„Mēneša sākumā Manierēs nodarbības sāka apmeklēt jauni 1. kursa kursanti. Vairāki cilvēki jau atnāca pa pāriem, puiši - vieninieki partneri atrada starp brīvajām meitenēm, bet vairākas meitenes palika vienas pašas. Viņas varēja aiziet, bet palika. Interesanti, ka jau nākošajās nodarbībās parādījās brīvi vīrieši. Bija skaidrs, ka viņi ir jau dejojuši. Izskatās, ka vismaz trīs meitenes jau dejo ar pieredzējušākiem partneriem.
Vēl vēlāk, ar dažu nodarbību kavēšanos, kursus sāka apmeklēt viena meitene. Izskatījās, ka viņai uz partneri nav nekādu izredžu, vismaz šajā laikā. Un vakardien, pēkšņi parādījās puisis - atgriezies no darba komandējuma un meitenei ir partneris, bet puisim jauka un patīkama partnere. Veicies abiem.”
Nosarku sēžot pie datora, jo es zināju par ko ir runa šajā tekstā. Vēl vairāk, meitene, kas sāka apmeklēt kursus ar dažu nodarbību kavēšanos, biju es. Bet piekrist teiktajam nevarēju. Neskatoties uz to, ka šis bija tikai mans otrais partneris, es jau sāku nojaust ar ko saistās partnera meklējumi. Uzsākot mācības bez partnera pastāv divas iespējas. Viena ir dejot ar kādu iesācēju, kas arī ir ieradies viens, pacietīgi apgūstot arvien jaunākas figūras un virzoties uz priekšu lēnām, jo vīrieši parasti mācās lēnāk, bez dejas figūrām apgūstot vēl arī vadīšanas principus, kas pēc sarežģītības pakāpēs ir pielīdzināms atsevišķai apmācības programmai. Otrs virziens ir mēģināt notvert pieredzējušāku partneri un censties tikt viņam līdzi, kas meitenēm parasti padodas diezgan viegli. Bet tas arī ir darbs – nākt biežāk, palikt ilgāk, censties uztvert visu no pusvārda un, partnerim mēģinot izdarīt nepazīstamu figūru, nemest plinti krūmos „mums to vēl nemācīja”, bet mācīties turpat un uzreiz un, galvenais, negaidīt, ka kāds palīdzēs atrast vai noturēt partneri. Es izvēlējos otro ceļu, tomēr viss nebija tik vienkārši.
Katram ir savs iemesls ierasties kursos – vēlme kļūt atraktīvākam un dejotprotošam, izklaides meklējumi, prestižs vai kas cits – tikai nedēļu atpakaļ es uzstājīgi rekomendēju iet mācīties dejot vīrietim, kurš 40+ gadu vecumā būdams ļoti bikls attiecībās ar sievietēm, iedzīvojās iepazīšanās problēmās. Iemācies dejot un varēsi izvēlēties pats starp desmit dāmām, nelaužot galvu kā uzsākt sarunu! Mani pašu uz šejieni atveda amerikāņu kultūras šoks un svinga ēras pēkšņa ielaušanās manā dzīvē un attāli jaušams kaut kā netaustāma iztrūkums manā šķietami laimīgajā dzīvē. Līdz ar otro nodarbību, iekāpjot kurpēs, es sapratu kā man pietrūka manā omulīgajā ligzdiņā – skaistas kleitas, augstu papēžu un, galvenais, iespējas justies skaistai un flirtēt – flirtēt nevainīgi, flirtēt ar zināmu garantiju, ka tas nenesīs nepatīkamas sekas, flirtēt ideāli atbilstošā situācijā, flirtēt ar kādu, kam nav iespējas tevi atraidīt vismaz dažās tuvākajās minūtēs, flirtēt pie mūzikas, kas tomēr neliek to darīt kliedzot, flirtēt bez nepieciešamības aizņemt savas rokas ar dzērienu, ēdienu vai cigareti, flirtēt dejojot. Divos vārdos, iespējas būt tikai sievietei.
