvesmojošāko izdomāto personāžu sarakstā, starp nevīžīgi ironisko, pēc savas kārtības dzīvojošo rudmati Pepiju Garzeķi un klusi meklējošo īpatnējas izklaides Amēliju Pulēnu, jo Stefani vieta ir starp meitenēm, kas nekad neizaug. Es zinu, ka Gvena Stefani nav grāmatas varone. Bet viņai vajadzētu būt.

Balles modes

Es ienāku zālē. Stalta stāja, taisna mugura, rokās mazītiņa somiņa, kas sagādās man problēmas visu vakaru, vai šalle - problēmas „kur likt rokas” atrisinājums, ko vēlāk var aplikt ap kaklu. „Necel kājas tik augstu, kad sēdies šādos svārkos, liec tās paralēli, krustam pie potītēm,”- atceros es bērnības audzināšanas stundas. „Neliec kāju pār kāju, stilbu uz stilba – pēc tam tev ilgi varētu nākties skaidrot nepazīstamiem vīriešiem, ka esi atnākusi tikai padejot,” – atceros es sieviešu žurnāla ieteikumu. Es pat nebiju domājusi, ka tas ir tik grūti! Tas pēc tam, kad esi jau atklājusi, ka – urā! – izdevās saģērbties atbilstoši ballei...

Vai arī tā - mēs ienākam zālē. Staltas stājas, taisnas muguras, ar elkoņiem kopā sadevušies, viens otram aksesuārus aizvietojoši, problēmas „kur likt rokas” atrisinājums viens otram. Ja pieņem, ka dejot mēs protam, tomēr ir vēl trīs simti četrdesmit septiņi sīkumi, par kuriem mēs visi aizmirstam, pošoties uz balli.

Jau ir ieradies kungs krokodilādas kurpēs – vienīgais, ar kuru atteicos dejot savā pirmajā ballē, jo ne tikai kurpes ir viņa raksturīgākā iezīme, bet arī mūžīgā košļene mutē. Ienāk gan prātā uzlūgt dāmu, virinot muti visā tās platumā! Ir ieradies džinsu kungs jeb cilvēks džinsu kreklā – arīdzan... hmmm hmmm... ideālā tērpā ballei. Ko tik šeit neieraudzīsi! Un tas, kas klubiņā paslīdētu garām nemanīts, šeit momentāli pievērš sev uzmanību, un ne jau tajā labākajā nozīmē. Kā gribētos, lai ģērbšanās etiķete tiktu ievērota, lai balle tiešām pārnes tevi sešdesmit vai astoņdesmit gadus atpakaļ nevis liek justies klubiņa „Tiem, kam pāri 30-40-50” apmeklētājai. Ir atšķirība.

Viss būtu daudz vienkāršāk, ja visi ģērbtos atbilstoši ģērbšanās etiķetes parametriem, tomēr ne vienmēr un neprecīzi to ievērojot, tiek radīta jauna, nerakstītā ģērbšanās etiķete. Un tad var minēt, kas ir pamats un kas - piebūve. Citu problēmu rada cilvēki, kas neievēro neko, vispār neko – atnāk džinsos un viss! Lielākai daļai atnākot džinsos, tas mazākums uzvalkos un vakarkleitās jau liekas saģērbts neatbilstoši. Bilžu skatīšanās drīzāk palīdz noteikt, ko ballē nevajag vilkt un kādas frizūras nevajag taisīt. Bildēs no ballēm, it sevišķi no Mazās Ģildes, un festivāliem ir vairāk jāskatās nevis uz apmeklētāju tērpiem, bet uz zāli, tās dekorācijām, apgaismojumu, pasākuma vērienīgumu. Jo, tāpat kā es nevaru atkost kur guļ čūskas, tāpat kā es nezinu kurā vietā man mājās ziemā aizsalst caurules, ejot uz nepazīstamu pasākumu, pat pēc džinsaiņu atsijāšanas es nevaru saprast, kurš no klātesošiem konsekventi ģērbjas atbilstoši gadījumam un kurš pats nesaprot ko dara.

Smokings? Uzvalks? Krekls? Tikai nevajag pārspīlēt. Izskatīties tikai mazliet pieticīgāk kā citi nav tik briesmīgi kā spīdēt kā izrotāta eglīte starp cilvēkiem korektos kostīmos. Labi, smokings Latvijā vispār būs rets gadījums, šeit ir pārāk maz pasākumu, uz kuriem var-drīkst-ir nepieciešams-atmaksājas vilkt smokingu, it sevišķi jau nu „baltās kaklasaites” formā. Nebūsim arī amerikāņi, kas smokingos ierodas uz kāzām lauku apvidū. Bet man patiktu redzēt kungus viņu gandrīz elegantākajā veidolā - uzvalkā – tumši zilā vai tumši pelēkā ziemā, pelēkā vai olīvkrāsas vasarā. Melnai arī nav ne vainas, kaut gan bez košas dāmas un košiem aksesuāriem jūs riskējat izskatīties pēc bēru ceremonijas vadītāja. Kreklu gan velciet ar garām piedurknēm, īsas ir īsts balles posts – tas, kas vienlīdz ar dāmu neskaitāmām stila kļūmēm balli padara par saviesīgo klasesbiedru salidojumu rajona kultūras namā.

Tauriņš vai šlipse? Arī būdama slepena tauriņu piekritēja, es teikšu – šlipse. Tikai tāpēc, ka esmu krāsainu tauriņu piekritēja. Bet, atcerieties, tas ir jāpieskaņo vestei, jostai un partneres aksesuāriem. Ja modes lietas nav jūsu vaļasprieks – velciet šlipsi mazāka mēroga pasākumos, tomēr neaizmirstot saskaņot to ar dāmu, un melnu tauriņu lielāka mēroga pasākumos. Tie, kas taisās uz Nobeļa prēmijas saņemšanas ceremoniju, lūdzu, kontaktējieties ar stilistiem nevis ar mani.

Dāmām viss ir vienkāršāk – vakarkleita, kokteiļkleita un īsa kleita. Starp citu, bez īsas kleitas garderobē lieliski var iztikt, tā ir gaumes lieta. Pārējo arī pieliek pēc brīvas izvēles. Gan jau daudzām, tāpat kā man patīk balles kleitas – ar mīkstāku vai cietāku korseti augšā un ar īsākiem vai garākiem kupliem svārkiem apakšā. Man tādas ir sešas. Ne gluži tāpēc, ka katrai to vajadzētu, bet tāpēc ka esmu lupatniece. Bet man arī tas prasīja zināmu laiku – saprast kurā ballē vilkt kuru kleitu. No balles kleitām garāko un elegantāko, to ar visām mežģīnēm, krokām un bantēm, es vilktu uz Melngalvju namu, uz Kalpaka balli un uz Latviešu Biedrības namu. To ar sudrabainiem rakstiem un krokotiem atlasa svārkiem līdz ceļgaliem, kas tik veikli griežas ap maniem gurniem svingā un sambā – uz ikmēneša Mazās Ģildes ballēm un vidējā apgrieziena tematiskajām ballēm. Līdzīgu, bet pieticīgāku un uz platām lencītēm bezlenšu korsetes vietā – gadījumiem, ja nāksies apmeklēt balli bez partnera. To puķaino - vasarīgākam laikam. Un to, manu vismīļāko, vēl ne reizes neuzvilkto... es sevi ķeru pie domas, ka taupu to Jaungada vakaram – manam gada mīļākajam vakaram.

