Es ienāku zālē. Stalta stāja, taisna mugura, rokās mazītiņa somiņa, kas sagādās man problēmas visu vakaru, vai šalle - problēmas „kur likt rokas” atrisinājums, ko vēlāk var aplikt ap kaklu. „Necel kājas tik augstu, kad sēdies šādos svārkos, liec tās paralēli, krustam pie potītēm,”- atceros es bērnības audzināšanas stundas. „Neliec kāju pār kāju, stilbu uz stilba – pēc tam tev ilgi varētu nākties skaidrot nepazīstamiem vīriešiem, ka esi atnākusi tikai padejot,” – atceros es sieviešu žurnāla ieteikumu. Es pat nebiju domājusi, ka tas ir tik grūti! Tas pēc tam, kad esi jau atklājusi, ka – urā! – izdevās saģērbties atbilstoši ballei...
Vai arī tā - mēs ienākam zālē. Staltas stājas, taisnas muguras, ar elkoņiem kopā sadevušies, viens otram aksesuārus aizvietojoši, problēmas „kur likt rokas” atrisinājums viens otram. Ja pieņem, ka dejot mēs protam, tomēr ir vēl trīs simti četrdesmit septiņi sīkumi, par kuriem mēs visi aizmirstam, pošoties uz balli.
Jau ir ieradies kungs krokodilādas kurpēs – vienīgais, ar kuru atteicos dejot savā pirmajā ballē, jo ne tikai kurpes ir viņa raksturīgākā iezīme, bet arī mūžīgā košļene mutē. Ienāk gan prātā uzlūgt dāmu, virinot muti visā tās platumā! Ir ieradies džinsu kungs jeb cilvēks džinsu kreklā – arīdzan... hmmm hmmm... ideālā tērpā ballei. Ko tik šeit neieraudzīsi! Un tas, kas klubiņā paslīdētu garām nemanīts, šeit momentāli pievērš sev uzmanību, un ne jau tajā labākajā nozīmē. Kā gribētos, lai ģērbšanās etiķete tiktu ievērota, lai balle tiešām pārnes tevi sešdesmit vai astoņdesmit gadus atpakaļ nevis liek justies klubiņa „Tiem, kam pāri 30-40-50” apmeklētājai. Ir atšķirība.
Viss būtu daudz vienkāršāk, ja visi ģērbtos atbilstoši ģērbšanās etiķetes parametriem, tomēr ne vienmēr un neprecīzi to ievērojot, tiek radīta jauna, nerakstītā ģērbšanās etiķete. Un tad var minēt, kas ir pamats un kas - piebūve. Citu problēmu rada cilvēki, kas neievēro neko, vispār neko – atnāk džinsos un viss! Lielākai daļai atnākot džinsos, tas mazākums uzvalkos un vakarkleitās jau liekas saģērbts neatbilstoši. Bilžu skatīšanās drīzāk palīdz noteikt, ko ballē nevajag vilkt un kādas frizūras nevajag taisīt. Bildēs no ballēm, it sevišķi no Mazās Ģildes, un festivāliem ir vairāk jāskatās nevis uz apmeklētāju tērpiem, bet uz zāli, tās dekorācijām, apgaismojumu, pasākuma vērienīgumu. Jo, tāpat kā es nevaru atkost kur guļ čūskas, tāpat kā es nezinu kurā vietā man mājās ziemā aizsalst caurules, ejot uz nepazīstamu pasākumu, pat pēc džinsaiņu atsijāšanas es nevaru saprast, kurš no klātesošiem konsekventi ģērbjas atbilstoši gadījumam un kurš pats nesaprot ko dara.