Un tieši brīdi, kad es izlasīju skolotāja priecīgu ziņu, ka es, meitene bez izredzēm, esmu sev atradusi pieredzējušu partneri, es sapratu, ka ar partnera pieredzi nepietiek vis. Vismaz man ne. Atnākot vienai, pirmajā reizē noteikti var partneri arī neatrast, bet tas jau nenozīmē, ka būs jāsēž malā un pat padejot nesanāks. Laimīgā kārtā mans pirmais mēģinājums ir bijis visai veiksmīgs. Puisis gluži vienkārši piederējis pie mana mīļākā tipa, kas jau pats par sevi rada dabisku saskaņu, jo ne jau tā prasme ir galvenais. Galvenais ir tas, lai man būtu patīkami atrasties šī vīrieša rokās. Galu galā, cik tad ilgi sevi cienoša sieviete var atļaut kaut vai dejas laikā sev pieskarties vīrietim, kurš viņai neliekas pievilcīgs! Pēc četrām pirmajām nodarbībām ar partneri, kas varbūt bija ļoti attāls no dejošanas ideāla, bet ar toties drošām rokām, laipns, iecietīgs pret manu šaušalīgo nemākulību, gatavs palīdzēt un pēc dažiem pirmajiem nemākulīgiem, bet jau visai saviļņojošas izjūtas radošiem tango, man kursi saistījās ar kaut ko patīkamu. Lieta tāda, ka minētais puisis palika dejot ar mani pēc sava oficiālā nodarbības laika, un tāpēc uz īpaši ilgstošām saistībām es necerēju, saprotot, ka viņam drīzāk gribas dejot ar sava līmeņa partneri nevis apmācīt galīgu neprašu, bet pārtraukt izmantot to, ka viņš paliek vēl netaisījos. Un šeit mana bezpartnerība izstrādāja ar mani pirmo joku. Dažas reizes pārķerot viņu ātrāk, es nolēmu ierasties pirms laika, un, gaidot viņu, mani arī pārķēra cits. Nē, slikti nebija, bet neradās man arī sajūta, ka ar ŠO cilvēku es gribētu dejot. Gribētu dejot tā, lai manai čigāniskai dvēselei gribētos skriet, lidot uz nodarbībām. Bet ja ne, tad kāpēc man ir jānāk? Lai atdejotu savu samaksāto naudu? Cik prozaiski! Ja es jau tagad redzu, ka pat mans pirmais partneris bija labāks, tad jau pilnīgi droši, ka apkārt ir vēl labāki, ir tikai labi jāpameklē un nav jāpaliek ar to, kas gadījies. Bet gadījums izšķir vairāk nekā mēs to varam paredzēt.
Nākamreiz, mani stipri apbēdinot, minētais vaininieks gadījums nebija atvedis pirmo puisi, bet, atvieglojot, nebija atvedis arī otro. Pirms es vēl es paspēju aizdomāties par to, ar ko būs jādejo šodien, kādam šis uzdevums tika uzticēts. O jā, šis puisis mācēja dejot! Turklāt, viņš darīja fantastiskas lietas - piemēram, neizlaižot partneres roku no savējās, pakasīja pieri (var noslaucīja degunu, ko viņš tur īsti darīja?) - es nejokoju!!!! Mums tik sarežģītas dejas figūras pirmajā kursā vēl nemāca. Vai arī tā bija improvizācija? Es pati labi apzinos, ka vēl neprotu dejot, bet kāpēc man tas ir jājūt katrā partnera kustībā, katrā pieskārienā?! Tas ir pakalpojums no viņa puses, ka viņš mani padancina? Katrā ziņā, ar šo kungu man vairs negribējās improvizēt, lai viņš pats labākais dejotājs pasaulē. Es nepārmetīšu vīrietim to ka viņam nav pieredzes, to ka viņš staigā nevis dejo, to ka viņš man kāpj uz kurpēm, to ka viņš netur mani pietiekoši stingri, to, ka viņš turas pie manas lāpstiņas kā pie durvju kliņķa, to ka viņš neatceras iemācītās figūras – gan jau, gan jau viņš iemācīsies... Bet to, ka viņš prot dejot, bet liek man justies tā it kā es saņemtu no viņa pakalpojumu, es nepiedošu nekad! Es aizbēgu pēc otrās dejas un, godavārds, ja kādi spēki vēl liks viņam mani uzaicināt, es teikšu, ka man kāja ir lauzta!