Paskatīsimies apkārt, kas mums šodien modes skatē? Tātad – kokteiļkleita. Garumā apmēram līdz ceļgaliem vai garāka. Diezgan pieticīga, bet ar pikantām detaļām. Bieži dekoltēta un ar ļoti brīvām variācijām. Ideāli piestāvoša kunga uzvalkam. Derīga lielākajā daļā Latvijas mēroga pasākumu. Īsa kleita nenozīmē „knapi piesedz dibenu”. „Īsa” nozīmē „mazliet augstāk par ceļgaliem”. Derēs labi deju sarīkojumā, kas notiek pa dienu, pēc ģērbšanās etiķetes – pasākumos, kas sākas agrāk par 18.00. Mode? Šobrīd modē ir viss! Galvenais, iegrožot savu gaumi stila robežās, un tas vienmēr ir pats grūtākais.

Klasiskajām balles kleitām ir savas priekšrocības - apmeklējot svētdienas balli VEF Kultūras pilī un pasākuma mazāka mēroga dēļ noraidot visas savas balles kleitas, es sapratu, ka kokteiļkleta ir tomēr ir vairāk domāta... kokteiļiem. Šaurums traucēja man izpildīt manus mīļākos tango knifus, kvikstepā partneris nemitīgi kāpa man uz kājām – un kāpēc? Tāpēc, ka kleita saīsināja manu ierasto soļu garumu vismaz uz pusi. Dažām sievietēm ar to vēl nepietiek. Visvairāk mani pret taisna, samērā šaura piegriezuma kleitu noskaņoja tas, ka tā negriežas, neplīvo un nešūpojas. „Kas tad tās par dejām, kur mans apģērbs nepiedalās? Kleita! Neplīvo!” – grozīdamās spoguļa priekšā novaimanāja sapīkusī mazā meitene manī. – „Jūs kā gribat, bet es no šā brīža dejojot vilkšu tikai kuplus svārkus!” Bet neaizmirsīsim, ka ne katrai šis siluets piestāvēs, tāpēc pieaugot jūsu svaram, vecumam, un samazinoties augumam, ir jāpieaug kritiskai attieksmei pret savu attēlu spogulī.

Tikai nevajag vilkt bikses! Pasākumā – labi, bet ne vietā, kur jādejo. Dejojošā pāra siluetā, kā mēs visi zinām, viens no partneriem ir sieviete. Svārkos. Man paliek jocīgi, kad šo vizuālo efektu pārveido par divu stiprā dzimuma pārstāvju visai aizdomīgas cīņas siluetu. Dažas vēl velk arī šaurus svārkus līdz ceļiem ar baltu blūzi. Kas tā tāda, sekretāre birojā? Pirmkursniece seminārā? Un zābaki, zābaki, ko dāmas aizmirst atstāt garderobē! Būtu jāsadūšojas no tiem šķirties, pat ja tie ir supersmalki un superdārgi. Zābakus nevelk ar vakarkleitām, arī ar kokteiļkleitām ne. Nekādus zābakus. Nekad. Nemaz nerunājot par to, ka ielas apavos nekādā gadījumā nevienu nevajadzētu laist uz nopulētā parketa. Parketam tā ir lēna nāve.

Tērpi ir aplūkoti, un mēs tikpat stalti pārejam pie citiem sīkumiem. Mūsu pasniedzējam piebraucot, mēs jau stāvējām pie Mazās Ģildes durvīm, es ar vīna glāzi rokā un abi mēs ar cigaretēm. „Es drīz zaudēšu savu vietu viņa favorītos,” nomurmināju es. Un piebildu savam partnerim: „Un tevi arī pagalam sabojāju.” „Aha,” viņš nemaz nenoliedza. „Pirms es satiku tevi, es tā nebiju darījis.” Ļoti patīkams un atraktīvs jauns pāris – asprātīga un vērīga meitene, kuras smaidu gribētu izpelnīties daudzi puiši, un labi audzināts pozitīvs puisis, ar kuru dejot priecīgas ir visas meitenes. Abi apņēmības pilni un mācīties gatavi – pasniedzēju prieks un cerība. Tikai ar dažiem trūkumiem – meitene ir pārāk dumpīga un ne vienmēr viņas dabiskās tieksmes sakrīt ar labā toņa likumiem; puisis savukārt pārāk labprāt izdabā meitenes kaprīzēm. Nē, vēl sliktāk, viņam arī iepaticies darīt to, kas pašam patīk nevis to, ko kāds no viņa gaida. Es labi apzinos, ka mēs staigājam pa izaicināšanas robežu un drīz jo drīz būs jāpakļaujas sabiedrības normām. Vēl pagaidām mēs veikli izbraucam uz aizkustinājuma, kādu apkārtējos izraisa jauni simpātiski pārīši – neformāli, mazliet kaitinoši un tik piemīlīgi, no emocijām starp kuriem gaiss apkārt sacietē tā, ka to var gandrīz vai griezt ar nazi. Drīz jau mēs izaugsim, bet pagaidām smēķējam pie ieejas. Tualetē. Trepju telpā. Nu labi, labi, neatklāšu visus mūsu netīros noslēpumus.

Kopīgi pasākumi kompānijā vairāk par vienu cilvēku vienmēr kaut vai pretendē uz stilīgu sabiedrošanos, bet tie, kur cilvēku ir mazāk par diviem pārāk skaļi liecina par atkarību. Es šobrīd runāju par kaitīgo ieradumu piepildīšanu nevis par grāmatas lasīšanu pie kafijas tases. Lai kā arī man negribētos nonākt pie pīpēšanas pilnīgas noliegšanas un vēl mazāk, dies pasarg, teikšanas ko kuram dzīvē darīt, tomēr vienai smēķēt ārā man ne prātā neienāktu. Un citām arī neieteiktu. Es teiktu, arī iekšā es to publiski nedarītu un ne jau tāpēc, ka pietrūktu drosmes. Sapīpējusies dāma (arī kungs, bet īpaši jau nu dāma!!!) neizraisa īpašu vēlēšanos pieņemt viņas uzlūgumu uz deju. Arī alkoholu es atturētos lietot. Nezinu kā citiem, bet man ir fiziski grūti dejot vairākas stundas, kad esmu izdzērusi vairāk par vienu vīna glāzi. Vienkārši miegs nāk. Citiem atkal rodas līdzsvara un savaldīšanās problēmas.

Salīdzinot ar iziešanu ar savu pastāvīgo partneri, prasības pret vientuļu cilvēku ir desmit reizes stingrākas, jo Jūs vērtē. Jūs atstājat pirmo iespaidu par sevi. Jūs vērtē ne tikai kā dejojošu pāri, bet arī kā potenciālu objektu dejām ilgākā vai īsākā laika posmā-biznesa attiecībām-privātām attiecībām – vai kādēļ vēl Jūs šeit esat. Sabojāt iespaidu par sevi var ar vienu kustību, bet izlabot to būs ļoti grūti.

Lai cik dīvaini tas neliktos, negatīvu iespaidu par sevi var atstāt arī nedarot neko. Visu vakaru es vēroju divas kontrastējošās dāmas. Viena ir slaida, pievilcīga un uzkrītoši ģērbusies. Visu vakaru viņa notup krēslā nepamanīta. Tā gan, sākumā viņa iesēžas krēslā, lai gaidītu uzlūgumu uz deju. Tad tas neseko, tomēr viņa neko nedara, lai situāciju labotu. Ar katru minūti viņa kļūst arvien vairāk sakumpusi, arvien vairāk sabozusies un arvien mazāk pievilcīga. Ar katru minūti apkārtējie arvien vairāk uztver viņu kā interjera detaļu, kas atrodas tajā pašā vietā, tajā pašā pozā. Otrai piemīt viens manāms fiziskais trūkums, kuru viņa acīmredzami apzinās. Un nevienu sekundi tas neliek viņai ieslīgt savos kompleksos – saprotot, ka, iespējams, neviens viņu neuzdrīkstēsies uzlūgt, viņa dejo viena. Kuram no mums ir tik daudz drosmes, lai nodejotu ballē valsi vienam – nevis draugu pulkā ākstoties un nevis nodarbībā trenējoties, turot rokās iedomātu partneri? Man personīgi ceļi saļimst no vienas domas par to, briesmīgāks pārbaudījums varētu būt tikai dziedāt karaoke. Bet dāma dejo – dejo viena, un izskatās, ka viņa jūtas superkomfortabli – pietiekoši apmierināta ar to, kas notiek, un pat netaisās tēlot nelaimes čupiņu. Starp citu, dejo viņa lieliski un nevienam netraucē. Varbūt arī tā cita dejo lieliski, bet nevienam neradās ne mazākās iespējas to uzzināt. Nu tad, ko Jūs domājat? Protams, tā otra tiek uzlūgta. Nē, es nesaku ka dāmām lietas labad vajadzētu dejot vienām, es tikai iesaku atrast savu veidu kā justies labi un pārliecināti. Un kā Jūs jūtaties, tā Jūs arī izskatāties.