Smokings? Uzvalks? Krekls? Tikai nevajag pārspīlēt. Izskatīties tikai mazliet pieticīgāk kā citi nav tik briesmīgi kā spīdēt kā izrotāta eglīte starp cilvēkiem korektos kostīmos. Labi, smokings Latvijā vispār būs rets gadījums, šeit ir pārāk maz pasākumu, uz kuriem var-drīkst-ir nepieciešams-atmaksājas vilkt smokingu, it sevišķi jau nu „baltās kaklasaites” formā. Nebūsim arī amerikāņi, kas smokingos ierodas uz kāzām lauku apvidū. Bet man patiktu redzēt kungus viņu gandrīz elegantākajā veidolā - uzvalkā – tumši zilā vai tumši pelēkā ziemā, pelēkā vai olīvkrāsas vasarā. Melnai arī nav ne vainas, kaut gan bez košas dāmas un košiem aksesuāriem jūs riskējat izskatīties pēc bēru ceremonijas vadītāja. Kreklu gan velciet ar garām piedurknēm, īsas ir īsts balles posts – tas, kas vienlīdz ar dāmu neskaitāmām stila kļūmēm balli padara par saviesīgo klasesbiedru salidojumu rajona kultūras namā.
Tauriņš vai šlipse? Arī būdama slepena tauriņu piekritēja, es teikšu – šlipse. Tikai tāpēc, ka esmu krāsainu tauriņu piekritēja. Bet, atcerieties, tas ir jāpieskaņo vestei, jostai un partneres aksesuāriem. Ja modes lietas nav jūsu vaļasprieks – velciet šlipsi mazāka mēroga pasākumos, tomēr neaizmirstot saskaņot to ar dāmu, un melnu tauriņu lielāka mēroga pasākumos. Tie, kas taisās uz Nobeļa prēmijas saņemšanas ceremoniju, lūdzu, kontaktējieties ar stilistiem nevis ar mani.
Dāmām viss ir vienkāršāk – vakarkleita, kokteiļkleita un īsa kleita. Starp citu, bez īsas kleitas garderobē lieliski var iztikt, tā ir gaumes lieta. Pārējo arī pieliek pēc brīvas izvēles. Gan jau daudzām, tāpat kā man patīk balles kleitas – ar mīkstāku vai cietāku korseti augšā un ar īsākiem vai garākiem kupliem svārkiem apakšā. Man tādas ir sešas. Ne gluži tāpēc, ka katrai to vajadzētu, bet tāpēc ka esmu lupatniece. Bet man arī tas prasīja zināmu laiku – saprast kurā ballē vilkt kuru kleitu. No balles kleitām garāko un elegantāko, to ar visām mežģīnēm, krokām un bantēm, es vilktu uz Melngalvju namu, uz Kalpaka balli un uz Latviešu Biedrības namu. To ar sudrabainiem rakstiem un krokotiem atlasa svārkiem līdz ceļgaliem, kas tik veikli griežas ap maniem gurniem svingā un sambā – uz ikmēneša Mazās Ģildes ballēm un vidējā apgrieziena tematiskajām ballēm. Līdzīgu, bet pieticīgāku un uz platām lencītēm bezlenšu korsetes vietā – gadījumiem, ja nāksies apmeklēt balli bez partnera. To puķaino - vasarīgākam laikam. Un to, manu vismīļāko, vēl ne reizes neuzvilkto... es sevi ķeru pie domas, ka taupu to Jaungada vakaram – manam gada mīļākajam vakaram.
Paskatīsimies apkārt, kas mums šodien modes skatē? Tātad – kokteiļkleita. Garumā apmēram līdz ceļgaliem vai garāka. Diezgan pieticīga, bet ar pikantām detaļām. Bieži dekoltēta un ar ļoti brīvām variācijām. Ideāli piestāvoša kunga uzvalkam. Derīga lielākajā daļā Latvijas mēroga pasākumu. Īsa kleita nenozīmē „knapi piesedz dibenu”. „Īsa” nozīmē „mazliet augstāk par ceļgaliem”. Derēs labi deju sarīkojumā, kas notiek pa dienu, pēc ģērbšanās etiķetes – pasākumos, kas sākas agrāk par 18.00. Mode? Šobrīd modē ir viss! Galvenais, iegrožot savu gaumi stila robežās, un tas vienmēr ir pats grūtākais.