Viena pieredze izriet no otras. Nākamajā reizē šausmās ieraugot situāciju, kur es atkal esmu viena un brīvs atkal ir tas pats puisis, no kura iepriekšējā reizē aizbēgu, es pārsēju jostu un drošā solī devos pie puiša, kas gaidīja savas partneres atnākšanu. Nē, es neuzskatu ka es uzvestos neētiski! Tā nebija viņa sieva vai draudzene, pat viņa deju partnere viņa bija piecas reizes nevis piecus gadus. Un, galu galā, viņam vienmēr ir iespēja man atvainoties kad viņa atnāks. Bet viņš to nedarīja. Patiesību sakot, savu rīcību es pati mazliet nožēloju jau pirmajā brīdī - tad, kad viņam bija jāsatver manas rokas. Pagaidiet, jāsatver nevis jāiekaras tajās!
Ak, šis pirmais moments, kad tev ir jādejo ar nepazīstamu partneri, šis pats pirmais mirklis, kad ar pieradumu vēl nesabojātas, objektīvas izjūtas uzliesmo ar viņa pirmo pieskārienu – vienmēr pārsteidzoša, riskanta ielaušanās privātā teritorijā, situācijas iežogojumā, no kura vajadzības gadījumā ir arī jāizkļūst, vienādojums ar diviem nezināmiem, salīdzināms tikai ar pirmo skūpstu. Kādas tik iekšējās emocijzīmes, multeņu sejiņas neraksturo dažādākos no tiem - atzinīgi-apmierināts smaids, kas atvieglojumā izplūst arī cilvēka fiziskajā sejā ar bezrūpīgu „cik labi”; aizdomīgi no vienas puses uz otru uztraukumā šaudošās ačteles „hmmm hmmm kaut kā dīvaini... Kur, kur ir jāskrien, taču paklupšu uz saviem papēžiem tādā ātrumā griežoties! Nu ko ieķēries lāpstiņā, man tā neaug tur, lai tev būtu kur pieturēties! Roka vienkārši uz muguras ir jāliek.”; riebums un šausmas, kas izšļakstās sejā „o nē! Nu ko man tagad darīt? Laikam izrauties un ar spiedzieniem mesties ārā pa durvīm ir kaut kā nepieklājīgi”; neitrāla lūpu kaktiņu pacelšanās ar zemapziņā uzpeldošo „ir ok”, nu varbūt pavadītu ar „cik durstīgs džemperis, viņam laikam gan kož” vai „patīkamas smaržas” vai „lietussargu aizmirsu pie vecmāmiņas”.
Tātad rokas ir jāsatver nevis jāiekaras. Ar to mēs cīnījāmies stundu, pēc kuras es sapratu, ka par skolotāju nekļūšu pretēji visam, ko mēģina iestāstīt mūsu pasniedzējs - „ir vieglāk paņemt puisi, kas neprot un iemācīt, nevis meklēt jau gatavu”. Pilnīgi piekrītu, laimīga būs tā pacietīgā meitene, kas no šī visai padevīga, mācīties gatavā un cerīgā puiša, kas ir labprāt uzklausa padomus un ar humoru izturas pret savām kļūdām, izveidos sev ideālu partneri. Bet es, ko nu es... es vienkārši meklēju citas īpašības. Vismaz uz parketa es gribu, lai mani satver cieši, pagriež stingri un nepārprotami un neļauj skriet prom. Un es gribu to tūlīt pat nevis miglainā nākotnē! Ja man gribētos mācīt, es kļūtu par skolotāju, bet ja man būtu riteņi, es kļūtu par autobusu. Tāpēc bez nākamās pieturas paziņošanas braucam tālāk.