Bet ar visām niansēm balle ir paredzēta tam, lai atpūstos, tāpēc pārlieku stresot dēļ sava izskata arī nevajadzētu. Es esmu tāla no audzināšanas vai labu manieru ideāla. Es dažkārt pīpēju. Es varu ļauties vīna glāzes vilinājumam. Es skaļi smejos. Svinga laikā es varu parādīt partnerim mēli... ja vajag - visā garumā. Citreiz manai mutei ir nepieciešams filtrs. Gadās, ka man uznāk kaprīze ēst ar rokām nevis ar dakšu vai skūpstīties publiskā vietā. Bet mans mērķis nav būt ideālai, mans mērķis ir tikai atrast līniju, kur stils un labās manieres robežojas ar mani pašu, pareizi uzost kurā vietā un situācijā ko var atļauties un izprast savu darbību sekas. Man gribas izaugt par dāmu, kuru ir viegli atšķirt citu starpā, uz kuru ar interesi atskatās, bet nekad neatļaujas uzsvilpt pakaļ.

---

piedalīties diskusijā par šo rakstu

Bet katrā ballē mazā dzīve...

Korsete, kas iespiež manu krūškurvi un liek mugurai iztaisnoties, pleciem atvērties precīzā taisnā leņķī attiecībā pret slaidi izstieptu kaklu ar lepni paceltu galvu un karaliski augstprātīgu zodu. Kupli svārki, kas pasvītro tievu vidukli un laiviņās autās slaidās potītes. Perfekti sasprausti mati, dejojoši auskari, koši akcenti lūpās un rotās (nekad vairs, nekad neizdarīt šo kļūdu un neaizmirst saskaņot mana pavadoņa šlipsi ar pašas aksesuāriem!) un ar pašlepnumu un pēkšņu pārsteigumu starojošs skatiens – tā esmu es? Es, zeņķīgs meitēns parasti ģērbts džinsos, ar rokām kabatās un kedām kājās? Es, kas rokā turot hotdogu, veikli pārlec pāri nožogojumam it kā viņai būtu vienpadsmit? Es, mazā meitene, kas uzposusies spoguļojās mammas kleitā, kamēr neviena nav mājās? Es, jau pieaugusī meitene, kas dodas uz balli! Es taču neesmu vienīgā, kam ir pazīstamas šīs izjūtas, vai ne? Sieviete mīl balles par sajūtu, ka ir dāma, par to, ka viņu aplido, izrāda apkārtējiem un par tik ļoti nepieciešamo iespēju būt tai, par ko daba viņu ir izveidojusi pēc tam, kad caurām dienām tai ir jābūt sievietei vīriešu pasaulē vai sievietei, kas tēlo vīrieti. Vīrieši mīl balles par to, ka sieviete šeit nav ne skarba priekšniece, ne īgna sieva, bet ir skaista un patīkama būtne, par to, ka šeit viņa seko un ne otrādi... un sazini nu par ko vēl.

Mana baļļu pieredze vēl nav liela, ja to mēra laikā – tie ir tikai 4 mēneši, bet toties jau bijusi pietiekoši intensīva – ballēs man ir sanācis būt dažādā kompānijā un katru reizi to redzēt ar citām acīm. Pirmais, kas ir jāsaka – nav ko baidīties! Pat ja nav ne partnera, ne pat draudzenes, ko paņemt līdzi, uz slēgtām ballēm, ko apmeklē arī kādi pazīstami cilvēki (piemēram, no kursiem) droši var nākt arī vienai. Lai vienai ietu uz publisko balli, protams, ir vajadzīga zināma drosmes deva.

Un tāda ir bijusi mana pirmā balle. Mazā Ģilde. Es, dejot praktiski neprotoša meitene ar mēneša pieredzi, izgāju izlūkos – redzēt kas tā balle ir un ar ko viņu ēd. Jau pirms balles radās jautājums, mūžīgais sievišķīgais jautājums – kā man šajā situācijā ģērbties? Izejot no manas dejotprasmes (vai drīzāk neprasmes) un tā, ka esmu viena, visa šikā pošanās atkrīt – jāizskatās, kaut gan ballei atbilstoši, tomēr maksimāli pieticīgi. Izvēle – melna kleitiņa, garums līdz ceļiem, nekādu caku, šķēlumu un kuplu svārku, uzkrītošas frizūras vai spīguļojošā grima. Uzmanību pievērš ar savām prasmēm pie izskata, nevis otrādi.

Tomēr, būdama jauna un vientuļa, viena ilgi palikt nevarēju. Un pirmo deju tieku uzlūgta pirms vēl paspēju apskatīt telpas un pat apjēgt, kur atrodos. Vai!!!! Ko viņš dara?! Es, naivā Manieru studente biju domājusi, ka ballē visi prot dejot un rādīs man klasi. Bet kas notiek? Man ko tādu neviens nav mācījis – kavalieris griežas ap savu asi, mīņājoties no kājas uz kāju, diriģējot ar kreiso roku, kurā tur manējo, šūpojoties no vienas puses uz otru kā kuģis vētrā un nepārtraukti runājot. Turklāt no sarunas saprotu, ka viņš te ir atnācis ar noteiktu nolūku un, izskatās, tas nav vis dejošana. Tā kā mums nav pa ceļam, es, veikli aizbildinoties ar to, ka tikko atnācu un gribētu sameklēt paziņas, aizlaižos. Patiesībā es arī gribētu sameklēt kādu, ko pazīstu, lai justos drošāk, tomēr nepaspēju, jo tieku uzlūgta atkal. Cerībā, ka šoreiz izdosies padejot nevis pašūpoties, arī piekritu. Cerība izkūp vēl kamēr mēs virzāmies no zāles malas uz dejojošo pūli – mans jaunais kavalieris uzreiz paziņo, ka „dejot jau viņš neprot”... Varbūt vēlāk man pietiks pašcieņas un drosmes atteikt uzreiz, bet toreiz bija vien jādejo un jābrīnās, kas tad īsti notiek. Tagad, pabijusi vairākās no šīm Ģildes ballēm un redzējusi, ka tur pārsvarā apgrozās vienas un tās pašas sejas, zinu, ka toreiz biju „svaiga gaļa”, kurai virsū uzreiz metās visi piedzīvojumu meklētāji. Tomēr tajā pirmajā reizē es ieraudzīju, ka ir vīrieši, kas atnākuši iepazīties un paši neprot dejot; vīrieši, kas varbūt arī prot dejot, bet dejot ar partneri neprot gan; vīrieši, kas dejot prot, bet nedejos ar mani.