Klasiskajām balles kleitām ir savas priekšrocības - apmeklējot svētdienas balli VEF Kultūras pilī un pasākuma mazāka mēroga dēļ noraidot visas savas balles kleitas, es sapratu, ka kokteiļkleta ir tomēr ir vairāk domāta... kokteiļiem. Šaurums traucēja man izpildīt manus mīļākos tango knifus, kvikstepā partneris nemitīgi kāpa man uz kājām – un kāpēc? Tāpēc, ka kleita saīsināja manu ierasto soļu garumu vismaz uz pusi. Dažām sievietēm ar to vēl nepietiek. Visvairāk mani pret taisna, samērā šaura piegriezuma kleitu noskaņoja tas, ka tā negriežas, neplīvo un nešūpojas. „Kas tad tās par dejām, kur mans apģērbs nepiedalās? Kleita! Neplīvo!” – grozīdamās spoguļa priekšā novaimanāja sapīkusī mazā meitene manī. – „Jūs kā gribat, bet es no šā brīža dejojot vilkšu tikai kuplus svārkus!” Bet neaizmirsīsim, ka ne katrai šis siluets piestāvēs, tāpēc pieaugot jūsu svaram, vecumam, un samazinoties augumam, ir jāpieaug kritiskai attieksmei pret savu attēlu spogulī.
Tikai nevajag vilkt bikses! Pasākumā – labi, bet ne vietā, kur jādejo. Dejojošā pāra siluetā, kā mēs visi zinām, viens no partneriem ir sieviete. Svārkos. Man paliek jocīgi, kad šo vizuālo efektu pārveido par divu stiprā dzimuma pārstāvju visai aizdomīgas cīņas siluetu. Dažas vēl velk arī šaurus svārkus līdz ceļiem ar baltu blūzi. Kas tā tāda, sekretāre birojā? Pirmkursniece seminārā? Un zābaki, zābaki, ko dāmas aizmirst atstāt garderobē! Būtu jāsadūšojas no tiem šķirties, pat ja tie ir supersmalki un superdārgi. Zābakus nevelk ar vakarkleitām, arī ar kokteiļkleitām ne. Nekādus zābakus. Nekad. Nemaz nerunājot par to, ka ielas apavos nekādā gadījumā nevienu nevajadzētu laist uz nopulētā parketa. Parketam tā ir lēna nāve.
Tērpi ir aplūkoti, un mēs tikpat stalti pārejam pie citiem sīkumiem. Mūsu pasniedzējam piebraucot, mēs jau stāvējām pie Mazās Ģildes durvīm, es ar vīna glāzi rokā un abi mēs ar cigaretēm. „Es drīz zaudēšu savu vietu viņa favorītos,” nomurmināju es. Un piebildu savam partnerim: „Un tevi arī pagalam sabojāju.” „Aha,” viņš nemaz nenoliedza. „Pirms es satiku tevi, es tā nebiju darījis.” Ļoti patīkams un atraktīvs jauns pāris – asprātīga un vērīga meitene, kuras smaidu gribētu izpelnīties daudzi puiši, un labi audzināts pozitīvs puisis, ar kuru dejot priecīgas ir visas meitenes. Abi apņēmības pilni un mācīties gatavi – pasniedzēju prieks un cerība. Tikai ar dažiem trūkumiem – meitene ir pārāk dumpīga un ne vienmēr viņas dabiskās tieksmes sakrīt ar labā toņa likumiem; puisis savukārt pārāk labprāt izdabā meitenes kaprīzēm. Nē, vēl sliktāk, viņam arī iepaticies darīt to, kas pašam patīk nevis to, ko kāds no viņa gaida. Es labi apzinos, ka mēs staigājam pa izaicināšanas robežu un drīz jo drīz būs jāpakļaujas sabiedrības normām. Vēl pagaidām mēs veikli izbraucam uz aizkustinājuma, kādu apkārtējos izraisa jauni simpātiski pārīši – neformāli, mazliet kaitinoši un tik piemīlīgi, no emocijām starp kuriem gaiss apkārt sacietē tā, ka to var gandrīz vai griezt ar nazi. Drīz jau mēs izaugsim, bet pagaidām smēķējam pie ieejas. Tualetē. Trepju telpā. Nu labi, labi, neatklāšu visus mūsu netīros noslēpumus.
