Korsete, kas iespiež manu krūškurvi un liek mugurai iztaisnoties, pleciem atvērties precīzā taisnā leņķī attiecībā pret slaidi izstieptu kaklu ar lepni paceltu galvu un karaliski augstprātīgu zodu. Kupli svārki, kas pasvītro tievu vidukli un laiviņās autās slaidās potītes. Perfekti sasprausti mati, dejojoši auskari, koši akcenti lūpās un rotās (nekad vairs, nekad neizdarīt šo kļūdu un neaizmirst saskaņot mana pavadoņa šlipsi ar pašas aksesuāriem!) un ar pašlepnumu un pēkšņu pārsteigumu starojošs skatiens – tā esmu es? Es, zeņķīgs meitēns parasti ģērbts džinsos, ar rokām kabatās un kedām kājās? Es, kas rokā turot hotdogu, veikli pārlec pāri nožogojumam it kā viņai būtu vienpadsmit? Es, mazā meitene, kas uzposusies spoguļojās mammas kleitā, kamēr neviena nav mājās? Es, jau pieaugusī meitene, kas dodas uz balli! Es taču neesmu vienīgā, kam ir pazīstamas šīs izjūtas, vai ne? Sieviete mīl balles par sajūtu, ka ir dāma, par to, ka viņu aplido, izrāda apkārtējiem un par tik ļoti nepieciešamo iespēju būt tai, par ko daba viņu ir izveidojusi pēc tam, kad caurām dienām tai ir jābūt sievietei vīriešu pasaulē vai sievietei, kas tēlo vīrieti. Vīrieši mīl balles par to, ka sieviete šeit nav ne skarba priekšniece, ne īgna sieva, bet ir skaista un patīkama būtne, par to, ka šeit viņa seko un ne otrādi... un sazini nu par ko vēl.
Mana baļļu pieredze vēl nav liela, ja to mēra laikā – tie ir tikai 4 mēneši, bet toties jau bijusi pietiekoši intensīva – ballēs man ir sanācis būt dažādā kompānijā un katru reizi to redzēt ar citām acīm. Pirmais, kas ir jāsaka – nav ko baidīties! Pat ja nav ne partnera, ne pat draudzenes, ko paņemt līdzi, uz slēgtām ballēm, ko apmeklē arī kādi pazīstami cilvēki (piemēram, no kursiem) droši var nākt arī vienai. Lai vienai ietu uz publisko balli, protams, ir vajadzīga zināma drosmes deva.
Un tāda ir bijusi mana pirmā balle. Mazā Ģilde. Es, dejot praktiski neprotoša meitene ar mēneša pieredzi, izgāju izlūkos – redzēt kas tā balle ir un ar ko viņu ēd. Jau pirms balles radās jautājums, mūžīgais sievišķīgais jautājums – kā man šajā situācijā ģērbties? Izejot no manas dejotprasmes (vai drīzāk neprasmes) un tā, ka esmu viena, visa šikā pošanās atkrīt – jāizskatās, kaut gan ballei atbilstoši, tomēr maksimāli pieticīgi. Izvēle – melna kleitiņa, garums līdz ceļiem, nekādu caku, šķēlumu un kuplu svārku, uzkrītošas frizūras vai spīguļojošā grima. Uzmanību pievērš ar savām prasmēm pie izskata, nevis otrādi.