Problēma ir tāda, ka pirmais tips neder man pašai, jo mūsu balles apmeklējuma mērķi nesakrīt. Ar otro tipu es mācētu sadejot, bet tikai ar noteiktu pieredzi. Kavalieris jau uzreiz palielās – es protu dejot, bet rādās, ka vai nu es neprotu, vai nu viņš dejo kaut kādas savas dejas. Pirmkārt jau, nav vienotas deju skolas. Varbūt tieši viņš dejo pareizi, nevis es. Turklāt, kaut gan sievietes uzdevums ir pielāgoties partnerim, kura soļu izpildījums un dejošanas maniere var būt citādāka, un skaisti sadejot ar viņu, tas ne vienmēr ir iespējams. Es uzstāju – pielāgošanās notiek vismaz vairāku soļu garumā nevis momentāli, bet, ja partneris Vīnes valsi sāk bez jebkāda ievada, no vietas ar strauju pagriezienu pa 180 grādiem, uzskrienot man virsū un gandrīz nogāžot no kājām, es ko tādu pat iedomāties nebiju varējusi un, protams, nepaspēju noorientēties. Varbūt dāma ar pieredzi viegli tiktu galā ar šo situāciju, bet es savā pirmajā ballē pakļuvu lieliskajam dejotājam zem kājām. Tas atņēma drosmi arī viņam, jo viņš vairs nemēģināja virpuļot, bet, laikam nospriežot, ka dejot nejēdzu nemaz, sāka mīņāties no kājas uz kāju un šūpot augšdaļu pretējā virzienā apakšējai, diriģējot ar roku un aicinot mani uz bāru iedzert. Nu, viņu arī var saprast – jauna meitene, uz balli atnākusi viena, dejot, kā izskatās neprot... Kāpēc viņa atnāca? Viņaprāt atbilde ir pilnīgi skaidra. Ak, šie pārsteidzīgie secinājumi! Es nepieminēju, ko dara tie trešās kategorijas kungi – tie, kas tiešām prot dejot. Tie mani nelūdz nemaz, jo jau no malas ir novērtējuši manus piedzīvojumus ar visiem pārējiem. Tomēr, vīlusies nejūtos – jebkāda pieredze galu galā ir pieredze un nāk tikai par labu. Man tas noteikti palīdzēja saprast, pie kā ir jāpiestrādā un kas ir jāmācās, lai šīs nepatīkamās situācijās vairāk neatkārtotos.

Mana otrā balle iekrita Jaungada naktī VEF kultūras pilī. Es atkal biju viena, toties pasākuma slēgtais tips sniedza zināmu garantiju, ka kontingents nebūs tik raibs kā Ģildē un klāt būs pazīstami puiši no Manierēm. Gan jau, viena nesēdēšu un varbūt pat nenāksies minēt vai kungs, kas uzlūdz prot dejot vai „prot dejot”.

Tā arī bija. Praktiski visas nakts garumā dejoju ar diviem partneriem, kuri abi dejo jau krietni ilgāk par mani un ar kuriem abiem esmu dejojusi arī agrāk. Viens no viņiem ir asprātīgs sarunu biedrs un veikls deju partneris, kas patīkami izturas pret dāmu un prot nospiest kādu figūru no pasniedzēja dejas, turklāt atkārtot to tā, ka partnere var iesaistīties. Mans otrs kavalieris bija puisis, kas, kā izskatījās, varēja turpmāk kļūt par manu pastāvīgo deju partneri. Vairākas reizes pirms šīs nakts bijām kopā dejojuši kursos, jo, no dažādiem līmeņiem nākuši, abi uz šo brīdi bijām bez partneriem, un kopš satiku viņu, man pirmoreiz nebija pat doma kaut ko mainīt. Šovakar gan mēs nebijām ieradušies kopā – lielāko laika daļu viņš nodejoja ar savu bijušo partneri, kas uz pasākumu ieradās speciāli. Tomēr, aiz pieklājības, vai, kā vēlāk izrādījās, tāpēc, ka mums abiem to ir ļoti gribējies, viņš šad un tad uzlūdza arī mani.

Balle noritēja mierīgi, bez liekiem pārsteigumiem, un tas ļāva man ievērot vienu momentu – ballē dejot ir daudz vieglāk!!! O jā, es pieļauju, ka vīrietim ir tieši otrādi, daudz grūtāk – jāvada partnere caur biezu pūli, neskrienot nevienam virsū, vēl pašā sākumā izdomāt, ko īsti dejot, nu, un tad vēl noturēties mūzikas ritmā un vēl uzturēt sarunu ar partneri (vai vismaz likt viņai nojaust par savu klātbūtni vairāk nekā tikai uzkāpjot viņai uz kājas). Un tas viss ir tikai ar pazīstamu partneri! Sievietei šajā pašā situācijā ir tikai jāseko partnerim un jāiepriecina viņš ar savu sabiedrību, nu, un jāuzmana, kas notiek aiz viņa pleca. Bet tas tomēr ir daudz vieglāk nekā nodarbībā. Ja treniņā, solim neiznākot, ir jāapstājas un jāmēģina atkal un atkal un jādomā kāpēc nav sanācis, ballē veikli tiec ārā no kļūdas un turpini tikai tālāk. Galvenais noteikums – neapstāties dejas laikā. Jā, pieredzējušākiem dejotājiem manas atklāsmes varētu izraisīt smaidu, bet es biju sajūsmā no tā, ka varu ļauties partnera improvizācijām, neskatoties noteikt, ar kuru kāju partneris šobrīd iet un neapjukt, ja kaut kas noiet greizi. Un pēc divu mēnešu dejošanas tas ir daudz!

Tomēr, dejot ar gadījuma partneriem, lai cik tas būtu aizraujoši, vēl nepadara sievieti laimīgu. Skatoties uz pastāvīgā pāra saliedētu dejošanu un partneres mirdzošām acīm, jūtu gandrīz vai skaudību. Laimīgā, laimīgā! Bet, kā izrādās, arī man pašai tas nebija necik tālu.

Tagad esmu bijusi uz publisko balli – viena, nepieredzējusi un mazliet apjukusi. Esmu bijusi uz slēgto balli – viena, mierīga un jautrību gaidoša. Bet šodien es eju uz balli ar kādu, kas ir bijis mans deju partneris jau mēnesi un ar kuru esam iesaistīti nemaz ne tik nevainīgā, bet jau visai taustāmā flirtā. Man lielā mērā šis pasākums ir indikators, kas noteiks, vai mēs iesim tālāk. Un - ak šīs neatrisināmās praktiskās lietas! - ģērbjoties man vairs nav jādomā par to, lai izskatītos korekti un nepiesaistītu klātesošo divdomīgos skatienus. Plus, atkrīt rokassomiņas jautājums. Un, dāmas, tā taču ir problēma! Vienmēr ir dažas mantas, bez kurām nevar iztikt pat ballē. Tomēr, neskatoties uz to, ka varu tās salikt mazītiņā somiņā, arī tas ir problemātiski, ja ballē nav noteiktas sēdvietas (teiksim, pie galdiņa). Atstāt kaut kur malā – vai droši? Dejot ar somiņu rokā – jocīgi un neērti arī... Man radās tikai divi risinājumi – iztikt bez tik nepieciešamām mantām kā lūpkrāsa un telefons vai rēķināties ar to, ka šīs ir tikai mantas, un to pazušana nav pasaules gals.