Kopīgi pasākumi kompānijā vairāk par vienu cilvēku vienmēr kaut vai pretendē uz stilīgu sabiedrošanos, bet tie, kur cilvēku ir mazāk par diviem pārāk skaļi liecina par atkarību. Es šobrīd runāju par kaitīgo ieradumu piepildīšanu nevis par grāmatas lasīšanu pie kafijas tases. Lai kā arī man negribētos nonākt pie pīpēšanas pilnīgas noliegšanas un vēl mazāk, dies pasarg, teikšanas ko kuram dzīvē darīt, tomēr vienai smēķēt ārā man ne prātā neienāktu. Un citām arī neieteiktu. Es teiktu, arī iekšā es to publiski nedarītu un ne jau tāpēc, ka pietrūktu drosmes. Sapīpējusies dāma (arī kungs, bet īpaši jau nu dāma!!!) neizraisa īpašu vēlēšanos pieņemt viņas uzlūgumu uz deju. Arī alkoholu es atturētos lietot. Nezinu kā citiem, bet man ir fiziski grūti dejot vairākas stundas, kad esmu izdzērusi vairāk par vienu vīna glāzi. Vienkārši miegs nāk. Citiem atkal rodas līdzsvara un savaldīšanās problēmas.
Salīdzinot ar iziešanu ar savu pastāvīgo partneri, prasības pret vientuļu cilvēku ir desmit reizes stingrākas, jo Jūs vērtē. Jūs atstājat pirmo iespaidu par sevi. Jūs vērtē ne tikai kā dejojošu pāri, bet arī kā potenciālu objektu dejām ilgākā vai īsākā laika posmā-biznesa attiecībām-privātām attiecībām – vai kādēļ vēl Jūs šeit esat. Sabojāt iespaidu par sevi var ar vienu kustību, bet izlabot to būs ļoti grūti.
Lai cik dīvaini tas neliktos, negatīvu iespaidu par sevi var atstāt arī nedarot neko. Visu vakaru es vēroju divas kontrastējošās dāmas. Viena ir slaida, pievilcīga un uzkrītoši ģērbusies. Visu vakaru viņa notup krēslā nepamanīta. Tā gan, sākumā viņa iesēžas krēslā, lai gaidītu uzlūgumu uz deju. Tad tas neseko, tomēr viņa neko nedara, lai situāciju labotu. Ar katru minūti viņa kļūst arvien vairāk sakumpusi, arvien vairāk sabozusies un arvien mazāk pievilcīga. Ar katru minūti apkārtējie arvien vairāk uztver viņu kā interjera detaļu, kas atrodas tajā pašā vietā, tajā pašā pozā. Otrai piemīt viens manāms fiziskais trūkums, kuru viņa acīmredzami apzinās. Un nevienu sekundi tas neliek viņai ieslīgt savos kompleksos – saprotot, ka, iespējams, neviens viņu neuzdrīkstēsies uzlūgt, viņa dejo viena. Kuram no mums ir tik daudz drosmes, lai nodejotu ballē valsi vienam – nevis draugu pulkā ākstoties un nevis nodarbībā trenējoties, turot rokās iedomātu partneri? Man personīgi ceļi saļimst no vienas domas par to, briesmīgāks pārbaudījums varētu būt tikai dziedāt karaoke. Bet dāma dejo – dejo viena, un izskatās, ka viņa jūtas superkomfortabli – pietiekoši apmierināta ar to, kas notiek, un pat netaisās tēlot nelaimes čupiņu. Starp citu, dejo viņa lieliski un nevienam netraucē. Varbūt arī tā cita dejo lieliski, bet nevienam neradās ne mazākās iespējas to uzzināt. Nu tad, ko Jūs domājat? Protams, tā otra tiek uzlūgta. Nē, es nesaku ka dāmām lietas labad vajadzētu dejot vienām, es tikai iesaku atrast savu veidu kā justies labi un pārliecināti. Un kā Jūs jūtaties, tā Jūs arī izskatāties.
Bet ar visām niansēm balle ir paredzēta tam, lai atpūstos, tāpēc pārlieku stresot dēļ sava izskata arī nevajadzētu. Es esmu tāla no audzināšanas vai labu manieru ideāla. Es dažkārt pīpēju. Es varu ļauties vīna glāzes vilinājumam. Es skaļi smejos. Svinga laikā es varu parādīt partnerim mēli... ja vajag - visā garumā. Citreiz manai mutei ir nepieciešams filtrs. Gadās, ka man uznāk kaprīze ēst ar rokām nevis ar dakšu vai skūpstīties publiskā vietā. Bet mans mērķis nav būt ideālai, mans mērķis ir tikai atrast līniju, kur stils un labās manieres robežojas ar mani pašu, pareizi uzost kurā vietā un situācijā ko var atļauties un izprast savu darbību sekas. Man gribas izaugt par dāmu, kuru ir viegli atšķirt citu starpā, uz kuru ar interesi atskatās, bet nekad neatļaujas uzsvilpt pakaļ.