Tomēr, būdama jauna un vientuļa, viena ilgi palikt nevarēju. Un pirmo deju tieku uzlūgta pirms vēl paspēju apskatīt telpas un pat apjēgt, kur atrodos. Vai!!!! Ko viņš dara?! Es, naivā Manieru studente biju domājusi, ka ballē visi prot dejot un rādīs man klasi. Bet kas notiek? Man ko tādu neviens nav mācījis – kavalieris griežas ap savu asi, mīņājoties no kājas uz kāju, diriģējot ar kreiso roku, kurā tur manējo, šūpojoties no vienas puses uz otru kā kuģis vētrā un nepārtraukti runājot. Turklāt no sarunas saprotu, ka viņš te ir atnācis ar noteiktu nolūku un, izskatās, tas nav vis dejošana. Tā kā mums nav pa ceļam, es, veikli aizbildinoties ar to, ka tikko atnācu un gribētu sameklēt paziņas, aizlaižos. Patiesībā es arī gribētu sameklēt kādu, ko pazīstu, lai justos drošāk, tomēr nepaspēju, jo tieku uzlūgta atkal. Cerībā, ka šoreiz izdosies padejot nevis pašūpoties, arī piekritu. Cerība izkūp vēl kamēr mēs virzāmies no zāles malas uz dejojošo pūli – mans jaunais kavalieris uzreiz paziņo, ka „dejot jau viņš neprot”... Varbūt vēlāk man pietiks pašcieņas un drosmes atteikt uzreiz, bet toreiz bija vien jādejo un jābrīnās, kas tad īsti notiek. Tagad, pabijusi vairākās no šīm Ģildes ballēm un redzējusi, ka tur pārsvarā apgrozās vienas un tās pašas sejas, zinu, ka toreiz biju „svaiga gaļa”, kurai virsū uzreiz metās visi piedzīvojumu meklētāji. Tomēr tajā pirmajā reizē es ieraudzīju, ka ir vīrieši, kas atnākuši iepazīties un paši neprot dejot; vīrieši, kas varbūt arī prot dejot, bet dejot ar partneri neprot gan; vīrieši, kas dejot prot, bet nedejos ar mani.
Problēma ir tāda, ka pirmais tips neder man pašai, jo mūsu balles apmeklējuma mērķi nesakrīt. Ar otro tipu es mācētu sadejot, bet tikai ar noteiktu pieredzi. Kavalieris jau uzreiz palielās – es protu dejot, bet rādās, ka vai nu es neprotu, vai nu viņš dejo kaut kādas savas dejas. Pirmkārt jau, nav vienotas deju skolas. Varbūt tieši viņš dejo pareizi, nevis es. Turklāt, kaut gan sievietes uzdevums ir pielāgoties partnerim, kura soļu izpildījums un dejošanas maniere var būt citādāka, un skaisti sadejot ar viņu, tas ne vienmēr ir iespējams. Es uzstāju – pielāgošanās notiek vismaz vairāku soļu garumā nevis momentāli, bet, ja partneris Vīnes valsi sāk bez jebkāda ievada, no vietas ar strauju pagriezienu pa 180 grādiem, uzskrienot man virsū un gandrīz nogāžot no kājām, es ko tādu pat iedomāties nebiju varējusi un, protams, nepaspēju noorientēties. Varbūt dāma ar pieredzi viegli tiktu galā ar šo situāciju, bet es savā pirmajā ballē pakļuvu lieliskajam dejotājam zem kājām. Tas atņēma drosmi arī viņam, jo viņš vairs nemēģināja virpuļot, bet, laikam nospriežot, ka dejot nejēdzu nemaz, sāka mīņāties no kājas uz kāju un šūpot augšdaļu pretējā virzienā apakšējai, diriģējot ar roku un aicinot mani uz bāru iedzert. Nu, viņu arī var saprast – jauna meitene, uz balli atnākusi viena, dejot, kā izskatās neprot... Kāpēc viņa atnāca? Viņaprāt atbilde ir pilnīgi skaidra. Ak, šie pārsteidzīgie secinājumi! Es nepieminēju, ko dara tie trešās kategorijas kungi – tie, kas tiešām prot dejot. Tie mani nelūdz nemaz, jo jau no malas ir novērtējuši manus piedzīvojumus ar visiem pārējiem. Tomēr, vīlusies nejūtos – jebkāda pieredze galu galā ir pieredze un nāk tikai par labu. Man tas noteikti palīdzēja saprast, pie kā ir jāpiestrādā un kas ir jāmācās, lai šīs nepatīkamās situācijās vairāk neatkārtotos.
Mana otrā balle iekrita Jaungada naktī VEF kultūras pilī. Es atkal biju viena, toties pasākuma slēgtais tips sniedza zināmu garantiju, ka kontingents nebūs tik raibs kā Ģildē un klāt būs pazīstami puiši no Manierēm. Gan jau, viena nesēdēšu un varbūt pat nenāksies minēt vai kungs, kas uzlūdz prot dejot vai „prot dejot”.