Un tagad, kad vairs nav jārisina pielāgošanās problēma, balle man parādīja dejošanas jaunās puses – deja kā zīmēšanās un deja kā flirts. Abas šīs izpausmes ir viena otrās sastāvdaļas. Tas ir tas pirmais moments, kaut jūs abi pēkšņi saprotat, ka esat pāris un cik labi jūtaties viens otra sabiedrībā un lielajā spogulī ieraugāt cik labi jūs kopā izskatāties. Man šis brīdis ir licis lepni pacelt galvu un drosmīgi uzsmaidīt savam pavadonim un visai apkārtnei, jo vismaz likās, ka drošāka un aizsargātāka nekā šobrīd pie viņa rokas neesmu jutusies nekad. Man partneris, savukārt novērtējot to, ka pie viņa rokas ir ļoti skaista meitene, kas skatās tikai uz viņu un smaida tikai viņam, iztaisnojās un no puiša acumirklī pārvērtās par vīrieti. Vīrieša galvenais uzdevums ir izrādīt savu dāmu, un dāmai ir jājūtas komfortabli šajā izrādē, turklāt paliekot sava partnera dāmai, nevis veidojot izrādi citiem skatītājiem. Šī bija reize, kad mēs bijām viens vesels, kas atspoguļojās gan aizrautīgā Vīnes valsī, gan ugunīgā sambā, gan manos patiesos smieklos par viņa jokiem, gan viņa priekā par to, ka izskatos laimīga. Stāja, saprašanās, flirts un prieks, kas rodas starp partneriem ir tas, kas izrotā deju un pāri padara pievilcīgāku pat ja tajā neviens nedejo ideāli.

Atstājot gan spēcīgu mazuma piegaršu, šī balle mūs noteikti satuvināja, un nākamajā mēs ieradāmies jau kā pāris ne tikai uz parketa. Balle ar mīļoto pārvēršas par izrādi diviem. Ugunīgs tango, kur katrai kustībai ir sava nozīme „- Kāpēc tev tāda sejas izteiksme? – Tāpēc, ka dejojam tango. (spēriens) – Tas nav tikai tango. (spēriens) – Ir gan. (spēcīgāks spēriens) – Ko es tādu pateicu? (spēriens) – Padomā. (spēriens, garām, pagrieziens un es iekritu viņa rokās)”. Svings ir tik komfortabls, jo krītot viņam ap kaklu, man ir sajūta, ka tieši to man visvairāk gribas darīt. Šī balle, pēc tik daudzām nodarbībām kopā mūs arī noved pie secinājuma, ka tehniski mums vēl ir daudz pie kā jāpiestrādā, parāda figūru neprecizitāti un soļu dažādības trūkumu – kļūst gluži vienkārši garlaicīgi atkārtot to pašu. Arī es pati kļūstu objektīvāka savā balles novērtējumā – „gaismas par maz, mūzika par skaļu, kaut kas ir galīgi lieks...” – tā vairs nav tikai mana iedoma, to pierāda tas, ka daudz pieredzējušāki dejotāji tam piekrīt.

Cik vēl dažādas balles izpausmes sagaida kādu, kas tikko sācis savas deju gaitas? Vai tas ir atkarīgs no pavadoņa, no vietas, no balles vērienīguma, no tērpa? Ja šobrīd izejam sabiedrībā, lai pabūtu divatā, drīzumā, iespējams, iziesim lai pabūtu sabiedrībā. Ja pirmīt vientuļā meitene izgāja uz balli, lai mācītos dejot un dejotu, kādreiz viņa var izmantot savu dejotprasmi, lai atrastu sev nepieciešamo sabiedrību kādiem apslēptiem vai atklātiem nolūkiem. Un tā noteikti ir pavisam cita pieredze.

---

piedalīties diskusijā par šo rakstu

Meklēju partneri. Pati.

„Mēneša sākumā Manierēs nodarbības sāka apmeklēt jauni 1. kursa kursanti. Vairāki cilvēki jau atnāca pa pāriem, puiši - vieninieki partneri atrada starp brīvajām meitenēm, bet vairākas meitenes palika vienas pašas. Viņas varēja aiziet, bet palika. Interesanti, ka jau nākošajās nodarbībās parādījās brīvi vīrieši. Bija skaidrs, ka viņi ir jau dejojuši. Izskatās, ka vismaz trīs meitenes jau dejo ar pieredzējušākiem partneriem.

Vēl vēlāk, ar dažu nodarbību kavēšanos, kursus sāka apmeklēt viena meitene. Izskatījās, ka viņai uz partneri nav nekādu izredžu, vismaz šajā laikā. Un vakardien, pēkšņi parādījās puisis - atgriezies no darba komandējuma un meitenei ir partneris, bet puisim jauka un patīkama partnere. Veicies abiem.”

Nosarku sēžot pie datora, jo es zināju par ko ir runa šajā tekstā. Vēl vairāk, meitene, kas sāka apmeklēt kursus ar dažu nodarbību kavēšanos, biju es. Bet piekrist teiktajam nevarēju. Neskatoties uz to, ka šis bija tikai mans otrais partneris, es jau sāku nojaust ar ko saistās partnera meklējumi. Uzsākot mācības bez partnera pastāv divas iespējas. Viena ir dejot ar kādu iesācēju, kas arī ir ieradies viens, pacietīgi apgūstot arvien jaunākas figūras un virzoties uz priekšu lēnām, jo vīrieši parasti mācās lēnāk, bez dejas figūrām apgūstot vēl arī vadīšanas principus, kas pēc sarežģītības pakāpēs ir pielīdzināms atsevišķai apmācības programmai. Otrs virziens ir mēģināt notvert pieredzējušāku partneri un censties tikt viņam līdzi, kas meitenēm parasti padodas diezgan viegli. Bet tas arī ir darbs – nākt biežāk, palikt ilgāk, censties uztvert visu no pusvārda un, partnerim mēģinot izdarīt nepazīstamu figūru, nemest plinti krūmos „mums to vēl nemācīja”, bet mācīties turpat un uzreiz un, galvenais, negaidīt, ka kāds palīdzēs atrast vai noturēt partneri. Es izvēlējos otro ceļu, tomēr viss nebija tik vienkārši.

Katram ir savs iemesls ierasties kursos – vēlme kļūt atraktīvākam un dejotprotošam, izklaides meklējumi, prestižs vai kas cits – tikai nedēļu atpakaļ es uzstājīgi rekomendēju iet mācīties dejot vīrietim, kurš 40+ gadu vecumā būdams ļoti bikls attiecībās ar sievietēm, iedzīvojās iepazīšanās problēmās. Iemācies dejot un varēsi izvēlēties pats starp desmit dāmām, nelaužot galvu kā uzsākt sarunu! Mani pašu uz šejieni atveda amerikāņu kultūras šoks un svinga ēras pēkšņa ielaušanās manā dzīvē un attāli jaušams kaut kā netaustāma iztrūkums manā šķietami laimīgajā dzīvē. Līdz ar otro nodarbību, iekāpjot kurpēs, es sapratu kā man pietrūka manā omulīgajā ligzdiņā – skaistas kleitas, augstu papēžu un, galvenais, iespējas justies skaistai un flirtēt – flirtēt nevainīgi, flirtēt ar zināmu garantiju, ka tas nenesīs nepatīkamas sekas, flirtēt ideāli atbilstošā situācijā, flirtēt ar kādu, kam nav iespējas tevi atraidīt vismaz dažās tuvākajās minūtēs, flirtēt pie mūzikas, kas tomēr neliek to darīt kliedzot, flirtēt bez nepieciešamības aizņemt savas rokas ar dzērienu, ēdienu vai cigareti, flirtēt dejojot. Divos vārdos, iespējas būt tikai sievietei.