Vai arī tā - mēs ienākam zālē. Staltas stājas, taisnas muguras, ar elkoņiem kopā sadevušies, viens otram aksesuārus aizvietojoši, problēmas „kur likt rokas” atrisinājums viens otram. Ja pieņem, ka dejot mēs protam, tomēr ir vēl trīs simti četrdesmit septiņi sīkumi, par kuriem mēs visi aizmirstam, pošoties uz balli.
Jau ir ieradies kungs krokodilādas kurpēs – vienīgais, ar kuru atteicos dejot savā pirmajā ballē, jo ne tikai kurpes ir viņa raksturīgākā iezīme, bet arī mūžīgā košļene mutē. Ienāk gan prātā uzlūgt dāmu, virinot muti visā tās platumā! Ir ieradies džinsu kungs jeb cilvēks džinsu kreklā – arīdzan... hmmm hmmm... ideālā tērpā ballei. Ko tik šeit neieraudzīsi! Un tas, kas klubiņā paslīdētu garām nemanīts, šeit momentāli pievērš sev uzmanību, un ne jau tajā labākajā nozīmē. Kā gribētos, lai ģērbšanās etiķete tiktu ievērota, lai balle tiešām pārnes tevi sešdesmit vai astoņdesmit gadus atpakaļ nevis liek justies klubiņa „Tiem, kam pāri 30-40-50” apmeklētājai. Ir atšķirība.
Viss būtu daudz vienkāršāk, ja visi ģērbtos atbilstoši ģērbšanās etiķetes parametriem, tomēr ne vienmēr un neprecīzi to ievērojot, tiek radīta jauna, nerakstītā ģērbšanās etiķete. Un tad var minēt, kas ir pamats un kas - piebūve. Citu problēmu rada cilvēki, kas neievēro neko, vispār neko – atnāk džinsos un viss! Lielākai daļai atnākot džinsos, tas mazākums uzvalkos un vakarkleitās jau liekas saģērbts neatbilstoši. Bilžu skatīšanās drīzāk palīdz noteikt, ko ballē nevajag vilkt un kādas frizūras nevajag taisīt. Bildēs no ballēm, it sevišķi no Mazās Ģildes, un festivāliem ir vairāk jāskatās nevis uz apmeklētāju tērpiem, bet uz zāli, tās dekorācijām, apgaismojumu, pasākuma vērienīgumu. Jo, tāpat kā es nevaru atkost kur guļ čūskas, tāpat kā es nezinu kurā vietā man mājās ziemā aizsalst caurules, ejot uz nepazīstamu pasākumu, pat pēc džinsaiņu atsijāšanas es nevaru saprast, kurš no klātesošiem konsekventi ģērbjas atbilstoši gadījumam un kurš pats nesaprot ko dara.
Smokings? Uzvalks? Krekls? Tikai nevajag pārspīlēt. Izskatīties tikai mazliet pieticīgāk kā citi nav tik briesmīgi kā spīdēt kā izrotāta eglīte starp cilvēkiem korektos kostīmos. Labi, smokings Latvijā vispār būs rets gadījums, šeit ir pārāk maz pasākumu, uz kuriem var-drīkst-ir nepieciešams-atmaksājas vilkt smokingu, it sevišķi jau nu „baltās kaklasaites” formā. Nebūsim arī amerikāņi, kas smokingos ierodas uz kāzām lauku apvidū. Bet man patiktu redzēt kungus viņu gandrīz elegantākajā veidolā - uzvalkā – tumši zilā vai tumši pelēkā ziemā, pelēkā vai olīvkrāsas vasarā. Melnai arī nav ne vainas, kaut gan bez košas dāmas un košiem aksesuāriem jūs riskējat izskatīties pēc bēru ceremonijas vadītāja. Kreklu gan velciet ar garām piedurknēm, īsas ir īsts balles posts – tas, kas vienlīdz ar dāmu neskaitāmām stila kļūmēm balli padara par saviesīgo klasesbiedru salidojumu rajona kultūras namā.