Tā arī bija. Praktiski visas nakts garumā dejoju ar diviem partneriem, kuri abi dejo jau krietni ilgāk par mani un ar kuriem abiem esmu dejojusi arī agrāk. Viens no viņiem ir asprātīgs sarunu biedrs un veikls deju partneris, kas patīkami izturas pret dāmu un prot nospiest kādu figūru no pasniedzēja dejas, turklāt atkārtot to tā, ka partnere var iesaistīties. Mans otrs kavalieris bija puisis, kas, kā izskatījās, varēja turpmāk kļūt par manu pastāvīgo deju partneri. Vairākas reizes pirms šīs nakts bijām kopā dejojuši kursos, jo, no dažādiem līmeņiem nākuši, abi uz šo brīdi bijām bez partneriem, un kopš satiku viņu, man pirmoreiz nebija pat doma kaut ko mainīt. Šovakar gan mēs nebijām ieradušies kopā – lielāko laika daļu viņš nodejoja ar savu bijušo partneri, kas uz pasākumu ieradās speciāli. Tomēr, aiz pieklājības, vai, kā vēlāk izrādījās, tāpēc, ka mums abiem to ir ļoti gribējies, viņš šad un tad uzlūdza arī mani.
Balle noritēja mierīgi, bez liekiem pārsteigumiem, un tas ļāva man ievērot vienu momentu – ballē dejot ir daudz vieglāk!!! O jā, es pieļauju, ka vīrietim ir tieši otrādi, daudz grūtāk – jāvada partnere caur biezu pūli, neskrienot nevienam virsū, vēl pašā sākumā izdomāt, ko īsti dejot, nu, un tad vēl noturēties mūzikas ritmā un vēl uzturēt sarunu ar partneri (vai vismaz likt viņai nojaust par savu klātbūtni vairāk nekā tikai uzkāpjot viņai uz kājas). Un tas viss ir tikai ar pazīstamu partneri! Sievietei šajā pašā situācijā ir tikai jāseko partnerim un jāiepriecina viņš ar savu sabiedrību, nu, un jāuzmana, kas notiek aiz viņa pleca. Bet tas tomēr ir daudz vieglāk nekā nodarbībā. Ja treniņā, solim neiznākot, ir jāapstājas un jāmēģina atkal un atkal un jādomā kāpēc nav sanācis, ballē veikli tiec ārā no kļūdas un turpini tikai tālāk. Galvenais noteikums – neapstāties dejas laikā. Jā, pieredzējušākiem dejotājiem manas atklāsmes varētu izraisīt smaidu, bet es biju sajūsmā no tā, ka varu ļauties partnera improvizācijām, neskatoties noteikt, ar kuru kāju partneris šobrīd iet un neapjukt, ja kaut kas noiet greizi. Un pēc divu mēnešu dejošanas tas ir daudz!
Tomēr, dejot ar gadījuma partneriem, lai cik tas būtu aizraujoši, vēl nepadara sievieti laimīgu. Skatoties uz pastāvīgā pāra saliedētu dejošanu un partneres mirdzošām acīm, jūtu gandrīz vai skaudību. Laimīgā, laimīgā! Bet, kā izrādās, arī man pašai tas nebija necik tālu.
Tagad esmu bijusi uz publisko balli – viena, nepieredzējusi un mazliet apjukusi. Esmu bijusi uz slēgto balli – viena, mierīga un jautrību gaidoša. Bet šodien es eju uz balli ar kādu, kas ir bijis mans deju partneris jau mēnesi un ar kuru esam iesaistīti nemaz ne tik nevainīgā, bet jau visai taustāmā flirtā. Man lielā mērā šis pasākums ir indikators, kas noteiks, vai mēs iesim tālāk. Un - ak šīs neatrisināmās praktiskās lietas! - ģērbjoties man vairs nav jādomā par to, lai izskatītos korekti un nepiesaistītu klātesošo divdomīgos skatienus. Plus, atkrīt rokassomiņas jautājums. Un, dāmas, tā taču ir problēma! Vienmēr ir dažas mantas, bez kurām nevar iztikt pat ballē. Tomēr, neskatoties uz to, ka varu tās salikt mazītiņā somiņā, arī tas ir problemātiski, ja ballē nav noteiktas sēdvietas (teiksim, pie galdiņa). Atstāt kaut kur malā – vai droši? Dejot ar somiņu rokā – jocīgi un neērti arī... Man radās tikai divi risinājumi – iztikt bez tik nepieciešamām mantām kā lūpkrāsa un telefons vai rēķināties ar to, ka šīs ir tikai mantas, un to pazušana nav pasaules gals.