Un tieši brīdi, kad es izlasīju skolotāja priecīgu ziņu, ka es, meitene bez izredzēm, esmu sev atradusi pieredzējušu partneri, es sapratu, ka ar partnera pieredzi nepietiek vis. Vismaz man ne. Atnākot vienai, pirmajā reizē noteikti var partneri arī neatrast, bet tas jau nenozīmē, ka būs jāsēž malā un pat padejot nesanāks. Laimīgā kārtā mans pirmais mēģinājums ir bijis visai veiksmīgs. Puisis gluži vienkārši piederējis pie mana mīļākā tipa, kas jau pats par sevi rada dabisku saskaņu, jo ne jau tā prasme ir galvenais. Galvenais ir tas, lai man būtu patīkami atrasties šī vīrieša rokās. Galu galā, cik tad ilgi sevi cienoša sieviete var atļaut kaut vai dejas laikā sev pieskarties vīrietim, kurš viņai neliekas pievilcīgs! Pēc četrām pirmajām nodarbībām ar partneri, kas varbūt bija ļoti attāls no dejošanas ideāla, bet ar toties drošām rokām, laipns, iecietīgs pret manu šaušalīgo nemākulību, gatavs palīdzēt un pēc dažiem pirmajiem nemākulīgiem, bet jau visai saviļņojošas izjūtas radošiem tango, man kursi saistījās ar kaut ko patīkamu. Lieta tāda, ka minētais puisis palika dejot ar mani pēc sava oficiālā nodarbības laika, un tāpēc uz īpaši ilgstošām saistībām es necerēju, saprotot, ka viņam drīzāk gribas dejot ar sava līmeņa partneri nevis apmācīt galīgu neprašu, bet pārtraukt izmantot to, ka viņš paliek vēl netaisījos. Un šeit mana bezpartnerība izstrādāja ar mani pirmo joku. Dažas reizes pārķerot viņu ātrāk, es nolēmu ierasties pirms laika, un, gaidot viņu, mani arī pārķēra cits. Nē, slikti nebija, bet neradās man arī sajūta, ka ar ŠO cilvēku es gribētu dejot. Gribētu dejot tā, lai manai čigāniskai dvēselei gribētos skriet, lidot uz nodarbībām. Bet ja ne, tad kāpēc man ir jānāk? Lai atdejotu savu samaksāto naudu? Cik prozaiski! Ja es jau tagad redzu, ka pat mans pirmais partneris bija labāks, tad jau pilnīgi droši, ka apkārt ir vēl labāki, ir tikai labi jāpameklē un nav jāpaliek ar to, kas gadījies. Bet gadījums izšķir vairāk nekā mēs to varam paredzēt.

Nākamreiz, mani stipri apbēdinot, minētais vaininieks gadījums nebija atvedis pirmo puisi, bet, atvieglojot, nebija atvedis arī otro. Pirms es vēl es paspēju aizdomāties par to, ar ko būs jādejo šodien, kādam šis uzdevums tika uzticēts. O jā, šis puisis mācēja dejot! Turklāt, viņš darīja fantastiskas lietas - piemēram, neizlaižot partneres roku no savējās, pakasīja pieri (var noslaucīja degunu, ko viņš tur īsti darīja?) - es nejokoju!!!! Mums tik sarežģītas dejas figūras pirmajā kursā vēl nemāca. Vai arī tā bija improvizācija? Es pati labi apzinos, ka vēl neprotu dejot, bet kāpēc man tas ir jājūt katrā partnera kustībā, katrā pieskārienā?! Tas ir pakalpojums no viņa puses, ka viņš mani padancina? Katrā ziņā, ar šo kungu man vairs negribējās improvizēt, lai viņš pats labākais dejotājs pasaulē. Es nepārmetīšu vīrietim to ka viņam nav pieredzes, to ka viņš staigā nevis dejo, to ka viņš man kāpj uz kurpēm, to ka viņš netur mani pietiekoši stingri, to, ka viņš turas pie manas lāpstiņas kā pie durvju kliņķa, to ka viņš neatceras iemācītās figūras – gan jau, gan jau viņš iemācīsies... Bet to, ka viņš prot dejot, bet liek man justies tā it kā es saņemtu no viņa pakalpojumu, es nepiedošu nekad! Es aizbēgu pēc otrās dejas un, godavārds, ja kādi spēki vēl liks viņam mani uzaicināt, es teikšu, ka man kāja ir lauzta!

Viena pieredze izriet no otras. Nākamajā reizē šausmās ieraugot situāciju, kur es atkal esmu viena un brīvs atkal ir tas pats puisis, no kura iepriekšējā reizē aizbēgu, es pārsēju jostu un drošā solī devos pie puiša, kas gaidīja savas partneres atnākšanu. Nē, es neuzskatu ka es uzvestos neētiski! Tā nebija viņa sieva vai draudzene, pat viņa deju partnere viņa bija piecas reizes nevis piecus gadus. Un, galu galā, viņam vienmēr ir iespēja man atvainoties kad viņa atnāks. Bet viņš to nedarīja. Patiesību sakot, savu rīcību es pati mazliet nožēloju jau pirmajā brīdī - tad, kad viņam bija jāsatver manas rokas. Pagaidiet, jāsatver nevis jāiekaras tajās!

Ak, šis pirmais moments, kad tev ir jādejo ar nepazīstamu partneri, šis pats pirmais mirklis, kad ar pieradumu vēl nesabojātas, objektīvas izjūtas uzliesmo ar viņa pirmo pieskārienu – vienmēr pārsteidzoša, riskanta ielaušanās privātā teritorijā, situācijas iežogojumā, no kura vajadzības gadījumā ir arī jāizkļūst, vienādojums ar diviem nezināmiem, salīdzināms tikai ar pirmo skūpstu. Kādas tik iekšējās emocijzīmes, multeņu sejiņas neraksturo dažādākos no tiem - atzinīgi-apmierināts smaids, kas atvieglojumā izplūst arī cilvēka fiziskajā sejā ar bezrūpīgu „cik labi”; aizdomīgi no vienas puses uz otru uztraukumā šaudošās ačteles „hmmm hmmm kaut kā dīvaini... Kur, kur ir jāskrien, taču paklupšu uz saviem papēžiem tādā ātrumā griežoties! Nu ko ieķēries lāpstiņā, man tā neaug tur, lai tev būtu kur pieturēties! Roka vienkārši uz muguras ir jāliek.”; riebums un šausmas, kas izšļakstās sejā „o nē! Nu ko man tagad darīt? Laikam izrauties un ar spiedzieniem mesties ārā pa durvīm ir kaut kā nepieklājīgi”; neitrāla lūpu kaktiņu pacelšanās ar zemapziņā uzpeldošo „ir ok”, nu varbūt pavadītu ar „cik durstīgs džemperis, viņam laikam gan kož” vai „patīkamas smaržas” vai „lietussargu aizmirsu pie vecmāmiņas”.

Tātad rokas ir jāsatver nevis jāiekaras. Ar to mēs cīnījāmies stundu, pēc kuras es sapratu, ka par skolotāju nekļūšu pretēji visam, ko mēģina iestāstīt mūsu pasniedzējs - „ir vieglāk paņemt puisi, kas neprot un iemācīt, nevis meklēt jau gatavu”. Pilnīgi piekrītu, laimīga būs tā pacietīgā meitene, kas no šī visai padevīga, mācīties gatavā un cerīgā puiša, kas ir labprāt uzklausa padomus un ar humoru izturas pret savām kļūdām, izveidos sev ideālu partneri. Bet es, ko nu es... es vienkārši meklēju citas īpašības. Vismaz uz parketa es gribu, lai mani satver cieši, pagriež stingri un nepārprotami un neļauj skriet prom. Un es gribu to tūlīt pat nevis miglainā nākotnē! Ja man gribētos mācīt, es kļūtu par skolotāju, bet ja man būtu riteņi, es kļūtu par autobusu. Tāpēc bez nākamās pieturas paziņošanas braucam tālāk.