Nākamās pieturas nosaukuma iztrūkums nākamajā reizē lika uzmanīgi ieskatīties deju zālē pirms ienākt. Kas nu būs? kas šodien ir atnācis? ar ko būs jādejo? Un tad... Cik labi, ka es esmu viena! cik labi, ka es šodien atnācu! cik labi, ka es mācos Manierēs! Bet kādos citos kursos vēl ir tāda loterija ar brīviem pieredzējušajiem puišiem izlozē? Kur viņi parādās vieni paši un katru reizi cits? Ziniet, man kā daudzām meitenēm ir noteikts puišu tips, kas patīk. Nē, tas nenozīmē, kas ar viņiem man kaut kad kaut kas arī būtu sanācis, bet tā ir diagnoze. Patīk! Šausmīgi patīk ļoti gari, slaidi puiši ar gaišām acīm un tādu pat no malas manāmu silti-pieklājīgu seksīgu attieksmi. Labi, varbūt es šobrīd pārspīlēju, bet nu, es redzu puisi, ar kuru es gribu dejot, vismaz pamēģināt. Apstākļi ir visai labvēlīgi – es esmu viena, viņš dejo ar pasniedzēju, izskatās ka viss notiks dabiski, nevienam nav jādemonstrē acīmredzama izvēle, un šis ir, manuprāt, labākais variants. Beidzas pēdējā deja iepriekšējai grupai, visi paklanās, pasniedzēja palaiž manis nolūkoto puisi vaļā, es pieceļos, pasmaidu un... pēkšņi skolotājs sadala vienu pāri, kas dejojis kopā jau daudzas nodarbības, atdodot meiteni manis nolūkotajam puisim un man pieliekot viņas partneri. „Būs cita diena, tas taču nav mūžīgi”, - mierinu es sevi. – „Bet pagaidām baudām to, kas ir – kursu vecāks partneris, mācāmies no viņa to, ko mums vēl nestāstīja. Blūzs ar viņu ir ļoti pat labs! Un kviksteps, kas pirmajam kursam vispār nav bijis, ir vēl labāks. Lēns-lēns-ātrs-klāt, pagrieziens, pagrieziens, aha, šeit ir vēl tāds solītis. Ok... ir forši!” Turklāt ka mans pagaidu partneris ir ļoti uzmanīgs pret visu, ko stāsta skolotājs un ļoti galants pret partneri.
Es vairs nevarēšu pateikt kāpēc pie visa tā labākā, kas viņam ir, es nekad nejūtos ar šo puisi kā ar savējo, kāpēc es nevarēju pie viņa pierast – vai tas bija tāpēc, ka jau no pašas pirmās dejas ar viņu es gribēju dejot ar citu vai tāpēc, ka es psiholoģiski negatavojos kļūt pa viņa partneri vai varbūt tāpēc, ka mūsu bioritmi nesapas, bet tas nenotika nekad. Nedrošība – brīvības medaļas otrā puse. Pēc nodarbības šim svešajam partnerim pajautājot vai varētu padejot ar mani, jo viņa partnere nebūs klāt, es piekritu, jo nebija ne mazākās garantijas, ka puisis, kas man iepatikās būs klāt arī nākamreiz. Bet viņš bija. Biju arī es, apsolījusies citam, vēl joprojām sevi mierinoša ar domu, ka vēl viss var notikt... nākamreiz. Nākamreiz manas acis mani pārsteidza – ienākot zālē, es neieraudzīju noskatīto puisi, bet toties ieraudzīju savu pagaidu partneri, kura meiteni es aizvietoju pagājušās divas reizes. Vienu pašu. Izrādās, viņa partnere vairs nevarēšot nākt un šis gods tiek piedāvāts man. Bet es vēl nebiju plānojusi ne pie kā apstāties, ko arī pateicu viņam. Tomēr, pateikt vēl nav pietiekoši, lai cilvēks ar to varētu samierināties. Nokavējot nākamās nodarbības sākumu es ieraudzīju man visai patīkamu ainiņu – mans nejaušais partneris dejo ar meiteni, kuras partneris ir saslimis, un puisis, ko noskatīju dejo ar pasniedzēju. Nu re, viņš taču neies pamest to meiteni! Un pasniedzēja man atdos to otro! Cik jauki! Jauki bija līdz beidzās dziesma, un, tagad ko jūs domājat?! Mans nejaušais partneris pamet to meiteni un nāk pie manis!!!! Nu ko tu darīsi! Man neradās citas idejas, atskaitot ka palūgt viņam uzaicināt to brīvo meiteni, jo gribu pamēģināt padejot ar citu un palūgt pasniedzējai aizdot man to puisi. Bet kā parasti, tas nav vis tik vienkārši! Pasniedzēja izbrīnījās vai tad partneri pametīšu dēļ cita (paskatieties tik, viņš jau oficiāli ir mans partneris, ko tik neuzzini!!!) un nez kāpēc veikli nosūtīja mani ar šo problēmu pie otra pasniedzēja. Mans gadījuma partneris arī izbrīnījās un sāka jaukt kājas blūzā, kas viņam agrāk tik labi padevās. Un es pati paliku izbrīnā līdz pat nodarbības beigām, jo nekas netika mainīts, un visu atlikušo laiku es dejoju ar šo pašu puisi, mans nolūkotais - ar pasniedzēju, un brīvā meitene sēdēja malā. Sagadīšanās? Intrigas? Kāda īpašā etiķete, par kuru neko nezinu?