Tauriņš vai šlipse? Arī būdama slepena tauriņu piekritēja, es teikšu – šlipse. Tikai tāpēc, ka esmu krāsainu tauriņu piekritēja. Bet, atcerieties, tas ir jāpieskaņo vestei, jostai un partneres aksesuāriem. Ja modes lietas nav jūsu vaļasprieks – velciet šlipsi mazāka mēroga pasākumos, tomēr neaizmirstot saskaņot to ar dāmu, un melnu tauriņu lielāka mēroga pasākumos. Tie, kas taisās uz Nobeļa prēmijas saņemšanas ceremoniju, lūdzu, kontaktējieties ar stilistiem nevis ar mani.
Dāmām viss ir vienkāršāk – vakarkleita, kokteiļkleita un īsa kleita. Starp citu, bez īsas kleitas garderobē lieliski var iztikt, tā ir gaumes lieta. Pārējo arī pieliek pēc brīvas izvēles. Gan jau daudzām, tāpat kā man patīk balles kleitas – ar mīkstāku vai cietāku korseti augšā un ar īsākiem vai garākiem kupliem svārkiem apakšā. Man tādas ir sešas. Ne gluži tāpēc, ka katrai to vajadzētu, bet tāpēc ka esmu lupatniece. Bet man arī tas prasīja zināmu laiku – saprast kurā ballē vilkt kuru kleitu. No balles kleitām garāko un elegantāko, to ar visām mežģīnēm, krokām un bantēm, es vilktu uz Melngalvju namu, uz Kalpaka balli un uz Latviešu Biedrības namu. To ar sudrabainiem rakstiem un krokotiem atlasa svārkiem līdz ceļgaliem, kas tik veikli griežas ap maniem gurniem svingā un sambā – uz ikmēneša Mazās Ģildes ballēm un vidējā apgrieziena tematiskajām ballēm. Līdzīgu, bet pieticīgāku un uz platām lencītēm bezlenšu korsetes vietā – gadījumiem, ja nāksies apmeklēt balli bez partnera. To puķaino - vasarīgākam laikam. Un to, manu vismīļāko, vēl ne reizes neuzvilkto... es sevi ķeru pie domas, ka taupu to Jaungada vakaram – manam gada mīļākajam vakaram.
Paskatīsimies apkārt, kas mums šodien modes skatē? Tātad – kokteiļkleita. Garumā apmēram līdz ceļgaliem vai garāka. Diezgan pieticīga, bet ar pikantām detaļām. Bieži dekoltēta un ar ļoti brīvām variācijām. Ideāli piestāvoša kunga uzvalkam. Derīga lielākajā daļā Latvijas mēroga pasākumu. Īsa kleita nenozīmē „knapi piesedz dibenu”. „Īsa” nozīmē „mazliet augstāk par ceļgaliem”. Derēs labi deju sarīkojumā, kas notiek pa dienu, pēc ģērbšanās etiķetes – pasākumos, kas sākas agrāk par 18.00. Mode? Šobrīd modē ir viss! Galvenais, iegrožot savu gaumi stila robežās, un tas vienmēr ir pats grūtākais.
Klasiskajām balles kleitām ir savas priekšrocības - apmeklējot svētdienas balli VEF Kultūras pilī un pasākuma mazāka mēroga dēļ noraidot visas savas balles kleitas, es sapratu, ka kokteiļkleta ir tomēr ir vairāk domāta... kokteiļiem. Šaurums traucēja man izpildīt manus mīļākos tango knifus, kvikstepā partneris nemitīgi kāpa man uz kājām – un kāpēc? Tāpēc, ka kleita saīsināja manu ierasto soļu garumu vismaz uz pusi. Dažām sievietēm ar to vēl nepietiek. Visvairāk mani pret taisna, samērā šaura piegriezuma kleitu noskaņoja tas, ka tā negriežas, neplīvo un nešūpojas. „Kas tad tās par dejām, kur mans apģērbs nepiedalās? Kleita! Neplīvo!” – grozīdamās spoguļa priekšā novaimanāja sapīkusī mazā meitene manī. – „Jūs kā gribat, bet es no šā brīža dejojot vilkšu tikai kuplus svārkus!” Bet neaizmirsīsim, ka ne katrai šis siluets piestāvēs, tāpēc pieaugot jūsu svaram, vecumam, un samazinoties augumam, ir jāpieaug kritiskai attieksmei pret savu attēlu spogulī.