Nākamās pieturas nosaukuma iztrūkums nākamajā reizē lika uzmanīgi ieskatīties deju zālē pirms ienākt. Kas nu būs? kas šodien ir atnācis? ar ko būs jādejo? Un tad... Cik labi, ka es esmu viena! cik labi, ka es šodien atnācu! cik labi, ka es mācos Manierēs! Bet kādos citos kursos vēl ir tāda loterija ar brīviem pieredzējušajiem puišiem izlozē? Kur viņi parādās vieni paši un katru reizi cits? Ziniet, man kā daudzām meitenēm ir noteikts puišu tips, kas patīk. Nē, tas nenozīmē, kas ar viņiem man kaut kad kaut kas arī būtu sanācis, bet tā ir diagnoze. Patīk! Šausmīgi patīk ļoti gari, slaidi puiši ar gaišām acīm un tādu pat no malas manāmu silti-pieklājīgu seksīgu attieksmi. Labi, varbūt es šobrīd pārspīlēju, bet nu, es redzu puisi, ar kuru es gribu dejot, vismaz pamēģināt. Apstākļi ir visai labvēlīgi – es esmu viena, viņš dejo ar pasniedzēju, izskatās ka viss notiks dabiski, nevienam nav jādemonstrē acīmredzama izvēle, un šis ir, manuprāt, labākais variants. Beidzas pēdējā deja iepriekšējai grupai, visi paklanās, pasniedzēja palaiž manis nolūkoto puisi vaļā, es pieceļos, pasmaidu un... pēkšņi skolotājs sadala vienu pāri, kas dejojis kopā jau daudzas nodarbības, atdodot meiteni manis nolūkotajam puisim un man pieliekot viņas partneri. „Būs cita diena, tas taču nav mūžīgi”, - mierinu es sevi. – „Bet pagaidām baudām to, kas ir – kursu vecāks partneris, mācāmies no viņa to, ko mums vēl nestāstīja. Blūzs ar viņu ir ļoti pat labs! Un kviksteps, kas pirmajam kursam vispār nav bijis, ir vēl labāks. Lēns-lēns-ātrs-klāt, pagrieziens, pagrieziens, aha, šeit ir vēl tāds solītis. Ok... ir forši!” Turklāt ka mans pagaidu partneris ir ļoti uzmanīgs pret visu, ko stāsta skolotājs un ļoti galants pret partneri.

Es vairs nevarēšu pateikt kāpēc pie visa tā labākā, kas viņam ir, es nekad nejūtos ar šo puisi kā ar savējo, kāpēc es nevarēju pie viņa pierast – vai tas bija tāpēc, ka jau no pašas pirmās dejas ar viņu es gribēju dejot ar citu vai tāpēc, ka es psiholoģiski negatavojos kļūt pa viņa partneri vai varbūt tāpēc, ka mūsu bioritmi nesapas, bet tas nenotika nekad. Nedrošība – brīvības medaļas otrā puse. Pēc nodarbības šim svešajam partnerim pajautājot vai varētu padejot ar mani, jo viņa partnere nebūs klāt, es piekritu, jo nebija ne mazākās garantijas, ka puisis, kas man iepatikās būs klāt arī nākamreiz. Bet viņš bija. Biju arī es, apsolījusies citam, vēl joprojām sevi mierinoša ar domu, ka vēl viss var notikt... nākamreiz. Nākamreiz manas acis mani pārsteidza – ienākot zālē, es neieraudzīju noskatīto puisi, bet toties ieraudzīju savu pagaidu partneri, kura meiteni es aizvietoju pagājušās divas reizes. Vienu pašu. Izrādās, viņa partnere vairs nevarēšot nākt un šis gods tiek piedāvāts man. Bet es vēl nebiju plānojusi ne pie kā apstāties, ko arī pateicu viņam. Tomēr, pateikt vēl nav pietiekoši, lai cilvēks ar to varētu samierināties. Nokavējot nākamās nodarbības sākumu es ieraudzīju man visai patīkamu ainiņu – mans nejaušais partneris dejo ar meiteni, kuras partneris ir saslimis, un puisis, ko noskatīju dejo ar pasniedzēju. Nu re, viņš taču neies pamest to meiteni! Un pasniedzēja man atdos to otro! Cik jauki! Jauki bija līdz beidzās dziesma, un, tagad ko jūs domājat?! Mans nejaušais partneris pamet to meiteni un nāk pie manis!!!! Nu ko tu darīsi! Man neradās citas idejas, atskaitot ka palūgt viņam uzaicināt to brīvo meiteni, jo gribu pamēģināt padejot ar citu un palūgt pasniedzējai aizdot man to puisi. Bet kā parasti, tas nav vis tik vienkārši! Pasniedzēja izbrīnījās vai tad partneri pametīšu dēļ cita (paskatieties tik, viņš jau oficiāli ir mans partneris, ko tik neuzzini!!!) un nez kāpēc veikli nosūtīja mani ar šo problēmu pie otra pasniedzēja. Mans gadījuma partneris arī izbrīnījās un sāka jaukt kājas blūzā, kas viņam agrāk tik labi padevās. Un es pati paliku izbrīnā līdz pat nodarbības beigām, jo nekas netika mainīts, un visu atlikušo laiku es dejoju ar šo pašu puisi, mans nolūkotais - ar pasniedzēju, un brīvā meitene sēdēja malā. Sagadīšanās? Intrigas? Kāda īpašā etiķete, par kuru neko nezinu?

Es minēju divas stundas līdz galu galā nolēmu nekombinēt un nevērpt liekas intrigas, bet vienkārši palūgt puisim, kas patika, padejot ar mani nākamreiz. Cik tas bija vienkārši un kāds atvieglojums! Meitenes! Drosme ir viens no noteicošiem faktoriem partnera atrašanā. Gaidot apstākļu sagadīšanos vai to, ka konkrēts puisis ievēros tevi pats, var mūžīgi. Bet ir tik viegli uzaicināt pašai kādu, kurš iepaticies, ja tas notiek kursos, kur situācija un esošo pāru attiecības ir tik pārskatāmas un spēles noteikumi ir citādāki nekā ballē. Šeit nav nekādu iemeslu kautrēties, tu taču neprasi viņam tevi apprecēt vai aizdot tev naudu. Iespēja, ka, atbildot uz tavu uzaicinājumu viņš parādīs ar tevīm ar pirkstu un sāks skaļi smieties, ir ļoti niecīga. Tikpat retos gadījumos šajā situācijā puiši aizbarikādējas ar krēsliem un ieķeras aizveltnē, lai viņu nevarētu izvilkt dejot. Ko tādu jau drīzāk varētu gaidīt naktsklubā. Bet no kādas vēl reakcijas šeit varētu baidīties? Meitenei izdarot pirmo soli ir tikai divi iznākumi, un tie ir identiski tiem, kas rodas pirmo soli izdarot puisim – sliktākajā gadījumā jums nesanāks nemaz tik labi, jūs viens otram nepatiksiet un tad jūs to vairs neatkārtosiet un ātri vien aizmirsīsiet; labākajā gadījumā jums viss izdosies jūs dejosiet ilgi un laimīgi, un viņš tev būs tikai pateicīgs par to, ka tu pienāci pati.

Es negaidīju vēl vienu vilšanos, kas slēpās aiz stūra... Viss bija pietiekoši viegli un labi pirmajā nodarbībā, protams, ne bez sīkiem negludumiem, bet ne tik traki, lai man galīgi nepatiktu. Patika! Es labi jūtos viņa tuvumā, bija ērti un patīkami dejot, bet... nelikās ka ir atdeve! Ja pirmajā vakarā tas vēl nebija jūtams, tad nākamajā nodarbībā tas jau bija pietiekoši manāmi. Puisis bija domīgs. Pārāk domīgs. Iespējams, to varēja norakstīt uz kādiem personīgiem apstākļiem – nu kas tik cilvēkam nevarētu atgadīties, kas viņu padarītu tik izklaidīgu. Jā, man ļoti patika tas, ka viņš dzird arī mūziku un cenšas kustēties ritmā – tas ir lieliski, tomēr būtu vēl labāk, ja tas notiek dabiski kā tas bija pirmajā reizē. Šoreiz viņš mēģināja apstāties ik pēc pusminūtes, jo mēs nedejojam ritmā, plus izklaidīgs skatiens gar manu ausi, plus nekādas reakcijas uz maniem centieniem radīt kaut kādu nebūt saskaņu... un man radās sajūta, ka man nevajadzēja viņu uzlūgt, jo tagad viņš dejo ar mani tikai tādēļ, ka atteikt ir neērti. Es pat nezināju, ka tā var būt – ja man kāds liekas labs partneris, tas var arī nebūt abpusēji... varbūt viņam nederu es! Tomēr dejošana ir abpusējs process, un es nolēmu atgriezties pie sava pagaidu partnera, tomēr nezaudējot cerību – galu galā var vienmēr pamēģināt vēlreiz.