Es minēju divas stundas līdz galu galā nolēmu nekombinēt un nevērpt liekas intrigas, bet vienkārši palūgt puisim, kas patika, padejot ar mani nākamreiz. Cik tas bija vienkārši un kāds atvieglojums! Meitenes! Drosme ir viens no noteicošiem faktoriem partnera atrašanā. Gaidot apstākļu sagadīšanos vai to, ka konkrēts puisis ievēros tevi pats, var mūžīgi. Bet ir tik viegli uzaicināt pašai kādu, kurš iepaticies, ja tas notiek kursos, kur situācija un esošo pāru attiecības ir tik pārskatāmas un spēles noteikumi ir citādāki nekā ballē. Šeit nav nekādu iemeslu kautrēties, tu taču neprasi viņam tevi apprecēt vai aizdot tev naudu. Iespēja, ka, atbildot uz tavu uzaicinājumu viņš parādīs ar tevīm ar pirkstu un sāks skaļi smieties, ir ļoti niecīga. Tikpat retos gadījumos šajā situācijā puiši aizbarikādējas ar krēsliem un ieķeras aizveltnē, lai viņu nevarētu izvilkt dejot. Ko tādu jau drīzāk varētu gaidīt naktsklubā. Bet no kādas vēl reakcijas šeit varētu baidīties? Meitenei izdarot pirmo soli ir tikai divi iznākumi, un tie ir identiski tiem, kas rodas pirmo soli izdarot puisim – sliktākajā gadījumā jums nesanāks nemaz tik labi, jūs viens otram nepatiksiet un tad jūs to vairs neatkārtosiet un ātri vien aizmirsīsiet; labākajā gadījumā jums viss izdosies jūs dejosiet ilgi un laimīgi, un viņš tev būs tikai pateicīgs par to, ka tu pienāci pati.
Es negaidīju vēl vienu vilšanos, kas slēpās aiz stūra... Viss bija pietiekoši viegli un labi pirmajā nodarbībā, protams, ne bez sīkiem negludumiem, bet ne tik traki, lai man galīgi nepatiktu. Patika! Es labi jūtos viņa tuvumā, bija ērti un patīkami dejot, bet... nelikās ka ir atdeve! Ja pirmajā vakarā tas vēl nebija jūtams, tad nākamajā nodarbībā tas jau bija pietiekoši manāmi. Puisis bija domīgs. Pārāk domīgs. Iespējams, to varēja norakstīt uz kādiem personīgiem apstākļiem – nu kas tik cilvēkam nevarētu atgadīties, kas viņu padarītu tik izklaidīgu. Jā, man ļoti patika tas, ka viņš dzird arī mūziku un cenšas kustēties ritmā – tas ir lieliski, tomēr būtu vēl labāk, ja tas notiek dabiski kā tas bija pirmajā reizē. Šoreiz viņš mēģināja apstāties ik pēc pusminūtes, jo mēs nedejojam ritmā, plus izklaidīgs skatiens gar manu ausi, plus nekādas reakcijas uz maniem centieniem radīt kaut kādu nebūt saskaņu... un man radās sajūta, ka man nevajadzēja viņu uzlūgt, jo tagad viņš dejo ar mani tikai tādēļ, ka atteikt ir neērti. Es pat nezināju, ka tā var būt – ja man kāds liekas labs partneris, tas var arī nebūt abpusēji... varbūt viņam nederu es! Tomēr dejošana ir abpusējs process, un es nolēmu atgriezties pie sava pagaidu partnera, tomēr nezaudējot cerību – galu galā var vienmēr pamēģināt vēlreiz.