Un tagad, kad vairs nav jārisina pielāgošanās problēma, balle man parādīja dejošanas jaunās puses – deja kā zīmēšanās un deja kā flirts. Abas šīs izpausmes ir viena otrās sastāvdaļas. Tas ir tas pirmais moments, kaut jūs abi pēkšņi saprotat, ka esat pāris un cik labi jūtaties viens otra sabiedrībā un lielajā spogulī ieraugāt cik labi jūs kopā izskatāties. Man šis brīdis ir licis lepni pacelt galvu un drosmīgi uzsmaidīt savam pavadonim un visai apkārtnei, jo vismaz likās, ka drošāka un aizsargātāka nekā šobrīd pie viņa rokas neesmu jutusies nekad. Man partneris, savukārt novērtējot to, ka pie viņa rokas ir ļoti skaista meitene, kas skatās tikai uz viņu un smaida tikai viņam, iztaisnojās un no puiša acumirklī pārvērtās par vīrieti. Vīrieša galvenais uzdevums ir izrādīt savu dāmu, un dāmai ir jājūtas komfortabli šajā izrādē, turklāt paliekot sava partnera dāmai, nevis veidojot izrādi citiem skatītājiem. Šī bija reize, kad mēs bijām viens vesels, kas atspoguļojās gan aizrautīgā Vīnes valsī, gan ugunīgā sambā, gan manos patiesos smieklos par viņa jokiem, gan viņa priekā par to, ka izskatos laimīga. Stāja, saprašanās, flirts un prieks, kas rodas starp partneriem ir tas, kas izrotā deju un pāri padara pievilcīgāku pat ja tajā neviens nedejo ideāli.
Atstājot gan spēcīgu mazuma piegaršu, šī balle mūs noteikti satuvināja, un nākamajā mēs ieradāmies jau kā pāris ne tikai uz parketa. Balle ar mīļoto pārvēršas par izrādi diviem. Ugunīgs tango, kur katrai kustībai ir sava nozīme „- Kāpēc tev tāda sejas izteiksme? – Tāpēc, ka dejojam tango. (spēriens) – Tas nav tikai tango. (spēriens) – Ir gan. (spēcīgāks spēriens) – Ko es tādu pateicu? (spēriens) – Padomā. (spēriens, garām, pagrieziens un es iekritu viņa rokās)”. Svings ir tik komfortabls, jo krītot viņam ap kaklu, man ir sajūta, ka tieši to man visvairāk gribas darīt. Šī balle, pēc tik daudzām nodarbībām kopā mūs arī noved pie secinājuma, ka tehniski mums vēl ir daudz pie kā jāpiestrādā, parāda figūru neprecizitāti un soļu dažādības trūkumu – kļūst gluži vienkārši garlaicīgi atkārtot to pašu. Arī es pati kļūstu objektīvāka savā balles novērtējumā – „gaismas par maz, mūzika par skaļu, kaut kas ir galīgi lieks...” – tā vairs nav tikai mana iedoma, to pierāda tas, ka daudz pieredzējušāki dejotāji tam piekrīt.
Cik vēl dažādas balles izpausmes sagaida kādu, kas tikko sācis savas deju gaitas? Vai tas ir atkarīgs no pavadoņa, no vietas, no balles vērienīguma, no tērpa? Ja šobrīd izejam sabiedrībā, lai pabūtu divatā, drīzumā, iespējams, iziesim lai pabūtu sabiedrībā. Ja pirmīt vientuļā meitene izgāja uz balli, lai mācītos dejot un dejotu, kādreiz viņa var izmantot savu dejotprasmi, lai atrastu sev nepieciešamo sabiedrību kādiem apslēptiem vai atklātiem nolūkiem. Un tā noteikti ir pavisam cita pieredze.
piedalīties diskusijā par šo rakstu