Pierādījumu tam, ka kontakts ne obligāti rodas momentāli, es ieguvu jau nākamajā nodarbībā, kad apstākļu sagadīšanās pēc man ir sanācis atkal dejot ar puisi, kas bija mans otrais pēc kārtas partneris un kuru es toreiz nenovērtēju. Pēkšņi latīņu dejas, par kurām līdz šim nebiju fanojusi, vairs nesagādāja nekādas grūtības (ne obligāti tās sanāca perfekti, bet sajūta bija ļoti komfortabla), turklāt šim puisim piemīta lieliska īpašība prast pareizi uzdot partnerei pagriezienu – ar daudziem ir bijis grūti noteikt kad un kā ir jāgriežas – iespējams, mani iepriekšējie partneri nepareizi padeva signālu, iespējams, nepareizā brīdī, iespējams tas pārāk vēlu nonāca līdz manīm, bet šī bija pirmā reize, kad dejoju nepazīstamu deju un griezos tikai tā – dabiski, ne sekundi nepiedomājot pie virziena, ātruma, momenta vai veida. Turklāt, sākām pļāpāt bez apstājas, un es nevarēju beigt brīnīties – man nepatika ar viņu dejot? Man nepatika? Un tad mēs dejojām vēlreiz un vēl un vēl un vēl joprojām. Diez kādi nejaušie faktori bez pamatfaktoriem var ietekmēt pāra kontaktu – noskaņojums, vieta, paša iepriekšējā pieredze un neviļus salīdzināšana – bet noteikti neatmetiet cerības - ja pirmajā reizē neizdodas, otrajā tas var būt lieliski. Veiksmi, pacietību un, galvenais, drosmi!

Neliels pēcvārds. Kā savu atrasto partneri noturēt katrs noteikti zinās labāk par mani, bet ir dažas lietas, kas, izrādījās, nāk tikai par labu abiem pārī, pat ja tas vēl nav stabils pāris. Runājiet! Ne tikai savā starpā par visu, bet arī ja nesanāk kāds solis. Es nerunāju par nievājošām pamācībām no tās puses, kas prot vairāk, bet par to cik svarīgi ir pateikt to, kas liekas svarīgs. Cik ir bijis tādu gadījumu, ka kādai pavisam nepieredzējušai meitenei pēc izjūtas šķiet, ka solis ir nedabisks, tātad – nepareizs, bet viņa neko nav teikusi mēnešiem ilgi, jo domājusi, ka ja jau partneris, kas dejo ilgāk par viņu dara tā, tad tas noteikti ir pareizi, kā rezultātā viņai nācies pārlekt no kājas uz kāju, jo citādāk izjūk pilnīgi viss, līdz to beidzot pamana un aizrāda pasniedzējs? Man pašai tas gadās septiņpadsmit reizes vienas nodarbības laikā, ar vienīgo atšķirību, ka es esmu nolēmusi neklusēt. Tas ne tikai nav nepieklājīgi pateikt, tieši otrādi! Es uzskatu ka tas ir sievietes tiešākais pienākums. Protams, ne jau ballē un nepazīstamam kungam, bet savam partnerim nodarbībā, kur to uzreiz var arī izskatīt un izlabot. Daļā gadījumu tā tiešām ir nepieredzējušās partneres vaina – nepareiza svara pārnešana, nepareizs pagrieziens, bet tikpat lielā daļā gadījumu vainīgs būs vīrietis, kas iedod nepareizu signālu nepareizā brīdī vai izlaiž kādu savu soli, kādēļ pārim sanāk kustēties ar dažādām kājām un ir vai nu jālēkā vai nu jāapstājas... un jānotīra kurpes. Vieglākais kā no tā izvairīties ir pārrunāt vainas cēloni, jo pasniedzējs ne vienmēr būs spējīgs to pamanīt. No manas visas dzīves pieredzes izejot, drošākais veids kā sievietei panākt, lai ar viņu pareizi apejas un pareizi vada ir parādīt – sev piemērotu spiedienu, sev piemērotu distanci, sev piemērotu acu kontaktu un tikai pašai redzamās vai jūtamās kļūmes. Normāls partneris par to būs tikai pateicīgs. Puse no dejas balstās zināšanās, bet otra puse – izjūtās; puse no labas dejas ir darīt tā kā ir pareizi, bet otra puse – darīt tā, lai pareizais arī patiktu.

Un vēl kaut kas. Flirtējiet ar saviem partneriem! Nē, tas nenozīmē, ka jums būtu obligāti jāielaižas tuvākās attiecībās. Bet smaidiet, sarunājieties, flirtējiet, spēlējiet un atkal smaidiet! Tas pieliek nepieciešamo asumu un padara fiziskās kustības par deju. Katrs no jūsu partneriem ir vienreizējs, un deja nav tikai soļu izpildīšana, tas ir vesels stāsts!

---

piedalīties diskusijā par šo rakstu

Interjera detaļas 2 ilustrācijas

Interjera detaļas ilustrācijas

"Naksnīgā palodze", vispār nejauša kompene - tieši tā, kas iekrita man acīs pirmā. Orhideja-malacīte kā reiz atvēra četrus ziedus.



To tur uz sienas es pati, jā. Tāpēc, ka tur bija noberzts krāsas pleķis. To līdakas asti arī es gandrīz nobeidzu turot to lietū, bet es laboju savu kļūdu.

Visa māja oranža, vai? - bija sašutis vīrs. Nē, vēl sarkans, terakota visos toņos... un, jā, oranžs.


Saimnieko-saimnieko, un virtuve apaug tikpat ka ar tādu Vidusjūras stilu. Starp citu, pirmajā mājā, ko apskatījām, virtuvē bija milzīga lauku krāsns. Es vēl šobrīd domāju kā būtu, ja būtu. Toties tagad man virtuvē ir liels spogulis, manas mammas ideja un dāvinājums.


Dažreiz saulīte dzīvojas pa māju sešos no rīta. Logi uz austrumiem un uz dienvidiem. Skauž?


Vannasistabas prieki. Es biju sapņojusi un tagad vēl sapņoju par grāmatu plauktu atejā, un es uzvarēšu cīņā ar mitrumu.


Halles logs. Dzungļu perēklis, lielākā daļa gan slēpjas aiz aizkariem, logs īstenībā arī ir trīsreiz lielāks nekā rādās.


Pedants.



Un tā bija mazliet pirms.


Guļamistabas stūris vasarā.


Protams, mājai ir arī gariņš. Viņš arī sargs.


Tas dārzs ziemā, kad aliča liek man mieru.

From barahlo

Dažas lietas ir dāvinātas, bet visa krāsu un materiālu izvēle ir mana. Izciesta, bieži pat izcīnīta. Bija vērts?

Pic flashmob

Zeme, kurā nekad neesmu bijusi, bet labprāt aizbrauktu.


Mīļākā zeme


Mīļākais ēdiens

Mīļākais dzīvnieks


Mīļākās krāsas

Mīļākais priekšmets


Mīļākais desktops


Vieta, kur esmu dzimusi


Vieta, kur dzīvoju šobrīd


Mīļākā lietotājbilde


Mans īstais vārds


Sliktākais ieradums


Mīļākais atvaļinājums