Pierādījumu tam, ka kontakts ne obligāti rodas momentāli, es ieguvu jau nākamajā nodarbībā, kad apstākļu sagadīšanās pēc man ir sanācis atkal dejot ar puisi, kas bija mans otrais pēc kārtas partneris un kuru es toreiz nenovērtēju. Pēkšņi latīņu dejas, par kurām līdz šim nebiju fanojusi, vairs nesagādāja nekādas grūtības (ne obligāti tās sanāca perfekti, bet sajūta bija ļoti komfortabla), turklāt šim puisim piemīta lieliska īpašība prast pareizi uzdot partnerei pagriezienu – ar daudziem ir bijis grūti noteikt kad un kā ir jāgriežas – iespējams, mani iepriekšējie partneri nepareizi padeva signālu, iespējams, nepareizā brīdī, iespējams tas pārāk vēlu nonāca līdz manīm, bet šī bija pirmā reize, kad dejoju nepazīstamu deju un griezos tikai tā – dabiski, ne sekundi nepiedomājot pie virziena, ātruma, momenta vai veida. Turklāt, sākām pļāpāt bez apstājas, un es nevarēju beigt brīnīties – man nepatika ar viņu dejot? Man nepatika? Un tad mēs dejojām vēlreiz un vēl un vēl un vēl joprojām. Diez kādi nejaušie faktori bez pamatfaktoriem var ietekmēt pāra kontaktu – noskaņojums, vieta, paša iepriekšējā pieredze un neviļus salīdzināšana – bet noteikti neatmetiet cerības - ja pirmajā reizē neizdodas, otrajā tas var būt lieliski. Veiksmi, pacietību un, galvenais, drosmi!
Neliels pēcvārds. Kā savu atrasto partneri noturēt katrs noteikti zinās labāk par mani, bet ir dažas lietas, kas, izrādījās, nāk tikai par labu abiem pārī, pat ja tas vēl nav stabils pāris. Runājiet! Ne tikai savā starpā par visu, bet arī ja nesanāk kāds solis. Es nerunāju par nievājošām pamācībām no tās puses, kas prot vairāk, bet par to cik svarīgi ir pateikt to, kas liekas svarīgs. Cik ir bijis tādu gadījumu, ka kādai pavisam nepieredzējušai meitenei pēc izjūtas šķiet, ka solis ir nedabisks, tātad – nepareizs, bet viņa neko nav teikusi mēnešiem ilgi, jo domājusi, ka ja jau partneris, kas dejo ilgāk par viņu dara tā, tad tas noteikti ir pareizi, kā rezultātā viņai nācies pārlekt no kājas uz kāju, jo citādāk izjūk pilnīgi viss, līdz to beidzot pamana un aizrāda pasniedzējs? Man pašai tas gadās septiņpadsmit reizes vienas nodarbības laikā, ar vienīgo atšķirību, ka es esmu nolēmusi neklusēt. Tas ne tikai nav nepieklājīgi pateikt, tieši otrādi! Es uzskatu ka tas ir sievietes tiešākais pienākums. Protams, ne jau ballē un nepazīstamam kungam, bet savam partnerim nodarbībā, kur to uzreiz var arī izskatīt un izlabot. Daļā gadījumu tā tiešām ir nepieredzējušās partneres vaina – nepareiza svara pārnešana, nepareizs pagrieziens, bet tikpat lielā daļā gadījumu vainīgs būs vīrietis, kas iedod nepareizu signālu nepareizā brīdī vai izlaiž kādu savu soli, kādēļ pārim sanāk kustēties ar dažādām kājām un ir vai nu jālēkā vai nu jāapstājas... un jānotīra kurpes. Vieglākais kā no tā izvairīties ir pārrunāt vainas cēloni, jo pasniedzējs ne vienmēr būs spējīgs to pamanīt. No manas visas dzīves pieredzes izejot, drošākais veids kā sievietei panākt, lai ar viņu pareizi apejas un pareizi vada ir parādīt – sev piemērotu spiedienu, sev piemērotu distanci, sev piemērotu acu kontaktu un tikai pašai redzamās vai jūtamās kļūmes. Normāls partneris par to būs tikai pateicīgs. Puse no dejas balstās zināšanās, bet otra puse – izjūtās; puse no labas dejas ir darīt tā kā ir pareizi, bet otra puse – darīt tā, lai pareizais arī patiktu.
Un vēl kaut kas. Flirtējiet ar saviem partneriem! Nē, tas nenozīmē, ka jums būtu obligāti jāielaižas tuvākās attiecībās. Bet smaidiet, sarunājieties, flirtējiet, spēlējiet un atkal smaidiet! Tas pieliek nepieciešamo asumu un padara fiziskās kustības par deju. Katrs no jūsu partneriem ir vienreizējs, un deja nav tikai soļu izpildīšana, tas ir vesels stāsts!
piedalīties diskusijā par šo rakstu