Tikai nevajag vilkt bikses! Pasākumā – labi, bet ne vietā, kur jādejo. Dejojošā pāra siluetā, kā mēs visi zinām, viens no partneriem ir sieviete. Svārkos. Man paliek jocīgi, kad šo vizuālo efektu pārveido par divu stiprā dzimuma pārstāvju visai aizdomīgas cīņas siluetu. Dažas vēl velk arī šaurus svārkus līdz ceļiem ar baltu blūzi. Kas tā tāda, sekretāre birojā? Pirmkursniece seminārā? Un zābaki, zābaki, ko dāmas aizmirst atstāt garderobē! Būtu jāsadūšojas no tiem šķirties, pat ja tie ir supersmalki un superdārgi. Zābakus nevelk ar vakarkleitām, arī ar kokteiļkleitām ne. Nekādus zābakus. Nekad. Nemaz nerunājot par to, ka ielas apavos nekādā gadījumā nevienu nevajadzētu laist uz nopulētā parketa. Parketam tā ir lēna nāve.
Tērpi ir aplūkoti, un mēs tikpat stalti pārejam pie citiem sīkumiem. Mūsu pasniedzējam piebraucot, mēs jau stāvējām pie Mazās Ģildes durvīm, es ar vīna glāzi rokā un abi mēs ar cigaretēm. „Es drīz zaudēšu savu vietu viņa favorītos,” nomurmināju es. Un piebildu savam partnerim: „Un tevi arī pagalam sabojāju.” „Aha,” viņš nemaz nenoliedza. „Pirms es satiku tevi, es tā nebiju darījis.” Ļoti patīkams un atraktīvs jauns pāris – asprātīga un vērīga meitene, kuras smaidu gribētu izpelnīties daudzi puiši, un labi audzināts pozitīvs puisis, ar kuru dejot priecīgas ir visas meitenes. Abi apņēmības pilni un mācīties gatavi – pasniedzēju prieks un cerība. Tikai ar dažiem trūkumiem – meitene ir pārāk dumpīga un ne vienmēr viņas dabiskās tieksmes sakrīt ar labā toņa likumiem; puisis savukārt pārāk labprāt izdabā meitenes kaprīzēm. Nē, vēl sliktāk, viņam arī iepaticies darīt to, kas pašam patīk nevis to, ko kāds no viņa gaida. Es labi apzinos, ka mēs staigājam pa izaicināšanas robežu un drīz jo drīz būs jāpakļaujas sabiedrības normām. Vēl pagaidām mēs veikli izbraucam uz aizkustinājuma, kādu apkārtējos izraisa jauni simpātiski pārīši – neformāli, mazliet kaitinoši un tik piemīlīgi, no emocijām starp kuriem gaiss apkārt sacietē tā, ka to var gandrīz vai griezt ar nazi. Drīz jau mēs izaugsim, bet pagaidām smēķējam pie ieejas. Tualetē. Trepju telpā. Nu labi, labi, neatklāšu visus mūsu netīros noslēpumus.
Kopīgi pasākumi kompānijā vairāk par vienu cilvēku vienmēr kaut vai pretendē uz stilīgu sabiedrošanos, bet tie, kur cilvēku ir mazāk par diviem pārāk skaļi liecina par atkarību. Es šobrīd runāju par kaitīgo ieradumu piepildīšanu nevis par grāmatas lasīšanu pie kafijas tases. Lai kā arī man negribētos nonākt pie pīpēšanas pilnīgas noliegšanas un vēl mazāk, dies pasarg, teikšanas ko kuram dzīvē darīt, tomēr vienai smēķēt ārā man ne prātā neienāktu. Un citām arī neieteiktu. Es teiktu, arī iekšā es to publiski nedarītu un ne jau tāpēc, ka pietrūktu drosmes. Sapīpējusies dāma (arī kungs, bet īpaši jau nu dāma!!!) neizraisa īpašu vēlēšanos pieņemt viņas uzlūgumu uz deju. Arī alkoholu es atturētos lietot. Nezinu kā citiem, bet man ir fiziski grūti dejot vairākas stundas, kad esmu izdzērusi vairāk par vienu vīna glāzi. Vienkārši miegs nāk. Citiem atkal rodas līdzsvara un savaldīšanās problēmas.
Salīdzinot ar iziešanu ar savu pastāvīgo partneri, prasības pret vientuļu cilvēku ir desmit reizes stingrākas, jo Jūs vērtē. Jūs atstājat pirmo iespaidu par sevi. Jūs vērtē ne tikai kā dejojošu pāri, bet arī kā potenciālu objektu dejām ilgākā vai īsākā laika posmā-biznesa attiecībām-privātām attiecībām – vai kādēļ vēl Jūs šeit esat. Sabojāt iespaidu par sevi var ar vienu kustību, bet izlabot to būs ļoti grūti.
Lai cik dīvaini tas neliktos, negatīvu iespaidu par sevi var atstāt arī nedarot neko. Visu vakaru es vēroju divas kontrastējošās dāmas. Viena ir slaida, pievilcīga un uzkrītoši ģērbusies. Visu vakaru viņa notup krēslā nepamanīta. Tā gan, sākumā viņa iesēžas krēslā, lai gaidītu uzlūgumu uz deju. Tad tas neseko, tomēr viņa neko nedara, lai situāciju labotu. Ar katru minūti viņa kļūst arvien vairāk sakumpusi, arvien vairāk sabozusies un arvien mazāk pievilcīga. Ar katru minūti apkārtējie arvien vairāk uztver viņu kā interjera detaļu, kas atrodas tajā pašā vietā, tajā pašā pozā. Otrai piemīt viens manāms fiziskais trūkums, kuru viņa acīmredzami apzinās. Un nevienu sekundi tas neliek viņai ieslīgt savos kompleksos – saprotot, ka, iespējams, neviens viņu neuzdrīkstēsies uzlūgt, viņa dejo viena. Kuram no mums ir tik daudz drosmes, lai nodejotu ballē valsi vienam – nevis draugu pulkā ākstoties un nevis nodarbībā trenējoties, turot rokās iedomātu partneri? Man personīgi ceļi saļimst no vienas domas par to, briesmīgāks pārbaudījums varētu būt tikai dziedāt karaoke. Bet dāma dejo – dejo viena, un izskatās, ka viņa jūtas superkomfortabli – pietiekoši apmierināta ar to, kas notiek, un pat netaisās tēlot nelaimes čupiņu. Starp citu, dejo viņa lieliski un nevienam netraucē. Varbūt arī tā cita dejo lieliski, bet nevienam neradās ne mazākās iespējas to uzzināt. Nu tad, ko Jūs domājat? Protams, tā otra tiek uzlūgta. Nē, es nesaku ka dāmām lietas labad vajadzētu dejot vienām, es tikai iesaku atrast savu veidu kā justies labi un pārliecināti. Un kā Jūs jūtaties, tā Jūs arī izskatāties.
Bet ar visām niansēm balle ir paredzēta tam, lai atpūstos, tāpēc pārlieku stresot dēļ sava izskata arī nevajadzētu. Es esmu tāla no audzināšanas vai labu manieru ideāla. Es dažkārt pīpēju. Es varu ļauties vīna glāzes vilinājumam. Es skaļi smejos. Svinga laikā es varu parādīt partnerim mēli... ja vajag - visā garumā. Citreiz manai mutei ir nepieciešams filtrs. Gadās, ka man uznāk kaprīze ēst ar rokām nevis ar dakšu vai skūpstīties publiskā vietā. Bet mans mērķis nav būt ideālai, mans mērķis ir tikai atrast līniju, kur stils un labās manieres robežojas ar mani pašu, pareizi uzost kurā vietā un situācijā ko var atļauties un izprast savu darbību sekas. Man gribas izaugt par dāmu, kuru ir viegli atšķirt citu starpā, uz kuru ar interesi atskatās, bet nekad neatļaujas uzsvilpt pakaļ.
piedalīties diskusijā par šo rakstu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru